Zitas Kārklas pētījuma blogs

29.03.2021.

".. ne kociņa, ne krūmiņa, tikai bezgalīga vienmuļība.." Literātes Antijas mājskolotājas gaitas Kijevā 19. gadsimta beigās

Kad 1894. gadā Antonija Bērziņa (vēlāk precējusies Antonija Melnalksne, pazīstama arī kā literāte Antija, 1877–1967) pabeidz Limbažu meiteņu skolu, šī izglītība nedod viņai iespēju atrast sev piemērotu darbu dzimtenē, tāpēc Antija dodas uz Kijevu,[1] kur dzīvo viņas audžubrālis Pēteris Neijs, lai meklētu tur mājskolotājas vietu.[2]

Antijas nepublicētās atmiņas "Sen pagājušu dienu miņai" (rakstītas 1959. gadā)[3] ļauj ieskatīties šajā viņas dzīves posmā. Atmiņās jaušamas jaunas sievietes ilgas atrast savu vietu dzīvē, kas nebūtu saistīta ar laulību un mātišķību, un grūtības šo vietu atrast. Viņa raksta:

"Sievietēm darba izredzes ārpus mājas toreiz bij vājas. Kas gribēja pati sev maizi nopelnīt, parasti aizklīda uz plašo Krieviju. Latviešu meitenes, kas prata vācu valodu, arvien tur kādu darbu atrada. Un man arī atlika tikai šis ceļš."

Antijas vēlmei meklēt dzīves uzdevumu ārpus ģimenes ir divi iemesli, pirmkārt, iegūtā izglītība Limbažu meiteņu skolā nošķir jauno sievieti no saimes ļaudīm zemnieku sētā, un, lai arī viņa vēlas tur atkal iederēties, tomēr vienkāršā lauku dzīve un fiziskie darbi vairs nespēj sniegt gandarījumu, jo viņa ilgojas arī pielietot iegūto izglītību. Otrkārt, tēva nicinošā izturēšanās pret māti, kura ir sociāli zemākas izcelsmes, veidojušas Antijas uzskatus par vīrieša un sievietes attiecībām kā nelīdzvērtīgām, līdz ar to nevēlēšanos dibināt ģimeni, nonākot mātes pozīcijā.

"Un kādā jaukā dienā tēvs mani iesēdināja vagonā, iedeva rokā biļeti un es braucu. Es biju tā aizņemta no tā, kas palika aiz muguras, kā arī no tā, kas mani sagaidīja priekšā, ka daudz apkārt neskatījos. Te kāds vīrietis, kas sēdēja man pretim mani uzrunā:

"Vai tas bij jūsu tēvs, kas no Jums atvadījās?"

"Jā."
"Jūsu tēvs gan laikam ir ļoti ciets vīrs?"
"Kāpēc Jūs tā domājat?"
"Paliec vesela un dzīvo godīgi, bij viss, ko viņš zināja pateikt, aizlaižot savu bērnu tik tālā ceļā."

Šis spriedums mani pārsteidza. Vai tēvs bija ciets? Vai es vairs biju kāds bērns? Ko gan lai viņš vēl būtu teicis? Toreiz par to vairāk nedomāju un šie vārdi laikam gan būtu pagājuši man pavisam garām, ja svešais tos neatkārtotu. Bet nu viņi man iespiedās atmiņā un daudz vēlāk es sev jautāju: "Ko tēvs īsti ar to domāja "dzīvo godīgi". Ka es nezagšu, par to viņam vajadzēja būt skaidrībā, tas varēja attiekties tikai uz seksualo sferu. Bet vai tur viņam bija iemesls par mani šaubīties? Mana audzināšana, mana dzīves pieredze jau bij taisni tādas, kas šo sferu padarīja drīzāk pretīgu kā pievilcīgu. Kad domāju par savu nākotni, nekad man nenāca prātā to saistīt ar laulības dzīvi, tik dziļi manā apziņā bij iegūlusi pieredze, ka tēvs māti it kā neturēja par sev līdzīgu, bet it kā par zemākas šķiras būtni."
"Ka arī es varētu radīt sev tādu ģimeni, tas man nekad nenāca prātā. Man vajadzēja savu dzīves uzdevumu atrast kur citur. Kur? To pati nezināju. To jau es braucu meklēt."

Kijevā

Doties ceļā Antiju mudina arī patstāvības alkas un vēlme redzēt plašāku pasauli: "(..) vilka arī tāle, neredzētais, nepiedzīvotais un augošā dziņa būt kaut kam derīgai, nepieciešamai, izmēģināt spēkus."

Taču, nonākusi Kijevā un apmetusies Pētera Neija ģimenes dzīvoklī, Antija sastopas ar latviešu vienmuļo, pieticīgo ikdienu un dzīves šaurību, kas parādās gan plašāku garīgu apvāršņu trūkumā, gan arī praktiski – telpas ierobežotībā pilsētā salīdzinot ar lauku plašumu, pie kura Antija pieradusi:

"Neiju 3 istabu dzīvoklītis apakšējā stāvā bija diezgan šaurs, bet [..] izmantots līdz pēdējam. Bez pašiem Nejiem un viņu 2 bērniem še vēl atrada vietu 2–3 panzionieri skolnieki un pusdienas un vakariņas pie viņiem ēda arī Ludis Pērliņš un Mārtiņš Bruņenieks, kas arī strādāja kā vācu skolas skolotāji tikai citās skolās. Nu arī man tika ierādīts savs kaktiņš, kur uztaisīt vakaros sev guļas vietu. Jā, tā nu tiešām bija pārmaiņa no lauku plašības šai šaurajā krātiņā! Bet nebija jau tik vien pārmaiņas kā telpās: te ikkatrs solis, ikkatrs kumoss, ikkatra minūte bija aprēķināta uz to smalkāko. Ak Dievs! Un es biju tik vāja rēķinātāja, ka gluži apjuku šai priekšzīmīgajā kārtībā. Man jau ļoti gribējās palīdzēt Emīlijai, kas tik zolīdi pret mani izturējās, lai gan bija nodarbināta līdz pēdējai iespējai, bet es arvien kaut kā izslīdēju no ierindas, jo nebiju pieradusi pie tik lielas punktības. Neviens man nekad nekā nepārmeta, bet pati ar sevi es biju ļoti nemierā, jo ne par šādu dzīvi es biju sapņojusi."

Pirmā Antijas darba vieta ir Kijevas universitātes medicīnas fakultātes docenta ģimenē. Viņas pienākumi ir palīdzēt slimā docenta kopšanā, darot darbus, kurus citiem kalpotājiem nevar uzticēt, un vācu valodas mācīšana docenta mazajam dēlam, kuru Antija savās atmiņās raksturo kā atjautīgu un gudru bērnu, kura asais un redzīgais prāts kontrastē ar vecāku un citu ģimenes locekļu aprobežotību:

"Cik neiedomājami tumšas varēja būt krievu augstākās aprindas, par to tur dabūju pārliecināties. Tā, piem., kundze ir no ārpuses aristokrātiski gluda, tīra un vienkārša no iekšas bija tik stulba, nezinoša un neattīstīta kā pati visvienkāršākā lauku sieviņa. Citāds jau nebija arī viņas tēvs ģenerālis, ne tēva māsa, kas pūlējās pielabināt kaimiņu trejkrāsaino kaķi, tādēļ ka tāds nesot mājās laimi."

Atmiņās jaušama vēstītājas pārākuma sajūta attiecībā pret saviem darba devējiem. Meklējot iespēju apliecināt savus spēkus, tiecoties uz neatkarību, jaunā sieviete visticamāk nebija iedomājusies nonākt situācijā, kur viņai būs jāizpilda vienkāršas un pat apšaubāmas pavēles:

"(..) mans uzdevums bija viņam [slimajam docentam] vārīt pienu, tas ir izvārīt 9–12 reižu no vietas, lai tikai tas nesaturētu nevienu bacili. Kā šāds piens garšo, to es nezinu, jo ne reizi netiku pielikusi to pie lūpām, jo kā lauku cilvēks esmu arvien lietojusi nevārītu pienu; ēdienus uz galda vajadzēja pasniegt zem kupoliem, lai mušas nepieskartos, jo to, kā ap tiem dzīvoja mušas virtuvē jau viņš neredzēja. Mans uzdevums bija izspiest no jēlas gaļas šķēlēm sulu, ko viņam tādu pašu jēlu vajadzēja iedzert. Tā laikam arī bija visa ārstēšana, ar ko toreiz medicīna varēja lielīties."

Antijas atmiņās Kijevas ainas iezīmējas pavisam nedaudz, kas, visticamāk, liecina gan par to, ka ne pilsēta, ne tās apkārtne spilgtu un paliekošu iespaidu nav atstājusi, gan arī par to, ka viņas dzīve lielākoties norisinājusies ģimenes lokā, atstājot maz brīva laika kam citam.

Apkārtnes tēlojums, kas sasaucas ar vēstītājas izjūtām, parādās atmiņās par vasaras mītni ārpus pilsētas:

" Kad pienāca vasara, izbraucām zaļumos netālu no pilsētas priežu mežā. Mežs gan bija sadalīts iecirkņos, uz kuriem bija lielākas vai mazākas mājeles, bet, tā kā ne pie vienas no tām nebija ne mazākā dārziņa, pat ne iestādīta lapu kociņa, tad vienmuļība tur bija bezgalīga. Tam vēl pievienojās, ka tuvējie zemnieki tur garām dzina savu lopus un tas nu pavairoja ienīstās mušas līdz bezgalībai. Dzīve šai vasarnīcā bija kā miroņu namā, jo saimnieka veselības stāvoklis redzmi gāja uz leju.

Kādreiz mēs ar puisēnu pa mežu staigādami salasījām retos sīkos ziediņus, zālītes un smildziņas, kas augušas tur sausajā smiltī un no visa tā kopā iznāca diezgan krāšņs savdabīgs pušķis. Liku zēnam, lai ienes to tēvam. To aplūkojis viņš pacilātā balsī teica: "Tas jau nav pušķis, bet mākslas darbs!" Cik maz šim cilvēkam vajadzēja – es nodomāju, bet vēl mazāk tam tapa dots. Tā vasara pagāja nebeidzamā vārgšanā un man šķita, ka šim cilvēkam trūkst tikai kāda iekšīga impulsa, lai kļūtu vesels. Bet šī impulsa nebija un visa apkārtne ap viņu kļuva tik nomācoša, ka rudeni es tāpat kā L. jkdze lielo nomāktību neizturēju un uzteicu vietu."

Mājskolotāja

Nākamā Antijas darbavieta ir ārpus Kijevas. Viņa pieņem mājskolotājas vietu kādā cukurfabrikas direktora ģimenē, daļēji šo darbu izvēlēdamās cerībā gūt jaunus iespaidus un redzēt plašāku apkārtni:

"(..) mani kairināja redzēt citus ļaudis, citu apkārtni un tādēļ pēc pāris dienām devos tvaikonītī un braucu gar Dņepras krāšņajiem, rudenīgajiem krastiem uz leju. Brauciens bija tik jauks, ka nevarēju nekā cita sagaidīt, kā vienīgi labu. No upes piestātnes vairāk kā 10 kilom. bija jābrauc ar zirgu. Tas nu gan vairs tik pievilcīgi nebij, jo tālā apkārtnē nevarēja saskatīt nekā cita kā tikai tuksnesīgo izdegušo stepi – ne kociņa, ne krūmiņa, tikai bezgalīga vienmuļība. Tad kāda sādžā ar salmu jumtiem un aiz tās rēgojās fabrikas skursteņi. Mums atver slēgtos vārtus un mēs iebraucam kā mazā pilsētiņā ar diezgan vienveidīgiem namiņiem, kuru vidū paceļas plašie fabrikas korpusi. Šī fabrika tāpat kā kāds desmits vai vairāk citu piederot Mazkrievijas cukura karalim Tereščenko un direktors esot lāga vīrs. Dzīvot jau te varot. To man jau pa ceļam pastāstījis kučieris un nu viņš arī pietur pie vienas no lielākām koka mājiņām. Tikai no ratiem izkāpjot es piepeši sajūtu, cik tālu es esmu no visa, ko pazīstu un kas mani pazīst."

Taču ilgas redzēt plašāku apkārtni beidzas ar "sakāvi", – strādājot par mājskolotāju cukurfabrikas direktora meitām, viņa dzīvo nožogotā cukurfabrikas teritorijā. Ainavu, līdzīgi kā iepriekšējā vērojumā, raksturo tuksnesīgi izdegusi stepe un bezgalīga vienmuļība, kas sabalsojas arī ar vilšanās sajūtu jaunajā darba vietā. Vispirms jau viņai, tikko pilsētas skolu beigušai, trūkst pedagoģisko zināšanu un pieredzes darbā ar bērniem. Audzinātājas darbā, dzīvojot noslēgti no apkārtnes un, kā tas parādās atmiņās, arī no citiem ļaudīm – vienā ģimenē, cukurfabrikas teritorijā – jaunā sieviete negūst ne piepildījumu, ne gandarījumu.

"Tā nu ir mana jaunā apkārtne. Nekā bīstama te nav, tikai nospiedošais svešums. Visi mani pēta, no manis ko gaida. Es būšu te audzinātāja. Kāda es audzinātāja! Ko es zinu no audzināšanas? Kur man radusies pārdrošība uzņemties lomu, no kuras es nekā nejēdzu? Vispār – no kura gala tā lieta sākama? (..) Tā pagāja ziema. Kaut kā jau ar mazajiem mežonēniem galā tiku, bet apziņas, ka daru darbu, kam kāda nozīme, man pašai nebija, jo ik uz soļa jutu savu zināšanu un piedzīvojumu trūkumu."

Savus pienākumus viņa veic labi (vēlāk, atgriezusies dzimtenē, Antija ne vien ilgus gadus strādās par skolotāju, bet arī rakstīs mācību grāmatas) un pamanās ieraudzīt arī kaut nelielu jēgu savam darbam (šī noskaņa sabalsojas arī ar pavasara pārmaiņām dabā – ziedošajiem ķiršu kokiem):

"Labāk jau bija, kad pienāca pavasars un ķiršu dārzi ne tik vien ap mūsu māju, bet pie katras būdiņas slīka baltos ziedos. Dzīvoju ar bērniem pa dārzu, caur logu redzēju, cik labi vīrs ar sievu jutās iekšā, kad varēja netraucēti parunāties, pāršķirstīt varbūt jaunos žurnālus un būt kādu brītiņu netraucēti. Tas man tomēr bija mazs gandarījums."

Taču, kad saimniece, jaunas grūtniecības nomākta, ir gan fiziski, gan emocionāli vāja un Antija jūt sev pastiprināti pievērstu mājas saimnieka uzmanību, viņa darbavietu uzteic un izlemj atgriezties dzimtenē:

"Ko man bija darīt? Pieņemt citu vietu? Man bija skaidrs, ka labāku nekā pie Janušpoļskiem nedabūšu – un ka tāds "audzinātājas" stāvoklis ir tikai lieka iejaukšanās kādas ģimenes iekšējā dzīvē. Ir varbūt meitenes, kas tam noderīgas, es tāda nebiju."

Antija ir vīlusies. Mājskolotājas darbs gandarījumu nav devis, cerības iepazīt plašāku pasauli un atrast savu vietu tajā nav īstenojušās. Viņa ir atklājusi, ka audzinātājās statuss svešā ģimenē nozīmē būt ne vien bez savas dzīves un attīstības iespējām, bet arī palikt ieslēgtai šaurā – un atkal ģimenes – lokā. Darba pienākumu specifika kavējusi viņu iepazīt arī plašāku apkārtni:

"Fabrikas un tās iežogojumā ieslēgta nebiju arī spējusi ko gan sirsnīgi vēlējos – iepazīties ar krievu tautas dzīvi, kādēļ jutos tukša un neapmierināta. Neatlika nekas cits kā braukt mājās."

Antijas ceļojums, viņasprāt, ir neveiksmīgs, un mājupceļš ir skumjš, jo mērķis gūt jaunu pieredzi, izmēģināt spēkus un atrast darbu, kam iespējams pilnībā nodoties, nav realizēts. Viņa vienīgi atkal ir sastapusies ar laikmeta noteiktajām sievietes šaurajām robežām:

"Tas bija bēdīgs brauciens. Jutos kā no dzīves izmesta. Jo mājās pārbraukusi nezināju ko mājās darīšu. Nesapratu, kādēļ vispār esmu pasaulē nākusi, kāds varētu būt mans dzīves uzdevums? Censties apprecēties, laist pasaulē jaunus cilvēkus, kas tāpat meklēs un neatradīs dzīves mērķi, kā es pati? Tas mani nevilināja. Un man šķiet, tas nebija vienīgi mans noskaņojums. Tas bija tā laika gars."

Pēc gadiem dzimtenē

1903. gadā krājumā "Pirmais burts" publicēta Antijas skice "Pēc gadiem dzimtenē", kurā tēlota jaunas mājskolotājas pēc vairākiem svešumā pavadītiem gadiem atgriešanās dzimtenē – ģimenes lauku mājās un mazpilsētā, kur viņa apmeklējusi skolu. Arī šī tēlojuma centrā, tāpat kā Antijas atmiņās, ir strupceļa sajūta – jautājums, kur sievietei izmantot savu izglītību, kur rast savu vietu, ja viņa dzīves piepildījumu nesaskata laulībā, paliek neatbildēts. Literārajā tēlojumā kā jaunās sievietes nemiera cēlonis, kas viņai neļauj iederēties vienkāršajā zemnieku vidē tēva mājās, atklāta iegūtā izglītība. Skatoties uz saimi, vēstītāja secina: "visas viņu intereses, visa viņu gara dzīve tev tapuse sveša, nepieejama. Tu mēģini atsvabināties no sevis, nostādīt sevi uz viņu redzes punkta, bet tas iznāk nedabiski." (Pēc gadiem dzimtenē, 53). Atradusi problēmu, vēstītāja dodas uz mazpilsētu, kur skolojusies, lai satiktu bijušās skolas biedrenes.

Taču, uzmeklējot biedrenes, ar kurām kādreiz bijis kopīgs darbs, rūpes un intereses, vēstītāja pamana, ka ir atšķīrusies arī no viņām, jo bijušo draudzeņu mērķis, pretēji vēstītājai, ir viens – laulība.

"Balta, tukla un savādi apaļa viņa tur stāv un līdzinājas vairāk vietās ar valgu apsietam miltu maišeļam. Viņas līdzjūtībai gar manu likteni nemaz nebij gala. Kā man klājies Iekš–Krievijā, vaj vieta bijuse laba, vaj no saviem principāļiem daudz dāvanu dabūjuse, vaj tagad taisīšot kāzas?"
(Pēc gadiem dzimtenē, 55)

Sarunā ar bijušo skolas biedreni vēstītāja uzzina arī par citām meitenēm, kuras pēc skolas beigšanas strādājušas par mājskolotājām Krievijā un kuru gaitas bijušas veiksmīgas, piemēram, viena "apprecējuse kādu tirgotāju un tagad pa vasaru dzīvojot villā, turot trīsas dienestnieces un pusdienā ēdot četrus ēdienu." Bet kāda cita "tur ar oficieriem vien saejoties". (Pēc gadiem dzimtenē, 55) Vēstītāja uz ielas satiek arī biedreņu pulciņu, kurām: "vēl nav izdevies izpildīt savu dzīves uzdevumu – apprecēties – un tāpēc katrā viņu žestā, katrā vārdā spīd caur vienīgā vēlēšanās – tikt pie šī mērķa. Nav nemaz iespējams sarunai dot citu virzienu, viss grozās ap šo vienu priekšmetu" (Pēc gadiem dzimtenē, 57)

Pilsētiņu apņem tumsa, migla un purva smaka, – ļaužu aprobežotība un gara kuslums. Vēstītāja secina, ka, arī atgriežoties dzimtenē viņa ir kļūdījusies iedomājoties, ka te iespējams atrast to, ko viņa meklē. Šī izjūta sasaucas ar Virdžīnijas Vulfas slaveno izteicienu: "Kā sievietei man nav dzimtenes".

27.02.2021.

No Eiropas līdz Āzijai. Ceļotāja Piliņu Katrīna (?-?)

Šur un tur pazib slaika amazone, kura, stalta zirga mugurā sēdēdama un ar savu pavadītāju dedzīgi sarunādamās, iz krāšņajiem kokiem aizrikšo. Studenti un skolēni brauc bariem ar velosipēdiem (jājamo riteni), daži iet ar viņiem skrieties; arī vairāk dāmas ar tiem brauc – šie te tagad ļoti modē.[1] Tā latviete Piliņu Katrīna (?–?), 1885. gada maijā ieradusies Berlīnē, raksta par saviem pirmajiem pilsētas iespaidiem. Laikā no 1891. līdz 1893. gadam laikrakstā "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums" un laikrakstā "Balss" publicēti Piliņu Katrīnas ceļojumu apraksti, kas aptver gan viņas vēroto Rietumeiropā – Vācijā, Austrijā un Francijā, gan vēsta par ceļojumu ar tvaikoni no Odesas līdz Vladivostokai, pa ceļam apstājoties un apskatot tādas vietas, kā Portsaīda, Sueca, Šrilanka, Singapūra, Hongkonga, Nagasaki, u.c.

Kas bija šī ceļotāja, par kuru šodien liecina vien viņas periodikā publicētās ceļojumu vēstules?

Pirmā Piliņu Katrīnas ceļojuma vēstuļu publikācija laikrakstā "Dienas Lapas Feļetona Turpinājums" parādās 1891. gada 30. martā ar redakcijas piezīmi: "Augšējās vēstules mums caur kādu vidutāju piesūtītas no mūsu tautietes Piliņu Katriņas, kura vairāk gadus uzturējusies Vācijā, Austrijā un Francijā un tur šo to piedzīvojusi. Savus piedzīvojumus viņa šad tad īsumā vēstules veidā uzrakstījuse. Lai gan šie raksti sākas no 1885. gada un tādēļ liekas esam novecojušies, tos tomēr pasniedzam saviem lasītājiem, jo pirmkārt tie kā no mūsu tautietes uzrakstīti lasītājiem nebūs nepatīkami, otrkārt, ceram, ka tie viņiem nekādi nebūs garlaicīgi, jo sarakstīti īsi un diezgan pievilcīgi. Daža vietiņa noderēs par vēsturisku atgādinājumu, cita par iepazīstināšanu ar svešām zemēm."[2] Interesanti, ka 1891. gadā 1885. gada apraksti šķiet jau novecojuši, taču veids, kādā tie sarakstīti – "īsi un diezgan pievilcīgi" – ir viens no iemesliem, kādēļ šīs ceļojumu vēstules tiek publicētas laikrakstā.

Par Piliņu Katrīnas biogrāfiju nav gandrīz nekādu ziņu. Nav zināms ne viņas dzimšanas un miršanas gads, ne arī viņas dzīves gaita. Vienīgās liecības par autori atrodamas viņas ceļojumu aprakstos. Iespējams, Piliņu Katrīna bijusi kurzemniece, par ko liecina kāda ceļojumu vēstulēs iekļauta īsa epizode, kurā aprakstīts ceļš no Berlīnes uz Kurzemi. 1886. gada 4. augustā viņa iebrauc Rīgā – "Es biju tik priecīga pa jūru braukdama, ka nu tēviju atkal drīz redzēšu."[3] 20. septembrī ar vilcienu no Rīgas uz Jelgavu un tad vēl apmēram 4 stundas braucot ar pasta zirgiem viņa apciemo savus tuviniekus mājās. No teksta arī jaušams, ka vēstītāja ir gados jauna, tā, piemēram, ierodoties mājās, viņa vēlas pārsteigt savējos, tādēļ liek vedējam palikt uz lielceļa, kamēr pati, "ne no vien suņa nepamanīta ietiku dārzā, iespiedu kādu rūti un attaisīju logu. Māte no trokšņa pamodusies, sabijusies sauc: "Saimniek, saimniek! Tur lien kāds pa logu iekšā!" Kad no loga neatkāpos, tad viņa vēl sauca: "Viņš redz, ka nomodā esmu un taču prom neiet!" Es sāku smieties un – tiku pazīta."[4] Savukārt, citās aprakstu epizodēs parādās izteikta interese par pretējo dzimumu (tā, piemēram, "Kad pie Parīzes no brauciena izkāpām, visu pirms pamanīju, ka tur visi vīrieši bij mazi un paresni."[5]) un attiecību starp dzimumiem publiskajā telpā tēlojums, kas arī varētu liecināt par vēstītājas jaunību.

Berlīne, Parīze un peldu vietas

Piliņu Katrīnas ceļojumu apraksts sākas ar ceļojumu 1885. gada maijā no Pēterburgas uz Berlīni, kur viņa pēc tam apmetusies uz ilgāku laiku. Ceļojumu vēstulēs Berlīne minēta līdz 1889. gadam. No vēstulēm iespējams secināt, ka Piliņu Katrīna bijusi viena no kalpotājiem, kas pavadījusi Pāvelu Šuvalovu (Па́вел Андре́евич Шува́лов 1830–1908), kurš no 1885. līdz 1894. gadam bija vēstnieks Berlīnē. Piliņu Katrīna raksta: "No Pēterburgas izbraucām 4. maija d. Uz turienes bānūža bija sapulcējušies pulks aristokrātu, daudz ģenerāļu, oficieru un zaldātu, kuri pavadīja grāfu Paulu Šuvalovu uz Berlīni – viņš še ievēlēts par sūtni.[6] Grāfa draugiem un pazīstamiem atvadoties un kara mūziķim sēri skanot sāka kustēties mūsu brauciens. Arī vēl divi nākošās pieturas vietās mūs sagaidīja ar mūziku un grāfam par godu tur bija sastājušies daudz kara vīru. (..) Kad še atbraucām, bija svētdiena un Berlīne caur savu svētku izskatu (visas pārdotavas bija slēgtas) darīja labu iespaidu. Bānūzis, uz kura izkāpām, atradās netāļu no galvenākās ielas, pa kuru ļaužu pūlis, vieglās drēbēs ģērbies, pastaigājās. Pēterburgā vēl visi nēsāja ziemas manteļus, mēs arī ar ziemas apģērbiem atbraucām. Mūsu dzīvoklis ir apakš liepām (Unter den Linden), kura ir vienīgā platā iela Berlīnē, citas ir šauras."[7] Vēstītāja apmeklē Berlīnes akvāriju un Kastāna Panoptikumu, vēro pilsētas ļaužu dzīvi brīvdienās un raksta par Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijām.

Aprakstā minēta arī uzturēšanās Remplines pilī 1885. gada jūnijā: "Rempline ir lielkņazienes Katriņas Mihailovnas (Krievijas princeses) pils Meklenburgas Šverinā.[8] Pie pils ir lielisks parks, kurā ir observatorija (zvaigžņu lūkošanās tornis), vairāk dīķi, kuros gulbji peld, liela mākslīga puķu ietaise, daždažādas alejas, lieveņi un koki, arī daudz statuju. Uz labi koptas pils portāla ir sfinksi un lauvas, tiem pāri daudz kara vīru akmens tēlu. Pils telpas ļoti grezni un bagāti ierīkotas; viņās atrodas liels krājums eļļas, kā arī akmenī cirstu bilžu, krievu baznīca un prāva bibliotēka. Lielkņazienes še tagad nav (viņa še dzīvo tikai oktobra un novembra mēnešos), tādēļ še arī tik kluss un garlaicīgs kā klosterī. Vissliktāki ir pa nakti, jo tad pāriet šejienes dienestnieki uz mājām (viņiem ne tāļu no pils ietaisīti dzīvokļi) un mēs tikai kādas piecas personas šeit paliekam un ļoti baidāmies."[9]

Savukārt, augustā vēstītāja, pavadot darba devējus, pirmo reizi apmeklē kūrortu – Heiligendammas (Heiligendamm)[10] kūrortā viņa no kādas sānu istabas noskatās arī aristokrātu ballē: "Esmu pirmo reiz peldu vietā un man ļoti patīk uz ļaužu raibo mudžēšanu noskatīties. Še atbrauc šad un tad augsti viesi. (..) Mēs ietikām kādā sāņu istabā pie balles zāles un varējām muižniekus labi apskatīt. Šverines hercogiene[11] ir labi slaika, ar melniem matiem un tumšām acīm; viņa bija baltā kleitā ar rozēm; matos spīdošs briljantu kronis, iz kakla tāda pat pērļu virkne. Princese Vilhelm[12] bija ļoti vienkārši ģērbusies: brūni raibā kleitā, kura izskatījās pēc kartuna, bez jebkādiem mirdzošiem akmeņiem, bet bija caur savu vientiesīgu, piemīlīgu izturēšanos ļoti patīkama. Viņas abas gāja pie grāfienēm, ar kurām drusku runāja – pēdējās taisīja priekš viņām kniksi un bučoja roku. Vairāk reiz tur dancoja "contre" (Kurzemē tādu danci nedanco), kurā dāmas priekš kungiem kniksē (princese un hercogiene tikai palocījās)."[13] No Piliņu Katrīnas ceļojumu vēstulēm iespējams secināt, ka gada lielāko daļu viņa bijusi Berlīnē, bet vasarās pavadījusi darba devējus uz Rietumeiropas kūrortiem, kuros uzturējusies Pēterburgas aristorkātija – tekstā bez Heligendammas minēta arī Arkašone, Biarica un Karlsbāde, kā arī nosaukti vairāku aristokrātu vārdi, kuri kurortā pompozi sagaidīti vai vienkārši tur uzturējušies.

Taču vēstītāja ne tikai pavadījusi darba devējus, bet ceļojusi arī patstāvīgi, kopā ar kādu biedreni. Šie patstāvīgo ceļojumu apraksti ir izvērstāki un tajos vairāk parādās arī vēstītājas personība. Viens no šādiem ceļojumiem ir brauciens uz Parīzi 1887. gada augustā, kur viņa uzturas piecas dienas, apskatīdamas Parīzes Dievmātes katedrāli, Luvru un krāšņos un bagātos veikalu skatlogus, viņas pastaigājas pa Parīzes slavenāko ielu – Elizejas laukiem, bet vakaros apmeklē teātri: "Mēs neesam nevienu dienu mājā, pat vakariem noejam vai nu uz teātri, vai staigājam turpat pa ielām, uz kurām bez maksas diezgan ko var redzēt."[14]

Kalnu tūrisms

Piliņu Katrīnas patstāvīgie ceļojumi liecina arī par tūrisma demokratizāciju 19. gadsimta otrajā pusē, kad ceļošana arvien vairāk kļuva pieejama ne tikai pārticīgajiem un dižciltīgajiem, bet dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Viena no nozīmīgām atpūtas aktivitātēm, kas parādās Piliņu Katrīnas aprakstos, ir kalnu pastaigas. (Zīmīgi, ka patstāvīgo atpūtas ceļojumu aprakstu beigās vēstītāja uzskaita arī ceļojumu izmaksas.) 1886. gada jūnijā viņa kopā ar biedreni dodas uz Šandavu: "Kalnus un gravas ieraugot man šāvās prātā "Diplomāta meita"[15] un atminējos it skaidri, cik ļoti es to lasīdams kāroju kalnos būt un – nu redzu savu vēlēšanos piepildamies!"[16] Viņas apmeklē otru lielāko dabisko arku Elbas smilšakmens kalnos: "Tad satikām atkal dažus kalnā kāpējus, kuriem prasījām ceļu uz "Kuhstall" (govju kūti), ievērojamāko vietu Sakšu Šveicē.[17] Mums iestāstīja, kur iet, bet tā kā tur daudz teku, tad no īstās noklīdām un maldījāmies ilgu laiku, kamēr beidzot tikām pie liela braucamā ceļa, pa kuru daudz ļaudis gāja. Tur dabūjām fūrmani, kurš mūs pēc 1 1/2 stundas brauciena aizveda pie ūdens krituma, kur ir liela restorācija, vedēji, nesēji, zirgi, ēzeļi, kā arī korteļi priekš svešniekiem."[18] Vēlāk viņas dodas uz Basteja kalniem[19] – "3/4 stundas kāpām un bijām augšā – ceļš tur iet ļoti stāvu. Tur bija ātrfotogrāfs, tādēļ mēs tūliņ nofotografējāmies (..). Tur bija liels pulks ceļotāju, laba restorācija, pasta nams (visi no Basteijas piederīgiem rakstīja), mūziķis un no Drēzdenes dziedātāji. Basteija sastāv no divi klinšu kalniem, starp kuriem ir vairāk gravu, pār kurām iet tilts pāri. No tilta ir tas jaukākais skats. Kāda klints nostiepjas jo tāļu no kalniem, tā ka uz zemi skatoties liekas, ka kalni stāvētu uz Elbes. Vairāk klintīm ir sētas apkārt."[20] Šie apraksti skaidri liecina par kalnu pastaigu popularitāti šajā laikā, par tūrisma demokratizāciju un strauju attīstību, tā, piemēram, kalnu pastaigu mīļotājiem radīti īpaši pakalpojumi – ātrfotogrāfs, restorāni, pasts, no kurienes nosūtīt pastkartes uz mājām, mūziķi utml.

1889. gada vasarā Piliņu Katrīna īpaši izvērsti apraksta kāpšanu Vācmaņa kalnu grēdā (Watzmann). Pārgājiens šajos kalnos ir viena no populārākajām kalnu ekskursijām Alpos, tādēļ maršruts ir labi izplānots ar atpūtas vietām un naktsmītni, kurā ir iespēja satikties un kontaktēties ar citiem ceļotājiem. Ceļotājas naktsmītnē satiek kādu jaunu vīrieti un vakaru pavada sarunās, kas tekstā tiek arī atstāstītas: "Mēs tapām jo drīz pazīstami (kalnos ir visi vaļīgi un brīvi), sēdējām pie mājiņas uz norietošo sauli skatīdamies un redzējām caur teleskopu no klinšu malas kādā dziļā ielejā kalna kazas un briedi. Mēs ar savu jauno pazīstamo daudz jokojām; viņš atrada manu biedreni – daiļu, piemīlīgu, mani – diabolisku; viņš bija visādā ziņā smieklīgs, humoristīgs, mācīja mūs koķetēt u.t.t."[21] Lai arī vīrieši ceļoja vairāk (naktsmītnē vīriešiem ierādīta plašāka, vispārēja telpa), tomēr arī sievietēm šajā naktsmītnē paredzēta atsevišķa divvietīga istabiņa. Nākamajā dienā ceļotājas dodas tālāk, lai sasniegtu kalna virsotni, šajā aprakstā vēstītāja īpaši izcēlusi arī savu drosmi: "(..) vajadzēja lielu gabalu staigāt pa jo bailīgu ceļu, viņš tikai priekš gada laika ticis atļauts; viens kungs likās sevi pie vedēja piesieties (katram vedējam ir garš striķis līdz), mana biedrene arī visu laiku turējās pie vedēja, turpretim es gāju tāpat un vedējs arvienu bailīgi atskatīdamies mani bāra, ka es neesot uzmanīga, jo dažās vietās bija ceļš tikai 10 collu plats, kur vienā pusē bij nesaredzamas klinšu gravas – mazs misējums un jāpazūd!

Mums vajadzēja lāgiem kāpt augstāku, lāgiem atkal zemāku. Galā dabūjām vispārēju komplimentu par drošu kāpšanu." Atgriezusies mājās no "kalna partijas", vēstītāja to atzīst par izdevušos – "tā es biju kalna partiju aprakstītu lasījuse, tā viņu biju sev priekšā tēlojuse".[22] Kopā šī divu dienu ekskursija izmaksā 60 markas.

Ar tvaikoni no Odesas līdz Vladisvastokai

1891. gada martā, kad krievu inženieri dodas būvēt Transsibīrijas dzelzceļu, [23] Piliņu Katrīna kā mājskolotāja dodas līdzi virsinženiera ģimenei. Viņi ceļo ar tvaikoni no Odesas uz Vladivostoku: "Ceļotāju ir 65, kuri piedalīsies pie jaunā dzelzceļa būvēšanas Vladivostokā. Bez tam brauca mums līdz 1400 jaunu, šogad ņemtu zaldātu (..) Rēķina, ka pie laba laika mēs 56 dienās Vladivastoku sasniegsim."[24] Laikraksts "Balss" 1891. gada 25. septembrī sāk publicēt Piliņu Katrīnas ceļojuma aprakstu "Brauciens ap Āzijas pasaules daļu". Savukārt, 1892. gada 16. oktobrī šo pašu ceļojuma pārstāstu ar nosaukumu "Ceļojumu vēstules" (iespējams, lai uzsvērtu kā turpinājumu iepriekš publicētajām Piliņu Katrīnas ceļojumu vēstulēm) sāk publicēt arī "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums. Lai arī vēstīts par vienu un to pašu ceļojumu, teksti nav pilnīgi identiski, katrā no variantiem atrodamas arī savas nianses, pie kam "Dienas Lapas" Feļetona turpinājumā publicētais teksts ir apjomīgāks un ietver ne tikai pašas ceļinieces piedzīvoto, bet arī papildinošus stāstus, piemēram, par pērļu zveju Šrilankā, ķīniešu tautas pasakas atstāstu un kāda jūrnieka piezīmju par piedalīšanos japāņu kāzās atstāstu.

Dodoties šajā ceļā, Piliņu Katrīnai jau ir zināma ceļošanas pieredze, tādēļ viņa raksta: "Jūras braukšana, salīdzinot ar dzelzceļu, ir caur ērtumu un omolību daudz patīkamāka, nekā pēdējā. Mēs tikai vakarā kajītes uzmeklējam, visu dienu vai nu uz kuģa deka vai zālē, kur vienmēr muzicē, vienā stūrī kārtis spēlē, otrā šahu, trešā lasa."[25] Sniegts arī iespaidīgā tvaikoņa apraksts un izmēri, kā arī kajīšu iekārtojums – "Kajītes ir mazas, bet patīkami ierīkotas: ar visu gultas vešu, ķiseniem, dvieļiem. Apakš koikas ir izvelkamas šūplādes, kumodes vietā lietojamas, no sienas atverams mazgājamais galds, arī rakstāmais ar pie tam piederīgiem rīkiem. Bez tam ir vispārīga plaša ēdama istaba un virs tās zāle ar klavierēm. Kuģis tiek apgaismots viscaur ar elektricitāti."[26] Tekstā pieminēta arī līdzņemšanai ceļā uz tvaikoņa sagādātā pārtika: "Priekš pārtikas atrodas uz kuģa 24 dzīvi vērši priekš kaušanas, 400 spārnu lopi, kā vistas, pīles, zosis, tītari, arī dažas cūkas un vairums sivēnu un divi govis priekš slaukšanas."[27] Apraksts patiešām ir iespaidīgs. Vienīgās ceļa neērtības ir jūras slimība, pret kuru, "Nelīdzēja ne drapes, ne melnās maizes cvībaki, ne šim nolūkam sīvi skābinātās ogas, ne dažādie sūrumi, nesāti no viena nelādzīgās kaites piemeklētā uz otru."[28] Un neizturamais karstums Sarkanajā jūrā.

Kreimenes tīģeru mežā

Aizraujoši lasāmi ir Piliņu Katrīnas vēstījumi par vietām, kuras viņa apmeklē pa ceļam. Viņa apraksta gan dabas ainavas, gan ostu pilsētu dažādo ļaužu drūzmas, reizēm tekstā ievij ziņas par apmeklēto vietu vēsturi, no malas vēro angļu kolonistu ērto dzīvi un izpēta budistu tempļus, viņa stāsta par ziloņu ķeršanu un teātra apmeklējumu Singapūrā, par japāņu frizūrām un izpalīdzīgiem ķīniešiem Vladivastokā. Un, salīdzinot ar "plašo tēviju" (Krievijas impērija), gan japāņi, gan ķīnieši atstāj pārāku iespaidu. Tā, piemēram, japāņi ceļotāju patīkami pārsteidz kā strādīga un tīrīga un laipna tauta: "Japānas fūrmanis (dženerikšs), amatnieks, kupčis, vēl maz pazīstami ar eiropeiešu civilizāciju, tomēr atstāj mācīta cilvēka iespaidu, kauču ēd ar spieķīšiem un sēž uz kāju soliem. Var mierīgi ieiet ļaužu drūzām, tak netapsi grūsts un nosmērēts, kā tas manā plašā tēvijā bieži atgadās."[29] Savukārt, vērojot ķīniešus Vladivostokā, viņa uzsver atšķirību starp "krievu un ķīniešu izriecāšanām", rakstot: "Pie pēdējiem nekad nenākas redzēt valstošos žūpas, ne sadauzītus ģīmjus, ne kaušanos, bez kā nepaiet nevieni krievu svētki. Arī ķīniets iedzer savu suli (tā sauc viņa brandavīnu), bet tas viņā neuzbudina trāķisko instinktu."[30] Vēstītāja uz ķīniešiem Vladivastokā skatās kā uz tautu, kas "vēl nav no kultūras samaitāti", ar to domājot, ka, "tie nepazīst ne liekuļošanu, ne krāpšanu". Kad vēstītāja pastaigājoties pazaudē saulessargu, strādnieks, kurš parkā pļauj zāli, to atrod un par atrašanu nepieņem pat atlīdzību. Kādā citā reizē, kad viņa pastaigājas tuvējā mežā, meklēdama kreimenes (maijpuķītes), kāds malkascirtējs, ne tikai aizved viņu, "uz kādu attālāku krūmu puduru, kur vēlējamo puķu liels vairums krāšņi vizēja," bet arī palīdz viņai – baltajai eiropeietei (latviešu zemnieku atvase kā virsinženiera mājskolotāja Vladivastokā iegūst citu sociālo statusu) – saplūkt puķes un pavada atpakaļ, jo, "mežs izbēgušo noziedznieku un tīģeru dēļ nedrošs". Arī šis vienkāršais strādnieks par savu pakalpojumu atlīdzību nepieņem.

Piliņu Katrīnai nenoliedzami ir stāstītājas dāvanas, raita valoda un ass, redzīgs skats. Mūsdienās viņas ceļojumu apraksti ne tikai ir pierādījums tam, ka latviešu sievietes 19. gs. beigās izpētīja plašas un tālas teoritorijas, savus ceļa vērojumus pierakstīja, un tie tika atzīti par interesantiem un publicēti, bet arī rosina izpētīt vairākus citus jautājumus, atklājot daudzslāņainu sociālās vēstures ainu.

[3] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 90, 20.04.1891
[4] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[5] Turpat.
[6] Grāfs Pāvels Andrejevičs Šuvalovs (Па́вел Андре́евич Шува́лов, 1830–1908), Krievijas impērijas valstsvīrs. Pāvels Andrejevičs nāca no Šuvalovu ģimenes, kas krievu kultūrā un politikā bija ievērojama kopš 18. gadsimta vidus. Viņa tēvs grāfs Andrejs Petrovičs Šuvalovs (Андрей Петрович Шувалов, 1802—1873) bija ievērojama figūra Nikolaja I un Aleksandra II galmos. Viņa māte bija Tekla Valentinoviča, pēc laulībām Zubova un Šuvalova (Текла Игнатьевна Валентинович, 1801–1873), lietuviešu izcelsmes grāfiene, pēdējā Katrīnas II favorīta Platona Zubova sieva, pēc Zubova nāves kļuva par Rundāles pils īpašnieci. Pāvels Šuvalovs 1885. gada 1. aprīlī iestājās diplomātiskajā dienestā un tika iecelts par vēstnieku Vācijas impērijas galvaspilsētā Berlīnē.
[7] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[8] Krievijas lielhercogiene Katrīna Mihailovna (Великая Княжна Екатерина Михайловна, 1827–1894).
[9] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891. Līdz 1894. gadam Pāvels Šuvalovs bija Vācijas imperatora ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, Prūsijas karalis un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Mēklenburgas-Šverīnes un Mēklenburgas-Strelicas lielhercogistes tiesās.
[10] Heiligendamma ir Vācijas piejūras kūrorts, dibināts 1793. gadā, tas ir viens no vecākajiem piejūras kūrortiem Eiropā, arisokrātijas izklaides un atpūtas vieta.
[11] Marija Pavlovna (Мари́я Па́вловна, 1854–1920) – Mēklenburgas-Šverīnes hercogiene, Krievijas lielkņaze. Mēklenburgas-Šverīnes lielkņaza Frederika Franciska II vecākā meita. 1874. gadā laulības ar Krievijas lielkņazu Vladimiru Aleksandroviču (Влади́мир Александрович, 1847 – 1909), vienu no Aleksandra II dēliem.
[12] Augusta Viktorija no Šlēsvigas-Holšteinas (Auguste Viktoria Friederike Luise Feodora Jenny, 1858 –1921) Vācijas imperatora Vilhelma II sieva.
[13] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[14] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 90, 20.04.1891.
[15] Atsauce uz vācu autora Filipa Galēna (Philipp Galen, 1813–1899) romānu "Die Tochter des Diplomaten" (1865). Darbs, acīmredzot, bijis populārs, jo tulkots arī latviski, to tulkojis Mārtiņš Lapa "Diplomāta meita: romāns iz Šveicijas kalniem" (1882–83).
[16] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[17] Otra lielākā dabiskā arka Elbas smilšakmens kalnos, atrodas 337 m augstā klinšu atsegumā Saksijas Šveices iekšzemē.
[18] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[19] Klinšu veidojums Vācijas Elbas smilšakmens kalnos, tūristu apskates objekts vairāk nekā 200 gadus. 1824. gadā tika uzbūvēts koka tilts, lai savienotu vairākas klintis apmeklētājiem. Šo tiltu 1851. gadā nomainīja pašreizējais tilts, kas izgatavots no smilšakmens. Klinšu veidojumi un skati iedvesmojuši daudzus māksliniekus.
[20] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[21] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 101, 4.05.1891
[22] Turpat.

11.12.2020.

Hermīne Zālīte. Uz Parīzi, uz pasaules izstādi!

"(..) nemaz nav vajadzīgs grezns apģērbs, pietiek arī dāmām jau ar vienu pašu glītu apģērbu un kādām pāris blūzēm – un ja daudz grib, tad paņem vēl vienu vienkāršu apģērbu līdz, bet vairāk arī nekad nē, tas būtu tikai lieks apgrūtinājums ceļojumā."

Tā raksta Hermīne Zālīte (1858–1932) savā ceļojumu aprakstā "Uz Parīzi, uz pasaules izstādi" ("Mājas Viesis", 1900, nr. 33–42), pamudinot sievietes velti nenodarbināt sevi ar nevajadzīgiem izdevumiem par jauniem un grezniem ceļojuma tērpiem, par kuriem iznāk izdot tikpat, "cik maksātu, prātīgi rīkojoties, no Rīgas viss Parīzes izstādes apceļojums," jo šie nevajadzīgie tēriņi tieši sievietes spiež palikt mājās, "un vai gan sievietes mazāk vēlas Parīzes krāšņumu redzēt, nekā vīrieši?"

Kā piemēru minot "bagātās anglietes un citas dāmas" , kuras vairāk ceļojušas un tāpēc, zina, kādā apģērbā ir "visomolīgāk ceļot", Hermīne rosina ceļotājas ģērbties vienkārši, ērti un gaumīgi: "vienkāršas formas apģērbos, gludi svārki, bez kāda rotājuma, blūze un īsa jaciņa, kuru uzvelk, kad metas vēsāk, arī vienkāršas formas cepurīte, tikai ar lentu gludi aplikta, tāds bagāto ceļinieču apģērbs pasaules izstādē – nekas no greznuma, tikai vienkāršs glītums un daiļums (..) daudz patīkamāk staigāt un braukt vienkāršā apģērbā, kas lēti nesabojājas." Šādi padomi ceļojuma apraksta sākumā nenoliedzami liecina par to, ka turīgās latviešu sievietes rūpīgi sekojušas Eiropas modes tendencēm un savā garderobē regulāri nomainījušas tērpus, kā arī par to, ka gadsimtu mijā sievietes apģērbā iezīmējas aizsākums nopietnām pārmaiņām – greznie, nepraktiskie un neērtie tērpi, kas traucēja brīvi kustēties, tiek nomainīti pret vienkāršāku un ērtāku apģērbu. Par to liecina arī Hermīnes vērojumi Parīzē: "šimbrīžam, liekas, ir Parīzes modes dāmu tualetēs iestājusies vienkāršība – vismaz uz ielas vairs nerādīties pārāk lielā greznumā, bet vairāk vienkāršos vilnas apģērbos. Pāris gadus atpakaļ visas plašās Elizejas gatves kā viļņot viļņoja zīdā un mežģīnēs. Tagad turpretim pat greznajās karietēs, kas stalti ripo pa Bulonjas mežiņu, satiek vairāk vienkārša veida apģērbus."

Hermīnes Zālītes ceļojumu apraksts, kas tapis pēc Parīzes pasaules izstādes apmeklēšanas 1900. gadā, [1] ir emancipētas augstākās vidusšķiras sievietes skatījums uz ceļošanu kā nozīmīgu pašizglītošanās daļu.

Viņa mudina tautiešus nebūt kūtriem un doties uz Parīzi, lai aplūkotu ne tikai pilsētu, bet arī pasaules izstādi, piebilstot, ka, "Parīze saviem viesiem tagad sniedz tik daudz, ka to lēti vairs citur neatradīsim, tādēļ, kam vien iespēja, lai neskopojas!" Raksts, kas publicēts desmit turpinājumos, ir bagāts informācijas ziņā un sniedz gan subjektīvus iespaidus un vērojumus, gan arī praktiskus ceļojuma padomus tiem, kas nav daudz ceļojuši.

1900. gada vasarā Hermīne Zālīte kopā ar vīru Pēteri Zālīti klausās lekcijas Berlīnes universitātē. Kad semestris beidzas, abi kopā dodas uz Parīzi: "Vēl mīļāk un straujāk kā atpūta dzimtenē, pasaules izstāde mūs aicināja pie sevis. Uz turieni nebraukt, kur māksla un zinātne rāda savu spēju, tā jau būtu tīrā kultūras apsmiešana!" Pēc 21 stundas ar ātrvilcienu no Berlīnes viņi nonāk Parīzē, kas abiem ir labi pazīstama no iepriekšējām apmeklējuma reizēm: "Sveikas atkal mīļās vietas – staltais operas nams un mākslas svētnīca Luvras pils (..)"

Iebraucot Parīzē, pirmās ceļotāju rūpes ir naktsmāju atrašana. Zālītes neļaujas pūļa satraukumam, par to, ka pasaules izstādes laikā istabas grūti dabūjamas un telefoniski iepriekš jāpasūta, viņi brauc uz "labu laimi", "paļaudamies tikai uz saviem piedzīvojumiem agrākajos daudzajos ceļojumos" , kas izrādās pareizais lēmums. Viņi dabū istabu viesnīcā pilsētas centrā, kur apmetušies arī iepriekš, "gājām uz savu agrāko viesnīcu Sēnas ielā, kur priekš pāra gadiem bijām maksājuši par ļoti lepnu salonistabu pirmā stāvā tikai trīs frankus dienā. Šī viesnīca nav ne 10 minūtes gājienā no Luvras pils (..) Tā tad Parīzē arī izstādes laikā varēja droši vien nobraukt, bez kā iepriekš istabas pasūtītu, un lētāk un daudz lepnāk dzīvot nekā jebkur citur."

Rakstā pievēršoties praktiskām detaļām, – cik maksā apmešanās viesnīcā, kur un par kādu naudu iespējams izdevīgāk paēst, cik dārgs ir transports, kur nopērkamas biļetes uz pasaules izstādi, utml. – Hermīne Zālīte sava laika lasītājiem, īpaši tiem, kuriem nav ceļošanas pieredzes un tāpēc viņi baidās, ka šāds ceļojums izmaksās pārāk dārgi, sniedz informāciju, kas var būt noderīga. Savukārt, šodienas lasītājam pierakstu konkrētība atdzīvina 1900. gada Parīzes ikdienas ainas. Piemēram, rakstot par iespējām Parīzē ieturēt labu maltīti, Hermīne Zālīte īpašu uzmanību pievērš restorānam "Pie Leona", kas atrodas "pie Luvras un Palais Royala, Luvras viesnīcai pretim," un kurš jau iepriekšējā Parīzes apmeklējumā viņai iepaticies, tādēļ ka, "tur mazāk svešinieku, bet ļoti daudz pašu franču ēd (..) Visvairāk tirgotāju, skolotāju un ierēdņu – vidējo šķiru ļaudis, kuriem jāskatās uz to, kur lētāk un labāk." Tā kā restorānā katru dienu ēd ap 3 tūkstoši pastāvīgu viesu un bez tiem vairāki simti, kam tāpat gadās ieiet, tad tam pašam ir savi vīna, alus un šampanieša pagrabi un muižas, no kurām katru dienu saņem svaigas saknes, augļus, pienu, sviestu un citus produktus. Ēdiens te, salīdzinot ar Berlīnes, Rīgas un Petrogradas restorāniem, ir ne vien garšīgāks, bet arī lētāks: "Citās pilsētās var tādu restorānu velti meklēt, kur tik gards ēdiens un pie tam lēts. – Par pusotru franku tur stāvēja pusdienas, vai brokastis no vairākiem ēdieniem ar puspudeli bordo vai veselu pudeli augļu vīna, un par 2 1/2 – 3 frankiem pusdienas vai brokastis ar puspudeli laba šampanieša. Tādu maltīti pat mūsu vecajā Rīgā par 3–5 rubļiem nekad nedabūs." Pēc pamatīgām brokastīm, kas restorānā ieturētas ap 12, visu pārējo dienu var staigāt, nejūtot izsalkumu, pietiek, ja iedzer tasi kafijas dienas vidū un pulksten 6 vakarā apēd sviestmaizi ar šķiņķi.

Ceļojums ir intensīvs un iespaidiem bagāts, jo Hermīne un Pēteris Zālītes velta laiku gan Parīzes ievērojamāko vietu apskatīšanai, – viņi apmeklē Versaļu, Luvru, Napaleona I kapu un Buloņas mežiņu, – gan brauciena galvenajam mērķim – pasaules izstādei: "Tur Sēnas pusē māj galvenie izstādes vārti violetās krāsās. Vakarā tie visskaistāk izskatās, tad visi vārti līdz ar obeliskām mirdz elektriskās ugunīs – no vistumšākās līdz gaišākai violetai krāsai – kā burvīga brīnumpuķe."

Lai arī visas izstādes būves ir varenas un atstāj pārsteidzošu iespaidu, pirmā un galvenā vēlēšanās Hermīnei ir, "redzēt mākslas gleznas un statujas, ko šolaiku labākie mākslinieki no visām pasaules malām še atsūtījuši."

Aspazija raksta, ka Hermīne Zālīte, pirms viņa 1893. gadā kopā ar vīru Pēteri Zālīti, kuram tika uzticēta laikraksta "Mājas Viesis" vadīšana, atgriezās Rīgā, viņa bija gribējusi Itālijā studēt glezniecību. (Aspazija. Ievērojamai kultūras darbonei veļuvalstī aizejot. Jaunākās Ziņas, 4.07.1932) Nerealizētais sapnis kļūt par mākslinieci Hermīnei piepildās citādi – 1895. gadā viņa dodas uz Vāciju, lai apgūtu moderna žurnāla izveidošanai nepieciešamo autotipiju un cinkogrāfiju un, ieguvusi šīs prasmes, rūpējas par izdevuma "Mājas Viesa Mēnešraksts" ilustratīvo noformējumu, – izvēlas ilutrācijas un tās arī komentē. [2] Vēlme pēc mākslas studijām tiek apmierināta arī apmeklējot Eiropas mākslas muzejus. Mākslas darbi Minhenes, Romas un Vatikāna muzejos aprakstīti ceļojumu aprakstā "Uz Dienvidiem" (Mājas Viesis", 1896, 1-53, ar pārtraukumiem). Savukārt, Parīzes ceļojumā, aplūkojot muzejos redzamās gleznas, viņa domā arī par iespēju attēlus mēnešrakstā rādīt tautiešiem. Luvrā Hermīni īpaši saista Rubensa glezna "Gaismas uzvara", kas ir, "varen daiļa – te liekas, ka mākslinieks paceļas pār zemes iespaidiem un putekļiem kādā citā, tīrākā pasaulē, kur cilvēkiem ne tik vien spēka, bet arī daiļuma pilnība. Cerams, ka "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas latviešu tautu tā cenšas iepazīstināt ar slavenākiem mākslas darbiem, arī ar šo Rubensa darbu iepazīstinās savu tautu."

Mākslas darbu aplūkošana Hermīnei ir ne vien estētisks, bet arī dziļi emocionāls pārdzīvojums, "daudz mākslas darbu ir tik saistoši un atstāj tik lielisku iespaidu, ka uztrauc prātu, saviļņo domas un jūtas – jādomā par pasaules likteni, par cilvēces sāpēm un ciešanām – tur dažu gleznu uzskatot, nervi notrīs redzot, ka tur tēlotas cilvēces sāpes un trūkums, nabadzība, tai pretim atkal pārpilnība, bagātība."

Katru dienu pamīšus apskatot gan kādu no Parīzes ievērojamām vietām, gan to, ko piedāvā izstāde, Hermīne vēlas, kaut viņai, "simts acis būtu ko redzēt, lai visu varētu apskatīt." Kā īpašus pasaules izstādes apskates objektus viņa aprakstā izceļ Uguns un Ūdens pili. Milzīgā elektroenerģijas pils, kas bija 420 metrus gara un 60 metrus plata, atgādināja pāvu ar izplestu asti. Gan šīs pils fasādi, gan tai pretī esošo Ūdens pili apgaismoja spuldzes, un strūklakas naktī tika izgaismotas nepārtraukti mainot krāsainas gaismas. Hermīne mēģina šo ūdens un krāsu spēli aprakstīt, gan salīdzinot to ar dargākmeņu un ziedu krāsām, gan ar varavīksni un Bordo vīnu, secinot, ka "krāsu maiņa iet brīnišķi ātri, tās izšaujas kā zibens un krāsas ir neizsakāmi spilgtas, kādas dabā nevaram redzēt (..) šis skats patiesībā tāds, ka to neviens mākslinieks nevar gleznā attēlot, ne arī to iespējams pareizi atstāstīt – pie šī jaukā skata var kavēties arī vēlāk drūmos dzīves brīžos."

Izstādē galvenā loma ierādīta tehnikas sasniegumiem, no kuriem Hermīnei sevišķs brīnums ir kustīgā ietve un eskalators, "sliežu ceļš, kas pats uz priekšu iet. Cilvēks uz ceļa uzgājis var stāvēt vai sēdēt, ceļš to aizved, kur tam tīkas, uz ceļa var uziet, kad patīkas, tas vienmēr iet uz priekšu, vai arī noiet kur un kad grib – nav jāgaida, kā dzelzceļa braucienā, kad tas apstāsies, nav arī spiešanās pie iekāpšanas un izkāpšanas. Uzkāp tikai uz ceļa un brauc. Pie tam šis ceļš ir pilnīgi tīrs, bez putekļiem, tas arī paceļa pāri par pilsētas slikto gaisu, jo iet pa augšu, gar koku lapotnēm. (..) Bez tam arī pa izstādes telpām šādi ceļi, ja negrib pa trepēm kāpt, tad tikai uzstājies uz šī ceļa un tevi ceļš aizved uz augšas stāvu, kur tev patīkas."

Savukārt, vilšanos sagādā milzu teleskops, jo cerība redzēt mēnesi caur lielo teleskopu nepiepildās. Optiskajā pilī izmantoti spoguļi un elektriskais apgaismojums, lai veidotu krāsainu optisko ilūziju izrādi, taču plaši izslavētais teleskops (ieejai jāpērk papildus biļete) nedarbojas, un Hermīne jūtas piekrāpta: "Tev nopietni apgalvo, ka varēsi apskatīt mēnesi un zvaigznes teleskopā pēc patikšanas, un taisni nu šovakar – un parāda tikai milzu trubu, tikpat labi jau skatīt kādu lielu ūdensvada cauruli."

Salīdzinot izstādē redzētos dažādu valstu sasniegumus preču ražošanā, Hermīne gan atzīst, ka Krievija, Vācija un Šveice pārsteidz ar saviem ražojumiem, tomēr neviena valsts "mākslas un smalkuma ziņā" nevar pārspēt Franciju, īpaši, ja apskata franču smalkos audumus un salīdzina tos ar citu tautu ražotajiem, tad atšķirība ir tik pamanāma, "kā tirgus vienkārša papīra puķe no krāšņākās dabīgās puķes (..) Viss, kas attiecas uz dzīves skaistumu, kā sieviešu apģērbi un dzīvokļu iekārtojumi, visskaistāk frančiem." [3]

Visu izstādi pamatīgi apskatīt nav iespējams, priekš tā vajadzīgs pārāk ilgs laiks, taču galveno iespaidu, pēc apraksta autores domām, iespējams iegūt aptuveni desmit dienās. Aprakstu viņa noslēdz kā vēsturiska notikuma aculieciniece: "Kas šo izstādi redzējis, tas to var paturēt dārgā piemiņā, kā "pēdējo pasaules izstādi". Var jau nu gan vēl arī būt, ka ziemeļamerikāņi vai arī kāda cita tauta gribētu piesavināties to godu, ka sarīkojusi pēdējo pasaules izstādi un aiz šī iemesla arī to sarīko, bet krāšņuma un labas gaumes ziņā jāšaubās, vai tā iespēs sacensties ar frančiem un nebūs šai ziņā tikai Parīzes pasaules izstādes ēna." Šis ceļojuma apraksts ir pirmais darbs, kuru Hermīne Zālīte paraksta ar savu vārdu.

Ar Hermīnes Zālītes personas profilu datubāzē literatura.lv var iepazīties šeit: Hermīnes Zālītes personas šķirklis

Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.

30.09.2020.

Vēstules no Dienvidkrievijas. Marijas Medinskas–Valdemāres vērojumi

"Dzīve, gaiss un saimniecība še citādāka nekā Baltijā un Ziemeļu Krievijā. Šī savādība, kas dažā ziņā diezgan ievērojama, mani īpaši pamudina, lai šos ievērojumus arī citiem pastāstītu." ("Vēstule "Rotai"", ko cien. tautiete M. M. iz Dienvidus Krievijas laiduse)

Marijas Medinskas-Valdemāres "ceļojumi" ir sociālās situācijas un iespēju diktēti. 1865. gadā, pēc šķiršanās no vīra, viņa pamet Latviju, lai kopā ar māti un meitu Ženiju dotos uz Tigodas muižu Novgorodas guberņā, kuras īpašnieks ir viņas brālis Krišjānis Valdemārs. Viņa kļūst par šīs latviešu kolonistiem nodibinātās muižas pārvaldnieci – pārraugāmā saimniecība ir liela, tajā trūkst strādnieku, ražas ir zemas, un nomācoša ir arī kolonistu neapmierinātība un nemitīgie konflikti. Taču, neraugoties uz ikdienas rūpēm un trūcīgo izglītību – viņa beigusi vien Neimanes kundzes divgadīgo skolu Talsos un tālāk izglītojusies pašmācības ceļā – Marija Medinska-Valdemāre ir zināma kā pirmā latviešu stāstu rakstniece sieviete, lokalizējuma "Ozols, viņa dzīve un gals" (Brāļu Bušu spiestava, 1872), orģinālstāsta "Zemnieks un muižnieks" (V. Dīriķa apgāds, 1877) un nepabeigtā stāsta "Sērdienīte" (Saimnieču un Zelteņu kalendārs, 1893) autore. Šie fakti liecina gan par viņas uzņēmību, drosmi un darbaspējām, gan par ierobežojumiem, ar kādiem sievietei jāsastopas 19. gadsimta otrajā pusē.

1882. gadā, meklējot labākus dzīves apstākļus, viņa pamet Tigodas muižu un kopā ar dzīvesbiedru, lietuvieti Ģedi Medinski, pārceļas uz Aksaju, no kurienes laikrakstam "Rota" (1884, 2.–3. nr.) piesūta aprakstus par dzīvi Dienvidkrievijā. Šo aprakstu tapšanu, kā pati autore norāda, motivē jaunie iespaidi – Dienvidkrievijas atšķirīgais klimats un ļaužu ieražas.

Apraksta sākumā, uzrunājot tautietes dzimtenē, – tātad, adresējot savu tekstu sievietēm – viņa domā arī par sievietes stāvokli, kuru pati labi pazīst un kuru raksturo smags, nemitīgs saimniecības darbs, brīva laika un izglītības trūkums. Tādēļ Marija Medinska–Valdemāre mudina tautas māsas izglītoties sev pieejamā veidā – ar laikrakstu un žurnālu palīdzību, rakstot: "Ar prieku apsveicinām atkal jaunu laikrakstu, "Rota", kas, kā cerams, būs savā ziņā īpaša rota tautai, ievērodama, pušķodama un cilādama patīkamiem rakstiem gara izglītību pie tautietēm, kam jau sava dabīgā stāvokļa dēļ un darbošanās pēc saimniecībā reti iespējams vērību griezt uz centieniem un darbiem, kas tautiešiem sirdis pilda, silda un darbina. Ar darbiem, kas gan saimniecībā un sadzīvē vajadzīgi, bet maz veicina, drīzāk attura no augstākām domām un dziļākām jūtām, – ar tādiem darbiem apradušas un nopūlēdamās, sievietes retāki spēj satvert brīžus, kur padoties augstām un nopietnām domām, nekā to iespēj vīrieši."

Līdzīgi kā abu viņas publicēto grāmatu – "Ozols, viņa dzīve un gals" un "Zemnieks un muižnieks" – priekšvārdos, kuros Marija Valdemāre–Medinska, izsakot savas domas par sievietes lomu tautas dzīvē, aicina sievietes tiekties pēc izglītības, arī apraksti par Dienvidkrievijas apgabalu, ļaužu dzīvesveidu un ieražām rakstīti ar mērķi veicināt tautas māsu izglītošanu: "Lai nu gan tēvijā jau dažas tautietes, kas ceļojušas un par saviem piedzīvojumiem daudz ko stāstījušas, tad taču zinu, ka vēl vairāk tādu, kas, savā dzimtenē mūžu nodzīvodamas, arī dažu labu reizi ilgojas, ko zināt un dzirdēt no citu ļaužu dzīves, kā arī no svešas, še dzīvojošas tautas, no Kazakiem, tāpat arī no tautiešiem, kas še jau daudz gadu piemīt. Ir gan daudz, ko še ievērot un pastāstīt un es priecātos, ja man ar jaunā laikraksta "Rotas" palīdzību būtu iespējams arī turpmāk Jums, mīļās tautas māsas, nevien jauki pakavēt dažu vaļas brītiņu, bet arī ko pasniegt, no kam daža no Jums varētu izlasīties kādu derīgu graudiņu un to izlietātu vai nu saimniecībā vai kur citur dzīvē."

"Vēstulēs "Rotai"", kas laikrakstā publicētas 1884. gada oktobrī, autore pievēršas praktiskiem ikdienas dzīves novērojumiem, kas saistīti ar zemkopju dzīvi rudenī – ražas novākšanai un atšķirīgajiem veidiem, kā šie darbi tiek darīti. Īpaša uzmanība tiek veltīta sieviešu darbiem – tam, ko dara "nama mātes un jaunekles, kad kulšana beigta un vēl tāds garš rudens priekšā". Izrādās, pretstatā baltietēm, kas garo rudeni strādā rokdarbus, sievietes Dienvidkrievijā ne vērpj, ne auž, jo šo darbu dara fabrikas strādnieki, – tikai starp vietējām "Latvietēm vēl atrod dažas veiklas rokas, kas šo veco ierasto darbu strādā". Tādēļ arī lini tiek sēti nevis iegūstamās šķiedras dēļ, bet sēklām, pašus augus izmantojot dedzināšanai, bet aitas tiek turētas gaļai, "vilnu tikai cimdiem un zeķēm izlieto, pārējo pārdod". Rokdarbu vietā sievietes Dienvidkrievijā vāra sīrupus ziemai no arbūziem un melonēm: "Katrs zemkopis šādu augļu sēj kādu desetīnu vai vairāk, un tie, ļoti auglīgi būdami, nevien karstajā laikā saviem saldajiem, garšīgajiem un sulotiem augļiem patīkami dzesina slāpes – pat ceļā kāds reti dodas, pāri arbūzu ratos neielicis, bet arī vēl diezgan pietiek, gan ko ziemas vajadzībām uzglabāt sālītā ūdens mucās, gan arī sīrupa vārīšanai, ko vairāk no arbūziem sagatavo, turpretī melones priekš tam mazāk lieto. Šie augļi šejienes laukos sasniedz tādu pašu lielumu, kādu Kurzemē ķirbji."

Marijas Medinskas–Valdemāres aprakstos skaidri redzamas autores zināšanas lauku darbos un pieredze, kas iegūta vadot lielu saimniecību – viņa ar zinātājas autoritāti raksta gan par labību, kas tiek audzēta, gan par augļu dārzu ierīkošanu, gan par iegūtās ražas pārdošanu tirgū. Tā, piemēram, ja Baltijā audzē daudz kartupeļu, tad Dienvidkrievijā kartupeļus stāda maz un tie ir dārgi, toties tiek audzēti kvieši, mieži, prosa, kukurūza, bet rudzi un auzas sēti vien māju vajadzībām. Savukārt augļu dārzi, kuru ir daudz un daži no tiem ļoti lieli, pēc autores domām, netiek pienācīgi aprūpēti: "Bet ja tur meklētu pēc potētiem kokiem, tad gan dažu dārzu velti izstaigātu. Īpašnieki, bez rūpēm būdami, cerē, ka Dieviņš visu labi dar ko darīdams un tāpēc šiem bez visa pūliņa pildīšot kokus labiem augļiem. Bet šie piekrāpjas: līdzies pats, tad Dievs tev līdzēs! Gan tiesa, ka daži koki, pat arī nepotētie, atnes labus augļus, bet kur tad lielākā daļa aiziet niekos, kas ar daudz maz pūliņiem varētu atmest desmitkārtīgu peļņu." Secinot, ka vislielākā vērība tiek veltīta vīnogulājiem, – tie tiek kopti ar pamatīgu rūpību un tādēļ nes bagātīgas ražas, kas septembrī un oktobrī tiek pārdotas tirgū, – Marija Medinska–Valdemāre tālāk savā aprakstā pievēršas tirgiem Rostovā un Jaunčerkaskā (Novočerkaskā), iezīmējot arī abām pilsētām raksturīgo.

Rostova ir plaša pilsēta, "vidū ar daudz skaistām ēkām, bet ļoti netīrām ielām un vasarā ar tīri nepanesamiem putekļiem", kuras tirgus un tirgošanās ir "tik pat svarīga kā Baltijā Rīga. Tāpat kā tur ļaužu drūzma kā viļņi vienmēr kust, tā arī še, kā Krievi saka, pilsēta vārās no ļaudīm. (..) Tirgus placis raibs no visādām tautām. Tur krievi, Armēņi, Turki, Grieķi, Bulgāri, Vācieši, Žīdi, visi cits caur citu lūko tirgošanas veiklībā viens otru pārspēt." Pilsētas nomales tiek strauji apbūvētas, taču mājas ir "tik viegli taisītas, ka gandrīz stipram vīram ar dūri apgāžamas. Tādas pašas, arī vēl gļēvākas, pa ciemiem būvē. Nesen kādam no mūsu ciemiņiem gadījās, ka no kalna braucot, zirgi sāka skriet un lejā pret kādu mājiņu atduroties ar dīzeli caur sienu ielauzās istabā. Īpašnieks tai brīdī par tādiem nelūgtiem viesiem gan saļaunojies, tad ņemas māju izlāpīt ar niedrēm un māliem un māja nu atkal vesela bijuse."

Abu pilsētu – Rostovas un Jaunčerkaskas – salīdzinājums nāk par labu Jaunčerkaskai, kuras īpatnējā ēku būvniecības materiāla iegūšanu vērojot, autore atraisa arī savu fantāziju. Kontrastā Rostovas netīrajām, putekļainajām ielām un nomales ātri celtajiem, neizturīgajiem namiņiem, Jaunčerkaskas ielas ir platas un tīras, tur ir gan "glītas Kazaku koka mājiņas, gan staltām pilīm līdzīgas ēkas," taču visinteresantākais ir tas, ka lepnās mājas "pa lielākai daļai no gliemežu vāciņiem būvētas": "Vai domājat, ka jokoju? Patiesi ne. Stāstīšu, kā šo brīnumu ievēroju. Pirmā gadā še dzīvojot gāju reiz pastaigāties lejpus kāda klints kalna. Tur redzēju ļaudis vērša aizjūgiem, kas četrkantainus gabalus krāva ratos un citus atkal, kas vēl tādus pat gabalus uz klints cirta un aplīdzināja. Gāju tuvāki, gribēju redzēt, kas tas par akmeni, kas tā aptēšams. Te nu redzēju, ka viss augstais klints kalns pastāv vienīgi iz gliemežu vāciņiem, ko gadu tūkstoši pārvērtuši par akmeni, kas gan tagad vēl cērtams, bet jo dienas paliek cietāks. Dzirdēju no šiem strādniekiem, Kazakiem, ka tas viņiem pazīstams peļņas avots. Kad tikai vaļas, tad cērt šādus gabalus un ved uz pilsētu pārdot priekš lielu ēku būves."

"Vēstuli "Rotai"" autore nobeidz ar fantāziju, kurā ieraugām arī viņu pašu: "Mani savādas jūtas aizgrāba, iedomājot, ka tur, kur tagad staigāju, kur ļaudis strādāja, dzelzceļa brauciens svilpodams skrēja – ka tur viss no jūras bij apsegts, ka turpat varbūt, kur es kavējos, briesmīgie jūras zvēri pakaļ dzinušies savam medījumam. Man drebuļi pārgāja un likās, ka nupat staigātu jūras dziļumā un man kā Jonasam liela zivs māktos virsū. Tādā gadījumā man jau gan nu slikti klātos, maz cerības, ka zivs mani izspļautu, jo neesmu praviete – – bet zivs jau arī nebija, kas lai mani aprītu. Tikai pārakmeņotu zivi, kādas divas pēdas garu, Kazaki bija iz klints izrakuši, bet salauzuši un katrs pa gabalam paņēmuši."

Pēdējo reizi labots: 29.03.2021 15:18:45