11.12.2020. Hermīne Zālīte. Uz Parīzi, uz pasaules izstādi!

"(..) nemaz nav vajadzīgs grezns apģērbs, pietiek arī dāmām jau ar vienu pašu glītu apģērbu un kādām pāris blūzēm – un ja daudz grib, tad paņem vēl vienu vienkāršu apģērbu līdz, bet vairāk arī nekad nē, tas būtu tikai lieks apgrūtinājums ceļojumā."

Tā raksta Hermīne Zālīte (1858–1932) savā ceļojumu aprakstā "Uz Parīzi, uz pasaules izstādi" ("Mājas Viesis", 1900, nr. 33–42), pamudinot sievietes velti nenodarbināt sevi ar nevajadzīgiem izdevumiem par jauniem un grezniem ceļojuma tērpiem, par kuriem iznāk izdot tikpat, "cik maksātu, prātīgi rīkojoties, no Rīgas viss Parīzes izstādes apceļojums," jo šie nevajadzīgie tēriņi tieši sievietes spiež palikt mājās, "un vai gan sievietes mazāk vēlas Parīzes krāšņumu redzēt, nekā vīrieši?"

Kā piemēru minot "bagātās anglietes un citas dāmas" , kuras vairāk ceļojušas un tāpēc, zina, kādā apģērbā ir "visomolīgāk ceļot", Hermīne rosina ceļotājas ģērbties vienkārši, ērti un gaumīgi: "vienkāršas formas apģērbos, gludi svārki, bez kāda rotājuma, blūze un īsa jaciņa, kuru uzvelk, kad metas vēsāk, arī vienkāršas formas cepurīte, tikai ar lentu gludi aplikta, tāds bagāto ceļinieču apģērbs pasaules izstādē – nekas no greznuma, tikai vienkāršs glītums un daiļums (..) daudz patīkamāk staigāt un braukt vienkāršā apģērbā, kas lēti nesabojājas." Šādi padomi ceļojuma apraksta sākumā nenoliedzami liecina par to, ka turīgās latviešu sievietes rūpīgi sekojušas Eiropas modes tendencēm un savā garderobē regulāri nomainījušas tērpus, kā arī par to, ka gadsimtu mijā sievietes apģērbā iezīmējas aizsākums nopietnām pārmaiņām – greznie, nepraktiskie un neērtie tērpi, kas traucēja brīvi kustēties, tiek nomainīti pret vienkāršāku un ērtāku apģērbu. Par to liecina arī Hermīnes vērojumi Parīzē: "šimbrīžam, liekas, ir Parīzes modes dāmu tualetēs iestājusies vienkāršība – vismaz uz ielas vairs nerādīties pārāk lielā greznumā, bet vairāk vienkāršos vilnas apģērbos. Pāris gadus atpakaļ visas plašās Elizejas gatves kā viļņot viļņoja zīdā un mežģīnēs. Tagad turpretim pat greznajās karietēs, kas stalti ripo pa Bulonjas mežiņu, satiek vairāk vienkārša veida apģērbus."

Hermīnes Zālītes ceļojumu apraksts, kas tapis pēc Parīzes pasaules izstādes apmeklēšanas 1900. gadā, [1] ir emancipētas augstākās vidusšķiras sievietes skatījums uz ceļošanu kā nozīmīgu pašizglītošanās daļu.

Viņa mudina tautiešus nebūt kūtriem un doties uz Parīzi, lai aplūkotu ne tikai pilsētu, bet arī pasaules izstādi, piebilstot, ka, "Parīze saviem viesiem tagad sniedz tik daudz, ka to lēti vairs citur neatradīsim, tādēļ, kam vien iespēja, lai neskopojas!" Raksts, kas publicēts desmit turpinājumos, ir bagāts informācijas ziņā un sniedz gan subjektīvus iespaidus un vērojumus, gan arī praktiskus ceļojuma padomus tiem, kas nav daudz ceļojuši.

1900. gada vasarā Hermīne Zālīte kopā ar vīru Pēteri Zālīti klausās lekcijas Berlīnes universitātē. Kad semestris beidzas, abi kopā dodas uz Parīzi: "Vēl mīļāk un straujāk kā atpūta dzimtenē, pasaules izstāde mūs aicināja pie sevis. Uz turieni nebraukt, kur māksla un zinātne rāda savu spēju, tā jau būtu tīrā kultūras apsmiešana!" Pēc 21 stundas ar ātrvilcienu no Berlīnes viņi nonāk Parīzē, kas abiem ir labi pazīstama no iepriekšējām apmeklējuma reizēm: "Sveikas atkal mīļās vietas – staltais operas nams un mākslas svētnīca Luvras pils (..)"

Iebraucot Parīzē, pirmās ceļotāju rūpes ir naktsmāju atrašana. Zālītes neļaujas pūļa satraukumam, par to, ka pasaules izstādes laikā istabas grūti dabūjamas un telefoniski iepriekš jāpasūta, viņi brauc uz "labu laimi", "paļaudamies tikai uz saviem piedzīvojumiem agrākajos daudzajos ceļojumos" , kas izrādās pareizais lēmums. Viņi dabū istabu viesnīcā pilsētas centrā, kur apmetušies arī iepriekš, "gājām uz savu agrāko viesnīcu Sēnas ielā, kur priekš pāra gadiem bijām maksājuši par ļoti lepnu salonistabu pirmā stāvā tikai trīs frankus dienā. Šī viesnīca nav ne 10 minūtes gājienā no Luvras pils (..) Tā tad Parīzē arī izstādes laikā varēja droši vien nobraukt, bez kā iepriekš istabas pasūtītu, un lētāk un daudz lepnāk dzīvot nekā jebkur citur."

Rakstā pievēršoties praktiskām detaļām, – cik maksā apmešanās viesnīcā, kur un par kādu naudu iespējams izdevīgāk paēst, cik dārgs ir transports, kur nopērkamas biļetes uz pasaules izstādi, utml. – Hermīne Zālīte sava laika lasītājiem, īpaši tiem, kuriem nav ceļošanas pieredzes un tāpēc viņi baidās, ka šāds ceļojums izmaksās pārāk dārgi, sniedz informāciju, kas var būt noderīga. Savukārt, šodienas lasītājam pierakstu konkrētība atdzīvina 1900. gada Parīzes ikdienas ainas. Piemēram, rakstot par iespējām Parīzē ieturēt labu maltīti, Hermīne Zālīte īpašu uzmanību pievērš restorānam "Pie Leona", kas atrodas "pie Luvras un Palais Royala, Luvras viesnīcai pretim," un kurš jau iepriekšējā Parīzes apmeklējumā viņai iepaticies, tādēļ ka, "tur mazāk svešinieku, bet ļoti daudz pašu franču ēd (..) Visvairāk tirgotāju, skolotāju un ierēdņu – vidējo šķiru ļaudis, kuriem jāskatās uz to, kur lētāk un labāk." Tā kā restorānā katru dienu ēd ap 3 tūkstoši pastāvīgu viesu un bez tiem vairāki simti, kam tāpat gadās ieiet, tad tam pašam ir savi vīna, alus un šampanieša pagrabi un muižas, no kurām katru dienu saņem svaigas saknes, augļus, pienu, sviestu un citus produktus. Ēdiens te, salīdzinot ar Berlīnes, Rīgas un Petrogradas restorāniem, ir ne vien garšīgāks, bet arī lētāks: "Citās pilsētās var tādu restorānu velti meklēt, kur tik gards ēdiens un pie tam lēts. – Par pusotru franku tur stāvēja pusdienas, vai brokastis no vairākiem ēdieniem ar puspudeli bordo vai veselu pudeli augļu vīna, un par 2 1/2 – 3 frankiem pusdienas vai brokastis ar puspudeli laba šampanieša. Tādu maltīti pat mūsu vecajā Rīgā par 3–5 rubļiem nekad nedabūs." Pēc pamatīgām brokastīm, kas restorānā ieturētas ap 12, visu pārējo dienu var staigāt, nejūtot izsalkumu, pietiek, ja iedzer tasi kafijas dienas vidū un pulksten 6 vakarā apēd sviestmaizi ar šķiņķi.

Ceļojums ir intensīvs un iespaidiem bagāts, jo Hermīne un Pēteris Zālītes velta laiku gan Parīzes ievērojamāko vietu apskatīšanai, – viņi apmeklē Versaļu, Luvru, Napaleona I kapu un Buloņas mežiņu, – gan brauciena galvenajam mērķim – pasaules izstādei: "Tur Sēnas pusē māj galvenie izstādes vārti violetās krāsās. Vakarā tie visskaistāk izskatās, tad visi vārti līdz ar obeliskām mirdz elektriskās ugunīs – no vistumšākās līdz gaišākai violetai krāsai – kā burvīga brīnumpuķe."

Lai arī visas izstādes būves ir varenas un atstāj pārsteidzošu iespaidu, pirmā un galvenā vēlēšanās Hermīnei ir, "redzēt mākslas gleznas un statujas, ko šolaiku labākie mākslinieki no visām pasaules malām še atsūtījuši."

Aspazija raksta, ka Hermīne Zālīte, pirms viņa 1893. gadā kopā ar vīru Pēteri Zālīti, kuram tika uzticēta laikraksta "Mājas Viesis" vadīšana, atgriezās Rīgā, viņa bija gribējusi Itālijā studēt glezniecību. (Aspazija. Ievērojamai kultūras darbonei veļuvalstī aizejot. Jaunākās Ziņas, 4.07.1932) Nerealizētais sapnis kļūt par mākslinieci Hermīnei piepildās citādi – 1895. gadā viņa dodas uz Vāciju, lai apgūtu moderna žurnāla izveidošanai nepieciešamo autotipiju un cinkogrāfiju un, ieguvusi šīs prasmes, rūpējas par izdevuma "Mājas Viesa Mēnešraksts" ilustratīvo noformējumu, – izvēlas ilutrācijas un tās arī komentē. [2] Vēlme pēc mākslas studijām tiek apmierināta arī apmeklējot Eiropas mākslas muzejus. Mākslas darbi Minhenes, Romas un Vatikāna muzejos aprakstīti ceļojumu aprakstā "Uz Dienvidiem" (Mājas Viesis", 1896, 1-53, ar pārtraukumiem). Savukārt, Parīzes ceļojumā, aplūkojot muzejos redzamās gleznas, viņa domā arī par iespēju attēlus mēnešrakstā rādīt tautiešiem. Luvrā Hermīni īpaši saista Rubensa glezna "Gaismas uzvara", kas ir, "varen daiļa – te liekas, ka mākslinieks paceļas pār zemes iespaidiem un putekļiem kādā citā, tīrākā pasaulē, kur cilvēkiem ne tik vien spēka, bet arī daiļuma pilnība. Cerams, ka "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas latviešu tautu tā cenšas iepazīstināt ar slavenākiem mākslas darbiem, arī ar šo Rubensa darbu iepazīstinās savu tautu."

Mākslas darbu aplūkošana Hermīnei ir ne vien estētisks, bet arī dziļi emocionāls pārdzīvojums, "daudz mākslas darbu ir tik saistoši un atstāj tik lielisku iespaidu, ka uztrauc prātu, saviļņo domas un jūtas – jādomā par pasaules likteni, par cilvēces sāpēm un ciešanām – tur dažu gleznu uzskatot, nervi notrīs redzot, ka tur tēlotas cilvēces sāpes un trūkums, nabadzība, tai pretim atkal pārpilnība, bagātība."

Katru dienu pamīšus apskatot gan kādu no Parīzes ievērojamām vietām, gan to, ko piedāvā izstāde, Hermīne vēlas, kaut viņai, "simts acis būtu ko redzēt, lai visu varētu apskatīt." Kā īpašus pasaules izstādes apskates objektus viņa aprakstā izceļ Uguns un Ūdens pili. Milzīgā elektroenerģijas pils, kas bija 420 metrus gara un 60 metrus plata, atgādināja pāvu ar izplestu asti. Gan šīs pils fasādi, gan tai pretī esošo Ūdens pili apgaismoja spuldzes, un strūklakas naktī tika izgaismotas nepārtraukti mainot krāsainas gaismas. Hermīne mēģina šo ūdens un krāsu spēli aprakstīt, gan salīdzinot to ar dargākmeņu un ziedu krāsām, gan ar varavīksni un Bordo vīnu, secinot, ka "krāsu maiņa iet brīnišķi ātri, tās izšaujas kā zibens un krāsas ir neizsakāmi spilgtas, kādas dabā nevaram redzēt (..) šis skats patiesībā tāds, ka to neviens mākslinieks nevar gleznā attēlot, ne arī to iespējams pareizi atstāstīt – pie šī jaukā skata var kavēties arī vēlāk drūmos dzīves brīžos."

Izstādē galvenā loma ierādīta tehnikas sasniegumiem, no kuriem Hermīnei sevišķs brīnums ir kustīgā ietve un eskalators, "sliežu ceļš, kas pats uz priekšu iet. Cilvēks uz ceļa uzgājis var stāvēt vai sēdēt, ceļš to aizved, kur tam tīkas, uz ceļa var uziet, kad patīkas, tas vienmēr iet uz priekšu, vai arī noiet kur un kad grib – nav jāgaida, kā dzelzceļa braucienā, kad tas apstāsies, nav arī spiešanās pie iekāpšanas un izkāpšanas. Uzkāp tikai uz ceļa un brauc. Pie tam šis ceļš ir pilnīgi tīrs, bez putekļiem, tas arī paceļa pāri par pilsētas slikto gaisu, jo iet pa augšu, gar koku lapotnēm. (..) Bez tam arī pa izstādes telpām šādi ceļi, ja negrib pa trepēm kāpt, tad tikai uzstājies uz šī ceļa un tevi ceļš aizved uz augšas stāvu, kur tev patīkas."

Savukārt, vilšanos sagādā milzu teleskops, jo cerība redzēt mēnesi caur lielo teleskopu nepiepildās. Optiskajā pilī izmantoti spoguļi un elektriskais apgaismojums, lai veidotu krāsainu optisko ilūziju izrādi, taču plaši izslavētais teleskops (ieejai jāpērk papildus biļete) nedarbojas, un Hermīne jūtas piekrāpta: "Tev nopietni apgalvo, ka varēsi apskatīt mēnesi un zvaigznes teleskopā pēc patikšanas, un taisni nu šovakar – un parāda tikai milzu trubu, tikpat labi jau skatīt kādu lielu ūdensvada cauruli."

Salīdzinot izstādē redzētos dažādu valstu sasniegumus preču ražošanā, Hermīne gan atzīst, ka Krievija, Vācija un Šveice pārsteidz ar saviem ražojumiem, tomēr neviena valsts "mākslas un smalkuma ziņā" nevar pārspēt Franciju, īpaši, ja apskata franču smalkos audumus un salīdzina tos ar citu tautu ražotajiem, tad atšķirība ir tik pamanāma, "kā tirgus vienkārša papīra puķe no krāšņākās dabīgās puķes (..) Viss, kas attiecas uz dzīves skaistumu, kā sieviešu apģērbi un dzīvokļu iekārtojumi, visskaistāk frančiem." [3]

Visu izstādi pamatīgi apskatīt nav iespējams, priekš tā vajadzīgs pārāk ilgs laiks, taču galveno iespaidu, pēc apraksta autores domām, iespējams iegūt aptuveni desmit dienās. Aprakstu viņa noslēdz kā vēsturiska notikuma aculieciniece: "Kas šo izstādi redzējis, tas to var paturēt dārgā piemiņā, kā "pēdējo pasaules izstādi". Var jau nu gan vēl arī būt, ka ziemeļamerikāņi vai arī kāda cita tauta gribētu piesavināties to godu, ka sarīkojusi pēdējo pasaules izstādi un aiz šī iemesla arī to sarīko, bet krāšņuma un labas gaumes ziņā jāšaubās, vai tā iespēs sacensties ar frančiem un nebūs šai ziņā tikai Parīzes pasaules izstādes ēna." Šis ceļojuma apraksts ir pirmais darbs, kuru Hermīne Zālīte paraksta ar savu vārdu.

Ar Hermīnes Zālītes personas profilu datubāzē literatura.lv var iepazīties šeit: Hermīnes Zālītes personas šķirklis

Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.

Pēdējo reizi labots: 08.10.2021 14:54:36