9. ceturksnis (01.–03.2023.)
Pēcdoktorantūras priekšpēdējais ceturksnis lielā mērā pagāja, gatavojot jaunu projektu pieteikumus. Lai gan nu jau zināms, ka nav atbalstīts, Eiropas Pētniecības padomes (ERC) Konsolidētā granta projekta pieteikums bija manā karjerā intensīvākā zinātniskās domāšanas un jaunu pieeju meklēšanas pieredze, līdz ar to ļoti vērtīgs pats par sevi. No rakstīšanas laikā gūtajām atziņām noteikti izdosies sagatavot vēl ne vienu vien pētījumu un publikāciju, tāpat arī iegūtās prasmes palīdzēs sagatavot nākamo pieteikumu nu jau nākamā līmeņa projektam - 2,5 miljonus eiro vērtajam Advanced grant. Jūnija beigās gaidāms arī projekta izvērstais vērtējums, kuru sniegs pavisam kopā 14 Eiropas Komisijas izraudzītie augstākā līmeņa eksperti – vēl viens ievērojams ieguvums, kurš nekādi nebūtu iespējams bez projekta uzrakstīšanas.
Uz atvadām publicēšu arī šeit oriģinālo angļu valodas kopsavilkumusavam “Dziedot ar dabu: Folkloras loma vides aizsardzības kustībā Padomju Savienības sabrukuma laikā” pieteikumam. “The EcoFolk project investigates the cultural logic behind actor-networks that bound natural sites, social actors, and intangible cultural heritage within environmental grassroots movements. It focuses on the Baltic States in the period from 1986 to1991, when the anticolonial environmental movement was closely tied with the Folklore Revival. Through archival discovery, network modelling, comparative research of textual corpora, and examination of the human creative potential, this project seeks to address knowledge gaps in the emerging field of Postcolonial Environmental Humanities.
Defining folklore as a social field and authenticity as a field-specific capital shaping it, EcoFolk pioneers a scientific approach that integrates the classical field theory with the latest developments in object-oriented ontology through the use of the actor-network theory. EcoFolk employs a two-stage methodological approach, beginning with visual ethnography and the discovery phase in Latvian, Estonian, and Lithuanian archives. Initial results will be interpreted with qualitative methods and then further enhanced and analysed with the tools of digital humanities, including the historical social/semantic network mapping, computational corpus analysis, and interpretative crowdsourcing. The conclusive phase envisages the exploration of adapted scenarios and the use of art-as-research methods, aiming to develop models relevant to a broader post-socialist realm as well as other postcolonial or post-authoritarian situations.
Over the course of 60 months, EcoFolk will produce a diverse range of outcomes from datasets and network visualisations to a policy white paper, art exhibition, conferences, books and articles. The ultimate ambition of EcoFolk is to leverage its innovative historical study to generate insights that will assist in tackling current and future environmental challenges.”
Tagad atskatoties, esmu diezgan pārliecināts, ka projekta vājā vieta bija pārlieku ambiciozais mēģinājums apvienot Pjēra Burdjē un Bruno Latūra teorijas. Tāda vēriena pasākums prasītu pats atsevišķu projektu ar citu pieeju. Pie tam abas teorijas ir apritē jau vairākas desmitgades, kas padara mazāk ticamu revolucionāri jaunu atziņu iegūšanu, kas ir ERC projektu konkursa galvenais noteikums. Laikam nākamreiz jāķeras uzreiz pie kaut kā pavisam svaiga, kaut vai tās pašas uz objektiem orientētās ontoloģijas, kurai savā pieteikumā biju tikai pieskāries (starp citu, par šo metodi mūsu Institūta rīkotajā Jauno pētnieku konferencē šī gada 26. maijā stāstīs fantastiskā rakstniece Ieva Melngalve). Ar metodoloģiju esmu daudz vairāk apmierināts, it īpaši – digitālo humanitāro zinātņu daļu, tur atliek tikai turpināt mācīties un eksperimentēt.
Mans otrs projekts bija burtiski 150 reizes mazāks - aicinājums Valsts Kultūrkapitāla fondam atbalstīt kultūras mantojuma virtuālās realitātes pieredzi. Lūk, šāda ideja: “Projekta rezultātā tiks izveidota imersīva virtuālā pieredze, kas ļaus mūsdienīgā formā plašai auditorijai iepazīt unikālu Baltijas kultūras mantojumu un tautas tradīcijās balstītu Latvijas mūziķu jaunradi. Pieredze tiks radīta Oculus Quest II virtuālās realitātes (VR) platformā, un kā mobila izstāde-izrāde tā būs skatāma ar VR audiovizuālo aprīkojumu. Projekts iedzīvinās vienu no spilgtākajiem 20. gadsimta otrās puses lietuviešu modernās mākslas darbiem – 12 sienas gleznojumus vairāk nekā 100 kvadrātmetru platībā, kurus 1970. gadu sākumā radīja lietuviešu māksliniece Birute Žilīte (dz. 1930) kopā ar vīru Aļģirdu Steponaviču (1927–1996). 2015. gadā Lietuvas Republikas Kultūras ministrija sienas gleznojumiem piešķīra Valsts aizsargājama kultūras matojuma objekta statusu. Objekts ir cietis ievērojamus bojājumus un nav pieejams apskatei, jo bijušās bērnu sanatorijas telpās šobrīd atrodas privāts pansionāts. Gaiteņi, kuros atrodas šis unikālais mākslas darbs,ir slēgti gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Virtuālās pieredzes pamatā tiks izmantota gleznojumu digitālā kopija augstā izšķirtspējā, kuras atjaunošanu 2016.–2018. gadā sadarbībā ar B. Žilīti veica Viļņas galerija (vilniausgalerija.lt).”
Birute Žilīte (Birutė Žilytė) ir grafiskā dizainere un ilustratore, kura radikāli izmainīja bērnu vizuālo kultūru un modernizēja Lietuviešu folkloras tēlainību. Viņas sienas gleznojumos ar popārta izteiksmīgumu un barokālām optiskajām ilūzijām ir sakausēti lietuviešu un baltiem kopīgie folkloras tēli, kontrakultūras ikonas un padomju varas aizliegtā neatkarīgās Lietuvas valsts simbolika. Jau iepriekš minēju sadarbību ar mākslinieci Denu Doloresu Sircovu. Lai kultūras mantojuma latviskā dimensija būtu plašāka, piesaistīju arī tumšās folkmūzikas grupu “Rāva”, savukārt ar tehniskajām un radošajām zināšanām piekrita padalīties jauno tehnoloģiju māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Ieva Vīksne. Tomēr arī šis projekts nebija veiksmīgs, vismaz Starpnozaru konkursā, un atliek tikai paust nožēlu, ka VKKF eksperti nesniedza arī nekādus padomus uzlabojumiem.
Savukārt trešais pirmajā ceturksnī sagatavotais projekts bija mans pirmais mēģinājums startēt ietvarprogrammā “Radošā Eiropa.” Šoreiz gan neuzņēmos vadītāja lomu, tikai palīdzēju kolēģēm sagatavot mūsu institūta piedāvājumu konsorcijam, kuru vada igauņu zinātniece, mana bijusī doktorantūras kursabiedrene Ave Goršiča. Starp citu, viņa prot arī latviešu valodu un latviski uzstājās vienā no mūsu konferencēm. Projekts saucās “Storied Lands, Rooted Knowledge” (Stāstošās zemes, iesakņotās zināšanas) un tajā ceram gan piedalīties ar folkloras vākšanu, gan dalīties ar jau savākto, un tapāt arī izmēģināt jaunas, radošas metodes saziņai ar sabiedrību, tai skaitā arī šeit domājot par virtuālās realitātes risinājumiem.
Tūlītēju gandarījumu sniedza mazs eksperiments, ko veicu savā Instagram kontā. Ar dažu dienu atstarpi publicēju Dzidras Ezergailes darbu izstāžu sēriju no Nacionālajā Arhīvā digitalizētajiem mākslinieces darbiem. Daudzi no tiem tika publiski izstādīti pirmo reizi. Katrā sērijas ierakstā - 8 līdz 10 tematiski atlasīti attēli ar maniem komentāriem par to vietu mākslinieces daiļradē. Spriežot pēc atsauksmēm un sirsniņām, cilvēkiem patika. Pats arī apguvu vai vismaz sistematizēju iemaņas šī medija mērķtiecīgai lietošanai.
Pāri palikušajā laikā strādāju pie filmas scenārija, galvenokārt dažādos raidierakstos un tiešsaistes publikācijās meklējot atziņas par mākslīgā intelekta ietekmi uz vizuālo kultūru, apzinot māksliniekus, kuri jau izmanto DALL-E, Midjourney vai citus attēlu ģenerēšanas iespējas un, protams, iepazīstoties ar ChatGTP. Zinātnei pagaidām vēl visai nederīgs. Viens no interesantajiem posmiem manos meklējumos bija praktiskais eksperiments izveidot Rolāna Barta fotogrāfijas filozofijā un padomju kultūras mantojumā balstītu NFT (non fungible tokens jeb unikāli digitālie objekti) kolekciju lielajā tiešsaistes tirgū OpenSea. Dažas lietas vislabāk var saprast, tikai pašam tās izdarot.
(Bez nosaukuma. Dzidra Ezergaile, 1970. Latvijas Valsts arhīvs, 2697. fonds, 31. lieta, 15. dok.)
Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001).
Pēdējo reizi labots: 22.05.2023 07:52:32
