​Skolotājas un mākslinieces Lilijas Sērmūkšas ceļojums pa Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju

“No malu malām saplūda ekskursanti. Visvairāk gan no pašas Maskavas; bez tam vēl no Pēterburgas, Ufas, Lodžas, Poltavas guberņām, Sibīrijas un citām pilsētām. Esam pavisam 54 cilvēki: skolotāji, skolotājas, studenti, pāra kursistes no Pēterburgas, feldšerienes, daži inženieri. No komisijas mums brauc līdzi kāda skolotāja kā vadone, kura vairākus gadus bija nodzīvojuse Jeruzālemē un Damaskā. Tad vēl brauc līdz ģimnāzijas skolotājs, diezgan pazīstamais ģeogrāfs S. G. Grigorjevs, kurš mums dos vajadzīgos paskaidrojumus mūsu ceļojumā,” raksta skolotāja un māksliniece Lilija Sērmūkša, kura 1909. gada vasarā devās Maskavas “Krievu Tehnisko Zinību izplatīšanas Biedrības” mācību nodaļas ekskursijā. Šie braucieni tika organizēti, “lai par lētu maksu būtu iespējams skolotājiem, skolotājām, studentiem un feldšerienēm apskatīt vienu vai otru pusi”. 1909. gada vasarā piedāvāti pieci maršruti: pirmais, pa Vācijas un Austroungārijas pilsētām; otrais, pa Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju; trešais, pa Turciju, Grieķiju, Itāliju un Austrungārijas pilsētām; ceturtais, pa Vāciju, Angliju un Franciju; un piektais, pa Somiju, Zviedriju un Norvēģiju. Lilija Sērmūkša izvēlas otro maršrutu, un viņas ceļojuma apraksts “Ceļojums pa Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju” sešos turpinājumos publicēts laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 1911. gadā no 12. marta līdz 9. aprīlim.[1]

Lilija Sērmūkša dzimusi 1882. gadā, no 1901. līdz 1905. gadam apmeklējusi Venjamina Blūma zīmēšanas skolu, mācījusies arī pie Jaņa Rozentāla. 1905. gadā viņa piedalījusies Baltijas mākslinieku izstādē ar vienu kluso dabu. 1908. gadā Lilija Sērmūkša atvēra savu studiju, kur pasniedza “zīmēšanu un gleznošanu no dabas, dekoratīvo mākslu, gleznošanu ar eļļas krāsām, akvareli, helios (mazgājamas krāsas), uz audekla, batista, zīda, samta, atlasa, tūka, koka, stikla, ādas u. t. t, dedzināšanu”.[2] “Krievu Tehnisko Zinību izplatīšanas Biedrības” organizētajā ekskursijā viņas dodas kā skolotāja, un kopā ar Liliju Sērmūkšu no Rīgas uz ekskursantu pulcēšanās vietu Maskavu brauc vēl divas latviešu skolotājas. Neviena iepriekš Maskavā nav bijusi, tādēļ viņas izbrauc dažas dienas ātrāk, lai pirms ceļošanas tālāk varētu apskatīt pilsētu. Maskava uz ceļotāju atstāj neviennozīmīgu iespaidu: “Biju stipri pārsteigta iebraucot Maskavā. Man viņa nepatika. Mūsu Rīga daudz skaistāka ar saviem bulvāriem, alejām, dārziem un it sevišķi ar mājām. Bet totiesi Maskavā, staigājot pa ielām, jūtas daudz svabadāki, kamēr te Rīgā viss tik mietpilsoniski šauri.” 24. jūnijā ekskursantu grupa sapulcējas, lai noklausītos “īsu pārskatu par ekskursijas labumiem izglītības ziņā”, kā arī “īsus, diezgan kodolīgus aizrādījumus ģeogrāfiskā, vēsturiskā un mākslas ziņā. Pēc tam no Komisijas mums aizrāda uz grūtumiem, kādi mums būšot ceļā jāiztur, dod daudzus padomus un izdala lentītes, kuras mēs piespraužamies, lai labāki varētu pazīt ekskursantus.” Tās pašas dienas vakarā viņi dodas ceļā.

Ceļā

Lilijas Sērmūkša ceļojuma apraksts seko ekskursijas maršrutam, sniedzot ziņas ne vien par apmeklētajām vietām, bet arī fiksējot katra ceļa posma ilgumu un pārvietošanās līdzekli (attiecīgi: vilcienu vai kuģi), kā arī laiku, cik ilgi tūristu grupa apstāšanās vietās uzturējusies. Lasot precīzo maršruta aprakstu, iespējams gūt priekšstatu par ļoti intensīvu ceļojuma plānu. Ceļojums sākas ar braucienu vilcienā no Maskavas uz Odesu, kas ilgst 2 dienas un 3 naktis, tālāk no Odesas uz Konstantinopoli jāceļo ar kuģi 29 stundas, bet no Konstantinopoles, kurā pavadītas 2 dienas, līdz Smirnai vēl 24 stundas. Lai arī Smirnu nolemts apskatīt atpakaļceļā, ceļotājiem tas izdodas arī turpbraucot: “Uz komisijas nolēmumu bija atļauts apskatīt pilsētu tikai reizi un visi nosprieda to izdarīt atpakaļ braucot. Tā kā kuģis apstājās uz pus dienu, tad lielākā daļa no ekskursantiem tomēr apskatīja arī šo reizi.” Tālāk ceļš no Smirnas ved uz Atēnām – 18 stundas. Īpašas ir gaidas un satraukums, tuvojoties Grieķijai: “Tagad mūsu kuģis iet uz Grieķiju. Uz Grieķiju! Uz saulaino Grieķiju! Kā nodreb sirds!... Garā iedomājos tos laikus, kad grieķu dievi dzīvoja, kad Grieķija bija laimes un mīlestības zeme. Gara acīm lielā rindā paiet garām skaistās, graciozās grieķietes ar rožu vaiņagiem galvā; stiprie, spēka pilnie grieķi savās baltās togās ar laura vainagiem galvā. Tur mēnesnīcās dejo nimfas un fauni… Tur mūžīgā vasara, tur mūžīgi zilas debesis.” Atēnās ceļotājiem dotas 4 stundas, lai apskatītu universitāti un Atēnu Akropoli. Taču Grieķija sagādā vilšanos. Sastopoties ar grieķu tirgotājiem, kuri, redzot tūristus, vēlas iespējami labi nopelnīt, tādējādi neatbilstot iepriekšpieņemtajam, vēstītājas apziņā uzbūvētajam priekšstatam par Grieķiju kā patiesības un skaistuma zemi, kurā dzīvo vienīgi skaisti un patiesi ļaudis. No Atēnām līdz Aleksandrijai Ēģiptē jūras brauciens ilgst 42 stundas. Pēc brauciena 8 stundas ceļotāji pavada Aleksandijā, lai dotos tālāk 7 stundas ar vilcienu līdz Kairai. Kairā ekskursantu grupa paliek 5 dienas, kas līdz tam brīdim ir ilgākais laiks, kas pavadīts kādā pilsētā, tādēļ iespējams apmeklēt ne tikai mošejas un muzejus, bet arī piramīdas un pat doties uz tuvumā esošo strausu fermu: “Nodzīvojām Kairā pavisam 5 dienas un diezgan labi dabūjām viņu apskatīt. Tirdzniecība un viesnīca atrodas eiropiešu rokās. Bez arābu valodas te runā visvairāk franciski, lai gan angļi te par kungiem uzmetušies. Ar franču valodu var visur tikt cauri, kā Konstantinopolē, Smirnā, Aleksandrijā, tā arī te un citās pilsētās, kurās mēs bijām: Portsaīdā, Damaskā un Beirutā.” Tālāk ceļš ved no Kairas uz Portsaīdu, 7 stundas braucot ar vilcienu, lai pēc īsas pilsētas apskates kāptu uz kuģa, kas ved uz Jafu un tālāk atkal ar vilcienu uz Jeruzālemi. Bieži ceļotāji tiek izmitināti kolsteros, piemēram, Konstantinopolē apmešanās ir krievu vīriešu klosterī, kur “var dabūt lētas, labas istabas ar uzturu”, vai arī kolsteros sarunātas atpūtas vietas, kā, piemēram, Jafā: “Jafā kuģis stāv pus dienu un pa to laiku gājām uz klosteri pie mūkiem, kuri mūs gaida ar pusdienu. No Jafas braucām ar vilcienu uz Jeruzālemi.” Arī Jeruzālemē tūristu grupa apmetas “Krievu Pareizticīgā Palestīnas Biedrībā”, “kurā ir numuri priekš 1000 personām”. Jeruzālemē viņi uzturas nedēļu un pagūst doties arī uz izbraucienā uz Nāves jūru un tuvumā esošo Bētlemi.

Tālāk ceļš ved uz Damasku Sīrijā, kur Damaskas patriarhs ielūdz uz tēju: “Galds bija bagātīgi salikts ar visādiem dienvidus augļiem, biskvītiem, maizēm, arābu sieriem, sviestu, konfektēm. Smalkās porcelāna tasēs mums pasniedza smaržīgu, labu tēju. Glīta arābu meitenīte, patriarha mājas meita, apdāvināja mūs, dāmas ar tubarozes ziediem.” Damaskā ekskursanti uzturas 5 dienas, lai tālāk dotos uz Beirutu, kur uzkavējas vienu dienu un no kurienes sākas atpakaļceļs uz mājām. 1. augustā Lilija Sērmūkša kopā ar citiem kāpj kuģī, lai pēc 13 dienu ilga ceļojuma, kurā ieplānotas īsas apstāšanās ostas pilsētās, ierastos Odesā: “Lēni kuģis atiet no krasta un iepeld jūrā. Pamazām izdziest krasts, pilsēta – un ap mums tikai debess un ūdens. Tagad mēs sataisāmies kā uz dzīvošanu. Izzūd pa daļai nervozitāte, uztraukumi, nemiers; tagad varēsim atpūsties un pārdomāt visus iespaidus. Katrs ieņem sev vietu un nododas darbam: daži lasa, daži pieraksta savas ceļojuma atmiņas; tur spēlē šahu, tur atkal daži lasa viens otram priekšā un citi atkal atgūlušies vai nosēdušies sapņaini raugās tālē…” Ceļojuma beigu posmu raksturo nogurums un ilgas pēc mājām. Tuvojoties mājām, laiks kļūst nemīlīgs un vēss, dedzinošā saule un zilā debess paliek aiz muguras, uz kuģa ekskursanti, novārguši un noguruši mokās ar jūras slimību, un apraksta autore secina, ka tikai atmiņas iespējams paņemt sev līdz.

Konstantinopole

Pirmā no apmeklētajām vietām, kur ekskursantu grupa uzturas ilgāk, ir Konstantinopole, kuras pirmos iespaidus tverdama, autore jūtas it kā atrastos “Tūkstoš un vienas nakts” pasakā: “Esmu patīkami satraukta un ar vislielāko interesi raugos apkārt. Kaut kas jauns, neparasts, interesants. Liekas, ka atrodies pasakā: "Tūkstoš un viena nakts"... Uz ielām dzīva kustība, uz trotuāriem atrodas galdi ar krēsliem, pie kuriem sēž turki, ēd, dzer un smēķē "kaljanu". Iet turks ar augļu kurvi un pilnā balsī kliedz piedāvādams savu preci; iet ielas muzikanti: vienam uz mugura leijierakste, otrs atkal spēlē un abi iet. Tas izskatās tik jocīgi. (..) Trotuāri uz galvenām ielām Konstantinopolē bez izņēmuma ieņemti no galdiem un krēsliem, pie kuriem sēž turki, ēd un dzer. Uz veselām dienām viņi var pavadīt uz ielas. Tā vien liekas, ka turkam cita darba nav, kā vien sēdēt uz ielas. Turpat uz ielas karājas gaļa, visvairāk auna. Ejot pa ielu jāuzmanās, ka nesasmērē drēbes. Mums ir skārņi, kur gaļa stāv, bet Turcijā – uz ielas. Ir nepatīkams skats, ievērojot to, ka tur diezgan karsts. Izsalkušie suņi kārīgi noskatās uz pakārto aunu. Jā, pie tādiem gardumiem turku suns reti tiek. Viņš meklē sev barību mēslu kaudzēs, kura te uz ielām uz katra soļa. Turki met visus mēslus uz ielas. No rītiem agri ielas tiek tīrītas, bet diezgan daudz vēl paliek turpat.” Raksturojot turku mājas un ikdienas dzīvi, viņa sniedz arī savus priekšstatus par turku harēmiem un sieviešu situāciju Turcijā: “Nabadzīgās dzimtās, kur sieviete ir vajadzīga kā strādniece, kur viņa vīram nav tikai kā rotaļa, bet palīgs, viņu stāvoklis ir daudz labāks nekā bagātnieču harēmos. Harems priekš turku sievietes ir cietums. Te viņas nedabū nekādu izglītību un, ja māca kaut ko, tad tikai tamdēļ, lai ar to varētu savam vīram laiku pakavēt. Viņas dzied, dejo, deklamē, prot piepildīt pīpi, padot atspirdzinošus dzērienus, prot skaisti apģērbties un smiņķēties. Vārdu sakot – viņas uzdevums ir vīrieti uzjautrināt. Viņa ir verdzene. Turcijā izglītība ir uz ļoti zema attīstības pakāpiena. Tiklīdz turki vairāk izglītosies, civilizācija vairāk izplatīsies, arī turku sieviešu bēdīgais stāvoklis labosies.” Norādot uz vispārēju izglītības trūkumu kā galveno iemeslu šādam sieviešu stāvoklim, Lilija Sērmūkša arī aizrāda, ka sieviešu neizglītotība ilgtermiņā atstāj nopietnas sekas uz visu tautu, jo bērni aug starp “neizglītotām, muļķīgām, māņticīgām sievietēm”. Tāpat viņas skatien pievēršas lielajam kontrastam starp bagātīgi izgreznotajām mošejām un kapelām un ļaužu dzīvi ārpusē uz šaurajām, netīrajām ielām, kontrastu starp bagātību un lepnumu un nabadzību, neizglītotību un netīrību.

Atpakaļceļā ekskursantu grupa Konstantinopolē pavada vēl vienu dienu. Šajā reizē ceļotāja secina, ka pirmiespaidu spilgums ir neatgriezeniski zudis: “Viss tik pazīstams, aprasts. Tās pašas nodegušās sejas, tie paši līkie deguni, melnās acis, tā pate kustība un burzma uz ielām, tā pate netīrība un suņi.” Seko lakonisks: “Apskatījām vēl šo un to un devāmies atkal tālāk.” Tomēr, atvadoties no Konstantinopoles, jūtamas arī skumjas par ceļojuma beigām un šo beigu neatgriezeniskumu, kā arī apziņa, ka diez vai kādreiz ceļotāja atgriezīsies šajā pilsētā.

Piramīdas

1880. gadā Minna Freimane par saviem iespaidiem, apmeklējot Ēģiptes piramīdas, raksta: “Pie piramides aizgājuse, aizmaksāju Šeikam – beduīnu virsniekam – rubli, lai man dotu pavadoņus, kas palīdzētu uzkāpt uz piramidi. Dabūju trīs pavadoņus jeb palīgus un kāpu augšā. Kāpdama gribēju izskaitīt kāpienus. Izskaitīju gan līdz 200, bet tālāk nevarēju dēļ tā, ka skaitlis sajuka, no vienādām “bakschis” dziesmām, ar kurām pavadoņi nejauki apgrūtināja mani. Bij arī ko kāpt, līdz tapu galā; bez tam vēl bija jānotura vienā rokā šņore, kurā vienu galu pie zemes biju piesējusi, lai varētu izmērot piramides augstumu. Piramides virsgalā ir kādas 30 pēdu liela četrkantīga rūme, lai gan, no zemes skatoties, izskatās it maza. Piramides galā redzēju baltos akmiņos iegrieztus dažu apmeklētāju vārdus, tur arī savu iegriezu. Apskatījusēs kāpu atkal leijup. Nokāpšana bij daudz grūtāka nekā uzkāpšana. Tie divi tura pie rokām, trešais apsien garu dvieli, tura, ka lai neklūp. Skatoties uz leiju, galva nejauki reibst un skurbst, redzot tos lielos bluķus, pa kuriem uz leiju jārāpjas. Piramide uz augšu nav tik labi būvēta vairs, t. i. akmiņi nav diezgan cieti un rūpīgi salikti kā leijup.”[3]

1909. gada vasarā arī Lilija Sērmūkša, uzturēdamās Kairā, dodas uz Ēģiptes piramīdām. Tāpat kā Minna Freimane, arī viņa samaksā pavadonim, un kāpt lejā izrādās daudz grūtāk nekā tikt augšup. Taču, kontrastējot ar Minnas Freimanes informatīvi ievirzīto aprakstu (viņa skaita pakāpienus un mēra piramīdas augstumu), Lilijas Sērmūkša pievēršas plašajai tuksneša ainavai saulrieta un mēnesnīcas noskaņās: “Pusstundas braucienā ar elektrisko tramvaju nokļūstam pie piramīdēm. Kājām atliek iet vēl mazs gabaliņš. Te stāv jau arābi un beduīni apsedlotiem zirgiem, ēzeļiem un kamieļiem, uzbāzīgi viņus piedāvādami. Par uzkāpšanu uz piramīdi katram jāmaksā 1 rublis, kas nāk par labu beduīnu valdniekam – šeiham. Kad uzkāpu augšā, saule pašlaik grima Lībijas tuksnesī smiltīs. Bija skaists skats. Acu priekšā plaši, plaši izplešas tuksnesis un arī sirdī rodas domas plašas un tālas… Vajadzēja kāpt uz leju; tumsa metās un lielākā daļa ekskursantu jau nokāpuši. Uz leju iet ir daudz grūtāki kā uz augšu, jo nākas dažu reizi lēkt no viena akmeņa uz otra, un tagad bez pavadoņa nav ieteicami. Drīz jau arī man pieteicās beduīns, kura palīdzību tad arī pieņēmu. Izrādījās, ka mans pavadonis itin labi prot vāciski, tā ka ar viņu par šo un to izrunājos. Dabūju zināt, kas viņam trīs sievas un viņš esot ļoti bagāts. Atbildēju, ka nevajag tik daudz sievu ņemt, bet tikai vienu un to cienīt. Viņš tīri izbrīnījies paskatījās uz mani un atbildēja: “Kā – vienu sievu? Man ir trīs sievas un neviena no viņām man vairs nepatīk! Kad nokāpu apakšā, bija jau pilnīga tumsa un mēnesis spīdēja. Pie mēneša gaismas piramīdes atstāj vēl lieliskāku iespaidu.”

1912. gadā publicētajā rakstā “Latviešu sieviete plašāku centienu laukā” (Dzimtenes Vēstnesis) Antons Birkerts atzīst, ka “Visspilgtāk līdz šim latviešu sievietes plašākie centieni izteikušies rakstniecībā un vispār – mākslā”.[4] Īpaši izceļot Aspazijas, Annas Brigaderes un Ainas Rasmer (Annas Rūmanes–Ķeniņas pseidonīms) devumu, raksta autors min vēl aptuveni 30 autores, kas līdz 1912. gadam darbojušās dažādos žanros, tai skaitā rakstījušas arī ceļojumu aprakstus. Pie ceļojumu aprakstu autorēm viņš min divas – Mariju Šmiti and Liliju Sērmūkšu, gan secinot, ka viņu “ceļojumu aprakstiem, protams, nejaušs raksturs un tie nekā mūsu garīgās kultūras apcirknī sevišķa neienes.” Lai arī latviešu sievietes ceļojumu apraksta žanrā sāka publicēties 1870. gados, vienlaikus ar sieviešu ienākšanu arī citos žanros: dzejā, prozā, dramaturģijā un publicistikā, sava laika kritika par šiem darbiem bija ļoti trūcīga. Arī skopās biogrāfiskās ziņas par Liliju Sērmūkšu – Ženijas Sūnas-Peņģerotes apskatā “Pirmās latviešu gleznotājas” – liedz izdarīt kādus noteiktus secinājumus par viņas radošajām spējām vai ambīcijām. Zināms, ka 1913.–1914. gadu viņa pavada Parīzē, bet 1924. gadā iestājās Latvijas mākslas akadēmijā, kur mācās līdz 1931. gadam, bet 1936. gadā strādā kā žēlsirdīgā māsa. Visticamāk, arī uz Liliju Sērmūkšu iespējams attiecināt Antona Birkerta 1912. gadā rakstīto par latviešu literātēm, kur viņš norāda, ka sievietes, sekojot radošam aicinājumam, mēdza sastapties ar daudz lielākām grūtībām nekā vīrieši tādā pašā situācijā: “(..) kas grib ko vērtīgu dot, vajag daudz pie savas mākslinieciskās izglītības strādāt un nodoties mākslai vien. Bet vai tas iespējams? Nē. Ievērojot bēdīgos materiālos apstākļus, kādos vēl arvien jādzīvo literatūras darbiniekiem, cilvēki, kas savas mākslinieciskās karjeras sākumā gribētu nodoties literatūrai vien, notiesātu sevi uz bada dzīvi vai labākā gadījumā – uz lielu nīkuļošanu. Lai apmierinātu nepieciešamās dzīves vajadzības, ir jāstrādā cits darbs, bet, ja strādā citu darbu, tad neatliek laika nodoties mākslai. Tamdēļ arī izskaidrojams, ka sievietes, kas spirgti rakstniecībā sāk un daudz ko liek no sevis gaidīt, tālākā literāriskā gaitā pagurst, jo neatrod prakstiskajā dzīvē vajadzīgā atbalsta un nogrimst pelēkajā ikdienībā. Tikai jau ārkārtēji apdāvinātām rakstniecēm ir iespējams pacelties pāri pār šo pelēko ikdienību un tad arī ne viegli, bet izbaudot daudz rūgtuma, pārlaižot daudz negaisu un triecienu.”[5]

Pēdējo reizi labots: 24.11.2022 13:40:51