Ieva Vīvere

Caur mūzikas lēcu

Pēc izglītības esmu muzikoloģe, taču uz savu profesiju raugos starpdisciplināri. Specializācija etnomuzikoloģijā rosina jebkuru mūziku vai skaņu vidi uztvert kā lēcu, caur kuru pētīt dažādu sabiedrības grupu vērtības, raizes, lēmumus, attiecības ar apkārtni, valsti un pasauli. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā strādāju kopš 2015. gada. Jau kopš studiju gadiem ilgstoši esmu pētījusi Latvijas romu sabiedrību, mūziku un vēsturi. Šis lauka pētījums parādīja, ka mūzika var būt drošā telpa, kurā satikties un veidot dialogu arī ar mazāk pazīstamām un izprastām sabiedrības grupām.

Mans darbs institūta Latviešu folkloras krātuvē nozīmē to, ka ikdienā varu būt saskarē ar latviešu tradicionālās mūzikas avotiem un daudziem cilvēkiem, kas šos avotus vēlas iepazīt un apgūt. Citi mani pētnieciskie projekti veltīti mazākumtautību pārstāvniecībai Latvijas kultūrpolitikā un mūzikas industrijā, latviešu folkloras kustības vēsturei un estētikai 20. gs. 70.–80. gadu nedemokrātiskajos apstākļos, kā arī teikto dziesmu – sena, runai tuva dziedāšanas stila – kompozīcijas un improvizācijas principu analīzei ar digitālām metodēm. Jēdzienu un teoriju ziņā mani pētījumi līdz šim ir iekļāvušies autentiskuma, etniskuma, nacionālisma, kultūrpolitikas, sabiedrības tīklu akadēmiskajā diskusijā, ar dažiem mazāk paredzamiem pavērsieniem pilsētpētniecības, emociju ģeogrāfijas un latviešu izklaides kultūras vēstures virzienā. Pēdējos gados apgūstu digitālo humanitāro zinātņu metodes un to sniegtās jaunās pētniecības iespējas.