Kultūras pētījumu nodaļā tiek veikta mākslas pētniecība mūzikas, dejas, teātra, performances un kino nozarēs un starpdisciplināri pētījumi par sabiedrību un vidi, ietverot digitālo humanitāro zinātņu perspektīvu. Pētnieki pārstāv dažādas sociālo un humanitāro zinātņu disciplīnas – antropoloģiju, socioloģiju, mākslas zinātni, teātra un kino zinātni, muzikoloģiju, folkloristiku un literatūrzinātni, savā darbā integrējot plašu laikmetīgo kritisko teoriju klāstu, tostarp ekokritiku, posthumānismu, feminismu un kvīru studijas, afektu teoriju, nespējas jeb invaliditātes teorijas, stāstījuma teorijas u.c.
Skatuves mākslas, performance un kino
Kultūras pētījumu nodaļā skatuves, performatīvo un audiovizuālo mākslu izpēte aptver gan vēsturisko procesu revīziju, gan mūsdienu eksperimentālo praksi, cieši mijiedarbojoties ar kultūrpolitikas un mākslas kritikas analīzi. Viens no pētniecības virzieniem ir Latvijas laikmetīgais teātris, mūsdienu deja un skatuves mākslas vēsture, īpašu uzmanību pievēršot režijas un horeogrāfijas valodas transformācijām, kā arī mākslas kritikas lomai (Dita Jonīte). Ciešā sasaistē ar skatuves mākslām tiek pētīta performances māksla, fotogrāfija un hibrīdās mākslas formas, padziļināti analizējot padomju perioda mākslas nonkonformismu, ķermeniskumu un starpdisciplināras izpausmes Baltijas un Austrumeiropas reģionā (Laine Kristberga). Audiovizuālās kultūras laukā pētnieciskais fokuss ir vērsts uz Latvijas un Baltijas kino vēsturi, teoriju, dokumentālā un spēlfilmu kino estētiku (Elīna Reitere), kā arī nacionālās identitātes un traumu reprezentācijām ekrāna mākslā (Elīna Reitere un Jānis Ozoliņš). Mūsdienu teātra procesi tiek aplūkoti caur ekokritikas prizmu, definējot ekoteātra jēdzienu un pētot postantropocentriskas klātbūtnes formas un materialitāti uz skatuves (Kitija Balcare). Tikpat būtiska uzmanība pievērsta mākslas nozaru institucionālajam ietvaram, kultūras patēriņam un mūsdienu kultūrpolitikas izaicinājumiem, izmantojot arī digitālo humanitāro zinātņu metodes (Haralds Matulis).
Mūzika Latvijā: no pirmsākumiem līdz andergraundam
Mūzikas pētniecība nodaļā apvieno klasisko vēsturisko muzikoloģiju, mūsdienu akadēmiskās mūzikas kritiku un kultūras socioloģiju, veidojot visaptverošu ainu par Latvijas skaņu kultūru gadsimtu griezumā. Vēsturiskajā perspektīvā padziļināti tiek pētīta Latvijas mūzikas kultūra no tās agrīnajiem pirmsākumiem, ieskaitot renesanses un baroka laikmeta muzikālo mantojumu, senās mūzikas avotus, baznīcas mūziku un profesionālās mūzikas saikni ar folkloras tradīciju (Ilze Šarkovska-Liepiņa). Vienlaikus pētnieciskajā fokusā ir 20. un 21. gadsimta akadēmiskā mūzika, latviešu simfoniskās un kamermūzikas attīstība, laikmetīgās kompozīcijas tehnikas, kā arī muzikoloģijas vēsture un mūzikas uztveres jautājumi (Dāvis Eņģelis). Būtiska ir populārās mūzikas, subkultūru un alternatīvās kultūras jeb andergraunda izpēte. Izmantojot kultūras socioloģijas metodes, tiek analizēta Latvijas rokmūzikas, pankroka un neatkarīgās mūzikas vēsture, amatiermākslas kustības (piemēram, koru kultūra un Dziesmu svētki), kā arī mūzikas producēšanas un patēriņa sociālie aspekti (Jānis Daugavietis).
Vide, ekonaratīvi un posthumānisms
Reaģējot uz globālajām klimata un vides pārmaiņām, nodaļā nozīmīga vieta ierādīta vides humanitāro zinātņu, ekokritikas un posthumānisma virzienam. Pētnieku redzeslokā ir dabas un kultūras attiecības, kā tās tiek konstruētas, izdzīvotas un stāstītas dažādos medijos un sociālajās praksēs. Centrālā loma ir ekonaratīvu, klimata pārmaiņu diskursa un cilvēka un vides mijiedarbības izpētei mūsdienu kultūrā un ikdienas dzīvē, pievēršoties arī antropocēna problemātikai (Dace Bula). Ciešā saiknē ar vides un vietas uztveri tiek pētīta sociālā atmiņa, mutvārdu vēsture, pilsētvides un lauku telpas transformācijas, kā arī migrācijas un izsūtījuma pieredzes ietekme uz cilvēka piesaisti videi (Ieva Garda-Rozenberga). Pietuvinājumā tiek pētītas mākslas, ekoloģijas un ilgtspējas attiecības kontekstā ar vides konfliktiem, tostarp arī klimata pārmaiņu un kultūras mantojuma attiecības, vides aktīvismu un klimata emocijām (Kitija Balcare). Savukārt literatūras un kultūras antropoloģijas laukā tiek pētīta spekulatīvā fikcija, ekodistopijas un fantāzijas žanrs, analizējot alternatīvu pasauļu, postapokaliptisku vides scenāriju un posthumānu identitāšu konstruēšanu bērnu un jauniešu literatūrā (Ieva Melgalve). Vides estētikas un padomju perioda dabas resursu ekspluatācijas kritika atspoguļojas arī vizuālās mākslas un ekoperformances pētījumos (Laine Kristberga).
Dzimtes identitātes pētījumi
Dzimtes studijas un kvīru teorija ir viens no starptautiski pamanāmākajiem un teorētiski daudzveidīgākajiem Kultūras pētījumu nodaļas darbības virzieniem, pievēršoties dzimtes, seksualitātes un varas attiecību reprezentācijai literatūrā, mākslā un sabiedrībā kā vēsturiskā, tā arī mūsdienu griezumā. Pētnieku redzeslokā ir maskulinitāšu un kvīru pēcpadomju subjektivitātes izpēte latviešu mūsdienu literatūrā, populārajā kultūrā un kino, balstoties naratoloģijas un psihoanalītiskās kritikas pieejās (Jānis Ozoliņš). Padziļināti tiek pētīta kvīru vēsture, dzimtes lomu evolūcija, marginalizētās identitātes un to reprezentācijas latviešu literatūras vēsturē un modernisma kultūrā (Kārlis Vērdiņš).
Dzimtes perspektīva ir klātesoša arī mutvārdu vēstures un biogrāfisko naratīvu pētniecībā, kur uzmanība tiek pievērsta vēsturisko traumu, padomju ikdienas, migrācijas un dzimumu atšķirīgajai pieredzei (Ieva Garda-Rozenberga). Savukārt vizuālās mākslas, kino un skatuves mākslu pētījumos dzimtes problemātika savijas ar ķermeniskuma, skatiena teorijas un feminisma estētikas analīzi, pētot sievietes tēlu, sieviešu režisoru un ķermeņa politiku Latvijas un Baltijas kino (Elīna Reitere), laikmetīgajā dejā un teātrī (Dita Jonīte) un padomju un postpadomju performances mākslā (Laine Kristberga). Tāpat dzimtes un vecumposmu identitāšu veidošanās ir analizēta jauniešu kultūras un literatūras kontekstā (Ieva Melgalve).
Zināšanu pārnese
Darbinieku zinātnisko pieredzi stiprina arī starptautiskā pieredze un iegūtā izglītība gan Latvijas, gan ārvalstu (ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Somijā, Norvēģijā) augstskolās, kā arī starptautisku grantu, stipendiju un rezidenču sniegtās iespējas pētniecībai un tīklošanai. Minētā pieredze ir integrēta ikdienas darbā, strādājot pie inovatīviem pētījumiem, kas balstīti jaunākajās kritisko teoriju un digitālo humanitāro zinātņu pieejās, lauka pētījumos un arhīvu izpētē.
Nodaļas pētnieki aktīvi iesaistās arī kultūras dzīvē: organizē valsts un starptautiska līmeņa kultūras festivālus, izstādes un citus notikumus, darbojas kā kuratori, redaktori, kritiķi, mentori, žūriju pārstāvji un pedagogi mākslas un humanitāro zinātņu studiju programmās Latvijas un ārvalstu augstskolās.
