27.02.2021. No Eiropas līdz Āzijai. Ceļotāja Piliņu Katrīna (?-?)

Šur un tur pazib slaika amazone, kura, stalta zirga mugurā sēdēdama un ar savu pavadītāju dedzīgi sarunādamās, iz krāšņajiem kokiem aizrikšo. Studenti un skolēni brauc bariem ar velosipēdiem (jājamo riteni), daži iet ar viņiem skrieties; arī vairāk dāmas ar tiem brauc – šie te tagad ļoti modē.[1] Tā latviete Piliņu Katrīna (?–?), 1885. gada maijā ieradusies Berlīnē, raksta par saviem pirmajiem pilsētas iespaidiem. Laikā no 1891. līdz 1893. gadam laikrakstā "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums" un laikrakstā "Balss" publicēti Piliņu Katrīnas ceļojumu apraksti, kas aptver gan viņas vēroto Rietumeiropā – Vācijā, Austrijā un Francijā, gan vēsta par ceļojumu ar tvaikoni no Odesas līdz Vladivostokai, pa ceļam apstājoties un apskatot tādas vietas, kā Portsaīda, Sueca, Šrilanka, Singapūra, Hongkonga, Nagasaki, u.c.

Kas bija šī ceļotāja, par kuru šodien liecina vien viņas periodikā publicētās ceļojumu vēstules?

Pirmā Piliņu Katrīnas ceļojuma vēstuļu publikācija laikrakstā "Dienas Lapas Feļetona Turpinājums" parādās 1891. gada 30. martā ar redakcijas piezīmi: "Augšējās vēstules mums caur kādu vidutāju piesūtītas no mūsu tautietes Piliņu Katriņas, kura vairāk gadus uzturējusies Vācijā, Austrijā un Francijā un tur šo to piedzīvojusi. Savus piedzīvojumus viņa šad tad īsumā vēstules veidā uzrakstījuse. Lai gan šie raksti sākas no 1885. gada un tādēļ liekas esam novecojušies, tos tomēr pasniedzam saviem lasītājiem, jo pirmkārt tie kā no mūsu tautietes uzrakstīti lasītājiem nebūs nepatīkami, otrkārt, ceram, ka tie viņiem nekādi nebūs garlaicīgi, jo sarakstīti īsi un diezgan pievilcīgi. Daža vietiņa noderēs par vēsturisku atgādinājumu, cita par iepazīstināšanu ar svešām zemēm."[2] Interesanti, ka 1891. gadā 1885. gada apraksti šķiet jau novecojuši, taču veids, kādā tie sarakstīti – "īsi un diezgan pievilcīgi" – ir viens no iemesliem, kādēļ šīs ceļojumu vēstules tiek publicētas laikrakstā.

Par Piliņu Katrīnas biogrāfiju nav gandrīz nekādu ziņu. Nav zināms ne viņas dzimšanas un miršanas gads, ne arī viņas dzīves gaita. Vienīgās liecības par autori atrodamas viņas ceļojumu aprakstos. Iespējams, Piliņu Katrīna bijusi kurzemniece, par ko liecina kāda ceļojumu vēstulēs iekļauta īsa epizode, kurā aprakstīts ceļš no Berlīnes uz Kurzemi. 1886. gada 4. augustā viņa iebrauc Rīgā – "Es biju tik priecīga pa jūru braukdama, ka nu tēviju atkal drīz redzēšu."[3] 20. septembrī ar vilcienu no Rīgas uz Jelgavu un tad vēl apmēram 4 stundas braucot ar pasta zirgiem viņa apciemo savus tuviniekus mājās. No teksta arī jaušams, ka vēstītāja ir gados jauna, tā, piemēram, ierodoties mājās, viņa vēlas pārsteigt savējos, tādēļ liek vedējam palikt uz lielceļa, kamēr pati, "ne no vien suņa nepamanīta ietiku dārzā, iespiedu kādu rūti un attaisīju logu. Māte no trokšņa pamodusies, sabijusies sauc: "Saimniek, saimniek! Tur lien kāds pa logu iekšā!" Kad no loga neatkāpos, tad viņa vēl sauca: "Viņš redz, ka nomodā esmu un taču prom neiet!" Es sāku smieties un – tiku pazīta."[4] Savukārt, citās aprakstu epizodēs parādās izteikta interese par pretējo dzimumu (tā, piemēram, "Kad pie Parīzes no brauciena izkāpām, visu pirms pamanīju, ka tur visi vīrieši bij mazi un paresni."[5]) un attiecību starp dzimumiem publiskajā telpā tēlojums, kas arī varētu liecināt par vēstītājas jaunību.

Berlīne, Parīze un peldu vietas

Piliņu Katrīnas ceļojumu apraksts sākas ar ceļojumu 1885. gada maijā no Pēterburgas uz Berlīni, kur viņa pēc tam apmetusies uz ilgāku laiku. Ceļojumu vēstulēs Berlīne minēta līdz 1889. gadam. No vēstulēm iespējams secināt, ka Piliņu Katrīna bijusi viena no kalpotājiem, kas pavadījusi Pāvelu Šuvalovu (Па́вел Андре́евич Шува́лов 1830–1908), kurš no 1885. līdz 1894. gadam bija vēstnieks Berlīnē. Piliņu Katrīna raksta: "No Pēterburgas izbraucām 4. maija d. Uz turienes bānūža bija sapulcējušies pulks aristokrātu, daudz ģenerāļu, oficieru un zaldātu, kuri pavadīja grāfu Paulu Šuvalovu uz Berlīni – viņš še ievēlēts par sūtni.[6] Grāfa draugiem un pazīstamiem atvadoties un kara mūziķim sēri skanot sāka kustēties mūsu brauciens. Arī vēl divi nākošās pieturas vietās mūs sagaidīja ar mūziku un grāfam par godu tur bija sastājušies daudz kara vīru. (..) Kad še atbraucām, bija svētdiena un Berlīne caur savu svētku izskatu (visas pārdotavas bija slēgtas) darīja labu iespaidu. Bānūzis, uz kura izkāpām, atradās netāļu no galvenākās ielas, pa kuru ļaužu pūlis, vieglās drēbēs ģērbies, pastaigājās. Pēterburgā vēl visi nēsāja ziemas manteļus, mēs arī ar ziemas apģērbiem atbraucām. Mūsu dzīvoklis ir apakš liepām (Unter den Linden), kura ir vienīgā platā iela Berlīnē, citas ir šauras."[7] Vēstītāja apmeklē Berlīnes akvāriju un Kastāna Panoptikumu, vēro pilsētas ļaužu dzīvi brīvdienās un raksta par Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijām.

Aprakstā minēta arī uzturēšanās Remplines pilī 1885. gada jūnijā: "Rempline ir lielkņazienes Katriņas Mihailovnas (Krievijas princeses) pils Meklenburgas Šverinā.[8] Pie pils ir lielisks parks, kurā ir observatorija (zvaigžņu lūkošanās tornis), vairāk dīķi, kuros gulbji peld, liela mākslīga puķu ietaise, daždažādas alejas, lieveņi un koki, arī daudz statuju. Uz labi koptas pils portāla ir sfinksi un lauvas, tiem pāri daudz kara vīru akmens tēlu. Pils telpas ļoti grezni un bagāti ierīkotas; viņās atrodas liels krājums eļļas, kā arī akmenī cirstu bilžu, krievu baznīca un prāva bibliotēka. Lielkņazienes še tagad nav (viņa še dzīvo tikai oktobra un novembra mēnešos), tādēļ še arī tik kluss un garlaicīgs kā klosterī. Vissliktāki ir pa nakti, jo tad pāriet šejienes dienestnieki uz mājām (viņiem ne tāļu no pils ietaisīti dzīvokļi) un mēs tikai kādas piecas personas šeit paliekam un ļoti baidāmies."[9]

Savukārt, augustā vēstītāja, pavadot darba devējus, pirmo reizi apmeklē kūrortu – Heiligendammas (Heiligendamm)[10] kūrortā viņa no kādas sānu istabas noskatās arī aristokrātu ballē: "Esmu pirmo reiz peldu vietā un man ļoti patīk uz ļaužu raibo mudžēšanu noskatīties. Še atbrauc šad un tad augsti viesi. (..) Mēs ietikām kādā sāņu istabā pie balles zāles un varējām muižniekus labi apskatīt. Šverines hercogiene[11] ir labi slaika, ar melniem matiem un tumšām acīm; viņa bija baltā kleitā ar rozēm; matos spīdošs briljantu kronis, iz kakla tāda pat pērļu virkne. Princese Vilhelm[12] bija ļoti vienkārši ģērbusies: brūni raibā kleitā, kura izskatījās pēc kartuna, bez jebkādiem mirdzošiem akmeņiem, bet bija caur savu vientiesīgu, piemīlīgu izturēšanos ļoti patīkama. Viņas abas gāja pie grāfienēm, ar kurām drusku runāja – pēdējās taisīja priekš viņām kniksi un bučoja roku. Vairāk reiz tur dancoja "contre" (Kurzemē tādu danci nedanco), kurā dāmas priekš kungiem kniksē (princese un hercogiene tikai palocījās)."[13] No Piliņu Katrīnas ceļojumu vēstulēm iespējams secināt, ka gada lielāko daļu viņa bijusi Berlīnē, bet vasarās pavadījusi darba devējus uz Rietumeiropas kūrortiem, kuros uzturējusies Pēterburgas aristorkātija – tekstā bez Heligendammas minēta arī Arkašone, Biarica un Karlsbāde, kā arī nosaukti vairāku aristokrātu vārdi, kuri kurortā pompozi sagaidīti vai vienkārši tur uzturējušies.

Taču vēstītāja ne tikai pavadījusi darba devējus, bet ceļojusi arī patstāvīgi, kopā ar kādu biedreni. Šie patstāvīgo ceļojumu apraksti ir izvērstāki un tajos vairāk parādās arī vēstītājas personība. Viens no šādiem ceļojumiem ir brauciens uz Parīzi 1887. gada augustā, kur viņa uzturas piecas dienas, apskatīdamas Parīzes Dievmātes katedrāli, Luvru un krāšņos un bagātos veikalu skatlogus, viņas pastaigājas pa Parīzes slavenāko ielu – Elizejas laukiem, bet vakaros apmeklē teātri: "Mēs neesam nevienu dienu mājā, pat vakariem noejam vai nu uz teātri, vai staigājam turpat pa ielām, uz kurām bez maksas diezgan ko var redzēt."[14]

Kalnu tūrisms

Piliņu Katrīnas patstāvīgie ceļojumi liecina arī par tūrisma demokratizāciju 19. gadsimta otrajā pusē, kad ceļošana arvien vairāk kļuva pieejama ne tikai pārticīgajiem un dižciltīgajiem, bet dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Viena no nozīmīgām atpūtas aktivitātēm, kas parādās Piliņu Katrīnas aprakstos, ir kalnu pastaigas. (Zīmīgi, ka patstāvīgo atpūtas ceļojumu aprakstu beigās vēstītāja uzskaita arī ceļojumu izmaksas.) 1886. gada jūnijā viņa kopā ar biedreni dodas uz Šandavu: "Kalnus un gravas ieraugot man šāvās prātā "Diplomāta meita"[15] un atminējos it skaidri, cik ļoti es to lasīdams kāroju kalnos būt un – nu redzu savu vēlēšanos piepildamies!"[16] Viņas apmeklē otru lielāko dabisko arku Elbas smilšakmens kalnos: "Tad satikām atkal dažus kalnā kāpējus, kuriem prasījām ceļu uz "Kuhstall" (govju kūti), ievērojamāko vietu Sakšu Šveicē.[17] Mums iestāstīja, kur iet, bet tā kā tur daudz teku, tad no īstās noklīdām un maldījāmies ilgu laiku, kamēr beidzot tikām pie liela braucamā ceļa, pa kuru daudz ļaudis gāja. Tur dabūjām fūrmani, kurš mūs pēc 1 1/2 stundas brauciena aizveda pie ūdens krituma, kur ir liela restorācija, vedēji, nesēji, zirgi, ēzeļi, kā arī korteļi priekš svešniekiem."[18] Vēlāk viņas dodas uz Basteja kalniem[19] – "3/4 stundas kāpām un bijām augšā – ceļš tur iet ļoti stāvu. Tur bija ātrfotogrāfs, tādēļ mēs tūliņ nofotografējāmies (..). Tur bija liels pulks ceļotāju, laba restorācija, pasta nams (visi no Basteijas piederīgiem rakstīja), mūziķis un no Drēzdenes dziedātāji. Basteija sastāv no divi klinšu kalniem, starp kuriem ir vairāk gravu, pār kurām iet tilts pāri. No tilta ir tas jaukākais skats. Kāda klints nostiepjas jo tāļu no kalniem, tā ka uz zemi skatoties liekas, ka kalni stāvētu uz Elbes. Vairāk klintīm ir sētas apkārt."[20] Šie apraksti skaidri liecina par kalnu pastaigu popularitāti šajā laikā, par tūrisma demokratizāciju un strauju attīstību, tā, piemēram, kalnu pastaigu mīļotājiem radīti īpaši pakalpojumi – ātrfotogrāfs, restorāni, pasts, no kurienes nosūtīt pastkartes uz mājām, mūziķi utml.

1889. gada vasarā Piliņu Katrīna īpaši izvērsti apraksta kāpšanu Vācmaņa kalnu grēdā (Watzmann). Pārgājiens šajos kalnos ir viena no populārākajām kalnu ekskursijām Alpos, tādēļ maršruts ir labi izplānots ar atpūtas vietām un naktsmītni, kurā ir iespēja satikties un kontaktēties ar citiem ceļotājiem. Ceļotājas naktsmītnē satiek kādu jaunu vīrieti un vakaru pavada sarunās, kas tekstā tiek arī atstāstītas: "Mēs tapām jo drīz pazīstami (kalnos ir visi vaļīgi un brīvi), sēdējām pie mājiņas uz norietošo sauli skatīdamies un redzējām caur teleskopu no klinšu malas kādā dziļā ielejā kalna kazas un briedi. Mēs ar savu jauno pazīstamo daudz jokojām; viņš atrada manu biedreni – daiļu, piemīlīgu, mani – diabolisku; viņš bija visādā ziņā smieklīgs, humoristīgs, mācīja mūs koķetēt u.t.t."[21] Lai arī vīrieši ceļoja vairāk (naktsmītnē vīriešiem ierādīta plašāka, vispārēja telpa), tomēr arī sievietēm šajā naktsmītnē paredzēta atsevišķa divvietīga istabiņa. Nākamajā dienā ceļotājas dodas tālāk, lai sasniegtu kalna virsotni, šajā aprakstā vēstītāja īpaši izcēlusi arī savu drosmi: "(..) vajadzēja lielu gabalu staigāt pa jo bailīgu ceļu, viņš tikai priekš gada laika ticis atļauts; viens kungs likās sevi pie vedēja piesieties (katram vedējam ir garš striķis līdz), mana biedrene arī visu laiku turējās pie vedēja, turpretim es gāju tāpat un vedējs arvienu bailīgi atskatīdamies mani bāra, ka es neesot uzmanīga, jo dažās vietās bija ceļš tikai 10 collu plats, kur vienā pusē bij nesaredzamas klinšu gravas – mazs misējums un jāpazūd!

Mums vajadzēja lāgiem kāpt augstāku, lāgiem atkal zemāku. Galā dabūjām vispārēju komplimentu par drošu kāpšanu." Atgriezusies mājās no "kalna partijas", vēstītāja to atzīst par izdevušos – "tā es biju kalna partiju aprakstītu lasījuse, tā viņu biju sev priekšā tēlojuse".[22] Kopā šī divu dienu ekskursija izmaksā 60 markas.

Ar tvaikoni no Odesas līdz Vladisvastokai

1891. gada martā, kad krievu inženieri dodas būvēt Transsibīrijas dzelzceļu, [23] Piliņu Katrīna kā mājskolotāja dodas līdzi virsinženiera ģimenei. Viņi ceļo ar tvaikoni no Odesas uz Vladivostoku: "Ceļotāju ir 65, kuri piedalīsies pie jaunā dzelzceļa būvēšanas Vladivostokā. Bez tam brauca mums līdz 1400 jaunu, šogad ņemtu zaldātu (..) Rēķina, ka pie laba laika mēs 56 dienās Vladivastoku sasniegsim."[24] Laikraksts "Balss" 1891. gada 25. septembrī sāk publicēt Piliņu Katrīnas ceļojuma aprakstu "Brauciens ap Āzijas pasaules daļu". Savukārt, 1892. gada 16. oktobrī šo pašu ceļojuma pārstāstu ar nosaukumu "Ceļojumu vēstules" (iespējams, lai uzsvērtu kā turpinājumu iepriekš publicētajām Piliņu Katrīnas ceļojumu vēstulēm) sāk publicēt arī "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums. Lai arī vēstīts par vienu un to pašu ceļojumu, teksti nav pilnīgi identiski, katrā no variantiem atrodamas arī savas nianses, pie kam "Dienas Lapas" Feļetona turpinājumā publicētais teksts ir apjomīgāks un ietver ne tikai pašas ceļinieces piedzīvoto, bet arī papildinošus stāstus, piemēram, par pērļu zveju Šrilankā, ķīniešu tautas pasakas atstāstu un kāda jūrnieka piezīmju par piedalīšanos japāņu kāzās atstāstu.

Dodoties šajā ceļā, Piliņu Katrīnai jau ir zināma ceļošanas pieredze, tādēļ viņa raksta: "Jūras braukšana, salīdzinot ar dzelzceļu, ir caur ērtumu un omolību daudz patīkamāka, nekā pēdējā. Mēs tikai vakarā kajītes uzmeklējam, visu dienu vai nu uz kuģa deka vai zālē, kur vienmēr muzicē, vienā stūrī kārtis spēlē, otrā šahu, trešā lasa."[25] Sniegts arī iespaidīgā tvaikoņa apraksts un izmēri, kā arī kajīšu iekārtojums – "Kajītes ir mazas, bet patīkami ierīkotas: ar visu gultas vešu, ķiseniem, dvieļiem. Apakš koikas ir izvelkamas šūplādes, kumodes vietā lietojamas, no sienas atverams mazgājamais galds, arī rakstāmais ar pie tam piederīgiem rīkiem. Bez tam ir vispārīga plaša ēdama istaba un virs tās zāle ar klavierēm. Kuģis tiek apgaismots viscaur ar elektricitāti."[26] Tekstā pieminēta arī līdzņemšanai ceļā uz tvaikoņa sagādātā pārtika: "Priekš pārtikas atrodas uz kuģa 24 dzīvi vērši priekš kaušanas, 400 spārnu lopi, kā vistas, pīles, zosis, tītari, arī dažas cūkas un vairums sivēnu un divi govis priekš slaukšanas."[27] Apraksts patiešām ir iespaidīgs. Vienīgās ceļa neērtības ir jūras slimība, pret kuru, "Nelīdzēja ne drapes, ne melnās maizes cvībaki, ne šim nolūkam sīvi skābinātās ogas, ne dažādie sūrumi, nesāti no viena nelādzīgās kaites piemeklētā uz otru."[28] Un neizturamais karstums Sarkanajā jūrā.

Kreimenes tīģeru mežā

Aizraujoši lasāmi ir Piliņu Katrīnas vēstījumi par vietām, kuras viņa apmeklē pa ceļam. Viņa apraksta gan dabas ainavas, gan ostu pilsētu dažādo ļaužu drūzmas, reizēm tekstā ievij ziņas par apmeklēto vietu vēsturi, no malas vēro angļu kolonistu ērto dzīvi un izpēta budistu tempļus, viņa stāsta par ziloņu ķeršanu un teātra apmeklējumu Singapūrā, par japāņu frizūrām un izpalīdzīgiem ķīniešiem Vladivastokā. Un, salīdzinot ar "plašo tēviju" (Krievijas impērija), gan japāņi, gan ķīnieši atstāj pārāku iespaidu. Tā, piemēram, japāņi ceļotāju patīkami pārsteidz kā strādīga un tīrīga un laipna tauta: "Japānas fūrmanis (dženerikšs), amatnieks, kupčis, vēl maz pazīstami ar eiropeiešu civilizāciju, tomēr atstāj mācīta cilvēka iespaidu, kauču ēd ar spieķīšiem un sēž uz kāju soliem. Var mierīgi ieiet ļaužu drūzām, tak netapsi grūsts un nosmērēts, kā tas manā plašā tēvijā bieži atgadās."[29] Savukārt, vērojot ķīniešus Vladivostokā, viņa uzsver atšķirību starp "krievu un ķīniešu izriecāšanām", rakstot: "Pie pēdējiem nekad nenākas redzēt valstošos žūpas, ne sadauzītus ģīmjus, ne kaušanos, bez kā nepaiet nevieni krievu svētki. Arī ķīniets iedzer savu suli (tā sauc viņa brandavīnu), bet tas viņā neuzbudina trāķisko instinktu."[30] Vēstītāja uz ķīniešiem Vladivastokā skatās kā uz tautu, kas "vēl nav no kultūras samaitāti", ar to domājot, ka, "tie nepazīst ne liekuļošanu, ne krāpšanu". Kad vēstītāja pastaigājoties pazaudē saulessargu, strādnieks, kurš parkā pļauj zāli, to atrod un par atrašanu nepieņem pat atlīdzību. Kādā citā reizē, kad viņa pastaigājas tuvējā mežā, meklēdama kreimenes (maijpuķītes), kāds malkascirtējs, ne tikai aizved viņu, "uz kādu attālāku krūmu puduru, kur vēlējamo puķu liels vairums krāšņi vizēja," bet arī palīdz viņai – baltajai eiropeietei (latviešu zemnieku atvase kā virsinženiera mājskolotāja Vladivastokā iegūst citu sociālo statusu) – saplūkt puķes un pavada atpakaļ, jo, "mežs izbēgušo noziedznieku un tīģeru dēļ nedrošs". Arī šis vienkāršais strādnieks par savu pakalpojumu atlīdzību nepieņem.

Piliņu Katrīnai nenoliedzami ir stāstītājas dāvanas, raita valoda un ass, redzīgs skats. Mūsdienās viņas ceļojumu apraksti ne tikai ir pierādījums tam, ka latviešu sievietes 19. gs. beigās izpētīja plašas un tālas teoritorijas, savus ceļa vērojumus pierakstīja, un tie tika atzīti par interesantiem un publicēti, bet arī rosina izpētīt vairākus citus jautājumus, atklājot daudzslāņainu sociālās vēstures ainu.

[3] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 90, 20.04.1891
[4] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[5] Turpat.
[6] Grāfs Pāvels Andrejevičs Šuvalovs (Па́вел Андре́евич Шува́лов, 1830–1908), Krievijas impērijas valstsvīrs. Pāvels Andrejevičs nāca no Šuvalovu ģimenes, kas krievu kultūrā un politikā bija ievērojama kopš 18. gadsimta vidus. Viņa tēvs grāfs Andrejs Petrovičs Šuvalovs (Андрей Петрович Шувалов, 1802—1873) bija ievērojama figūra Nikolaja I un Aleksandra II galmos. Viņa māte bija Tekla Valentinoviča, pēc laulībām Zubova un Šuvalova (Текла Игнатьевна Валентинович, 1801–1873), lietuviešu izcelsmes grāfiene, pēdējā Katrīnas II favorīta Platona Zubova sieva, pēc Zubova nāves kļuva par Rundāles pils īpašnieci. Pāvels Šuvalovs 1885. gada 1. aprīlī iestājās diplomātiskajā dienestā un tika iecelts par vēstnieku Vācijas impērijas galvaspilsētā Berlīnē.
[7] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[8] Krievijas lielhercogiene Katrīna Mihailovna (Великая Княжна Екатерина Михайловна, 1827–1894).
[9] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891. Līdz 1894. gadam Pāvels Šuvalovs bija Vācijas imperatora ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, Prūsijas karalis un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Mēklenburgas-Šverīnes un Mēklenburgas-Strelicas lielhercogistes tiesās.
[10] Heiligendamma ir Vācijas piejūras kūrorts, dibināts 1793. gadā, tas ir viens no vecākajiem piejūras kūrortiem Eiropā, arisokrātijas izklaides un atpūtas vieta.
[11] Marija Pavlovna (Мари́я Па́вловна, 1854–1920) – Mēklenburgas-Šverīnes hercogiene, Krievijas lielkņaze. Mēklenburgas-Šverīnes lielkņaza Frederika Franciska II vecākā meita. 1874. gadā laulības ar Krievijas lielkņazu Vladimiru Aleksandroviču (Влади́мир Александрович, 1847 – 1909), vienu no Aleksandra II dēliem.
[12] Augusta Viktorija no Šlēsvigas-Holšteinas (Auguste Viktoria Friederike Luise Feodora Jenny, 1858 –1921) Vācijas imperatora Vilhelma II sieva.
[13] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" Feļetona turpinājums, Nr. 73, 30.03.1891.
[14] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 90, 20.04.1891.
[15] Atsauce uz vācu autora Filipa Galēna (Philipp Galen, 1813–1899) romānu "Die Tochter des Diplomaten" (1865). Darbs, acīmredzot, bijis populārs, jo tulkots arī latviski, to tulkojis Mārtiņš Lapa "Diplomāta meita: romāns iz Šveicijas kalniem" (1882–83).
[16] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[17] Otra lielākā dabiskā arka Elbas smilšakmens kalnos, atrodas 337 m augstā klinšu atsegumā Saksijas Šveices iekšzemē.
[18] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[19] Klinšu veidojums Vācijas Elbas smilšakmens kalnos, tūristu apskates objekts vairāk nekā 200 gadus. 1824. gadā tika uzbūvēts koka tilts, lai savienotu vairākas klintis apmeklētājiem. Šo tiltu 1851. gadā nomainīja pašreizējais tilts, kas izgatavots no smilšakmens. Klinšu veidojumi un skati iedvesmojuši daudzus māksliniekus.
[20] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 79.
[21] Piliņu Katrīna. Ceļojumu vēstules. "Dienas Lapas" feļetona turpinājums Nr. 101, 4.05.1891
[22] Turpat.

Pēdējo reizi labots: 08.10.2021 14:55:11