Pētījuma poētika

Semināru cikls "Pētījuma poētika" 2007. gadā aizsāka jaunu ievirzi Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbā. Tā rīkošanas galvenais nolūks bija veidot un nostiprināt institūtu arī kā intelektuālu (ne tikai administratīvu) vienību, rosinot profesionālu dialogu, kas šķērsotu atsevišķo nozaru, institūta daļu un projektu robežas. Seminārs ar laiku šķērsojis arī institūta robežas, un nu tas kļuvis par plašāka mēroga diskusiju vietu, kur pētnieki no dažādām iestādēm un valstīm iepazīstina ar saviem individuālajiem pētījumiem, radošajiem meklējumiem, izklāsta centrā paturot pētījuma poētiku, tā teorētiskos un metodoloģiskos aspektus. Semināri notiek reizi mēnesī (no septembra līdz maijam). Nodarbību struktūra ietver priekšlasījumu (30–40 min) un diskusiju.

Semināri 2024. gadā

11. decembrī

Kitija Balcare. Ķermenis ekoteātrī: no kustības līdz bioperformativitātei

Līdz ar bioloģiskās daudzveidības sarukumu, sugu attiecības aizvien biežāk ienāk arī mākslā, uzsverot, ka sugas, tostarp cilvēks un citbūtnes (non-human beings), dzīvo savstarpējā saikņotībā (interrelatedness), nevis izolēti. Sugu savstarpējībā jeb to mijiedarbīgo attiecību veidošanā un izprašanā liela nozīme ir ķermenim, tā izpausmēm un materialitātei. Skatuves mākslā fiziskums ir iezīmīgs ne tikai dejas un kustību izrādēm, bet arī postdramatiskajam teātrim, savukārt ekoteātrim, kas pievēršas arī starpsugu attiecībām, ir raksturīga bioperformativitāte (bioperformativity) un arī terioteatralitāte (terioteatrality).

Analizējot pēdējo gadu (2020–2024) ekoteātra piemērus Latvijā, kuri atbilst arī sugu teātra izpausmēm, ir novērojama tiecība no kustības nonākt bioperformativitātes laukā, kur sugas iemiesojošā kustība zaudē savu ilustratīvismu un vairs nenes simboliskās zīmes slogu, bet ir klātesoša kā apliecinājums iemiesotās citbūtnes eksistencei kopīgajā izrādes telpā. Kustība, kas izriet no izrādes dalībnieku – kā performantu, tā skatītāju – ķermeņiem, ir svarīga saikņotības izpratnes veidošanai ekoteātrī. Ekoteātrī bioperformativitāte ļauj nonākt apmeklētājam vidē, kas padziļina tā ekoloģisko apzinātību caur ķermenisku iesaisti un saskari ar ārpus cilvēka esošo pasauli (more-than-human world).

Priekšlasījumā tiks aplūkotas starpsugu attiecības ekoteātrī, analizējot mākslinieciskos paņēmienus šo attiecību iemiesošanā skatuviski. Kā teorētiskais pamats tiks izmantota teātra zinātnieces Unas Čauduri (Una Chaudhuri) sugu teātra teorija, teātra zinātnieces Lizas Vojnarskī (Lisa Woynarski) bioperformativitātes teorija, antropoloģes Annas Cingas (Ann Tsing) sugu savstarpējības idejas, bet metodoloģiski izrāžu analīzei tiks izmantots ekokritiskais tuvskatījums, balstoties teātra zinātnieces Terēzas Dž. Mejas (Theresa J. May) metodē.

12. novembrī

Digne Ūdre-Lielbārde. Folklora, tradicionālā kultūra un komercializācija

Folkloras un tradicionālās kultūras komercializācija kā pētnieku, tā sabiedrības skatījumā ir pretrunīgi vērtēts jautājums ar duālu būtību. No vienas puses, mūsdienu neoliberālās ekonomikas laikmetā komercializācijas potenciāls bieži vien piešķir jaunu elpu tradīcijām un ar folkloru saistītiem elementiem, dodot ieguldījumu to saglabāšanā un popularizēšanā. Atzinīgi tiek vērtēta radoša pieeja kultūras mantojumam, kas sniedzas dziļāk par robustu pagātnes kopēšanu, jaunradītajai formai un saturam kļūstot par daļu no mūsdienu cilvēka dzīvespasaules. Pārradīti folkloras un tradicionālās kultūras elementi komerciālā formātā kļūst par preču pievienoto vērtību, bet individuālā līmenī tie ir daļa no identitātes un piederības izpausmju veidiem. No otras puses, komercializācija raisa pamatotu satraukumu par tradīciju trivializāciju un folkloras pārvēršanu tūristu suvenīros, zemas kvalitātes izstrādājumos un bezgaumīgā kičā. Globālā mērogā šie jautājumi ir saistīti ar kultūras apropriācijas jēdzienu, lokālā tvērumā ar tradicionālās kultūras elementu devalvēšanos sabiedrības skatījumā un pārspīlētu nacionālo patosu. Priekšlasījuma pirmā daļa sniegs teorētisku ieskatu folkloras un tradicionālās kultūras attiecībās ar komercializāciju; otrā daļa tiks veltīta latviskā ornamenta mūsdienu lietojumam kā spilgtam folkloras un tradicionālās kultūras komercializācijas piemēram.

6. novembrī

Zita Kārkla. Meklējot latviešu Virdžīniju Vulfu: kanonisko un mazāk zināmo rakstnieču dialogi

Izmantojot Virdžīnijas Vulfas rakstību kā atskaites punktu, priekšlasījumā tiks aplūkots, kā latviešu autores, piemēram, kanonā iekļautā Regīna Ezera un mazāk zināmā Alija Baumane, izmantojot eksperimentālus literāros paņēmienus, radīja telpu, kurā atklāt sievietes pieredzes un subjektivitāti. Virdžīnijas Vulfas un latviešu rakstnieču iespējamās saiknes tiks meklētas, ņemot vērā Sjūzenas Stenfordas Frīdmenas (Susan Stanford Friedman) aicinājumu “telpiski paplašināt modernismu” un ar to saistīto transnacionālā modernisma pētniecību, kas ir feministiska un intersekcionāla, kā arī Pola Sent-Amūra (Paul Saint-Amour) konceptu “vājais modernisms” – alternatīvu tradicionāli maskulīnajam un eirocentriskajam “stiprā modernisma” modelim, kas piedāvā ietvaru, lai izzinātu “aptuvenās, iespējamās un varbūtējās” saiknes starp rakstniecēm. Īpaša uzmanība lekcijā tiks pievērsta Alijas Baumanes prozai, kas tapusi 20. gadsimta 20. un 30. gados. Baumane – rakstniece no mazas valsts Austrumeiropā, kura nav atstājusi nekādus pierādījumu par saiknēm ar transnacionālajiem modernistiem, noteikti bija “vājā moderniste”. Vienlaikus Baumanes stils un tēmu izvēle veicina sarunas ar citām modernisma rakstniecēm, kas 20. gadsimta sākumā centās veidot jaunu, ķermenisku sievišķo subjektu un attēlot emancipāciju kā dziļu, juteklisku nepieciešamību.

Simona Sofija Valke. Nervu māksla? Māterlinks vācbaltiešu lasījumā

Laiku pa laikam literatūras jomu saviļņo nenoteiktības periodi, vērtību pārvērtēšana, literatūras un tās misijas pārdefinēšana, tādējādi destabilizējot dominējošās literatūras pozīcijas. 19. gadsimta pēdējās desmitgades Francijā un Beļģijā iezīmēja fin-de-siècle literatūra, kur "kritiķi nemitīgi jauca dekadentus ar simbolistiem" (Bajou, 1892). Starp šiem tekstiem, kas to daudzveidības dēļ tika apzīmēti kā "literatūras" daudzskaitlī, izcēlās Morisa Māterlinka lugas un dzejoļi, kuru hermētisms un leksiskais novatorisms raisīja lielu interesi gan cienītāju, gan nelabvēļu vidū. Beļģu autora darbu popularitāte sniedzās krietni ārpus franciski runājošās pasaules un bija vērtējumu un dzīvu diskusiju temats arī vācvalodīgajā telpā. Pirmā vāciski tapušā raksta par Māterlinka daiļradi (1891) autors bija pazīstamais austriešu literāts un kritiķis Hermanis Bārs. Gadu vēlāk, būdams aizrautīgs modernisma popularizētājs, viņš noturēja priekšlasījumu pirms Māterlinka lugas "Neaicinātā" izrādes Vīnē, cildinot simbolismu kā "nervu mākslu" (Nervenkunst) un to pasludinot par literatūras nākotni. Vācu recepcijas aizsākumu slavinoši turpināja Montī Jakobs un Fēlikss Popenbergs, bet asi kritiski medicīniskā gultnē ievirzīja Makss Nordauss. Vācbaltiešu presē ziņas par beļģu autoru parādījās dažus gadus agrāk nekā latviešu periodiskajos izdevumos. Māterlinks tika iekļauts vispārējos jaunās literatūras apskatos, tika piedāvāti viņa darbu tulkojumi un arī viedokļu dažādība literārās kvalitātes izvērtējumā. Priekšlasījumā tiek iztirzāts Māterlinka simbolisma perioda darbu atspoguļojums vācbaltiešu presē un konstatēti vācu kultūrpārneses privileģētie aspekti.

2. oktobrī

Johanna Rosa (Johanna Ross). What is Soviet girls' literature and where can we find it in the Baltics? (Kas ir padomju meiteņu literatūra un kur to var atrast Baltijā?)

This talk introduces some Thaw- and Stagnation-era Estonian and Latvian books about girls and for girls, by authors such as Anna Brodele, Zenta Ērgle, Silvia Rannamaa, and others. It is proposed that those works constitute a distinctive cluster of Soviet girls' literature, standing out against the earlier, predominantly masculine Soviet children's and youth literature. An attempt is made to outline the defining traces of this cluster and to initiate a discussion on what these books tell their young readers about girlhood.

--

Šis priekšlasījums iepazīstina ar dažām Hruščova atkušņa un vēlākā PSRS stagnācijas perioda igauņu un latviešu grāmatām meitenēm par meitenēm. Grāmatu autores ir Anna Brodele, Zenta Ērgle, Silvija Rannamā (Silvia Rannamaa) un citas. Tiek izvirzīts pieņēmums, ka šie darbi veido atšķirīgu padomju meiteņu literatūras kopu, kas izceļas uz agrākās, pārsvarā vīrišķīgās padomju bērnu un jauniešu literatūras fona. Tiek mēģināts ieskicēt šīs grupas raksturīgākās iezīmes un uzsākt diskusiju par to, ko šīs grāmatas stāsta saviem jaunajiem lasītājiem par meiteņu dzīvi.

28. augustā

Māra Grudule. Zirdziņš: latviešu tautas dzeja. Baltijas vācietes un latviešu folkloras tulkojumi

“Inga Bīlenšteine nemēģina tulkojumu sniegt oriģinālam adekvātā formā”, “Harmsenas tulkojumu vērtība ir viduvēja”, “diemžēl, tautas pasakas jaunībā dzirdētas, Josi fon Koskulas krājumā ir atstāstītas pēc atmiņas tā, ka var rasties šaubas, cik tās vairs ir īstas”, bet Elijas fon Mēdemas grāmatiņa ar latviešu tautasdziesmu atdzejojumiem ir “īsts lāča pakalpojums dainu popularizācijai – ja arī tas nav ar nolūku darīts” – šie ir tikai daži no latviešu rakstnieku un literatūrzinātnieku izteikumiem par Baltijas vācu sieviešu tulkoto folkloru laika periodā no 19. gadsimta beigām līdz 1960gadiem. Vai tiešām ir tik slikti? Tulkojumu un oriģinālu salīdzinājums, ieskats tulkotāju biogrāfijās un laikmeta kontekstos palīdzēs tikt pie skaidrības. Priekšlasījuma centrā būs divu Baltijas vācu mācītāju meitu un divu vācbaltiešu muižnieču veikums latviešu folkloras popularizēšanā vācvalodīgajā telpā.

17. aprīlī

Aigars Lielbārdis. Debesu grāmatas: no debesīm kabatā un no Rīgas līdz Pensilvānijai

Debesu grāmatām, to glabāšanas un pārrakstīšanas tradīcijai, ir nozīmīga loma folkloras žanru saturiskajā piepildījumā, rokrakstu un literatūras procesu attīstībā, tautas un vernakulārās reliģijas kontekstā. Tās latviešu tradicionālo kultūru saista un sakņo plašākos kultūrvēsturiskos procesos Eiropā un pasaulē.

Debesu grāmatas ierasti ir neliela kabatas formāta pašdarināti iesējumi vai arī uz atsevišķām lapām ar roku rakstīti teksti, kam tiek piedēvēts pārdabisks un dievišķs spēks tās īpašnieku pasargāt no ievainojumiem, īpašumu no zagļiem; tā spēj apturēt asiņošanu un palīdz dzemdētājām. Savukārt, glabāta mājās, tā pasargā no uguns nelaimes, pērkona un zibens postījumiem, ūdens plūdiem. Debesu grāmatas saturs vēsta par tās dievišķo izcelsmi – to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā parādījusies kādā baznīcā Londonā vai Olšteinā. Debesu grāmatām izdalāmi vairāki tipi – Londonas, Miķeļa, Grāfa Filipa u. c. Līdzās Debesu grāmatas tekstam nelielajos iesējumos ir pierakstīti arī buramvārdi, kas, domājams, kalpojuši praktiskiem tautas medicīnas mērķiem – apvārdot cilvēku un mājdzīvnieku slimības.

Debesu grāmatas ir ne tikai vēsturiskas liecības par aktīviem dažādu sabiedrību un kopienu kūltūrmigrācijas procesiem Eiropā un pasaulē 17.–19. gadsimtā un garāk, bet arī izgaismo šo grāmatu lomu Latvijas ļaužu individuālajā ticībā vēl 20. gadsimtā. To dievišķo spēju dēļ – pasargāt no ievainojumiem un vardarbīgas nāves – tās ņemtas līdzi Pirmā un Otrā pasaules kara raisīto emigrāciju gaitās, kā arī pārrakstītas dotas līdzi latviešu karavīriem, piedaloties lielvaru karos.

6. martā

Dace Bula. Jūrasgovis, Regīna Ezera un kādas zudības stāsts.

2012. gada vasarā pasauli aplidoja vēsts, ka simt gadu vecumā miris pēdējais Galapagu bruņurupuču Pintas salas pasugas īpatnis – Vientuļais Džordžs. Šie bruņurupuči tika izmedīti, un to populāciju nelabvēlīgi ietekmēja savvaļas kazu ieviešana salā. Džordža izbāzenis nu aplūkojams Galapagu Nacionālajā parkā Santa Krūzas salā. Radniecīgs relikts – izmirušās Stellera jūrasgovs skelets – atrodas Sanktpēterburgas Zooloģijas muzejā. To ievadā stāstam “Dziesma par pēdējo jūras govi” min Regīna Ezera. Stāsta ierosa bijusi jūras zīdītāju neticami straujās zudības vēsts. Bet Ezeras stāsta poētiku – tas rakstnieces mantojuma klāstā izceļas ar piederību drīzāk dzejprozai – iedvesmojušas sakarības starp jūrasgovju atklāšanas vēsturi, sugas taksonomiju un Odiseja piedzīvojumiem.

Cilvēka un dabas attiecību tvērums Regīnas Ezeras darbos ir ar paliekošu nospiedumu latviešu kultūrā – līdzās kanonizētajām “Zemdegām”, kinematogrāfiskās veiksmes popularizētajai “Akai” vai feministiskās kritikas ievērotajai sievišķās subjektivitātes manifestācijai visā daiļradē. Cauri dažādajiem attiecību veidiem, kādos Ezera sasaista cilvēkus un dzīvniekus, cauri vijas ētiska līnija – no mūsdienu ekoloģiskās perspektīvas tik būtiskā starpsugu empātijas un cilvēka atbildības tēma – par sugu un dzīvības saglabāšanu, par pieradinātajām un atkarīgajām citbūtnēm.

Inguna Daukste-Silasproģe. “Nu ir tā stunda”: Latvijas neatkarības atjaunošana un trimdas literatūra.

Trešās atmodas vēsmas 20. gs. 80. gadu otrajā pusē un Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gadā iezīmēja kādu robežu un slēgtu telpu simbolisku nojaukšanu. Kopš došanās bēgļu gaitās 1944. gada rudenī līdz pat 1945. gada maijam bija aizritējuši vairāki nekā 40 gadi. Viss, kas tika darīts sabiedriskajā un kultūras dzīvē, par okupēto Latviju atgādinot arī dažādās politiskās akcijās, bija darīts, cerot, ka Latvija reiz atgūs tai atņemto neatkarību un brīvību.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, it kā vairs nebija formāla pamata runāt par trimdu, jaunajos apstākļos un jaunajā situācijā transformējās arī pats trimdas jēdziens, var teikt, ka agrākā trimdas kopība tika dekonstruēta. Tas, ko vēsturnieks Andrejs Plakans nodēvējis par negribēto trimdu (the reluctant exiles), vairs neeksistēja, tomēr – kas gan ir tā latviešu rakstniecības daļa, kas tapa ārpus Latvijas 20. gs. 90. gados un vēlāk?

Paraudzīties uz pēctrimdas (Nachexil, Post-Exile) fenomenu iespējams jauna literatūrteorētiskā virziena ietvarā, kas ienācis vācu literatūras pētniecībā un kuru iespējams saistīt ar Baltijas telpu. Tieši identitātes (piederības) meklējumi iekļaujas jaunā koncepta ietvarā, piedāvājot aplūkot šo jautājumu no dažādiem skatupunktiem, ņemot vērā arī valodas, ģeogrāfisko un vēsturisko kontekstu. Pēctrimda gan marķē trimdas beigas, gan vienlaikus iezīmē iespējamo atgriešanos zemē, kura reiz atstāta; taču vienlaikus tas nozīmē, ka trimdas pieredze turpinās un nav iespējams runāt par trimdas beigām, jo šie trimdas stāsti un pieredze vēl joprojām arī jaunajā situācijā ir neatņemama katra trimdinieka dzīves daļa (Banach; Sarkowsky).

Priekšlasījuma centrā ir jautājumi par trimdas un Latvijas kultūrtelpu attiecībām, par trimdas rakstniecības vietu latviešu literatūras stāstā, par rakstnieku piederības meklējumiem un atsevišķiem atgriešanās vai palikšanas stāstiem, par atmiņu un atminēšanos un pētniecības perspektīvu.

1 Izmantots Teodora Zeltiņa romāna “Nu ir tā stunda” (1975) nosaukums; romānā nedaudz utopiski iztēlots brīdis, kad latvieši, Latvijai atgūstot neatkarību, aicināti ar kuģi no Ņujorkas ostas atgriezties Latvijā.

2 Priekšlasījums balstīts Bannach, Bettina; Sarkowsky, Katja (Hrsg.). Nachexil / Post-Exile. Berlin, Boston: Walter de Gruyter, 2020.

Semināri 2023. gadā

17. maijā

Jānis Daugavietis. ‘Kultūras ražošanas’ pieeja socioloģijā un ārpus tās

Priekšlasījums veltīts ‘kultūras ražošanas’ teorētiskajai perspektīvai, kas tika formulēta pirms 50 gadiem, diezgan ātri kļuva par dominējošo pieeju kultūras, mākslas un mediju socioloģiskajāizpētē un joprojām tiek izmantota arī citu sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu pētījumos. Tās pamata premisa ir šāda: kultūras produktus un mākslas darbus veido ne tikai to radītāji un patērētāji, bet arī pats ražošanas process, kura gaitā iesaistītas dažādas institūcijas.

‘Kultūras ražošanas pieeju’ (production of culture perspective) kā specifisku izpratni par kultūru jeb simboliskajām vērtībām un tās izpētes metodoloģiju formulēja amerikāņu sociologs Ričards Petersons (Richard Austin Peterson, 1932–2010) 20. gs. 70. gadu pirmajā pusē. Pieeja proponē fokusēšanos uz kultūras simbolisko (arī materiālo) vērtību ražošanas infrastruktūras un procesu izpēti, arī empīriskos pētījumos pierādot, ka šis ‘vidusposms’ starp kultūras vērtību radītāju un gala patērētāju būtiski ietekmē gala produktu, tāpēc bez tā izpētes nav iespējams izprast ne dažādu kultūras lauku funkcionēšanu, ne to ietvaros tapušās simboliskās vērtības. Petersons izdala sešus svarīgākos ražošanas aspektus: tehnoloģijas, likumdošanu, industrijas un organizacionālās struktūras, profesionālo karjeru un tirgu. Veicot nozīmīgus empīriskus ASV popmūzikas industrijas pētījumus (piem., Creating Country Music: Fabricating Authenticity, 1997) un ap sevi pulcinot līdzīgi domājošu pētnieku kopienu, ‘kultūras ražošanas’ pieeja drīz vien kļūst par dominējošo paradigmu kultūras un mediju socioloģijā, tomēr tā arī netiek formulēta kā koherenta teorija (DiMaggio 2000). Vēlāk jēdzienu ‘ražošanas perspektīva’ sāka attiecināt uz plašāku pētnieku (un viņu skolu) loku. Divi citi nozīmīgākie autori kultūras un mākslas izpētē, kuru devums mūsdienās tiek asociēts ar šo pieeju, ir socioloģijas klasiķi Hovards Bekers (Howard S. Becker, dz. 1928) un Pjers Burdjē (Pierre Bourdieu, 1930–2002). Ja Bekers ir zināms kā simboliskā interakcionisma pārstāvis, kas empīriskajā izpētē pamatā izmantojis kvalitatīvo pieeju, un teoriju radīšana nav viņa aicinājums (nozīmīgākā viņa grāmata kultūras socioloģijā ir Art Worlds, 1982), tad Burdjē tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas visu laiku ietekmīgākajiem teorētiķiem. Burdjē izpētes centrā bija simboliskās vērtības un tas, kā tās nodrošina sociālo struktūru atražošanos. Kultūras ražošanas pieejas kontekstā nozīmīgākā ir viņa attīstītā ‘lauka’ (angl field, fr. champ) teorija, kuru viņš sāk pamatot jau 60. gadu beigās (Hilgers & Mangez 2014). Kultūras ražošanas pieejas kontekstā Burdjē centrālais darbs ir eseja The Field of Cultural Production (1983), kur par galveno empīriskas analīzes avotu kalpo franču literatūras lauks. Tāpat kā citos laukos (piemēram, politikas, ekonomikas), arī kultūras laukos dominējošā komunikācijas forma ir cīņa, kurā uzvar tie aģenti, kuriem lielāks šajā laukā par vērtīgākajiem uzskatīto kapitālu apjoms. Kultūras un mākslas vērtības vienlaikus ir gan šīs ‘ražošanas cīņas’ noteiktas, gan arī līdzeklis cīņai par labāku aģentu pozīciju konkrētajā laukā.

Priekšlasījumā Jānis Daugavietis ieskicēs ‘kultūras ražošanas’ pieejas ģenealoģiju, īsi raksturojot katru no trim minētajiem klasiķiem (Ričardu Petersonu, Hovardu Bekeru un Pjēru Burdjē) un parādot šīs pieejas vietu sociālajā teorijā.

Gatis Ozoliņš. Aizmirsts pierakstīt: “pilsētas folklora Latvijā”

Atsaucoties uz pētniecībā noderīgu opozīciju klasiskā un mūsdienu folklora, priekšlasījumā tuvāk tiks pētīts jēdziens un dažkārt droši izteikts apgalvojums par pilsētas folkloras esamību Latvijā. Apzīmējums ‘klasiskā folklora’ lietots, lai aptvertu visu latviešu folkloras kopumu, kas ievākts zemnieku/laucinieku vidē, dokumentējot viņu vidū pazīstamus tekstus un koptās tradīcijas. Ar apzīmējumu ‘mūsdienu folklora’ apzīmētas tās tradīcijas un teksti, kas pazīstami plašā areālā, tai skaitā iekļaujot pilsētnieku vidē cirkulējušus tekstus un tradīcijas, arī senāku tradīciju kreatīvu interpretāciju dažādās vidēs (skolas, folkloras kopas, pilsētu svētki u. tml.), un kas ir aktīvi mūsdienās. Problematizēta nostāja, kas klasisko folkloru uztvēra par visu latviešu folkloru, atzīstot latviešus gandrīz pilnībā piederīgus zemnieku videi 19. gs. 70.–80. gados, kad strauji aktivizējās folkloras vākšanas darbs, šo uzskatu saglabājot vēl gadsimtu, neraugoties uz acīmredzamām sociālajām, ekonomiskajām, politiskajām, vēsturiskajām, kultūras, reliģijas izmaiņām. Jau šajā gadījumā tika aizmirsti tie latvieši, kas mitinājās pilsētās un, varam pieņemt, pieturējās arī noteiktām tradīcijām, un zināja tekstus, kas tos atšķīra no zemnieku vides. Aizmiršanu noteica tā laika un vēl diezgan ilgi pastāvošā pētnieciskā aksioma, ka patiesas un vērtīgas tautas tradīcijas meklējamas nomaļās un mazizglītotās grupās, nepamanot to, ka, visticamāk, arī pilsētas fabriku strādnieku grupas bija nomaļas un mazizglītotas.

Priekšlasījumā pilsētas folklora traktēta kā visai neskaidrs fenomens, par kura senāku vai mūsdienu pastāvēšanu realitāte šaubu nav, bet tiek izvirzīta hipotēze, ka līdz šim nav pamata runāt par pilsētas folkloru Latvijā kā apzināti vāktu tekstu kolekciju un pētniecisku tradīciju (atskaitot dažas iniciatīvas). Tā vietā būtu jārunā par daudzveidīgu un atšķirīgu tekstu kopumu – mūsdienu folkloru, kurā daudzi no tekstiem ir saistīti kā ar senākiem folkloras slāņiem, kas fiksēti kopš 19. gs., tā ar mūsdienu urbāno dzīvesveidu un telpu un neveido kompaktu, precīzi nošķiramu un aprakstāmu “pilsētas folklora Latvijā” tekstu korpusu. Tāpat hipotēzes sastāvdaļa ir apgalvojums, ka pilsētas folkloras pastāvēja un pastāv, bet to aizmirsa pierakstīt. Aizmiršanas koncepts jautājumā par pilsētas folkloru Latvijā tiks aplūkots mūsdienu atmiņu pētniecības kontekstā, pievēršoties vienam no nozīmīgākajiem pēdējo 10–20 gadu virzienam, kas sevišķu uzmanību pievērš aizmiršanai kā personības, individuālās un sociālās identitātes elementam un normālai individuālās un sociālās dzīves daļai (P. Konertons, A. Asmane u. c.). Līdzās tam tiks apkopots un raksturots līdzšinējais veikums (pamatā – pilsētas teikas un apkaimju naratīvi), kas būtu piederīgs pilsētas folkloras fenomenam, starptautiskās ietekmes, vietējās iniciatīvas un rezultāti. Priekšlasījumā tiks izvirzīta doma, ka iepretim klasiskajai folklorai kā tautas memoriālam jeb Les Lieux de Mėmoire / Realms of Memory (Nora) pilsētas folklora ir bijusi neredzama un aizmirsta tautas kultūras telpa, kuras atcerēšanās un ieraudzīšana nākotnē lielā mērā būs saistāma ar klasiskās folkloras autoritātes mazināšanu un aizmiršanu.

Semināri 2022. gadā

12. decembrī

Ginta Pērle-Sīle. Frīdrihs Daniels Vārs un latviešu tautasdziesmas.

Ierasti tautasdziesmas tiek pētītas kā mutvārdos funkcionējošas, situācijas un performances atkarīgas, tomēr arī arhīvos uzkrātām, publicētām dziesmām ir konteksts. 19. gs. sākumā publicēto pirmo latviešu tautasdziesmu un ziņģu krājumu publicēšana iezīmē tautasdziesmu pāreju no latviešu kultūras telpas vāciskajā, tādējādi kļūstot par citas sociālās grupas naratīva sastāvdaļu. Lai gan visu pirmo publicēto tautasdziesmu krājuma kontekstā klātesošas ir apgaismības un romantisma idejas, gan arī koloniālo attiecību fons, tomēr to naratīvi atšķiras. Mans priekšlasījums tiks veltīts pirmā latviešu tautasdziesmu krājuma “Palcmariešu dziesmu krājums” vākšanas un publicēšanas gaitai, cenšoties rekonstruēt krājuma savācēja mācītāja Frīdriha Daniela Vāra (Wahr, 1749– 1827) uzskatus par latviešu tautasdziesmām.

19. oktobrī

Elīna Gailīte. Tautas deja un skatuviskā tautas deja Latvijā: retrospekcija

Starptautiskā folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padome (CIOF) tautas dejas definē kā autentiskas dejas, kuras nav apdares vai stilizācijas, ir raksturīgas reģionam, tērpi ir autentiski vai to rekonstrukcijas. Jau 20. gs. pētnieki uzsākuši diskusijas par to, kas ir tautas dejas, jo iztēlotās autentiskās vides, kur zemnieki dejo laukos, vairs nav vai ir reti sastopama, īpaši Rietumu pasaulē. Arī dejas mainījušās, pārmantošanas process norit citādāk, nekā tas noticis kādreiz, bieži deju iedzīvināšanā lietojot arhīvos glabātos deju pierakstus. Savukārt skatuviskās tautas dejas ir radījuši horeogrāfi, to forma, stils un izpildījums pielāgots skatuves priekšnesumiem, un šobrīd tās Latvijas sabiedrībā ir atpazīstamākas nekā tautas dejas, turklāt bieži tieši tās dēvētas par tautas dejām. Igauņu dejas pētniece Sille Kapere (Sille Kapper) rakstījusi par mūsu reģiona skatuviskajām tautas dejām, atzīmējot, ka dejotāji caur tām izpauž savas patriotiskās jūtas un nacionālo identitāti, izmantojot regulāru ķermeņa praksi vai vizuālo pieredzi. Hibrīdo dejas raksturu un stila nesenās saknes praktizētāji gandrīz nemana.

Starptautiskajā dejas pētniecībā (par to rakstījuši, piemēram, Antonijs Šeis (Anthony Shay), Terēza Džila Baklenda (Theresa Jill Buckland), Andrijs Nahačevskis (Andriy Nahachewsky)) iezīmējas vairāki uzskati, kas šobrīd ir tautas deja, – tās eksistence un uztvere atšķiras atkarībā no reģiona (Austrumu kultūrās tā ir vēl eksistējoša, taču Rietumu kultūrās – atjaunota), tā skatīta attīstības pakāpēs (sākotnēji praktizēta zemnieku tautās kā daļa ikdienas kultūras, tagad – izprieca, ko apgūst, mērķtiecīgi mācoties un pielāgojot šī brīža sabiedrības vajadzībām), tāpat lietots jēdziens “atspoguļojošās dejas” (reflective dance) – tās atsaucas uz agrāku tradīciju lietojumu un ietver rekonstrukciju, revitalizāciju, atdzimšanu un rekontekstualizāciju.

Priekšlasījuma mērķis ir iezīmēt minēto dejas žanru lietojuma prakses Latvijā, to iespējamos rašanās un attīstības ceļus, lai labāk izprastu šobrīd lietotos jēdzienus un dejas praktiķu uzskatus. Tas savukārt ļauj padziļinātāk izzināt dejas mantojuma uzturēšanu un turpināšanu.

Ilze Ļaksa-Timinska. Roberta Eidemaņa stāsta “Ielenktie” imagoloģisks lasījums

1925. gadā latviešu Sarkanās armijas virsnieks un rakstnieks Roberts Eidemanis (1895–1937) Maskavā izdod garstāstu “Ielenktie”, kas ir viens no zināmākajiem un lasītākajiem prozas darbiem padomju latviešu diasporā PSRS 20. gadsimta 20. gados. Stāsta sižetiskais ietvars ir Krievijas Pilsoņu kara situācija Ukrainas teritorijas stepē, kurā darbojās dažādu tautību pārstāvji un ideoloģiju atbalstītāji.

Priekšlasījuma mērķis ir analizēt garstāstu, izmantojot imagoloģijas teorētisko ietvaru. Imagologs Daniels Anrī Pažo (Daniel Henri Pageaux) uzskata, ka, rakstot un runājot par “citiem”, mēs patiesībā atklājam “sevi”. Pažo piedāvā imagologiem uzdot sev jautājumu, kas ir konkrētā literārā darba mērķauditorija un vai tajos ieviestie tēli ir veidoti apzināti un kāda ir to funkcija. Izveidojas trīsstūrveida attiecības starp rakstnieku (referentu), attēlu (imago) un uztvērēju. Pažo uzskata, ka imagologa galvenais uzdevums ir pētīt, ko iespējams atklāt par referentu, ņemot vērā, kāds attēls tiek veidots, ar kādu nolūku un kas ir mērķauditorija. Nozīmīga ir arī valoda, jo viņaprāt tieši caur strukturāliem valodas elementiem, ir iespējams ieraudzīt referenta attieksmi un mērķi. Teorētiskais ietvars vairāk vērsts uz literārā darba ideoloģiskā slāņa analīzi, nevis mākslinieciskajām kvalitātēm, mēģinot izprast 20. gadsimta 20. gadu padomju latviešu identitāti.

14. septembrī

Benedikts Kalnačs. Ideālisms kā estētiska kategorija literārajās debatēs Latvijā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā

Seminārā pievērsta uzmanība nozīmīgam 19. un 20. gadsimta mijas literāro debašu jautājumam, kas saistīts ar estētiskā ideālisma uztveri un tā attiecībām ar šī laikposma aktuālajiem literārajiem virzieniem – romantismu, reālismu un agrīnā modernisma aizsākumiem. Tēmas teorētiskā izpratne ir balstīta Torilas Mojas, Naomi Šoras, Joepa Lērsena, Georga Lukača, Aiena Kūpera, Stefana Matušeka un citu autoru, kā arī latviešu literatūras un mākslas zinātnieku darbos, kuri pētījuši gadsimtu mijas virzienu teorētiskos aspektus. Sākotnējais secinājums, ka ideālisms, līdzīgi daudzām citām estētiskām kategorijām, šī perioda diskusijās dažādu autoru apcerēs tiek saprasts ļoti atšķirīgi, nereti sapludinot tādus apzīmējumus kā ideālisms, idealizācija, ideāls un citi. Seminārā tiks izsekots ideālisma ideju ģenēzei latviešu literārajā kultūrā, sākot no 19. gadsimta vidus un saistot to gan ar vācu klasiskās filozofijas un it īpaši estētikas – Frīdriha Šillera un citu autoru – ideju atskaņām, gan populārās kultūras aspektu pārmantojumu romantiskā nacionālisma priekšstatos, kuri vēlākajā laikposmā, sākot no 19. gadsimta 70. gadiem, literārajā praksē tiek arī apstrīdēti. Gadsimtu mijas estētisko priekštatu daudzveidību raksturo, no vienas puses, ideālisma reabilitācija, kas ir saistīta ar laikmetīgās franču kultūras ietekmi, no otras puses, diskusijas šī laikposma dominējošo latviešu rakstniecības virzienu starpā, nereti iesaistot debatēs arī ideālisma un dažkārt paralēli lietoto morālisma jēdzienu. Viedokļu daudzveidība atklāj literāro virzienu spriego dinamiku kā svarīgu 19. un 20. gadsimta mijas latviešu kultūras attīstības avotu.

Sandis Laime. Raganu prāvu atspulgi latviešu mutvārdu tradīcijā: Veckušķa teiku cikla analīze

16.–18. gadsimtā Latvijas teritoriju no rietumiem sasniedza raganu vajāšanas vilnis un līdz ar to arī kristīgās dēmonoloģijas definētais diabolizētās raganas tēls – sākotnēji mācīts koncepts, kas pamazām iekļāvās tautas ticībā un mutvārdu tradīcijā. 16. gadsimta vidū jaunam tiesiskajam regulējumam (Constitutio Criminalis Carolina) pakārtotā tiesu prakse ieviesa paradigmātiskas izmaiņas ne tikai raganu ticējumos, bet arī ar raganošanu saistīto konfliktu risināšanā – raganu vajāšana tika institucionalizēta, prāvās tika pielietots specifiski šim “noziegumam” piemērots tiesiskais regulējums, kā arī ieviesti īpaši šīm prāvām radīti procesa elementi. Tiesu nams bija viena no vietām, kur visaktīvāk notika kristīgās dēmonoloģijas un tautas ticības jeb mācītā un populārā diskursa sadursmes un savstarpēja mijiedarbe. Šo divu diskursu sadursmes un mijiedarbe raganu teiku korpusā ir ļoti plašs un interesants pētnieciskais temats, kas cita starpā sniedz iespēju izzināt folkloras motīvu reģionālās izplatīšanās ceļus un veidus sasaistē ar gana precīzi datējamu hronoloģisko ietvaru. Šī priekšlasījuma mērķis ir analizēt salīdzinoši šauru šīs tematikas naratīvu segmentu – teikas, kurās atrodamas refleksijas par vēsturisko raganu prāvu norisi un raganu publiskajiem nāvessodiem. Šīs tematikas teikas līdzinās vēsturiskajiem raganu prāvu protokoliem, tomēr stāstītāja pozīcija jeb skatpunkts tajās ir cits – vietējā zemnieku sabiedrība. Priekšlasījumā sīkāk tiks analizēts netipiski plašais un detalizētais teiku cikls par Zlēku burvi Veckušķi un viņa sadedzināšanu sārtā, mēģinot skaidrot vēsturiskos apstākļus, kas rosināja šī naratīvu cikla rašanos.

7. septembrī

Ieva Garda-Rozenberga. Vieta un identitāte Latvijas romu dzīvesstāstos

Attiecības starp cilvēkiem, kultūru, vēsturi un vidi ir zināšanu joma, ko sekmējis vides pavērsiens humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Tas koncentrējas uz cilvēka vērtību, ideju, vēstures, domāšanas, reliģijas un komunikācijas izpēti un cilvēku attiecībām ar apkārtējo vidi, tostarp identitātes, vietas un piederības jautājumiem.

Politisko režīmu maiņa 20. gadsimtā un emigrācijas viļņi pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gados ir sekmējusi kā pārvaldītu, tā piespiedu pārvietošanos, apmešanos un iekārtošanos uz dzīvi ne tikai citā/jaunā, bet romu gadījumā – nereti arī noteiktā vietā. Priekšlasījumā, balstoties pieņēmumā, ka vietas un identitātes mijsakarības vislabāk izprotamas stāstītāja visa dzīves gājuma un stāsta par to kontekstā, tiks analizētas Latvijas romu atmiņas, ar kurām viņi dalījušies dzīvesstāstu intervijās. Vērojams, ka intervijā – sociālā mijiedarbībā starp pētnieku un stāstītāju ­– atmiņas, kas skar etnicitāti, kultūras īpatnības un attiecības ar apkārtējo vidi, atklāj ne tikai romu pielāgošanās stratēģijas un vietas ietekmi uz identitāti, bet arī kopienas paštēlu un sabiedrības (arī intervētāja) priekšstatus par grupu.

Priekšlasījums tiek īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts “Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide”, projekta nr. Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0008.

Kārlis Vērdiņš. Starptautiskais modernisms un mazās literatūras kvīrošana

Priekšlasījumā mūsdienu salīdzinošās literatūrzinātnes jeb pasaules literatūras ideju kontekstā tiks skatīta Latvijas literatūra kā “mazās literatūras” paraugs. Mazā literatūra (small literature) nonākusi pētnieku lokā vien epizodiski, un plašākās diskusijas līdz šim saistījušās ar Kafkas kā mazākuma literatūras (minor literature) pārstāvja pārdomām par valodas nozīmi un viņa uzskatu interpretāciju Žila Delēza un Fēliksa Gvatarī darbā “Kafka: par mazākuma literatūru”. Savukārt mazo literatūru ir vērts skatīt mazo valstu studiju kontekstā, gan arī kvīru studiju kontekstā un starptautiskā modernisma kontekstā, akcentējot apzīmējumu “mazs” un “vājš” lietojumu, kā arī domājot par dzimtiskotajiem un rasiskotajiem vērtējumiem, kādus saņēmušas gan mūsu reģiona mazās nacionālās literatūras, gan arī citu reģionu mazās literatūras visā pasaulē.

15. jūnijā

Toms Ķencis. Folklora un māksla padomju Baltijā

Priekšlasījums būs veltīts folkloras motīviem un to nozīmei vēlīnā padomju perioda vizuālajā mākslā. Tā kontekstā pētnieks iezīmēs folkloristikas nozares un mākslas vēstures sinerģiju, un kādēļ ir nepieciešami tādi starpdisciplināri pētījumi.

Lekcijas ievadā tiks īsi pieteikta Baltijas postkoloniālisma teorija. Sekos saistībā ar folkloras lauku tuvāk aplūkoti trīs ievērojamu Baltijas mākslinieku darbi un dzīves gājumi: Dzidras Ezergailes (Latvija, 1926–2013), Kaljo Põllu (Igaunija, 1934­–2010) un Birutes Žilītes (Lietuva, 1930). Visu trīs mākslinieku aktīvākais jaunrades periods bija 1970.–1980. gadi. To vienlaikus raksturo vispārēja stagnācija, ilūziju sabrukums pēc Prāgas pavasara, folkloras kustības rašanās un jauns starptautiskums. Lekcijas beigās tiks iezīmēti galvenie atradumi un no tiem izrietošas jaunas pētniecības perspektīvas.

Priekšlasījums ir balstīts uz T. Ķenča pēcdoktorantūras pētījuma “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (ERAF 1.1.1.2/VIAA/4/20/628) materiāliem.

8. jūnijā

Rita Grīnvalde. Institucionālā etnogrāfija folkloristikas vēstures pētniecībā

Priekšlasījuma mērķis ir iepazīstināt ar institucionālo etnogrāfiju (institutional ethnography) un izvērtēt šīs sociālo zinātņu metodes iespējas, pētot folkloristikas – un varbūtēji citu humanitāro nozaru – vēsturi Latvijā. Historiogrāfiskās informācijas interpretācijā institucionālā etnogrāfija var būt lietderīga pieeja, veidojot izpratni par zinātnisko institūciju iekšējo dinamiku, darbinieku ikdienas attiecībām, formālo un neformālo hierarhiju, arī par to, kā valsts vara un tās ideoloģiskie principi iedzīvināti institūcijas darbībā.

Pievēršot uzmanību vēlīnā sociālisma – padomju stagnācijas perioda un Trešās atmodas norisēm latviešu folkloristikā, kā gadījuma analīzes piemērs tiks aplūkots Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta iekšējais žurnāls “Vārds un Darbs” (1965–1988). Folkloras sektora (daļas) reprezentācija šai maztirāžas izdevumā atklāj daudz sakarību, ko nesniedz šī laika konvencionālie dokumenti un vēstures avoti, tādi kā institūta piecgažu plāni un pārskati, bibliogrāfiskie saraksti u. tml.

Sanita Reinsone. Metodoloģiski izaicinājumi dienasgrāmatu tekstu korpusa veidošanā

Personīgo dienasgrāmatu pētniecībā līdz šim dominējušas kvalitatīvās pieejas. Tās izmantotas arī tad, ja analizējamais materiāls ir bijis ļoti plašs un grūti pārskatāms. Digitālo humanitāro zinātņu metodes piedāvā dažādus veidus, kā atvieglot un paātrināt dienasgrāmatu pārlūkošanas procesu, kā arī sniedz jaunas perspektīvas dzīves pierakstīšanas fenomena izpētē. Kopš 2018. gada LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē top Autobiogrāfiju krājums, kas izmantots par avotu, lai veidotu dienasgrāmatu tekstu korpusu. Atzīstot katras dienasgrāmatas unikalitāti, šajā tekstu korpusā tās tiek uzlūkotas kā kopums. Sadalot korpusu dienu segmentos un kombinējot tos pēc dažādiem kritērijiem, tiek veidoti specifiski apakškorpusi, kas ļauj vienkop izgūt noteiktas vecumgrupas, dzimuma vai noteiktā laika periodā rakstīto. Šī priekšlasījuma mērķis ir iepazīstināt ar procesā esošo pētījumu, kurā piedalās vairāki LU LFMI Digitālo humanitāro zinātņu grupas dalībnieki. Priekšlasījumā tiks sniegts ieskats dienasgrāmatu tekstu korpusa veidošanas procesā, analizēti metodoloģiskie izaicinājumi un metadatu analīzes rezultāti.

11. maijā

Eva Eglāja-Kristsone. "Dienasgrāmatai priekš manis liels svars". Subjektivitāte un sieviešu autobiogrāfiskā rakstība
Sieviešu autobiogrāfijas, memuāri, vēstules un dienasgrāmatas bijis viens no stimuliem 20. gs. 70. gadu feminisma uzplaukumam, jo šī rakstīšana “par sevi” lielākoties līdz tam bija neredzams, sistemātiski ignorēts pētnieciskais lauks. Pēdējās desmitgadēs autobiogrāfiskā naratīva statuss ir krasi mainījies gan akadēmiskajā pētniecībā, gan ārpus tā. Sieviešu autobiogrāfiskajām liecībām tagad ir priviliģēta vieta, domājot par rakstniecības jautājumiem feminisma, postkoloniālisma un postmodernisma kritisko teoriju krustpunktā. Arī izdevēji ir atklājuši, ka sieviešu dzīvesstāstu atklāšana un publicēšana ir ienesīga, ko pierāda kaut vai virsrakstā izmantotā citējuma autores Mildas Palēvičas dienasgrāmatas nesenā publikācija. Viena no teorētiķēm, kuras pētījumus par autobiogrāfisko žanru un dienasgrāmatām uzskatu par iedvesmas avotu savā pētniecībā, Sidonija Smita (Sidonie Smith) reflektējusi par sieviešu pašreprezentācijas retoriku. Viņas uzmanības centrā ir sieviešu subjektivitāšu vēsture nevis kā "augstās" literatūras tradīcijas papildinājums, bet gan ietvars, kas apliecina sieviešu autobiogrāfiju kā leģitīmu analīzes un prakses lauku. Tādējādi ne tikai feminisms, bet arī literatūras un kultūras teorija ir izjutusi sieviešu autobiogrāfijas ietekmi kā iepriekš neatzītu veidu, kā padarīt redzamus agrāk neredzamus subjektus. Caur dažādiem Latvijas sieviešu autobiogrāfiskās rakstības piemēriem ieskicēšu gan tekstu korpusu, ko izmantoju savā pētniecībā, gan iesaistīšu tos diskusijā par augstākminētajām teorētiskajām atziņām.

Ivars Šteinbergs. Kultūras tulkojuma jēdziens atdzejas pētniecībā

Priekšlasījumā tiks vēstīts par kultūras tulkojuma (cultural translation) jēdziena problemātiku un dažādajām nozīmēm, ierakstot kultūras studijās lietotu terminoloģiju pētījumā par latviešu atdzejas vēsturi un teoriju. Kultūras tulkojums uzlūkojams kā daudzšķautņains apzīmējums plašiem kultūras procesiem, kas saistās, cita starpā, ar tādiem konceptiem kā apropriācija jeb piesavināšanās, hibriditāte un intertekstualitāte. Tulkotās dzejas jeb atdzejas pētniecībā, savukārt, šie nojēgumi kļūst noderīgi, lai izvaicātu ne tikai kultūras satura apmaiņas notikumus, bet arī aprakstītu tulkojumu poētiku un – vēl svarīgāk – tulkotās literatūras funkcijas plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā. Sintezējot teorētiskus skatupunktus, priekšlasījums iezīmēs potenciālos virzienus, kādos domāt par konkrētiem padomju laikā tapušajiem latviešu atdzejojumiem, kā arī piedāvās ieskatu datos, kas apkopoti par latviešu atdzejas grāmatām 20. gadsimtā.

Semināri 2021. gadā

24. novembrī

Ieva Rodiņa. Eduarda Smiļģa režija: pētniecības mērķi, atklājumi un izaicinājumi

Eduarda Smiļģa personība un radošā darbība bijis vilinošs pētījuma objekts dažādās nozarēs, kontekstos un pieejās – sākot ar biogrāfisko aspektu, beidzot ar Dailes teātra vēstures kontekstu. Būdams talantīgs autodidakts un ap sevi savācis spēcīgu domubiedru jeb radošo konsultantu komandu, Eduards Smiļģis 1920. gadā pievēršas režijai, kļūstot par vienu no visu laiku leģendārākajām Latvijas režijas personībām un radot jaunu, unikālu teātri. I. Rodiņas 2020. gadā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais promocijas darbs "Eduarda Smiļģa režija un modernisms (1920–1945)" ir kļuvis par pamatu turpmākajiem pētnieciskajiem meklējumiem un atradumiem, rekonstruējot E. Smiļģa iestudētās izrādes, analizējot režijas rokraksta kopsakarības un unikalitāti sava laika Latvijas un Eiropas teātra kontekstā, kā arī pētot, kā E. Smiļģa režija mainās un pielāgojas padomju režīmam. Priekšlasījums sniegs ieskatu jau veiktajos atklājumos, kā arī iepazīstinās ar turpmākajiem pētniecības mērķiem un izaicinājumiem.

Laine Kristberga. Liminalitātes jēdziens performatīvo mākslu un sociālo zinātņu laukā: Latvijas gadījums

Liminalitāti kā jēdzienu var piemērot dažādos studiju laukos, tomēr galvenokārt tas ir būtisks antropoloģijā, lai analizētu robežstāvokļus ar identitātes maiņu saistītos rituālos. Performatīvo mākslu kontekstā liminalitātes koncepciju var attiecināt gan uz robežstāvokļiem, kas saistīti ar tēlveidi un aktiermākslu, gan uz robežām starp medijiem un disciplīnām, realitāti un reprezentāciju. Liminālus mākslas darbus raksturo hibriditāte, transdisciplinaritāte un eksperimentāla mākslinieciskā stratēģija. Lekcijā aplūkošu liminālu mākslas darbu piemērus Latvijas kultūrvidē, pievēršoties starptautiskā festivāla "Starptelpa" realizētajiem performatīvo mākslu darbiem. Tāds, piemēram, ir Simonas Orinskas režijā tapušais darbs "Lāču vīrs" (2018), kurā liminalitāte atklājas trīs kultūru – latviešu, japāņu un sāmu – hibridiātē. Lāča tēls ir daudznozīmīgs – tas ir svēts totēmiskais dzīvnieks gan sāmu, gan baltu tautu mitoloģijā un folklorā ("Aijā žūžū, lāča bērni" motīvi izskan darba nobeigumā). Naratīvs šajā darbā ir balstīts uz iniciācijas rituālu, kurā radošo un destruktīvo spēku sadursmes rezultātā piedzimst jaunais vīrietis. Dzimšanas metaforas un simboli atklājas buto dejotāju ritmiskajās kustībās un vienotā horeogrāfijā – te imitējot dzemdību konvulsijas, te izveidojot no ķermeņiem sapītu ligzdu. Turklāt lāču mātes lomu izpilda balss improvizatore Dana Indāne-Surkiene, kura festivāla laikā ir grūtniecības pēdējā stadijā. Tā kā pētnieki nereti norāda uz neverbālu elementu klātbūtni liminālos darbos, interesants ir arī valodas jautājums darbā "Lāču vīrs". Sāmu dziedājumus gan izpilda sāmu dziedātājs Torgers Vasviks (Torgeir Vassvik), tomēr to nozīmi nevar uztvert latviešu skatītājs. Savukārt buto dejotāju nopūtas, vaidi, ekstātiski kliedzieni, smiekli un vaimanas funkcionē kā Antonēna Arto cienīgi ritma elementi, simbolizējot preverbālo cilvēka attīstības posmu.

29. septembrī

Gundega Grīnuma. Tekstoloģija: no rokraksta līdz publikācijai

29. jūnijā

Tēma: Latviešu tautasdziesmu semantika. Meža putnu kāzas

Seminārā ar priekšlasījumu uzstāsies Beatrise Reidzāne. Ievadvārdus sacīs un jautājumu sadaļu vadīs Una Smilgaine.

Priekšlasījumā tiks analizēts “Latvju dainu” I sējumā nodaļā “Bērnu dienas” ceturtajā apakšnodaļā ar nosaukumu “Par mežu, Meža māti, putnu kāzām un dažādiem zvēriem un putniem kopā”, ievietotais dziesmu tips LD 2686, kas satur 47 pierakstus no visiem Latvijas novadiem.

Tāpat tiks analizētas divas īpašās dainu valodas vārdkopas meža putni un putnu kāzas, kurās leksēma putns ir ar īpašu papildus sēmu ‘visi nedomesticētie putni un dzīvnieki’. Tādējādi vilks, glodene, stirna ir “meža putni”, kas ņem dalību sniedzes meitas kāzās, un cielava, cīrulis, vārna, žagata ņem dalību lūša un caunes meitas kāzās.

3 pieraksti demonstrē kognitīvās sistēmas maiņu, jo tajās putnu kāzās piedalās tikai bioloģiskie putni, tiek lietotas raksturojošās vārdkopas sīki putni, visi putni, arī putni.

LD 2686 tēlotā norise un tās veicēji iekļaujas LD tekstu kopā, ko satur virsjēdziens “kāzas” vai atbilstoši Krišjāņa Barona precizējumam “putnu kāzas”, t.i., putni un dzīvnieki šajos tekstos darbojas kā cilvēku dzīvē raksturīgu procesu veicēji - pārejas rituāla dalībnieku simboliski nosaukumi dzīvnieku kodā Tas rāda sava laikmeta šāda veida tekstu izpratni – iepazīstināt bērnus ar ārējo pasauli caur labi zināmo viesību rīkošanas gaitu. Folklorists Kārlis Straubergs atzinīgi vērtējis šī cikla dziesmas kā nozīmīgu bērnu audzināšanas instrumentu.

Papildus īpatnības LD 2686 dziesmu tipa tekstu kompozīcijā – te katras strofas otro rindu ievada norādāmais vietniekvārds tas, tā, kas gan gramatiskās formas ziņā, gan semantiski saistīts ar pirmās rindas lietvārdiem, tādējādi katra dziesmas rinda ir uztverama kā salikta sakārtota teikuma daļa un katra strofa ir sintaktiski un semantiski pašpietiekama, tās saturs ir saprotams neatkarīgi no tās secīgā novietojuma pierakstā

Semināri 2020. gadā

14. oktobrī

Ieva Tihovska. Mazākumtautību folklora valsts ietvarā

Ievas Tihovskas pēcdoktorantūras pētījuma centrā ir jautājums, kā dažādos laikos valsts kultūras institūcijās ticis strādāts ar mazākumtautībām un to folkloru. Analizēti divi gadījumi: Latviešu folkloras krātuves darbība 20. gs. 20. gadu otrajā pusē un Latvijas Nacionālā kultūras centra darbība 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Pētījums atklāj, kā šīs iestādes meklē ceļu mazākumtautību iekļaušanai arhīva un amatiermākslas sistēmā – veidojot terminoloģiju un darba vadlīnijas, ņemot vērā attiecīgā laika politisko un ideoloģisko ietvaru un administrējot sabiedrības līdzdalību. Abām iestādēm ir raksturīga aktīva sabiedrības iesaiste, tāpēc tiek izvirzīta tēze, ka šajos gadījumos sabiedrība ir neatņemama valsts kultūrpolitikas un integrācijas politikas līdzveidotāja un augšupēja (bottom-up) politikas procesa sekmētāja.

Sandis Laime. Ieskats kartēšanas metodes izmantošanā teiku pētniecībā.

Sanda Laimes pēcdoktorantūras projekta "Latviešu tautas naratīvu izpēte: ģeotelpiskās informācijas analīzes rīka un tiešsaistes teiku motīvu un tipu rādītāja izstrāde" mērķis sinerģijā ar LFMI realizēto ERAF projektu "Stiprinot zināšanu sabiedrību: starpdisciplināras pieejas sabiedrības iesaistei digitālā kultūras mantojuma radīšanā" ir LFMI digitālā arhīva garamantas.lv funkcionalitātes papildināšana ar kartēšanas un vienību kategorizēšanas rīkiem digitālā latviešu teiku kataloga izstrādes vajadzībām. Testējot minētos rīkus, projekta gaitā analizēts 2000 vienību plašs tekstu korpuss - teikas un ticējumi par raganām. Priekšlasījuma gaitā tiks sniegts ieskats kartēšanas metodes izmantojumam teiku pētniecībā, veicot viena teksta - teikas par Zlēku burvi Veckušķi - analīzi. Izmantojot šo piemēru, tiks sniegts ieskats tekstu kvantitatīvās un kvalitatīvās kartēšanas metodēs, kā arī analizēta kartēšanas metodes izmantošana ceļojošo teiku izpētē (to izplatīšanās iemesli, ceļi un hronoloģija).

Aigars Lielbārdis. Buramvārdi, robežas un migrācija.

Latviešu buramvārdu krājuma apjomu un tekstu satura daudzveidību būtiski ietekmējusi migrācija. Buramvārdi ceļojuši mutvārdos un rokrakstos, pārvarot dažādu kultūru, valodu, laikmetu un zemju robežas. Pētniecībā Latvijā lielāka uzmanība līdz šim bijusi pievērsta teiku, pasaku, balāžu, ziņģu, parunu un citos folkloras žanros ietverto sižetu ceļošanai, mazāk buramvārdu migrācijai un apstākļiem, kas noteikuši tekstu apriti un izplatību. Līdz ar buramvārdu digitālā kataloga izveidi buramvārdi no krātuves rokrakstiem vai individuāliem pierakstiem kļuvuši plaši pieejami sabiedrībai, pievienojot minētajiem ceļošanas veidiem vēl kādu mūsdienu laikmetam raksturīgu robežu pārvarēšanas iespēju – digitālo. Priekšlasījumā iecerēts aplūkot buramvārdu migrācijas atsevišķus piemērus, kā arī iepazīstināt klausītājus ar latviešu buramvārdu digitālo katalogu.

Jaunradītu svētvietu un ar tām saistīto naratīvu izpēte ir viens no pētniecības virzieniem Baltijas pētniecības grantu programmas projektā “Atkalizstāstītās svētvietas un svētceļnieku maršruti kā iekļaujošas telpas un vietas: līdzdalītā iztēle un daudzslāņu kultūras mantojums”, kuru LU LFMI izstrādā kopā ar Tartu un Oslo Universitāti, kā arī Lietuvas Literatūras un folkloras institūtu. Pazīstamākās svētvietas Baltijas valstīs, kas izveidojušās pēc neatkarības atjaunošanas ir Pokaiņu mežs un Kristus Karaļa kalns Latvijā, Merkinė piramīda Lietuvā un Lilleoru ekociemats Igaunijā, taču šādu vietu skaits ir lielāks, tās piesaista ievērojamu ceļotāju skaitu un plašu publicitāti. Kas raksturīgs šim reliģiskajam fenomenam, kādas ir jaunradīto svētvietu kopīgās un atšķirīgās iezīmes – par to Agitas Misānes lekcijā.

Pēdējo reizi labots: 05.12.2024 11:09:52