Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Par pētījuma sākumposmu izvēlēta LU dibināšana, kas iezīmēja pilntiesīgas un pilnvērtīgas augstākās izglītības iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Beigu datējums iezīmē padomju okupāciju Latvijā 1940. gadā, kad atbilstoši padomju ideoloģiskajām nostādnēm tika pārveidota LU struktūra, ideoloģizēts mācību saturs un represijām pakļāva un nomainīja akadēmisko personālu un studentus.
Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums. Darbs vēstī arī par izglītotas sievietes reprezentāciju, atklājot starpkaru sabiedrībā aktuālo konfliktu starp sievietes dabisko mātes / sievas uzdevumu īstenošanu un sociālo un ekonomisko faktoru radītu vai sievietes iniciētu pašrealizāciju publiskajā dzīvē ar izglītību un profesijām.
Autore norāda: “Būtiska starpkaru LU darbības iezīme bija pilnvērtīgas augstākās izglītības nodrošināšana sievietēm, iezīmējot to normu un priekšstatu revīziju, kas gadsimtiem ilgi augstskolu fizisko telpu un akadēmiski intelektuālo vidi definēja kā dominanti vīrišķu kultūrtelpu. Tomēr līdzšinējo stāstu par studentēm sievietēm starpkaru gados raksturo statistikas dati un atziņa, ka Latvijā studējošo sieviešu īpatsvars 20. gs. 20. un 30. gados bija viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Monogrāfija aktualizē un izsmeļoši raksturo studējošo sieviešu kā noteiktas sabiedrības grupas daudzveidību pagātnes politisko, sociālekonomisko un kultūras procesu kontekstā.”
Pētījums veikts, analizējot arhīva dokumentus, presi, statistiku, sava laiku publicistiku, mutvārdu vēstures avotus – intervijas, kā arī ego dokumentus – autobiogrāfiskus darbus, atmiņas, dienasgrāmatas, vēstules, atklājot cilvēku attieksmes un sajūtas par to, kāds bija studiju process un izglītības nozīme sievietes dzīvē.
Zane Rozīte 2024. gadā, aizstāvot promocijas darbu “Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets (1919–1940)”, ieguva zinātnes doktora grādu (Ph. D.) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Zinātnisku rakstu publikācijas kopš 2017. gada. No 2016. līdz 2022. gadam LU Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskā asistente. No 2022. līdz 2023. gadam zinātniskās asistentes pienākumu izpildītāja LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā “Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā”. Kopš 2019. gada strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Monogrāfija turpina LU LFMI sēriju "Studia humanitarica", kurā tiek izdoti jaunākie humanitāro zinātņu pētījumi, kas balstīti nesen aizstāvētos promocijas darbos.
Redaktore: Ilze Antēna
Angļu valodas kopsavilkuma redaktore: Ieva Lešinska
Makets: Baiba Dūdiņa
Attēlu apstrāde, vāka dizains: Dita Pence
Druka: Jelgavas tipogrāfija
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, LU Fonds
