Eva Eglāja-Kristsone piedalās sarunā par kultūras sakariem Latvijas Okupācijas muzejā

Kāpēc kultūras sakari kļuva par vienu no šīs politikas instrumentiem? Ko šie kontakti nozīmēja cilvēkiem, kuri tajos iesaistījās?

Trešdien, 14. oktobrī, plkst. 17.00 Latvijas Okupācijas muzejā šos ar repatriāciju un kultūras sakariem saistītiem jautājumiem sarunāsies vēsturniece un pētniece Lilita Zaļkalne un literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Eva Eglāja-Kristsone. Sarunu vadīs Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Liepiņa.

Pēc Otrā pasaules kara padomju vara centās panākt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu atgriešanos. Sākotnēji galvenais uzsvars bija uz repatriāciju. Taču cerēto rezultātu nebija, un ar laiku arvien lielāka uzmanība tika pievērsta kontaktiem ar latviešiem Rietumos, īpaši kultūras jomā.

Pirmie mēģinājumi panākt latviešu atgriešanos sākās jau pēckara gados. Bēgļu (t.s. dīpīšu) nometnēs un pēcāk mītnes zemēs un pat vēstniecībās. Padomju vēstniecību darbinieki Zviedrijā apmeklēja latviešus viņu dzīvesvietās un aicināja atgriezties. Citur - Zenta Mauriņa, Valts Pūce – ko zināt par mēģinājumiem viņus “aicinat mājās” un viņu likteņiem? Cik atšķirīga varēja būt padomju varas solītā atgriešanās “dzimtenē” no tā, ko cilvēki piedzīvoja pēc atgriešanās Padomju Latvijā?

Repatriācija cerētos rezultātus nenesa - padomju varai bija jāmeklē citi veidi, kā sasniegt trimdas sabiedrību.

1950. gadu vidū sākās jauna repatriācijas kampaņa. Dzima bēdīgi slavenais izdevums “Dzimtenes Balss”, kurā tautieši tika aicināti atgriezties Latvijā un uzturēt saikni ar dzimteni. 1961. gadā tika izveidota Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa. 1964. gadā tā tika pārveidota par Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Oficiāli Komiteja nodarbojās ar kultūras sakariem ar ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem. Kas aiz tās slēpās?

No 1960. gadiem šādi kontakti kļuva arvien nozīmīgāki. Notika tikšanās, sarakstes un braucieni. Sākās divpusēji braucieni. Trimdinieki ieradās Latvijā, bet cilvēki no Padomju Latvijas brauca uz Rietumiem. Rakstnieki, mūziķi, zinātnieki un citi kultūras cilvēki.

Ko nozīmēja “panākumi” un kam? Par šo jautājumu diskusijā runās Eva Eglāja-Kristsone. Viņa pievērsīsies kultūras sakaariem ar trimdu un tam, kā tie darbojās praksē. Īpaša uzmanība būs 1970. un 1980. gadiem, kad kontakti ar Latviju trimdas sabiedrībā izraisīja diskusijas un pat strīdus un šķelšanos.

Lilita Zaļkalne sarunā aplūkos repatriācijas politisko un vēsturisko fonu – pēckara repatriācijas mēģinājumus, 1950. gadu kampaņu un pāreju uz citiem veidiem, kā padomju vara centās ietekmēt latviešus ārpus Latvijas.

Sarunu vadīs Valda Liepiņa, kura ir dzimusi un augusi Melburnā, aktīvi darbojusies Austrālijas latviešu sabiedrībā. Mazliet ar laika un attāluma nobīdi, bet arī Valdas dzīvē paliekošu ietekmi atstāja t.s. kultūras sakari.

Sarīkojumā aicināti piedalīties visi interesenti.