6. ceturksnis (04.–06.2022.)
Pēcdoktoranta pavasaris iezīmējās ar trim nozīmīgiem pavērsieniem projekta gaitā - jaunu Dzidras Ezergailes grafiku atklāšanu, mēnesi ilgu akadēmisko mobilitāti Tallinā un karjeras izaugsmi.
Sekojot dažādiem pavedieniem un lieciniekiem, meklēju Dzidras Ezergailes privāto arhīvu: kāds teica, ka pie radiem, kaut kas atradās Grafikas Kameras rīcībā un pie privātiem kolekcionāriem, daļa vēstuļu savulaik bija nodotas Akadēmiskajā bibliotēkā. Visbeidzot izrādījās, ka lielais vairums materiālu nonācis Latvijas Valsts arhīvā, turklāt ar manas kolēģes literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes palīdzību. Literatūrzinātne šeit ir būtiska, jo milzīgo materiālu apjomu - 4,5 plauktu metri - veido ne tikai Ezergailes, bet arī viņas vīra, dievtura un dzejnieka Vidara Balta mantojums. Ar lietu (F-2627) iepazinos tiešsaistē un devos uz Bezdelīgu ielu. Tāpat kā iepriekšējās reizēs, LVA darbinieces bija ārkārtīgi laipnas un izpalīdzīgas. Virzīju savu uzmanību galvenokārt uz divām dokumentu kopām - vēstulēm un grafikām. Tā mākslinieces gaitas un personība, tuvāko cilvēku loks izgaismojās sarakstē ar draudzenēm Karmenu Dāli, Ainu Karlsoni, Edīti un viņas meitu Agnesi Krastenbergām (tikko abām akvarelistēm bija izstāde Jelgavā, A. Alunāna memoriālajā muzejā) un citām māksliniecēm, ar vīru, abām māsām, ilggadējo draugu un vairāku Ezergailes izstāžu recenziju autoru dakteri Jāni Liepiņu. Ārkārtīgi interesanta viela par spīti drūmajam ieskatam 1990. gadu sadzīves apstākļos. Īpašs izaicinājums bija romantiski ietonētā 1960. gadu sarakste ar lietuviešu mākslinieku Ignu Budri, kuram bija labpaticis vienās un tajās pašās vēstulēs kopā lietot lietuviešu, krievu un latviešu valodu. Nācās konsultēties ar Tallinā iepazīto lietuviešu mākslas zinātnieci. Arhīvā glabātās grafikas sniedza vēl lielāku gandarījumu – redzēju daudzus darbus, kas nav atrodami neviena muzeja krājumā (krājumu inventāri atrodami arī Daces Kaprānes LMA aizstāvētajā maģistra darbā), tai skaitā agrīnos linogriezumus un kokgriezumus, un jau redzētu darbu netipiskus krāsainus novilkumus.
Pēcdoktorantūras vienošanās paredz vismaz 60 dienu ilgu akadēmisko mobilitāti, no kā vismaz puse jāīsteno vienā piegājienā. Pēc divkāršas atlikšanas epidemioloģisko apstākļu dēļ, beidzot izdevās ieplānot mēnesi ilgu pētniecisko darbu Tallinā, kur tad arī pavadīju visu maiju. Atsvaidzināju igauņu valodas zināšanas un atklāju daudzus lieliskus pastaigu maršrutus romantiski industriālajos ostas un fabriku rajonos. Mobilitātes laikā apmeklēju divus pētījumam nozīmīgus zinātniskos forumus: konferenci Sovetiaja kirjandus- ja kultuurielu (Padomju literatūras un kultūras dzīve, Igaunijas Zinātņu akadēmija, 5. maijā) un starptautisko semināru Likeness in Difference. Perspectives on Baltic Regional Art History (Līdzība atšķirībā. Baltijas reģiona mākslas vēstures perspektīvas, Igaunijas mākslas muzejs (KUMU), Igaunija Mākslas akadēmija (EKA), 13.-14. maijs). Pēdējā no tiem 13. maijā Mākslas akadēmijā uzstājos arī ar pētījuma pieteikumā paredzēto publisko lekciju Etno-grafika, kurā iepazīstināju aptuveni 100 klātesošos ar sava pētījuma gaitu, izaicinājumiem un nākotnes perspektīvām. Lekcija būs pieejama tiešsaistē. Savā panelī uzstājos kopā ar lietuviešu mākslas zinātnieci Egli Juocevičiūti un jau iepriekš Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolā Kuldīgā iepazīto Baltijas sociālisma monumentālās glezniecības pētnieku, igauni Gregoru Taulu. Aizraujošu diskusiju vadīja Inga Lāce no, iespējams, pasaulē prestižākā modernās mākslas muzeja (tas, kurš atrodas Ņujorkā).
Visvairāk laika Tallinā pavadīju, iepazīstoties ar zinātnisko literatūru un vēstures liecībām EKA bibliotēkā un Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā. Vairums materiālu bija saistīti ar mākslas dzīvi un folkloras interpretācijām Padomju Igaunijā, it īpaši – attiecībā uz manam pētījumam nozīmīgā mākslinieka Kalju Pollu daiļradi. Izpētes gaitā tika iegūtas izziņas, nozīmīga informācija un daudzi fotoattēli, ko tagad analizēju, sagatavojot atbilstošos pētniecības projekta nodevumus. Mazāk sekmīgs bija darbs neformālajā EKA muzejā, jo tā materiāli vēl nebija atbalstoši inventarizēti. Vienojos par tālākajām rīcībām atkārtoti sazināties ar muzeja direktori Rēli Koivu.
Kā īpaši veiksmīgas vērtējamas akadēmiskā tīklošanās un plaša ekspertu loka sniegtās konsultācijas. To skaitā tikos ar Igaunijas mākslas muzeja grafikas nodaļas vadītāju Elnaru Taidri un muzeja eksperti Anu Allasu, mākslas vēsturniecēm Edu Tūlbergu un Lindu Kaljundi, Tallinas universitātes vēstures pētnieci Ulriki Plātu, vienu no pētījumā izmantotās Baltijas postkoloniālās teorijas pamatlicējām un redzamākajām pārstāvēm Epu Annusu, kā arī sagatavojos nākamajam komandējumam, konsultējoties ar lietuviešu mākslas vēsturniecēm Juocevičiūti un Laimu Kreivīti.
Visbeidzot, ETNO-GRAFIKA simboliski kļuva par pēdējo pakāpienu karjeras kāpnēs, kas arī sakrita ar kādu pusapaļu jubileju – pēc 15 darba gadiem LULFMI Latviešu folkloras krātuvē (sešus no tiem zinātniskā asistenta un deviņus pētnieka amatā) pieteicos konkursā uz vadošā pētnieka amata vietu. Iesniedzu visus dokumentus, nolasīju pretendenta lekciju Institūta organizētajā Pētījumu poētikas ciklā par saviem pēcdoktorantūras meklējumiem un atradumiem starpdisciplinārā kontekstā un veiksmīgi tiku ievēlēts. Tā kā pētniecības sistēmā vadošā pētnieka amats atbilst profesora amatam augstākajā izglītībā, tālāk vairs nav kur sniegties, atliek tikai strādāt pie izcilības. Amatā ievēl uz sešiem gadiem, un tajos plānoju nodarboties ar Latvijas folkloristikas vēstures un Baltijas kultūras vizuālo aspektu pētniecību, kartējot abu šo intereses lauku pārklāšanās vietas. Manas pētnieciskās darbības fokuss būs divdesmitā gadsimta otrā puse, atsevišķu pētījumu ietvaros koncentrējoties uz tādiem laika posmiem kā vēlīnais sociālisms, Atmodas laiks un 1990. gadi. Folkloristikas vēsturi vēlos integrēt plašākā, starpdisciplinārā skatījumā, paplašinot folkloristikas objekta lauku līdz dažādām folkloras izpausmēm Latvijas kultūrā, kā arī Austrum- un Centrāleiropas reģionā. Padomju un post-padomju pētniecība ir viena no unikālajām nišām, ar ko Baltijas valstu pētnieki var izcelties kopējā Eiropas pētniecības telpā, vienlaikus tas ir arī vismazāk pētītais un aprobētais nozares vēstures periods. Izvēloties šos pētniecības virzienus, vēlos veidot refleksīvu folkloristikas nozares pašizpratni, ietverot tās vēsturi, dalību sociālajos procesos, zināšanu radīšanā un mantojuma politikā. Lai palielinātu savu konkurētspēju un celtu LFMI starpnozaru veiktspēju, aktīvi sāku papildināt savas zināšanas vides humanitārajās zinātnēs un kolektīvās atmiņas pētniecībā.
Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001)
Attēlā: viens no atradumiem Igaunijas Mākslas akadēmijas bibliotēkā, Kaljo Pollu dibinātās avangarda mākslinieku apvienības Visarid (Neapmierinātie) katalogs, kurā atrodams arī Visarid manifests, spilgta liecība par nacionālā, internacionālā un sociālistiskā diskursīvajām attiecībām 1960. un 1970. gadu mijas brīvdomīgajā Tartu Universitātē.
Pēdējo reizi labots: 21.07.2022 14:13:24