Vagonā no Cīrihes līdz Lugano. Ivandes Kaijas ceļojums

“Attālie kalni zilā miglā tīti – saules stars laužas cauri kā trepes no debesīm uz zemes ieleju. Visapkārt kalni un kalni. Kalnos mazas pelēkas mājiņas kā putnu ligzdas klints sienās. Ieleja. Redzami dūmu mutuļi tālumā. Kas tur? Vai fabrika? Kā tad, atkal kultūra! Gaisā paceļas lieli skursteņi un kūp, maitā gaisu un dabas skaistumu. Nāk prātā dabas skaistuma lielā pielūdzēja Raskina [1] sašutums pret kultūras nepieciešamiem pavadoņiem, dzelzceļiem un fabrikām,” raksta Ivande Kaija 1910. gada 13. novembrī laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” (Nr. 262) publicētajā aprakstā “Ceļojuma vēstules no Tonijas Melder. Vagonā no Cīrihes līdz Lugano”. Tekstā tēlots vēstītājas brauciens vilcienā: no iekāpšanas Cīrihē, līdz vilciena pienākšanai Lugano stacijā, kur viņa atvadās no nejauši sastaptajiem ceļabiedriem: “Lugano! Addio, – laipni smaidīdami mani dzīvespriecīgie ceļa biedri – itālieši no manis atsveicinājas un palīdz man izkāpt ar manām pekelēm. “Addio, addio, a rivederci in Roma!” (“Uz redzēšanos Romā.”) Lai gan vēstītāja pauž sašutumu par modernizācijas iezīmēm, kas maina apkārtējo vidi, tieši pateicoties dzelzceļa sniegtajām iespējām apraksta autore var ceļot un gūt jaunus iespaidus, izkļūstot ārpus šaurās pilsoniskajām sievietēm atvēlētās privātās dzīves telpas, kurā viņu nomāc dubultmorāle un sievietes tiesību ierobežojumi.

Brauciens vilcienā

“Ceļojuma vēstules no Tonijas Melder. Vagonā no Cīrihes līdz Lugano” seko vilciena lineārajai trajektorijai no Šveices – “aukstajiem ziemeļiem” uz “saulainajiem dienvidiem” – Itāliju.Tekstā īsi aprakstītas stacijas, kurās vilciens apstājas, raksturota aiz loga garāmslīdošā ainava, kur elpu aizraujoši dabas skati mijas ar tehniskās modernizācijas lieciniekiem – tuneļiem, kā arī vēstītājas skats pievēršas citiem pasažieriem vagonā. Vienkārši tvertie iespaidi pievilcīgi ar savu tiešumu un atklātību, dodot ieskatu arī ceļotājas sajūtās.

Ceļošanas mehanizācija ietekmēja ceļojumu divējādi: tā palielināja pārvietošanās ātrumu un abstrahēja ceļotājus no apkārtējās vides, caur kuru tie pārvietojās, atdalot ārējo mobilitāti no transporta līdzeklim raksturīgās iekšējās nekustības. Mišels de Čerto (Michel de Certeau) ceļojumu vilcienā nosaucis par “ceļojošanu ieslodzījumā” (travelling incarceration), kurā ceļotājs ir “iezīmēts, numurēts un regulēts”.[2] Savukārt, antropologs Deivids Le Bretons (David Le Breton), attīstot šo tēzi tālāk, ceļotāju automašīnā skatījis kā “hipertrofētu aci”, norādot ne tikai uz fizisku ierobežojumu, bet arī uz maņu pārkonfigurāciju šādā ceļojumā,un jo īpaši uz skatiena privileģēšanu salīdzinājumā ar citām maņām, saistot ceļojuma paātrinājumu ar uztveres un sajūtu noplicināšanu.[3]

Arī Ivandes Kaijas ceļojuma aprakstā dominē skatiens. Pārvietojoties ar vilcienu, detalizēta un maņās balstīta ainavas uztvere nav iespējama, tādēļ viņa, pievēršot uzmanību ainavai aiz loga, skata to kā panorāmu: “Priekš acīm atveras bilžu panorāmas viena pēc otras, viena skaistāka par otru”. Tekstā atkārtoti izcelts kontrasts starp ceļa posmiem, kuros iespējams netraucēti baudīt ainavu, un brauciens cauri tuneļiem. Līdzīgi kā vairāki citi ceļojumu aprakstu autori, Ivande Kaija izmantoja “ieslodzījumu” vilciena vagonā, lai veidotu vēstījumu, kura uzmanības centrā ir kustība pati par sevi: “Braucam gar Cūgas ezera malu. Ezers dzidrs, zilgani zaļš. Šai pusē krastā bieži baltas mājiņas, vairs ne tik greznas kā Cīrihes tuvumā, bet tomēr glītas, kokos. Viņā pusē pāri ezeram stāvi paceļas Alpu kalni, it kā no ezera izaugdami. Viss ezers saulē laistās kā gaismas jūra, kas acis apžilbina. Piepeši tumšs. Šī tumsība ir – kultūra – tunelis, cilvēka roku darbs. Cauri šai tumsībai, – atkal gaisma, saule. (..) Tunelis… Tunelis… Tunelis… No tumsības gaismā, no gaismas tumsībā. Tā vien iet, vai acis apžilbst.”

1882. gadā atklātās Gotharda dzelzceļa līnijas (Gotthard Bahn) pazīstamākie posmi bija spirālveida tuneļi pie Vasenas (Wassen) un Gotharda tunelis starp Gešenenu (Göschenen) un Airolo, kas bija 15 kilometru garš, viens no sava laika garākajiem tuneļiem un inženierzinātnes triumfiem.[4] Brauciens caur Gotharda tuneli aprakstīts arī Kaijas vēstījumā, tēlojot to kā nepatīkamu un nospiedošu: “Braucam pa kādu neredzēti garu tuneli. Kāds logs palicis vaļā un vagons pilns smaga sutas tvaika. Tunelis liekas bez gala. Prasu tuvākajam kaimiņam, vai neesam jau Gotharda tunelī. – Kā tad! Ausīs elles šņākoņa, visapkārt tumsība – gatavā pekle! tā kultūra. – Tuneļam liekas nav ne gala, ne malas.(..) Braukuši esam 15 minūtes pa Gotharda tuneli. Visi steigšus atraujam logus vaļā līdz pašam galam un izbāžam galvas ārā, izstiepjam kaklus un kārīgi ieelpojam skaidro gaisu, aizmirsdami, ka izliekties pa logu ir bīstami, kā stāv rakstīts pie katra loga, jo vilcieni ārzemēs iet tik ātri un tik bieži skrien viens otram garām, ka nav nekāds brīnums, ka tā var ziņkārīgam dabas apbrīnotājam noraut galvu.”

Citi pasažieri

Vilciena 3. klases vagons – kalpo arī kā “saskarsmes zona” starp pasažieriem. Lai izklaidētu lasītājus, kontrastējoši un spilgti apraksīti sastaptie ceļa biedri, iespaidus balstot vēstītājas subjektīvajās sajūtās attiecībā pret dzīvespriecīgajiem, bezrūpīgajiem itāļu strādniekiem, kuri pēc sezonas darbiem atgriežas dzimtenē, un, neskatoties uz troksni, ko viņi rada vagonā, ir daudz reižu patīkamāki ceļabiedri nekā šveiciešu vecenes ar ķērcošajām balsīm, kas pārvietojas ar groziem un paunām ikdienas gaitās un starp kurām ceļotāja jūtas kā “Valpurģu nakts raganu vidū”. Vilciena vagons uz brīdī patiešām kļūst par ieslodzījuma vietu – viņa nevar aiziet no nepatīkamajām ceļa biedrēm, un atvieglojums nāk tikai tad, kad pasažieres izkāpj: “Pirms paša vilciena attiešanas iebrūk vesels bars vecu šveiciešu sieviešu un apsēžas man riņķī apkārt. Šveicieši vispār man nav simpātiski it īpaši vecās šveicietes. Mana kaimiņienes ir gadījušās tipiskas šveiciešu vecenes; padruknas, strupiem deguniem, neglītiem sadrupušiem zobiem, tā ka žokļu kauli gandrīz gluži saiet kopā; acis ar neskaidru spīdumu; visām priekšā lieli zili strīpaini priekšauti; galvas visām kailas, – zīme, ka tālu nebrauks, ka mani apmierina. Ar skubu apsēdušās savās vietās, savus lielos grozus pa visām malām sabāzušas, rokas klēpī sakrustojušas – nu tik sāk čalot un urkšķēt kā vardes purva malā. Neglīti jau skan vispārīgi šveiciešu žargons un vēl no bezzobainām mutēm – man pavisam nepanesams. Kā par nelaimi man gluži līdzās nosēdusies vecene ar griezīgi ķērcošu balsi, tā ka jūtos pilnīgi kā Valpurģu nakts raganu vidū. Vilciens iet. Sēžu kā uz adatām. Lūkoju gan iedziļināties Krapotkinā – velti! Lūkoju nogremdēties apkārtējās skaistajās dabas ainās… viss velti! Es, mīļās ceļa biedrenes jūsu valodiņu gan nesaprotu, bet tā dara iespaidu uz maniem nerviem. Būtu jūs jo drīz pie sava mērķa!”

Kad kādā no nākamajām stacijām vagonā iekāpj itāļu strādnieki, vēstītāja uz viņiem skatās ar lielu interesi un neslēptām simpātijām, troksni, ko tie vagonā rada, saistot ar neslāpētu dzīvesprieku: “Tie čalo un čalo sev sēdvietas meklēdami. Bet itāliešu valodas čalojums nav nepatīkams kā šveiciešu (..). Līdz ar itāliešu iekāpšanu tiek radīta arī itāliskā nekārtība vagonā, kas atgādina mūsu krievisko: viens izvelk no kabatas desu un kož no gala, ķiploku smaku izplatīdams pa visu vagonu; otrs izdedzina pīpi un velk gariem vilcieniem, kārīgi dūmus norīdams. (..) Platām acīm viņi skatās ziņkārīgi, naivi kā mazi bērni. Viņu vaibsti it kā bezbēdīgi, omolīgi, nav sagrauzti no rūpēm. Un ir jau arī viņiem mazāk rūpju kā bargā ziemeļa iedzīvotājiem, viņiem nav daudz jābēdā par aukstumu, par apģērbu. (..) Skatoties viņos, paliek priecīgi ap sirdi – tādi dabas bērni – saules bērni bezbēdīgie.”

Pusdienas Gošenenes stacijā

Vienīgā apstāšanās ceļā ir pusdienošana Gošenenes dzelzceļa stacijā, kur vilciens stāv 25 minūtes, un pasažieri izkāpj no vagona. Ceļotājai tā ir iespēja vērojumu nomainīt pret cita veida uztveri un pieredzi – garšu. Iespējams, tieši tādēļ pusdienas aprakstītas detalizēti: “Es arī izeju stacijā pusdienā. Atnes man šķīvi zupas zem gara franču nosaukuma – šķīstu zupu ar pelēki zaļganiem kunkuļiem, putraimiem. Maisu riņķu riņķiem, pielieku karoti viruma pie lūpām – neiet dibinā. Lai paliek zupa, šveiciešu zupas jau nav gardas, un ceļa nogurumā ēstgriba vāja. Bet jāēd taču kas ir. Vai vismaz nav kāds labs gabals gaļas, augļu, bifšteks? – Neesot, esot kāds šnicels. – Lai dod to pašu! Atnes kādu lielu “šniceli”, melnos krikumos apvārtītu. Skatos, brīnos, kas gan tas varētu būt. Griezīšu vien iekšā. Gaļa kas gaļa – ēd ko dod! – nokožu gabalu, salkans, sūrs, apdedzis, neiet dibinā. Lai paliek, ēdīšu zaļumus! Salāti bij varen labi.”

Pusdienošanas ainā jūtams vēstītājas nogurums, un brauciena beigu posms arī tekstā atzīmēts kā nogurdinošs. Pēc Airolo stacijas: “Atliek man vēl viena stunda brauciena. Nemaz vairs nevar nosēdēt, tā apnicis viss.” Jau iepriekš tekstā parādījusies brauciena vienmuļība pieņemas spēkā – ritmiski dunošajos vilciena riteņos, aizmigušajos ceļabiedros un vārajā apgaismojuma, braucot caur kārtējo tuneli: “Itāliešus tuneļu tumsa pārvarējusi. Tie visi guļ garšļaukus, ka krāc vien. Dun – dun – dun–... ritmiski dunēdami vagona riteņi dun uz priekšu. Lampas vagonos deg pastāvīgi, bet patumši.”

Autore rekonstruē braucienu kā pieredzi, kurai var sekot arī lasītājs – no možas sajūsmas par braucienu dienvidu virzienā, kura sākumā vēstītāja atšķir grāmatu (“jāizmanto laiks!”) un ar interesi vēro citus pasažierus, līdz noslēguma posmam, kurā ceļotājas sajūtas salīdzinātas ar apvītušajiem līdzi paņemtajiem ziediem: “Manas rozes galvas nokārušas, it kā nožēlodamas, ka tālo ceļojumu uzņēmušās. Nu jau mēs, mīļās ceļa biedrenes, tūliņ esam pie mūsu pirmā mērķa, atpūtīsimies, tad laidīsim tālāk uz dienvidiem – uz veco Romu.” Beidzot, iebraucot Lugano, viņa jau ar aizrautību raugās ne vien uz priekšā stāvošo ciemošanos, bet arī uz tālāko ceļojumu, kas decembrī viņu vedīs uz Romu.

Kad 1910. gada rudenī Antonija Lūkina dodas ceļojumā pa Eiropu, viens no viņas brauciena mērķiem ir apciemot Raini un Aspaziju Kastaņolā. 17. septembrī viņa vēstulē Aspazijai par saviem ceļojuma plāniem raksta: “Ļoti cienītā kundze! Negribu šimbrīžam neko plaši aprakstīt savus mērķus un nolūkus, par tiem varēsim parunāties personiski. Pirmā un galvenā kārtā es gribu tikties ar Jums.”[5] Feministiskās kritiķes sieviešu ceļojumos nereti saskatījušas “biogrāfisku pārtraukumu” jeb pārejas rituālu – ārpus personīgā redzesloka bagātināšanas, ceļošana bieži apvienoja profesionālo izglītību un paziņu loka paplašināšanu. Arī Ivandes Kaijas ceļojuma mērķi ir vairāki: bez jau minētās tikšanās ar Aspaziju un Raini, ceļojuma plānā ir mākslas darbu oriģinālu skatīšana Romā un lekciju klausīšanās Sorbonnas universitātē Parīzē. Gundega Grīnuma, raksturojot Kaiju kā “brāzmaini temperamentīgu, uz kompromisiem nespējīgu būtni,” kurai “pilsoniskās laulības realitātes bija atnesušas bezcerīgu vilšanos” šo braucienu un tikšanos ar Raini un Aspaziju raksturo kā “vairāk nekā pārdrošu soli”, kas attaisnojās, topošajai autorei iegūstot atbalstošus mentorus rakstniecības gaitu uzsākšanai, un drosmi radikāli mainīt savu dzīvi. Pēc Antonijas Lūkinas pirmās vizītes Kastaņolā, kas ilgst no 1910. gada oktobra beigām līdz decembra sākumam, jaunās sievietes vēlme realizēt savu ilgi slāpēto radošo potenciālu – pārtapšana rakstniecē Ivandē Kaijā – “vairs nebija apturama”.[6]

20. gadsimta sākumā pārvietošanās pa dzelzceļu bija salīdzinoši droša, tīra un komfortabla. Dzelzceļš palielināja sieviešu mobilitāti, piedāvājot vidusšķiras sievietēm arī ērtu un pieņemamu veidu, kā “aizbēgt” no mājām.[7] Ceļojums pilsoniskajām sievietēm deva iespēju īstenot zināmu kontroli pār savas dzīves apstākļiem vismaz uz noteiktu laiku, būt zinošākām un neatkarīgākām. Pēc iespējas izvēloties ceļojumu galamērķus un esot kustībā, sievietes varēja izkļūt arī ārpus sabiedrības noteiktajām sievišķās identitātes normām, kas sievišķo definēja kā pasīvo un pakļauto, atklājot pašas sev un veidojot citu identitāti. Ivandes Kaijas biogrāfijā Eiropas ceļojums 1910. gada rudenī ir īpaši nozīmīgs, un ceļojuma iespaidu apraksts dokumentē vienu nelielu posmu arī viņas virzībā uz rakstniecību.

Vairāk par rakstnieci Ivandi Kaiju: https://literatura.lv/lv/person/Ivande-Kaija/873000

Pēdējo reizi labots: 24.11.2022 11:36:05