Pētījuma poētika 10. septembrī – Dita Jonīte

Saistībā ar vēlēšanām LU LFMI pētnieka amatā aicinām uz “Pētījuma poētikas” semināru trešdien, 10. septembrī, plkst. 15.00 LU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītavā. Ar priekšlasījumu “Vai skatuviskajai tautas dejai iespējams būt laikmetīgai skatuves mākslas formai?” uzstāsies Dita Jonīte.

2023. gada Vispārējie Dziesmu un deju svētki un 2025. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki uzrādīja, ka skatuviskā tautas deja arvien ir populāra visās paaudzēs. Gan vienos, gan otros svētkos dalībnieku vidū dejotāju skaits pārsniedza koristu skaitu. Pat Covid-19 pandēmijas ierobežojošo pasākumu ietekmē īpašs kritums dejotgribētāju skaitā nav novērojams. Kas ir tas fenomens, kas gan Latvijā, gan diasporā arvien pulcē amatierus tieši skatuviskajā tautas dejā? Vai tā ir tikai identificēšanās ar savu nacionālās kultūras mantojumu un socializācijas vajadzības apmierināšana, vai arī iespēja kaut ko jaunu līdzradīt?

Par laikmetīgo mākslu dēvējamas tādas kultūras izpausmes, kurās mākslinieki reflektē par savu laiku – atsaucas uz sava laikmeta aktualitātēm un notikumiem, izgaismo sociālās dzīves izaicinājumus, veido diskusiju telpu. Vai arī skatuviskā tautas dejas horeogrāfi dzīvo aktuālajā laikā? Kā tas bijis 20. gadsimtā, un kādas tendences manāmas 21. gadsimtā? Un galu galā – vai arī skatuviskā tautas deja var būt laikmetīga?

Pētot skolēnu deju svētku vēsturi[1] Latvijā, secināju, ka tieši skolēnu svētki vienmēr bijuši elastīgāki attiecībā pret sava laika aktuālajām dejas praksēm – deju svētku programmās savulaik dejotas gan sarīkojumu dejas, gan manīti estrādes deju elementi, bet kopš 2000. gadu sākuma arvien vairāk spēkā pieņēmies arī mūsdienu deju virziens. Un 2025. gada uzvedumu “Kastaņu puslode” jau pilnā mērā var uzskatīt par ļoti laikmetīgu izrādi.

Taču arī pieaugušo amatierdejas pasaulē, ienākot arvien jaunākiem dejas pedagogiem un horeogrāfiem, ik pa laikam manāmi oriģināli un ļoti mūsdienīgi meklējumi laikmetīgās kultūras telpā. Prasmīgi un drosmīgi savienojot tradīciju un mūsdienu kultūras elementus, pārsteidz Agris Daņiļevičs, Dagmāra Bārbale, Reinis Rešetins. Šo horeogrāfu darbība nereti apliecina, ka arī skatuviskā tautas deja var būt ļoti laikmetīga.

Vēsturiskā fona izpētē nozīmīgi ir Ingrīdas Edītes Saulītes un Ritas Spalvas pētījumi. Jaunāko laiku skatuvisko deju pētījuši Elīna Gailīte un Jānis Purviņš. Taču izvērstāki un pamatīgāki pētījumi par skatuvisko tautas deju mūsdienās joprojām nav tapuši.

[1] 2025. gadā sagatavots raksts “Dziesmu svētku dejas” grāmatai “Skolu jaunatnes dziesmu svētki”, kuru paredzēts izdot šajā rudenī.