4. ceturksnis (10.–12.2021.)

Mana pirmā pēcdoktorantūras gada pēdējais ceturksnis pagāja produktīvi, bet nedaudz haotiski – visādu gada beigu atskaišu, svētku, pandēmijas un tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Lai palīdzētu ar rutīnas un tehniskiem darbiem, pieņēmu darbā asistentu, ļoti čaklu un laipnu jaunu cilvēku – Krišu Grunti no Latvijas Kultūras akadēmijas. Nupat arī viss būs izdarīts un mūsu sadarbība beigsies, tāpēc, ja meklējat humanitāri prasmīgu darbinieku, ir iespējas. Pa to laiku Etno-grafikas gaitā sasniedzu trīs nozīmīgus pieturas punktus ­– pārbaudīju jaunas idejas zinātniskā konferencē, nodevu žurnāla Letonica 43. numuru un tiku ievēlēts prestižā amatā.

Par visu pēc kārtas. Decembra sākumā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku organizēja vērienīgu virtuālo konferenci Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra. Tajā bija gan padziļināti un izvērsti ārvalstu viesu priekšlasījumi, gan paneļdiskusijas ar ievērojamu rakstnieku un teātra mākslinieku piedalīšanos, kā arī vietējo un kaimiņvalstu zinātnieku referāti. Jāpiemin, ka konference bija lieliski noorganizēta gan tehniski, gan komunikācijas ziņā – laikus izziņojot, informējot un reklamējot. Konferences rīkotāji laipni atļāva man uzstāties angļu valodā, līdz ar to gatavoju savu priekšlasījumu konferences pirmajai dienai. Sākumā nedaudz satraucos, ka mans referāts ir pēdējā panelī, plkst. 18:00, bet nonācu lieliskā kompānijā ar savas paaudzes šarmantākajiem literatūrzinātniekiem. Tā kā konference tika ierakstīta, arī mans referāts vēl arvien ir apskatāms LULFMI YouTube kanālā. Uzreiz gan jāatzīstas, ka nerunāju par Regīnu Ezeru vai Austrumeiropas literatūru, tikai tā – paralēli, par radošu sievieti vēlīnajā sociālismā. Tā arī to nosaucu – Padomju Latvijas sieviete, pa ceļam apskatot gan tāda paša nosaukuma žurnālu (kurā strādāja referāta galvenā varone – grafiķe Dzidra Ezergaile), gan tāda paša nosaukuma Paula Bankovska romānu. No pēdējā intelektuāls ieguvums bija mazs, ar žurnālu gāja jau labāk, bet pats interesantākais atklājās Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā, kur gatavojos referātam, iepazīstoties ar Ezergailes fonda materiāliem. Ļoti interesantas vēsturiskās liecības, šis tas no periodikas, rokraksti un mākslas darbi. Kā tas izskatās, lūk – attēlā.

Konferences kontekstā izvēlējos tuvāk aplūkot dzimtes aspektus savā pētījumā, mēģinot saprast par priekšrocībām vai ierobežojumiem, ar ko saskārās Padomju Baltijas sievietes – radošo savienību biedres. Par vienu mūsdienu zinātniskā doma ir droša – Padomju Savienībā dzimumu vienlīdzības ziņā realitāte ievērojami atpalika no oficiālajiem saukļiem. Pa to laiku daudzviet citur droši vien pat nebija saukļu, no kā atpalikt, bet ne par to ir stāsts. Mani interesē, kādas tieši prakses veidoja mākslinieces iespēju horizontu? Piemēram, vēsturniece Daina Bleiere ir izpētījusi, ka Komunistiskajā partijā (kas bija centrālais sociālās mobilitātes lifts) sieviešu bija krietni mazāk par vīriešiem. Jo augstāks nomenklatūras līmenis, jo mazāk sieviešu. Savukārt memuāru literatūra rāda ainu, ka neformāla tīklošanās gandrīz vienmēr notika ar ievērojamu alkoholisko dzērienu patēriņu. Dažādu iemeslu dēļ sievietes dzēra mazāk un tā apgrozīja mazāk sociālo kapitālu, un rezultātā varēja izmantot mazāk iespēju. Kā senāk teiktu – glāžu griesti. Ezergaile, pēc pašas vārdiem, bohēmisku aicinājumu nemaz nejuta.

Pateicoties galvenā redaktora Arta Ostupa nerimstošajām pūlēm, pēc bezgalīgām korektūrām un visa veida labojumiem beidzot iznāca arī žurnāla Letonica īpašais numurs par post-koloniālismu/sociālismu, man pārstāvot Etno-grafiku un Dignei Ūdrei – folkloristikas vēstures jauno pieeju projektu. (Ceru, ka drīzumā slīpsvītra tiks ieviesta latviešu valodā kā oficiāla rakstu zīme, lai apzīmētu un-vai loģisku saistību starp diviem vārdiem. Iespējams, informācijas tehnoloģiju iespaidā, arvien biežāk šķiet nepieciešams šāds formulējums.) Par tādu ne/saistītu postsociālisma un postkoloniālisma pāri bija mans raksts žurnālā ­– Baltijas postkoloniālās folkloristika. Centos tajā apkopot vismaz būtiskāko no visa tā plašā un pretrunīgā klāsta, kas pēdējo divdesmit gadu laikā sakrājies, dažādu nozaru pētniekiem laužot postkoloniālo šķēpu pret postsociālistisko realitāti. Žurnāls ir visiem brīvi pieejamas Letonica sadaļā LFMI mājaslapā. Vēl tikai jāpiemin lieliskais Armanda Zelča dizains, it īpaši – vāks, ar simboliski tik ietilpīgo padomju metālkaluma restēm-saulīti. Liecinot par metaforas spēku, līdzīgs dizaina motīvs bija apspēlēts arī pirms pāris gadiem Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā post-koloniālisma izstādē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.

Viens no postdoktorantūras programmas mērķiem bija arī pētnieku karjeras izaugsme. Projektu rakstot, gan neiedomājos, ka tā iegūs tādu pavērsienu – kļuvu par Zinātniskās padomes vadītāju oficiāli atzītam Latvijā labākajam zinātniskajam institūtam (LFMI dala starptautisko ekspertu sniegto visaugstāko novērtējumu ar Latvijas Organiskās sintēzes institūtu). Vienlīdz liels gods un atbildība man, bet vēl lielāka pateicība pārējiem Zinātniskās padomes locekļiem par uzticēšanos ievēlot. Amats ilgst piecus gadus – tieši līdz nākamajam zinātnisko institūciju izvērtējumam.

*Attēlā: Vai ainava mākslā var vienlaikus izteikt tēvzemes mīlestību un godināt boļševiku apvērsuma gadadienu? Daiļrunīgs Dzidras Ezergailes fonda (E4) materiāls no Latvijas Mākslas akadēmijas.

Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums "ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas" (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001).

Pēdējo reizi labots: 09.02.2022 11:29:01