5. ceturksnis (01.–03.2022.)

Mans pēcdoktorantūras projekts jau pusē. Piektais ceturksnis pagāja, intensīvi lasot un rakstot ERC (Eiropas Pētniecības padomes) projektu jeb granta pieteikumu, un, pēc kāda pārsteidzoša atklājuma – meklējot un pētot Lietuvas mākslas vēstures materiālus. Dienā, kad sākās karš, lasīju lekciju par to, kāds sakars padomju grafikai jeb manam pētījumam ar Latvijas zinātnes komunikāciju. Kā jau pandēmijas laikā – tiešsaistē.

ERC projektu sāku rakstīt jau pērn, tagad tikai darbs iegāja stipri intensīvākā fāzē. Termiņš – marta vidus, bet dienā var izlasīt tik daudz zinātnisko literatūru, cik var izlasīt. Tajā pašā projektu konkursā piedalījos jau pirms diviem gadiem. Vērtējumi bija atzinīgi, bet ne pietiekoši. Arī kritika vietā – ideja nebija tik unikāla, lai tiktu atbalstīta. ERC ir vislielākie individuālie granti no visa 100 miljardus eiro lielā Horizon Europe zinātnes finansējuma, kas tiek sadalīts septiņu gadu laikā. Tas arī ir vienīgais man zināmais projektu konkurss, kurā tiek vērtēta tikai zinātniskā izcilība – cik unikāla ir tava ideja un metodoloģija, tik lielas iespējas saņemt finansējumu pat (un jo īpaši), ja ir liels risks, ka projekts nav īstenojams. Projekta ietekmi un īstenošanas gaitu konkursā nevērtē. Likumsakarīgi, tikai dodoties nezināmajā, iespējams paplašināt zināmā robežas, kas ir šī projektu konkursa mērķis. Principā tos sauc par augsta riska – augsta ieguvuma projektiem. Diezgan grūti vispār iedomāties šādu dizainu humanitāro zinātņu pētījumam. Kur tur risks? Ja nu vienīgi varbūt kādos psiholoģijas eksperimentos, kur, piemēram, grupai bērnu eksperimenta gaitā tiek iestāstīts, ka mēness ir siers, un tad viņi izaug lieli un ir dusmīgi.

Tā kā metodoloģijai vienmēr atradīsies savi standarta riski (applūdis arhīvs, nelaipni informanti, nesaderīgas datu kopas u.tml.), izlēmu koncentrēties uz inovatīvas pieejas atrašanu projekta teorētiskajā daļā. Izmantoju darbu pie projekta kā iespēju beidzot padziļināt savas attiecības ar franču sociologa Pjēra Burdjē darbiem, kas nu jau ir klasika (viņa pamatjēdzieni nāk no 1980. gadiem), bet nav vēl sastapti Baltijas mākslas vēsturē un folkloristikā. Tiktāl vienkārši domāju definēt folkloristikas nozari un tās kontekstu kā specifisku kapitāla formu aprites lauku. Pēdējos pāris gados ieinteresējos arī par cita franču zinātnieka, ERC granta ieguvēja Bruno Latūra radīto aktoru-tīkla teoriju. Arī nāk no pagājušā gadsimta beigām, bet vismaz izmantota Livonijas viduslaiku vēstures pētniecībā. Mēģinājums savienot abas šis pieejas un atrast to jaunākās attīstības trajektorijas noveda pie tā sauktā jaunā materiālisma. Ārkārtīgi rupji definējot, vecajā materiālismā matērija bija visa pamatā, postmodernismā – teksts bija visa pamatā, jaunajā materiālismā – pasaule tiek skatīts kā vienkopus veselums, ko veido mijiedarbīgas sistēmas ar dažādiem esības statusiem.Upe, dzejolis, sēra dioksīds, partijas centrālā komiteja – viss ir saistīts un apveltīts ar rīcībspēju. Kaut kur tur slēpjas pareizā atslēga, kā vienoti skatīties uz materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, politiku un sociālo atmiņu, ietvert realitāti “kāda tā ir patiesībā”, bet reizē atrast kādu analītisku jēgu jebšu zinātni. Un tad notika atklājums, kas pilnībā izmanīja manu darba gaitu. Izrādās ka tiem, kas iepriekšējā konkursā ieguvuši A vērtējumu (ranžējuma augšējā trešdaļa), startējot uz to pašu grantu, jāizlaiž nevis gads, bet divi. Respektīvi, šogad nemaz projektu iesniegt nevaru, un ir gads vēl domāt un strādāt. Nemotivējoši, protams, bet tāda līmeņa projektam lieki mēneši dotu iespēju saņemt tik vērtīgo atgriezenisko saiti no kolēģiem vai citiem speciālistiem, noslīpēt detaļas. Tagad tikai jāsaņemas un jāpabeidz melnraksts.

Atslēdzos no intensīvā teorētiskā darba ar kaut ko pavisam vēsturisku – sāku kārtīgi pētīt materiālus par lietuviešu grafiķi un ilustratori Birutu Žilīti. Pirms tam bija vispārējs priekšstats un pāris hipotēzes, tagad – datnes ar saitēm, mapes ar tekstiem un attēliem, un vairākus centimetrus bieza izdruku kaudze (papīru izmantoju atkārtoti). Pat sarežģītākais – saprast kultūras kontekstu man maz zināmajā lietuviešu mākslā, un savilkt starp dažādiem materiāliem atkārtotos tik svešādos uzvārdos. Tagad gan galvenais nonākt pie pareizajiem jautājumiem, ko vasarā komandējuma laikā uzdot speciālistiem, dokumentiem un varbūt pat pašai māksliniecei Viļņā. Ja nu kādam gadās tur nonākt pirms manis – apmeklējiet MO muzeja kafejnīcu, kurā ir skatāma viena Žilītes monumentālā sienas gleznojuma replika. Atpazīt viegli – spilgts karmīnsarkanais.

Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001).

Attēlā: daļa no granta pieteikumam apgūtās literatūras. Zotero ekrānšāviņš.

Pēdējo reizi labots: 14.04.2022 20:44:21