Mūžībā devusies literatūrzinātniece DZIDRA VĀRDAUNE (06.06.1928.–23.10.2023.)

“Literatūrzinātnē šādiem izņēmumiem, kad interpretētājam nepastāv žanru un [literatūras] veidu barjeras, pieder arī Dzidra Vārdaune. Viņas profesionālais veikums ir nozīmīgs ne vien drāmas un prozas, bet arī dzejas laukā. [..] Spēja iedzīvoties dzejas materiālā un “šifrēt” dzejas tēla un reizē arī sacerētāja talanta noslēpumu skaidrā un tīrā, modīgiem svešvārdiem nepiesātinātā valodā, iespējams, ir galvenie veiksmes rādītāji. Un vēl – māka pārvaldīt vielu un disciplinēt domu,” tā Dzidru Vārdauni raksturojis literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts izsaka visdziļāko līdzjūtību Dzidras Vārdaunes ģimenei.

“Mīļā Dzidra,

visi vārdi šķiet par mazu, lai izteiktu to, ko jūtu. Mums šķiet, ka mūsu vecāki un tuvi draugi būs mūžīgi, ka viņi nav pakļauti nepielūdzamajam dzīves ritumam. Aiziešana un Tu – tas šķiet tik nesavienojami. Tevī bija milzīgs dzīvesspēks (nelietoju vārdu “vitalitāte”, jo par pārlieku svešvārdu lietošanu Tu vienmēr pasmaidīji), Tu tiki pāri dzīves sarežģījumiem (tikai Tu pati zini, ko tas Tev prasīja), saglabājot mīlestību un nedodot vietu cilvēku ārdošām jūtām. Mīlestība pret dēlu un ģimeni, tuviem cilvēkiem, kolēģiem, literatūru, teātri un mūziku – tas veidoja Tavu pasauli, kura nu paliek mūsu atmiņās un Tavos paveiktajos darbos. Paldies Tev par četrdesmit gadu ilgo draudzību, uzticēšanos, par spēju uzklausīt, par mūsu kopīgajām gaitām un sarunām, par nopietnību un skumjām, par smiekliem un nezūdošo humora izjūtu.” Ieva Kalniņa

“Dzidra Vārdaune bija gudra, smalka un iejūtīga literatūzinātniece, kas mācēja ielūkoties rakstnieku dvēseles niansēs un saskatīt to izpausmes viņu tekstos. Vērtējoša, izprotoša un labvēlīga kolēģe, kas ne vienam vien jaunienācējam palīdzēja iejusties institūta literatūrzinātnieku saimē.” Anita Rožkalne

“Dzidrai Vārdaunei piemita kaut kas no tā, ko varētu dēvēt par dzīves svinēšanu. Visvairāk tas izpaudās viņas humora izjūtā un vienmēr ieinteresētajā, možajā interesē par visu dzīvē un literatūrā sastapto.” Benedikts Kalnačs

“Domāju, citu nozaru kolēģi institūtā Dzidru pazina kā sprēgājošu asprātību un smieklu avotu. Mani pārsteidza viņas nesenais uzaicinājums draudzēties FB :).” Dace Bula

“Sirsnīgs paldies par dalīšanos jaunības atmiņās, šķirstot aizgājušo gadu fotoalbumus un atskatoties uz pusaizaugušiem, sen nestaigātiem ceļiem un takām dzimtas un institūta vēsturē. Lai gaišs ceļš mūžībā!” Māra Grudule

“Dzidra Vārdaune draugiem un kolēģiem bija Dzidriņa, sniedzot roku pāri laikiem un paaudzēm tajā saprašanās līmenī, kur gan garam un bagātam mūžam un pieredzētajam, gan jaunākos gados pirmoreiz apjaustajam ir vienlīdz liela vai maza nozīme. Sarunās ar Dzidriņu gadu starpību izlīdzināja tieši jaunatklājumu prieks – par grāmatām, mūziku, teātri, kino, laikabiedru intervijām. Tiesa, šis prieks, kā jau dzīvē, mijās ar izbrīnu un sarūgtinājumu par cilvēka rīcības iemesliem vai sekām – gan tepat blakus, gan citur pasaulē –, taču arī šādās reizēs mieles drīz aizskaloja humors un smiekli. Lai arī sarakstījusi vērīgas un precīzas apceres par mūsu lielajiem dzejniekiem un dramaturgiem, tomēr bikli un pieticīgi viņa vairījās tikšanos un sarunu ar literātiem. Domāju, tieši ar godprātības un smalkjūtības atslēgu viņa mums atslēgusi Andreja Eglīša, Māra Čaklā un citu dzejnieku daiļradi. Apbrīnojama bija Dzidriņas interese par apkārt notiekošo, tā saglabājās līdz pēdējam brīdim, tāpat kā spēja fiziskās sāpes remdēt darbā, pagūstot sakārtot un komentēt Māra Čaklā Rakstu 3. sējumu, kuru drīzumā izdos LU LFMI apgāds, un arī cerot uz iesāktā darba turpinājumu. Paldies, Dzidriņ, par draudzību, ticību un uzticēšanos. Gaišu piemiņu!” Jānis Oga