10. ceturksnis (04.–06.2023)

Pēcdoktorantūra veiksmīgi pabeigta, tikai jāsavada sistēmā atskaites. Pēdējais ceturksnis pagāja radoši – uzrakstīju jaunu projektu, dokumentālās filmas scenāriju un sagatavoju zinātnisko noslēguma atskaiti ārzemju vērtētājiem. Tāpat beidzot paviesojos arī lieliskā Igaunijas nacionālā muzeja fondos Tartu, kur iepazinos ar grafiķa Kaljo Pellu somugru ekspedīcijās savāktajiem materiāliem.

Zinātniski interesantākā bija jaunā Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas (FLPP) granta pieteikuma sagatavošana. Četri pētnieki, divi studenti, 300 000 eiro trīs gadiem. Analītiskā apkopojuma, teorētiskā pamatojuma un metodoloģijas sadaļām izmantoju galvenokārt iestrādnes no gada sākumā iesniegtā Eiropas Pētniecības padomes (ERC) projekta pieteikuma, vienkāršojot teoriju, samazinot mērogu un piemērojot visu jauniem pētījuma mērķiem. Attiecībā uz mērķiem biju pats sev izvirzījis uzdevumu stiprināt darbavietas starpnozaru pētniecisko kapacitāti, kas ir viens no mūsu Institūta zinātniskās izcilības stūrakmeņiem. Rezultātā līdztekus jau pazīstamajām folkloristikas, kultūras nacionālisma un mākslas vēstures tēmām projektā ir ieplānota arī mūzikas, teātra un kino pētniecība, tā aplūkojot viena un tā paša pētījuma priekšmeta transformācijas dažādos izpausmes veidos. Šogad pieteikumā bija prasība nošķirt projekta vadītāja un galvenā izpildītāja lomas; pēdējo laipni uzņēmās etnomuzikoloģe Ieva Vīvere, kuras vadītajā Trešās Atmodas pētniecības projektā sāku tagad strādāt. Domājot par plašākas pētījuma vērtības radīšanu, izdevās izdomāt arī dažus Latvijas zinātnē vēl nebijušus paņēmienus efektīvākai komunikācijai ar sabiedrību.

Projekta nosaukums ir ECOLTURE: Kultūra un vides aktīvisms pārmaiņu laikos (1986–1991). Tā centrā ir radošas kultūras mantojuma interpretācijas Latvijas vides aizsardzības kustībā Padomju Savienības sabrukuma laikā (1986–1991). Mēs pētīsim dažādas eko-kultūras – vizuālās mākslas, teātra, kino un mūzikas izpausmes, kurās tika radoši apvienots dabas un kultūras mantojums, lai protestētu pret padomju koloniālo vides politiku. Izpētot plašu mazzināmu arhīva materiālu klāstu, projekts izgaismos jaunu kultūras mantojuma slāni un dos ievērojamu ieguldījumu Baltijas postkoloniālo vides humanitāro zinātņu attīstībā. Projekta metodoloģisko pamatu veido sinerģija starp starpdisciplināru kvalitatīvo analīzi un inovatīvu digitālo humanitāro zinātņu instrumentu pielietojumu, tai skaitā izmantojot arī pilsoņzinātnes elementus. Starp ECOLTURE mērķiem vienlīdz svarīga ir zinātniskā izcilība, institucionālās kapacitātes celšana un atgriezeniskās saites ar sabiedrību radīšana. Izpētot kultūras un dabas mantojuma saistību vides aizsardzības kustībā, mēs ceram iegūt atziņas un instrumentus, kas ļautu pārvarēt šodienas un nākotnes ekoloģiskos izaicinājumus.

Kā pētnieks vai galvenais izpildītājs piedalījos vēl divu ārkārtīgi aktuālu FLPP pieteikumu sagatavošanā. Vienā no tiem, par laikmetīgo garīgumu, ceru attīstīt savas prasmes veikt lauka pētījumu ar (auto) etnogrāfiskām metodēm. Savukārt otrā, par atmiņu un aizmiršanu pilsētā, konsolidēt un likt lietā savu ilgstošo interesi par kultūras atmiņas pētniecību un lietu antropoloģiju, šeit izmantojot arī COST “Lēnās atmiņas” akcijas laikā iegūtās jaunās zināšanas.

Pēdējais pēcdoktorantūras nodevums izrādījās mans trešais dokumentālās filmas scenārijs. Pie tā strādāju jau no paša sākuma ciešā sadarbībā ar režisoru Raiti Ābeli. Kā iepriekš minēju, saņēmām arī Nacionālā Kino centra atbalstu filmas attīstīšanai. Pat pilnmetrāžas filmā gan iespējams atspoguļot tikai nelielu daļu no tā, kas šajos 30 mēnešos ir izpētīts. Tādēļ izmantoju jau “Baltu ciltīs”(Noskatieties TET, LMT vai citā platformā!) pārbaudīto dokudrāmas pieeju, visu trīs manis pētīto Baltijas valstu grafiķu stāstus savijot kopā ar kāda nozīmīga notikumu rekonstrukciju. Tāds notikums, kurā viņi visi trīs bija reāli klātesoši, bija slavenā Tallinas Grafikas triennāle (1971). Būs grafikas, būs miliči, būs ballīte – viss kā īstenībā. Domājot par pētniecības laikā apzināto mākslas darbu pieejamību un vērtību sabiedrībai mūsdienās, sanāca arī padziļināti apskatīt mākslīgā intelekta risinājumus mākslas laukā. Tās izrādījās ne tikai pašas par sevi mūsdienās noderīgas zināšanas, bet arī deva negaidītu iespēju maijā uzstāties ar lekciju-ekskursiju Arņa Balčus kūrētajā izstādē “Mākslīgā intelekta Latvija”, kas savukārt aizveda uz Toma Grēviņa raidījumu “Starpbrīdis” Latvijas Radio.

***

Kopumā šī Eiropas Reģionālās attīstības fonda apmaksātā pēcdoktorantūras bija ļoti vērtīgs posms manā zinātniskajā karjerā. Tiku ievēlēts uz sešiem gadiem par LFMI vadošo pētnieku. Iespēja pašam pilnībā plānot un pārvaldīt savu laiku ļāva pilnvērtīgi audzināt vai – pareizāk tādā vecumā jāsaka – izaudzēt, divus mazus puikas. Garās pastaigas ar ratiņiem noderēja visdažādāko prasmju un zināšanu papildināšanai ar audiogrāmatu un raidierakstu palīdzību, apgūstot gan šim un turpmākajiem pētniecības projektiem noderīgas atziņas neirobioloģijā un efektīvā dzīves un darba organizēšanā, gan padziļinātu ieskatu atmiņas pētniecībā, kriptoekonomikā, etnobotānikā, Eiropas politikā un jaunāko tehnoloģiju attīstībā.

Pašā projekta sākumā ieplānotā konference par sociālisma folkloristiku (atrodama YouTube) iekrita Covid-19 pirmā viļņa ierobežojumu laikā, kas deva iespēju pirmajam savā institūtā izdarīt to, kas drīz vien kļuva par normu – novadīt tiešsaistē starptautisku zinātnisko pasākumu. Taisnības labad gan jāpiemin, ka pats pirmais tiešsaistes pasākums bija iepriekšējā projekta noslēgums, un tas tehniski par veiksmīgu nebija saucams. Katrā ziņā dažādas digitālās prasmes noteikti ir viens no pēcdoktorantūras ieguvumiem, kas lieti noderēs arī turpmākajā darbā. Pirmo reizi arī nopietni pastrādāju ne tikai Latvijas Nacionālajā, bet arī ārzemju bibliotēkās un muzeju krājumos – Polijā un Vācijā, Igaunijā un Lietuvā. Pilnīgi visur sastapos ar sirsnīgu pretimnākšanu un jo laipnu attieksmi. Dziļuma un izpētes plašuma ziņā abi projektā radītie zinātniskie raksti ir starp labākajiem, ko esmu šinī žanrā uzrakstījis. Negodā nepaliku arī konferencēs, runājot par savu pētījumu Vācijā, Igaunijā un vēl divos pasākumos Latvijā.

Neatkarīgi no rezultātiem, ilgtermiņā tikpat nozīmīgs kā pats pētījums noteikti ir arī šajā laikā veiktais darbs pie jaunajiem grantu pieteikumiem: ERC, 1+3 FLPP, Creative Europe, NKF, VKKF. Konkursu formāts maina domāšanas veidu, piešķir pavisam citu asumu – liekot meklēt arvien jaunas nišas un teorijas, izgaismot baltos plankumus un zināšanu robus, spēt izteikties maksimāli ietilpīgi, bet reizē viegli uztverami, strukturēt idejas daudzos līmeņos, un gluži radoši atklāt lietas, ko vēl neviens cits nav pētījis un darījis. Līdztekus zināšanas un prasmes papildināju arī formālākā veidā – dokumentālo filmu meistardarbnīcās, vasaras skolās un semināros, kā arī izmēģināju tādas jaunas lietas internetā, kā sarīkot Instagram izstādi vairākās daļās un izstrādāt NFT sēriju, un sāku darbu pie virtuālās realitātes pieredzes.

Ko tālāk? Jāturpina postdoktorantūras atklājumu radoša nodošana plašākai sabiedrībai un jāgaida projektu konkursu rezultāti. Jau uzsāku nelielu sadarbību ar Rīgas Porcelāna muzeju materiālā kultūras mantojuma pētniecībā, un pusotru gadu tagad strādāšu minētajā Ievas Vīveres projektā “Folkloras kustība Latvijā: resursi, ideoloģijas un prakses.” Pa ceļam starp citiem Latviešu Folkloras krātuves simtgades pasākumiem kopā ar kolēģiem jānoorganizē arī prestižais Starptautiskās Folkloras vēstījumu pētniecības sabiedrības kongress, kas notiks nākamā gada jūnijā. Viss būs labi.

Attēlā: Mākslinieka Kaljo Pellu piezīmes. Igaunijas Nacionionālais muzejs.

Atsauce pārpublicēšanas gadījumā: ERAF projekta pēcdoktorantūras pētniecības pieteikums “ETNO-GRAFIKA: Baltijas nemateriālā kultūras mantojuma vizuālās interpretācijas” (pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/4/20/628, projekta vienošanās numurs 1.1.1.2/16/I/001).

Pēdējo reizi labots: 04.07.2023 07:57:06