7. ceturksnis (07.–09.2022.)

Par spīti ikgadējam atvaļinājumam un Saeimas vēlēšanām, vasaras beigu cēlienā atkal izdevās īstenot trīs nozīmīgus pēcdoktorantūras uzdevumus. Vēl arī iemācījos fotografēt ar degunu un paviesoties leģendārā Jeruzalemes miteklī.

Atvedis jaunas zināšanas no Polijas un Vācijas, pavadīju karsto jūliju darbā pie projekta noslēguma raksta (ar vienu aci pa kabineta logu skatoties, kā krīt piemineklis Uzvaras parkā). Izmantoju to pašu modeli, ko savā pētījumā par starpkaru Latvijas mākslu, folkloru un nacionālismu, ko toreiz publicēju žurnālā Nations and Nationalism. Ievads par folkloru un mākslu Baltijā, trīs gadījumi – mani trīs pētāmie grafiķi –, tad no tiem izrietoša analīze. Turpinu risināt jautājumu par folkloras un nacionālisma attiecībām, šoreiz vēlīnā sociālisma laikā un no postkoloniālisma perspektīvas. Pateicoties spožajām igauņu mākslas zinātniecēm Lindai Kaljundi un Elnarai Taidrei, varēju attīstīt arī divas aktuālas papildu tēmas – izmēģināt roku kritiskā dzimtes atspoguļošanas analīzē un vides humanitārajās zinātnēs jeb tā sauktajā ekokritikā. Kas no tā sanāca, tagad pateiks raksta anonīmie recenzenti.

Rakstu gan pabeidzu tikai nākamajā mēnesī, jo bija nepieciešami materiāli un zināšanas, ko ieguvu komandējumā Viļņā augusta vidū. Komandējums bija veltīts lietuviešu grafiķes Birutes Žilītes daiļradei. Nebija daudz dienu, bet izdevās ļoti intensīva programma. MO Muzejā pirmo reizi redzēju mākslinieces monumentālo sienas gleznojumu kopijas. Muzeja kafejnīcā, kur atrodama divpadsmit metrus gara replika vienam no šiem darbiem (attēlā), satikos ar mākslinieces tuvu draugu un darbu restauratoru, virtuālās Viļņas Galerijas dibinātāju Audri Klimu. Apbrīnojams cilvēks – inženieris, uzņēmējs, pats par saviem līdzekļiem brīvajā laikā nodarbojas ar kultūras mantojuma glābšanu. Pēc intervijas viņš arī bija tik laipns, ka sarunāja tikšanos un aizveda mani ciemos pie pašas mākslinieces. Viesojos pie 92 gadus vecās kundzes tajā pašā mājā Jeruzalemes apkaimē Viļņas nomalē, kur viņa pēc studijām Valsts Mākslas institūtā 1950. gados ievācās kopā ar vīru, arī grafiķi un ilustratoru, sienas gleznojumu līdzautoru Aļģirdu Steponaviču. Patstāvīgu darbu padomju okupantu sistēmā jaunie mākslinieki netika augstu vērtējuši, bet dzīvoklītis Mežaparkam līdzīgajā veco privātmāju rajonā kļuvis par tādu kā mākslinieciski-intelektuālo centru. Nerets viesis bijis arī baltu mitoloģijas autoritāte un Lietuvas folkloras (novadpētniecības) kustības pamatlicējs Norberts Veļus. Ārkārtīgi interesanti un vērtīgi pavadītas trīs stundas! Dzērām kafiju, un no piekrautajiem plauktiem uz mums noraudzījās raupji kokā grebti svētie, reiz paglābti no komunistu iznīcības.

Pievienoju savam starptautiskajam bibliotēku caurlaižu krājumam arī Lietuvas Nacionālās bibliotēkas lasītāja karti. Atšķirībā no Latvijas, viņu periodika vēl nav digitalizēta. Vēl izmantoju reto iespēju klātienē intervēt citādi Japānā dzīvojošo kuratori, mākslas zinātnieci Deimu Žuklīti-Gasperaitieni un konsultējosar Nacionālās Mākslas galerijas kuratori Ievu Mazuraiti. Neskatoties uzatvaļinājumu sezonu, viņa noorganizēja iespēju iepazīties ar Žilītes un viņas vīra darbiem Nacionālās Mākslas galerijas fondu grafikas kolekcijā. Atradās daudzi interesanti ilustrāciju oriģināli un vēl neredzētas stājgrafikas. Kā jau mākslas darbu krātuvē, grafikas loksnes jāpāršķir ar baltiem cimdiem. Savukārt caur tiem nereaģē viedtālruņa skārienjūtīgais ekrāns, bet cimda novilkšana pie katra fotografējamā attēla padara visu procesu divreiz ilgāku. Tā apguvu prasmi fotografēt ar degunu.

Priekšpēdējā komendējuma dienā devos arī izbraukumā uz mežu. Tur, pie Valkininku ciema, ir paslēpies nacionālas nozīmes kultūras mantojuma objekts – jau minētais Žilītes slavenākais darbs, sienas gleznojums bijušajā bērnu sanatorijā (ironiski, tagad veco ļaužu pansionātā) “Pušele.” Sanatorijas arhitekts esot dažkārt pēc darba iegriezies vēl neatvērtajā bērnu kafejnīcā Rūķis Viļņā, lai paskatītos, kā Žilīte kopā ar vīru tur apglezno sienas. Tas viņam iepaticies un 1968. gadā arhitekts uzaicinājis abus strādāt arī Valkiniekos. Jāpiemin, ka mākslinieki bieži strādājuši pa naktīm un klausījušies padomju pilsoņiem kaitīgo pūstošo kapitālistu estrādi – The Beatles. Trīs no kvarteta mūziķiem iemūžināti arī vienā no gleznojumiem. Manas vizītes laikā sanatorijas apgleznotais gaitenis gan izrādījās aizslēgts, un atslēgas pazaudētas. Par laimi, tas atrodas zemā pirmajā stāvā, un visu pretējo sienu klāj logi. Pat netiekot iekšā, man bija iespēja novērtēt fresku oriģināla patreizējo stāvokli un saprast, kā tas izskatījies radīšanas laikā.

Visbeidzot septembrī pienāca Nacionālā Kino centra filmu attīstīšanas konkurss. Kopā ar producentu un režisoru Raiti Ābeli no Tritone pabeidzām darbu pie maniem Baltijas grafiķiem veltītās radoši dokumentālās filmas projekta. Lūk, īsais kopsavilkums jeb tā sauktā sinopse: “Filma izseko trīs Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mākslinieku mantojumam un tā atdzimšanai mūsdienīgās formās. Mākslas vēsturē atrodamās liecības par pretošanos padomju politikai kalpo par iedvesmas avotu radošai mūsdienu problēmu risināšanai. Birute Žilīte par spīti cenzūrai radīja sirreālu un rietumniecisku bērnu grāmatu ilustrāciju pasauli. Tagad viņas monumentālais sienas gleznojums pārtop virtuālās realitātes pieredzē. Dzidras Ezergailes grafikas sakausēja dabas ainavas ar latviešu folkloru.Mākslīgais intelekts analizē viņas darbus un rada jaunus attēlus, lai vāktu līdzekļus mākslinieces arhīva saglabāšanai. Kaljo Pellu savos darbos atklāja igauņu kultūras pagāniskās saknes. Laikmetīgas performances dalībnieki veido viņa attēloto seno akmens labirintu. Paralēli filma risina jautājumus par radošās brīvības iespējamībupadomju okupācijas laikā, kultūras mantojuma radošo potenciālu mūsdienās un mākslas vietu vides aizsardzībā.” Neatkarīgi no panākumiem šinī konkursā, līdz pavasarim jāuzraksta scenārijs visā garumā.

Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001).

Attēlā: Birutes Žilītes sienas gleznojuma restaurētā kopija MO Muzeja kafejnīcā Viļņā

Pēdējo reizi labots: 20.10.2022 19:13:15