​30.07.2021. 1981. gads. Gunārs Cīrulis: ".. literāra pseidonīma izvēle un tā tiesiskais (finansiālais) statuss ir katra rakstoša pilsoņa personisks jautājums."

Šoreiz blogā piedāvāju ielūkoties divos dokumentos, kas saistīti ar latviešu prozistu pieņemtajiem pseidonīmiem un to dažādajām funkcijām. Par šo tēmu 2021. gada 7. jūnijā referēju Tartu Universitātes konferencē “Post-Socialist (dis)Orders” un gatavoju zinātnisku publikāciju.

Pirmais dokuments, kurš sākotnēji nepiesaista īpašu uzmanību, ir 1981. gada 12. maijā Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretāra Gunāra Cīruļa atbildes vēstule laikraksta “Rīgas Balss” vēstuļu nodaļas vadītājai L. Ozoliņai: “Cienījamā biedre Ozoliņa! Saņēmām mums pāradresēto K. Krasta vēstuli (Nr. 3930), īsti nesaprotot, kāpēc Rakstnieku Savienībai būtu jāatbild uz vispārēja rakstura jautājumiem, kas varētu tikt noskaidroti ar enciklopēdijas palīdzību. Skaidrs arī, ka literāra pseidonīma izvēle un tā tiesiskais (finansiālais) statuss ir katra rakstoša pilsoņa personisks jautājums.”[1] Vēstules noraksts atrodas Latvijas Padomju rakstnieku savienības fondā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Jāpievērš uzmanība tam, ka ebreju izcelsmes latviešu rakstnieks Gunārs Cīrulis, īstajā vārdā Gabriels jeb Gavrils Civjans (1923–2002), būdams oficiālā amatā un pārstāvēdams organizāciju, vēstuli par pseidonīmiem pats parakstījis ar pseidonīmu.

Gabriels Civjans dzimis Rīgā ebreju ārsta ģimenē. 1941. gada 2. oktobrī nonācis Rīgas geto, viņa vecāki un māsa nogalināti. 1941. gada 18. decembrī G. Civjanam izdevies no geto izbēgt, līdz jūnija sākumam viņš slēpies pie paziņām laukos, tad atgriezies Rīgā un 1942. gada 8. jūnijā ar kuģi devies uz Štetīni Vācijā (tagad – Ščecina Polijā). 1942. gada 22. septembrī G. Civjans nonācis Ženēvā, kur 29. oktobrī nodevis zvērinātu ziņojumu ASV sūtnim Paulam Skvairam (Paul Squire) (dokuments Pasaules Ebreju kongresa (World Jewish Congress) arhīvā Cincinati Ohaio), kas, kā raksta Andrievs Ezergailis, “nonāca pasaules mediju un ebreju biedrību rokās” un bija “pirmās pareizās, ja arī ne pilnīgas ziņas .. par ebreju iznīcināšanu vācu okupētajā Latvijā”[2].

A. Ezergailis, balstoties uz G. Civjana mūža nogalē viņam stāstīto, raksta: “Viņu neaizveda uz Štuthofas nometni kā cietumnieku, kā tas dažkārt atstāstīts vecā režīma enciklopēdijās. No Latvijas viņš izbrauca uz Vāciju ar sava paziņas Gunāra Cīruļa pasi kā darba dienesta (Reichsarbeitsdienst) piederīgais. Citiem vārdiem, viņš izvairījās iekrist nacistu dienestu nagos, brīvprātīgi iestājoties nacistu dienestā. [..] Pabijis dažus mēnešus darba dienestā, viņš iekāpis vilcienā un aizbraucis līdz Šveices robežai.”[3]

1945. gadā G. Civjans beidzis Ženēvas universitātes Tulku institūtu, ieguvis tulka specialitāti vācu, angļu un franču valodā. 1946. gada janvārī atgriezies Rīgā un sācis strādāt par korespondentu laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Jau 1946. gada 4. martā G. Civjanam noformēta Valsts Drošības komitejas aģenta kartīte ar segvārdu “Jefims” darbam VDK 2. daļas 6. nodaļā.[4] No 1967. līdz 1986. gadam G. Civjans bijis Rakstnieku savienības valdes sekretārs.

Sākotnēji G. Civjans publicējies ar īsto vārdu. Pseidonīmu, kas faktiski, kā minēts iepriekš, ir identisks citas eksistējošas personas – viņa paziņas Gunāra Cīruļa – vārdam, rakstnieks atkal pieņēmis 1948. gada rudenī, sākotnēji literāro darbu publikācijām, paralēli turpinādams publicēt rakstus ar īsto vārdu. Kopš 1952. gada publicējies tikai ar pseidonīmu. Pseidonīma atjaunošanas laiks daļēji sakrīt ar t.s. kosmopolītu kampaņu, kas sākās 1949. gada janvārī un februārī Maskavā un kurā tika vajāti “antipatriotiskie” teātra kritiķi, dramaturgi un rakstnieki ebreji. Drīzumā visā Padomju Savienībā tika “atmaskoti”, pazemināti amatos vai atlaisti kosmopolīti ar ebreju uzvārdiem, īpaši radošo profesiju aprindās, augstskolās. Kampaņas otrais vilnis – t.s. “Ārstu lieta” – notika 1953. gada janvārī, īsi pirms Staļina nāves.

Dokumenti liecina, ka G. Civjans nav pieņēmis pseidonīmu par savu īsto vārdu, piemēram, Latvijas Padomju rakstnieku savienības VI kongresā ievēlētās valdes plēnuma protokols 1971. gada 14. maijā: “Par valdes trešo sekretāru ievēlēt Gabrielu Haima d. Civjanu (Gunāru Cīruli) [..].”[5]

Otrs dokuments – vēstule (noraksts Latvijas Padomju rakstnieku savienības fondā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā), ko Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Alberts Jansons (īstais vārds) 1971. gada 22. decembrī raksta Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Viktoram Krūmiņam, lūdzot atbalstu “nelielam rakstnieku dzīvokļu jautājuma uzlabojumam” sakarā ar trim dzīvokļiem Kūdras ielā 13, kurus Rīgas pilsētas izpildu komiteja piešķīrusi Rakstnieku savienībai un par kuriem “PSRS Literatūras fonds no necentralizētiem līdzekļiem samaksājis 28 tūkst. rubļu”, proti, apstiprināt Rakstnieku savienības valdes sekretariāta lēmumu šos dzīvokļus sadalīt “LPSR Nop[elniem]. bag[ātajam]. kultūras darbiniekam Ēvaldam VILKAM (Lācim) .., Egonam LĪVAM (Gūtmanim) .., Albertam BELAM [..]”[6].

Visiem trim minētajiem rakstniekiem ir pseidonīmi, taču pirmajiem diviem iekavās seko īstais uzvārds, taču Albertam Belam nē, jo viņš, īstajā vārdā Jānis Cīrulis (dzimis 1938. gadā), 1971. gada martā pseidonīmu ir pieņēmis par savu īsto vārdu.

Analizējot ļoti vispārīgu statistiku par latviešu prozistiem pēc Otrā pasaules kara, visbiežāk pseidonīmus izvēlējušies rakstnieki – gan vīrieši, gan sievietes –, kuri dzimuši starp 1910. un 1930. gadu, ar dažiem izņēmumiem no nākamajā desmitgadē dzimušajiem, to vidū arī Alberts Bels. To iespējams saistīt gan ar literārās tradīcijas turpināšanos, gan ar karu kā robežšķirtni. Pēckara gadi zināmā mērā ļāva sākt dzīvi no jauna, un staļinisma gados arī pastāvēja maldīga ilūzija, ka neveiksmes dēļ – nodarbošanās ar rakstniecību bija riskanta nodarbošanās – tā varētu izdoties pasargāt tuviniekus.

Būt rakstniekam, kura darbus publicē periodiskie izdevumi un izdevniecība, teorētiski garantēja personai privilēģijas, kas bija nostiprinātas arī likumā. PSRS civilkodekss un attiecīgi Latvijas PSR civilkodekss noteica, ka “[a]utoram ir tiesības .. uz sava darba publicēšanu, atveidošanu un izplatīšanu visos likumā atļautajos veidos ar savu vārdu, ar pieņemtu vārdu (pseidonīmu) vai bez vārda minēšanas (anonīmi)”[7], turklāt “[a]utora mantiskās un personiskās tiesības uz darbu, kas izdots ar pseidonīmu vai anonīmi, līdz tam laikam, kamēr autors nepaziņo vispārīgai zināšanai savu īsto vārdu, aizsargā organizācija, kas darbu izdevusi, uzveduši vai citādi izmantojusi”[8].

Taču šādas tiesības faktiski pastāvēja tikai uz papīra. Kā atzīst Alberts Bels intervijā 1988. gadā: “Kad sāku rakstīt, literatūrā jau darbojās profesionāls rakstnieks [Gunārs] Cīrulis. Turklāt Galvenajā pastā pēc pieprasījuma man adresētas vēstules vairākkārt bija paņēmis kāds cits Jānis Cīrulis un man reiz iedeva vienu viņējo. Pie manis nokļuvušas dažādas leģendas par mana rakstnieka vārda izvēli, tagad palaidīšu pats vienu. Kopā saliekot nākamā teikuma sākuma burtus, jūs izlasīsiet Baigi Ellīgs Latviešu Stāstnieks. Bels. Toreiz rakstīju tikai īsos stāstus. Mani sāka tulkot. Tad iesākās juceklis. Nācās pašam sev izrakstīt pilnvaras, lai saņemtu honorārus. Bet likumā apliecinātais apgalvojums, ka rakstnieka pseidonīms dod zināmu aizsardzību pret uzbrukumiem, izrādījās fikcija. [..] Mans rakstnieka vārds tajā laikā bija nokļuvis lielu grēku sarakstos. Mani centās “atšūt” no rakstniecības. Bija cilvēki, kuri cerēja, ka rakstnieks Alberts Bels pazudīs tāpat, kā radies, un Latvijā kādu godīgu darbu strādās Jānis Cīrulis. Nokļuvis krustugunīs, es negribēju atkāpties. Pret “Bezmiegu” bija ierosināta krimināllieta. Man vajadzēja kaut kā apliecināt savu pozīciju. Es to izdarīju, noenkurojoties pie sava rakstnieka vārda, tā pateikdams, ka neatsakos ne no viena uzrakstīta darba. Uzskatu, ka sajūgsmē – vārds, cilvēks – cilvēks tomēr ir galvenais.”[9]

Aplūkotie dokumenti raksturo divu veidu pseidonīmus, kas padomju periodā tika izmantoti ne vien prozistu literārajā un sabiedriskajā darbā, bet arī ar sadzīvi saistītajā birokrātijā, proti, pseidonīmus, kurus rakstnieki un oficiālas amatpersonas lietoja paralēli savam īstajam vārdam vai tā vietā, oficiāli saglabājot īsto vārdu, un pseidonīmi, kurus rakstnieki oficiāli pieņēmuši par savu īsto vārdu.

Turpinājums sekos.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Pēdējo reizi labots: 30.07.2021 20:32:43