In memoriam. Austris Grasis (1942–2026)

2026. gada 7. februāra rītā mūžībā devies folkloras pētnieks, valodnieks, pedagogs, mūziķis, tradīciju kopējs Austris Grasis.

Dzimis 1942. gada 1. jūnijā Rudbāržu pagastā. 1944. gadā, kad Austrim bija tikai divi gadi, viņa ģimene devās bēgļu gaitās un nokļuva Vācijā, kur pagāja Austra bērnība un tālākie gadi. 1962. gadā Grasis absolvēja Minsteres Latviešu ģimnāziju, vēlāk Minsteres Universitātē studēja mākslas vēsturi un arheoloģiju, Minhenes Universitātē Āfrikas etnoloģiju, Eiropas folkloru un etnogrāfiju. No 1964. gada Austris dzīvoja Zviedrijā, kur Upsalas Universitātē ieguva maģistra grādu filoloģijā un vēlāk pie Veltas Rūķes-Draviņas studēja baltu valodas Stokholmas Universitātes doktorantūrā, pētot latviešu un lietuviešu kāzu dziesmu terminoloģiju. No 1972. līdz 2007. gadam viņš pasniedza baltu valodas Bonnas Universitātē.

Līdztekus pētnieciskajai un pedagoģiskajai darbībai Austris pievērsās arī literatūrai un mūzikai. Kopš 60. gadu vidus publicēja dzejoļus trimdas periodikā, 1968. gadā Kopenhāgenā kopā ar brāli Uldi Grasi izdeva nelielu kopkrājumu “Ogles kvēlo”. Muzikāli viņu saistīja gan tradicionālais mantojums (izveidoja folkloras ansambli “Ķelnes prāģeri”, piedalījās Stokholmas “Mālu ansamblī” un Melburnas etnogrāfiskajā mūzikas ansamblī “Mēmais”), gan populārā un rokmūzika (grupas “Arvīds un mūrsitēji”, “Brāļi Graši”, “Saules brāļi”). Trimdā lielu popularitāti guva “Brāļu Grašu” dziesma “Zeme, zeme” (pazīstamās ebreju dziesmas “Donna, Donna” melodija ar brāļa Ulža vārdiem). Latvijā šo dziesmu kopā ar dēlu Kristapu Austris izpildīja 1988. gada “Mikrofona aptaujā”, televīzijas tiešraidē paužot skaidru nostāju pret okupācijas varu. Austris Grasis bija to trimdinieku vidū, kam bija svarīgi uzturēt saikni ar tautiešiem okupētajā Latvijā. Apzinoties riskus, padomju laikā dzimto zemi viņš apmeklēja vairākkārt.

Pie nozīmīgiem ieguldījumiem latviešu kultūras uzturēšanā atzīmējama arī Austra iecere 1987. gadā izveidot Latviešu Tautas augstskolu “Abrene” Tūrā, Francijā, kuras direktors viņš bija visā tās pastāvēšanas laikā līdz 1995. gadam. “Abrenē” notika dažādi kursi, nometnes un citi latviešu kultūras sarīkojumi, kas pulcēja arī Latvijas neatkarības atjaunošanas veicinātājus. Ar folkloras zināšanām Austris regulāri dalījās, un īpaši izceļama nodarbību vadīšana pasaules latviešu nometnēs “3x3”. Latviešu folkloras krātuvē vairākās kolekcijās – arī Folkloras kustības krājumā – glabājas pētnieku intervijas ar Austri Grasi. Visa mūža garumā viņš rūpējies par latviešu kultūras kopšanu un turpināšanos. Pēc pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā kopā ar sievu Ievu Freinbergu savās “Ģendertu” mājās pie Mazsalacas regulāri rīkoja gadskārtu svētkus, godus un citus saviesīgus notikumus.

Austra Graša devums latviešu kultūras uzturēšanā, ieguldījums tās pētniecībā un tradīciju tālāknodošanā ir krietns un vēl ilgi atbalsosies laikabiedros un nākamajās paaudzēs.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta saime izsaka līdzjūtību radiniekiem un līdzgaitniekiem.

Lien, pelīte, apakš zemes,
Apraug manu mūža māju,
Vai rūsēja, vai pelēja,
Vai skanēja staigājot.
Ne rūsēja, ne pelēja,
Skanēt skan staigājot.

LFK 438, 128