Dzejnieces Ritas Gāles simtgade

Šī gada 26. septembrī LU LFMI vadošā pētniece Inguna Daukste-Silasproģe viesosies Tukuma bibliotēkā, lai stāstījumā atcerētos dzejnieci Ritu Gāli (1925–2024).

Lielākā dzejnieces daļa mūža aizritējusi svešumā – Vācijā un Amerikā, taču domājot par mājām – dzimto pusi un saviem “Tomiņiem” Džūkstē, kurus pēc ilgiem gadiem skatīja tikai 1989. gadā. Četros dzejas krājumos un vienā izlasē saaudušies dažādi pavedieni, atklājot viņas reizē rimto un vienlaikus arī nemiera pilno pasauli, noskaņas, sajūtas, pārdzīvojumu smeldzi un ilgas. Literārais devums apkopots grāmatā – dzeja un dzīve “Saule pusdienā”, kas iznāca, sagaidot Ritas Gāles 95. dzimšanas dienu 2020. gada rudenī. Uz jautājumu, kāpēc viņa raksta, atbildējusi: “...tas ir vienīgais veids, kā atgriezties mājās, kuru vairs nav, pie draugiem, kas sen vairs nedzīvo tur,
kur visi reiz satikāmies.”

Ritai Gālei bija būtiski dzīvot ar savu laiku, arī dokumentēt savu laiku un literāro dzīvi, atstājot liecību. Taču tikpat būtiski viņai bija paralēli atrasties arī Latvijas laikā, īpaši tuva šī saikne šķitusi, Ņudžersijā klausoties Latvijas radio. Pašas balss skanēja dzidri. Viņā bija arī tāda smalka ironijas stīga. Un nodzīvotais mūžs atbalsojas arī dzejā. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš atzinis, ka dzejnieces radošā darbībā aizritējusi laikā un vietā, kad “būt dzejniekam, būt latvietim ir fantastiski grūti, tas no katra prasījis lielu piepūli...”

Attēlā: Rita Gāle, Anša Uibo foto. 20. gs. 90. gadi