EN in English

Regīnas Ezeras darbu recepcija trimdā: garstāsta “Nakts bez mēnesnīcas” iestudējums Minsteres Latviešu ģimnāzijā

Blogā piedāvāju piezīmes referātam, kas nolasīts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra” (rīkotāji: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts un Latvijas Nacionālā bibliotēka)

Priekšlasījumā izmantotie materiāli – Austras Rudzītes piezīmes – atrodas Latviešu Kopības Vācijā (LKV) Minsteres arhīvā, Latviešu Centrā Minsterē (LCM), kur LU LFMI literatūras vortāla Literatura.lv komanda 2020. un 2021. gadā strādāja, īstenojot Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja atbalstītu projektu “Latviešu rakstnieki trimdā: Latviešu centra Minsterē dokumentu un fotogrāfiju pētniecība, atlase un digitalizācija”. Sirsnīgs paldies par atsaucību Latviešu Centrā Minsterē (LCM) bibliotēkas, arhīva un muzejistabu pārzinei Dinai Krastiņai un Latviešu Kopībai Vācijā.

Literātes un bibliotekāres Austras Rudzītes (dzimusi Zariņa; 1911–1991) biogrāfiju un darbus pētījušas un turpina pētīt mani kolēģi Inguna Daukste-Silasproģe, Eva Eglāja-Kristsone (dienasgrāmatas) un Ivars Šteinbergs (dzeja). Rudzīte studējusi LU Lauksaimniecības fakultātē, strādājusi Lauksaimniecības kamerā un Zemkopības ministrijā. Devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Studējusi Bonnas universitāte, 1953. gadā ieguvusi doktora grādu agronomijā, no 1954. līdz 1957. gadam studējusi teoloģiju, 20. gs. 50. gados strādājusi Baltijas Kristīgo studentu mītnē Annabergā, vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu. Bijusi skolotāja Minsteres Latviešu ģimnāzijā (1957–1978), bibliotēkas vadītāja (1957–1989) un bibliotēkas arhivāre (1989–1991).

Rudzīte izveidojusi un ilgstoši vadījusi MLĢ literāro un dramatisko pulciņu. Izveidojusi Minsterē plašāko Eiropas latviešu bibliotēku ārpus Latvijas, periodikas un rokrakstu krātuvi, kā arī J. Jaunsudrabiņa, Z. Mauriņas, P. Ērmaņa u. c. autoru piemiņas stūrīšus. Ceļvežu “Pa Jaunsudrabiņa pēdām Vestfālē”, “J. Jaunsudrabiņš Vestfālē” (abi 1982, pēdējais arī vācu valodā), “J. Jaunsudrabiņš no Riekstiņiem līdz Mēnesnīcai” (1988) autore. Apzinājusi J. Jaunsudrabiņa periodikā publicētos darbus izlasei “Kam dāvanas, tas nestāv dīkā” (1980). Publikācijas trimdas periodikā par latviešu trimdas skolām Vācijā, par latviešu rakstnieku darbību un dzīvesvietām Eiropā, par R. Blaumani, J. Jaunsudrabiņu, P. Ērmani u. c. personībām. (Inguna Daukste-Silasproģe, literatura.lv)

20. gs. 60. gadu beigas, 70. gadi ir laiks, kad arvien paplašinās un aktivizējas Latvijas un trimdas rakstnieku kontakti. Runājot tieši par Latvijā publicētās literatūras nonākšanu trimdā, “Jaunā Gaita” publicē Latvijas dzejnieku un prozaiķu darbus, recenzē tos, 70. gadu pirmajā pusē apgāds “Tilts” Hugo Skrastiņa vadībā Mineapolē izdod virkni Latvijas prozaiķu darbu: Alberta Bela “Saucēja balss” un izlase “Robeža”, kurā iekļauts romāns “Izmeklētājs” un stāsti, Zigmunda Skujiņa “Kailums”, Dagnijas Zigmontes stāstu krājums “Mārsils”, divas Skaidrītes Kaldupes grāmatas, trīs Vladimira Kaijaka romāni, Marģera Zariņa stāstu izlase, Laimoņa Pura romāns “Ēna ceļa garumā”. Dažādi Latvijas autoru darbi publicēti arī “Tilta” apgāda izdotajā žurnālā “Tilts”. Šīs grāmatu virknes un žurnāla iznākšanas apstākļi vēl nav pilnībā izpētīti, taču, protams, šajā kustībā nozīmīga loma ir Komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kā par to grāmatā “Dzelzsgriezēji” raksta Eva Eglāja-Kristsone.

1971. gadā par MLĢ latviešu valodas un literatūras skolotāju oficiālā apstiprināšanas kārtībā kļuva Tamāra Sinka pēc tam, kad darbu vairs nevarēja veikt Olija Trauciņa; kādu laiku Trauciņas slimības laikā viņu aizvietojuši Alberts Spoģis, Austris Grasis un Tamāra Sinka. Taču ne Austra Rudzīte.

“LARA’s Lapā”, 1977, nr. 7, Tamāra Sinka raksta: “Katru gadu abitūrijas klasē ir paredzēts pārskats par liriku, prozu un drāmu trimdā, tāpat arī par literātūru okupētajā Latvijā. Šī mācības gada virstemats ir: Rakstniecība neatkarīgajā Latvijā un pēc 2. pasaules kara. (..)

No Latvijas autoriem programmā šogad ir izraudzīta VIZMA BELŠEVICA, kas pārstāv patriotisko liriku okupētajā Latvijā. Ir paredzēts arī kda rakstnieka prozas darbs, kas atainotu turienes dzīvi. Var izvēlēties REGĪNAS EZERAS “Nakts bez mēnesnīcas”, ZIGMUNDA SKUJIŅA “Kailums” vai dažus stāstus no Dagnijas ZIGMONTES krājuma “Strazdu vakars”.

Pirms četriem gadiem interese par literātūru okupētajā Latvijā bija ļoti liela.

Jāpiebilst, ka Minsteres ģimnazijas īpatnējo apstākļu dēļ nevar pieminēt dažus autorus vairāk vai mazāk, nekā to gribētu trimdas latviešu vairākums.”

To, ka MLĢ vadības un pedagogu vidū bijušas ja ne domstarpības, tad vismaz diskusijas, liecina turpat ievietotais Eduarda Silkalna, Minsteres Latviešu gimnāzijas direktors 1975‒78, papildinājums: “Latviešu valodas zināšanas mūsu jauniešos gadu gaitā pasliktinās. No šādas parādības nav pasargāta arī MLĢ. [..] Par pareizo svarīguma secību [autoru izvēlei] uzlūkoju šādu:

1. Mūsu klasiķi, mūsu nacionālās literātūras paši pamati. Tie ir arī tautas vienotāji, jo viņus nenoklusē ari viņā pusē “dzelzs aizkaram”.

2. Trimdas autori [..]

3. Okupētās Latvijas autori. Ar tiem apejamies ļoti uzmanīgi, jo ievērojamai latviešu trimdas sabiedrības daļai pret šo autoru darbu uzņemšanu mūsu skolu programmās ir nopietni un man jāsaka, pamatoti iebildumi. Par tik, par cik okup. Latvijas autoriem pieskārāmies, cenšamies izvēlēties tādus, kas izrāda pretestību okupācijas režīmam (piem. Vizmu Belševicu) vai kas puslīdz objektīvi attēlo padomju ikdienu. (..)”

Kontekstam jāmin vēl dažas publikācijas no šī paša laikposma, proti, “Ziemeļamerikas latviešu teātru apvienības “Apkārtrakstā” 1977. gada septembrī publicēts arī jaunāko Latvijā izrādīto lugu saraksts, tajā minēti Jāņa Anerauda, Elmāra Ansona, Zentas Ērgles, Paula Putniņa, Ventas Vīgantes lugu nosaukumi. Šajā sakarā Arturs Rubenis rakstījis: “Bez svešumā rakstītām lugām esam atstājuši novārtā orģināllugas, kuras rakstītas kopš 1945. gada okupētajā Latvijā. Brīvajā pasaulē dzīvojot, nav attaisnojamas paniskās bailes runāt, lasīt vai pat izrādīt Latvijā uzrakstītās lugas.”

Ilze Šķipsna “LARA’s Lapā”, 1977, nr. 7, recenzijā par Veltas Rūķes-Draviņas frazeoloģismu krājumu “Vārds īstā vietā”, kurā iekļauti 113 frazeoloģismi no Regīnas Ezeras darbiem “Dzilnas sila balāde” un “Aka”; līdzās Ezerai no Latvijas autoriem visplašāk pārstāvēti arī Gunārs Priede un Zenta Ērgle, taču kopumā “pāri par pusi (54) ir tādu, kas tagad dzīvo Latvijā vai arī tur miruši pēc 1945. gada (..). Pret šādu autoru samēru arī nevar būt iebildumu tiem, kas pārstāv ieskatu, ka ir tikai viena latviešu literātūra un kultūra. Latvijā darbojas ievērojami vairāk autoru nekā ārzemēs, pie tam tie ir ciešākā sakarā ar latviešu valodas runātājiem [..]. Ezera pašlaik ir viena no visizcilākām prozistēm un arī ļoti ražīga ...”

Regīnas Ezeras “Nakts bez mēnesnīcas” ar žanra apzīmējumu “mozaīka” publicēta žurnālā “Zvaigzne”, 1970, augusts–novembris, 110 000 eks., šā paša gada decembrī grāmata nodota salikšanai izdevniecībā “Liesma”, jau 1971. gada janvārī parakstīta iespiešanai, iznākusi 45 000 metienā). Tātad grāmatai bijusi ļoti plaša auditorija.

Broņislavs Tabūns 1980. gadā rakstījis, ka ““Nakts bez mēnesnīcas” ir pats lakoniskākais un koncentrētākais, pats apdzīvotākais Ezeras vēstījums šai žanrā”.

Guntis Berelis Ezeras Rakstu 1. sējuma ievadā par šo darbu saka: “Un nu jau tā ir “īstā” Ezera. Izlīdzoties ar banalitāti, varētu teikt, ka beidzot viņa ir atradusi sevi. Vai – uztrāpījusi kādam dziļi slēptam un vien retajam rakstniekam pieejamam literāram nervam.” (Berelis 2000: 13).

Darba bzbūve – četru stāstītāju (Toms, Anna, Pīlādzītis, Autore, kura notikumos nav iesaistīta) monologs jeb “monoloģizētas runas”, arī iekšējais monologs, atmiņas. Šie monologi pārtrūkst un atkal turpinās, dodot vārdu citiem runātājiem, taču kopā mozaīkā veido stāsta kopējo sarunu, atklājot varoņu dzīves stāstus. Stāstītāji satiekas naktī nelielā lauku stacijā.


Austras Rudzītes (?) veidotais dramatizējums

Nav zināms pilns tēlotāju saraksts, režisors, mākslinieciskie un tehniskie darbinieki, kā arī tas, vai inscenējums izrādīts publiski. Dokumentu kopumu Latviešu Kopības Vācijā (LKV) Minsteres arhīvā var nosacīti iedalīt trīs daļās:

1. Sižeta konspekts

Atsevišķi sižeta konspekts rokrakstā uz 1 A4 un 20 neliela izmēra lapiņām.

Augšpusē MLĢ direktora Eduarda Silkalna izteikums (nenoskaidrs avots, iespējams, nav publicēts): “Uzlūkoju par mazu meistardarbu, vie[nu] no stilistiski krāšņākajiem un uzbūvē nostrādātāk[a]jiem gabaliem, [kādus] kopš “klasiķu” laikiem latviešu autori ir rakstījuši.”

Regīna Ezera Austras Rudzītes skatījumā ir antikristīga autore, tomēr to izvēlējusies. Domājams, ka pati, nevis izpildot Sildega rīkojumu.

Ezeras teksts mijas ar Rudzītes piezīmēm, piemēram: “Es ir kā zutis: spied sauju, cik cieši gribi, izlīdīs tikpat pa kādu pirkstu starpu. (tiktāl Ezeras teksts) Pīlādzītis grib iet pie kases, pirkt biļeti. Izvelk maku. Alīse raud! Sadzīvojām kopā 4 mēnešus. Viņai jau 49 gadi.” (Rudzītes kopsavilkums) (..) Pīlādzītis pie sevis izdomā visu, ko zina par Alīses dzīvi. Viņa raud, saka, ka mājās neatgriezīsies. Kā to saprast? (tālāk precīzi Ezeras teksts) Tev nav septiņpadsmit gadu un man nav septiņpadsmit, Alīse, atjēdzies! Man par spīti viņa metīsies zem riteņiem.”

2. Piezīmes, stāsta uzbūve “posmos”, personu sadalījums

8 A4 formāta lapas un titullapa

1. lappusē zem virsraksta – ierāmēts Eduarda Silkalna izteikums ar izcēlumiem

Rudzīte sadala darbu 5 daļās jeb posmos, papildus ievads un noslēgums.

“Stāsta uzbūve. Viss stāsts sadalīts

1. Ievads – ko AUTORE pastāsta īsumā par personām, kas darbosies.

Noslēgums – kas ir noticis pēc tam, kad stāsta varoņi vairs nedarbojas kopā, katrs brauc savā nodalījumā.

Bet pats stāsts sadalīts 5 posmos, ko ievada AUTORES teiktais, tiek pastāstīts, tā sakot, no malas skatoties.

Tad stāsta varoņi tikai 2 un atkal stāsta autore, tā 4 reizes. Beigās, 5. daļa – 5 autori [varoņi, stāstītāji] cits pēc cita, Toms pat runā 2 reizes.

Tātad no uzbūves vien saprotams, ka TOMS ir svarīgākā persona stāstā – kā viegla, tik tikko skarama pretspēlētāja vai dziesmas pavadone viņam ir ANNA.

Un kas ir PĪLĀDZĪTIS, kas arī uzstājas 4 reizes, tikai 2 reizes mazāk nekā Toms? Anna 3 reizes.

PĪLĀDZĪTIS dod stāstam fonu – runā ar visiem, jaucas ar visiem, runā, kad citi klusē, gan nebūdams nekādā saskarē ar citiem, pats tikai izmuld savu nelaimīgo dzērāja dzīvi – viņa pretspēlētāja Alīse.

Brīnišķīgi, traģiski un reizē tik izteiksmīgi parādītas viņu abu spēles beigas 141. lpp. un Alīses briesmīgā vientulība.

“Deg naktslampiņa, gaisma pusakla kā no svecēm. Alīse vēl aizvien klusi sēž ar to pašu lakatu galvā, sēž un sēž, kā apstāvēdama mironi.”

3. Dramatizējums

Pamats – 20 lpp. rokrakstā un mašīnrakstā, iespējami pilnīgs, taču dažu lappušu (vismaz viens Toma monologs) trūkst, jo manuskriptu veido atsevišķas ainas, kuras izdalītas tēlotājiem. Rodas sajūta, ka dramatizējuma pilns eksemplārs visiem tēlotājiemnemaz nav bijis pieejams. Papildus jāmin dažādi dublikāti un atsevišķu lomu izraksti.

Autores paņēmienu raksturošanai īss ieskats dramatizējuma sākumdaļā.

Būtiski īsināts Autores ievads, ar ko sākas romāns un kurā tiek aprakstīta Dzegu stacijas ēka un stacijā sēdošie “tālumnieki” Kristīne un Teodors Olmaņi, Emīlija, Liesma un Jāzeps, kā arī vēl ceļā esošie Skrastiņš un Rasa (taču visi šie apraksti tiek minēta dramatizējuma palīgmateriālos varoņu izskata un izturēšanās raksturojumam) un Patmalnieku mājās vēl esošais Pīlādzītis.

Dramatizējums sākas ar Autores tekstu, kurā lasītājs un skatītājs tiek iepazīstināts ar Annu un mazo Dainu, Annas māsasmeitu, kuru viņa ved uz staciju, lai nodotu māsai pa ceļam uz Rīgu.

Nākamā aina, arī atbilstoši Ezeras tekstam: Toma ceļš uz staciju. Īsināts Toma pirmais iekšējais monologs, kas lasītājam pavēsta par viņa veselības stāvokli, izmisumu un, iespējams nedziedināmo slimību, attiecīgi drīzās nāves nojausmas. Citāts no Ezeras romāna: “Tas pirmīt bija tikai māns, kaut kāda naiva ticība, kas mani laiku pa laikam pārņem, īpaši tajos retajos rītos, kad pamostos bez galvassāpēm ar labu domu, ka varbūt visu nelāgo esmu tikai nosapņojis. Bez šaubām – brīnumi nenotiek.” (17)

Šis būtiskais aspekts atklājas tikai dramatizējuma vidū, citā iekšējā monologā ar tekstu “.. mani satrieca tikai iespējamais, šausminošais nāves tuvums, kas man uzbruka nesagatavotam (..). .. neko, itin neko es vairs nepagūšu, nepagūšu, nepagūšu”. Tas acīmredzot arī iestudējumā risināts kā tikai publikai dzirdams, jo uzreiz pēc tā seko Annas replika “Par ko tu domā, Tom?”

Īsināts arī teksts, kas atklāj Toma īpašo statusu padomju pilsoņu un arī inteliģences vidū (Toms ir mākslinieks): “.. esmu redzējis gandrīz visu, pēc kā man kādreiz bija kārojies, ‒ Krimu, Parīzi un Kapri, kaut kādā ziņā pieradis pie domas, ka ne ar ko īsti pārsteigt mani nav iespējams, un pat samierinājies ar to.” (17)

Te jāpiebilst, ka Regīna Ezera pati nemēdza ceļot, viņai nav bijis intereses un dažkārt arī iespēju, vienīgi uz Maskavu uz PSRS Rakstnieku savienības kongresiem. Tas sakāms arī par vēlāk romānā tēloto Toma un viņa sievas labklājību un labiekārtoto māju – tā ir ģimene divatā bez bērniem, ar savstarpējo izlikšanos un noklusējumiem. Rakstniece uz Tomu raugās empātiski, taču tomēr kā uz svešo, citādo, vienīgi identificējoties ar ilgām pēc “tīrām” jūtām, kas arī pašai rakstniecei nav dotas (romāna rakstīšanas periodā turpinās viņas jūtu dzīve ar Gunāru Priedi, tā iespaidojusi arī nākamo romānu, slaveno “Aku”).

Saglabāta epizode, kurā Toms, garāmejot Patmalnieku mājām, redz sēžam Pīlādzīti, citēju: “Aizkars nav aizvilkts. Spuldze apgaismo istabu kā savdabīgu skatuvi. Tur ar seju pret logu sēž vīrietis. Uz galda stāv kortelītis, sēdētājs ielej sev glāzīti…”

Te atklājas Ezeras darbu kinematogrāfisms, kas tik piemērots arī dramatizējumiem, lai gan Ezeras darbi uz skatuves nonākuši reti, stagnācijas periodā faktiski tikpat kā nemaz. Vien 1987. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī iestudēts romāna “Zemdegas” dramatizējums ar nosaukumu “Mirāžas” (režisors un inscenētājs Semjons Losevs).

Nākamā aina veidota no Toma pirmā monologa noslēguma, kad viņš ceļā uz staciju sastop Annu un Dainu.

Tālāk vārds Pīlādzītim ainā Alīses mājā pirms došanās uz staciju. Tas sākas ar Pīlādzīša tekstu “Ko tu neteiksi, galvā iemeties tāds mazs žvingulītis. Bet arī kočiņš ir pie beigām…” Īsināti, iespējams, nepedagoģiskie, “iedzeršanas” skati un pārspriedumi par alkoholu un finansēm, piemēram: “Nenāktu par nāvi vēl kāda lāsīte grādīgāka dzēriena. Kārkliņi uz atvadībām kā ubagam iebāza mēteļa kabatā kočiņu zirgu šņabja, tikai iekārdināja. Tagad rīkli taisni kaltēt kaltē. Nauda būtu, vēl sveiki un veseli tie piecdesmit rubļi, ‒ bet kur tu ņemsi dzeramo? Ja tā padomā, nekas dzīvē nav pilnīgs. Citreiz tu, cilvēks, slienādamies staigā gar leti, acu priekšā sānus mirdzina pudeles un pudelītes, tikai ķešā šķind melnā nauda vai vēl biežāk – nešķind nekas.” (24)

Attiecīgi īsināta arī epizode ar rumāņu ruma pudeles meklēšanu un atrašanu, atstāta tikai aina ar noslēptās pases atrašanu Alīses korsetē.

Dzeršanas pieminējumi īsināti arī tālākā tekstā, Pīlādzīša monologā stacijā: “Tēvam bijām četri bērni, pats mālderis tāpat kā es. Nekāds negantais metējs nebija [tālākais svītrots], bet tikpat iedropēja šad un tad.” (67)

(Pēc iepriekšminētās stundu programmas spriežams, ka MLĢ audzēkņi ir lasījuši visu darbu, tāpēc gluži par cenzūru to uzskatīt nevar.)

Pīlādzīša monologi, kuri ir atvērti jeb dialoģizēti, sadalīti pa personām.

Austra Rudzīte dramatizējumā nevairās no padomju reālijām, gluži otrādi, šķiet, tās izvēlētas ar nodomu.

Pīlādzītis Jāzepam: “Vai jums, jaunais cilvēk, nemaz nav karsti ar pižiku? Kā goda vārdiņš? Jāzeps? Traktorists? Kārtīga šepte.” (69)

Izvēlēti arī dialogi par “naudas lietām”:“Neatmaksājas? Laikam daudz pelnāt? Oho! Jā, ar divsimt piecdesmit rubļiem mēnesī var atvest bekoniņu arī no bodes. Un sievai pāri simtam? (..) Ir gan kārtība: no laukiem brauc uz pilsētu pēc gaļas!” (70)

Lai arī Toms Austras Rudzītes piezīmēs ir atzīmēts kā viena no centrālajām personām, dramatizējumā viņš tāds īsti nešķiet, bet tas, protams, atkarīgs no režisora liktajiem akcentiem.

Dramatizējumā nav īstenoti Rudzītes piezīmēs liktie akcenti (pasvītrojumi), piemēram, minimāla loma ir viņa sievai kordebaleta māksliniecei Baibai un viņu ģimenes neveiksmei. Rudzīte konspektā iekļāvusi un pasvītrojusi romāna epizodi no Toma monologa par Baibas diviem abortiem, citēju: “Es labprāt vēlētos pēc sevis atstāt vismaz dēlus kā Anna, bet arī tas nenotiks, jo ir par vēlu. Abas reizes, kad mūsu – Baibas un mans – kopīgais bērns pieteica savas eksistences tiesības, mēs nolēmām “atlikt”. “Atlikt” ir ļoti saudzīgs un nevainīgs formulējums. Atlikt izbraukumu, atlikt iepirkšanos… Pirmoreiz tas notika tad, kad vēl mitinājāmies jumtistabiņā. Mēs a t l i k ā m, jo nebija cilvēciska mājokļa. Otrreiz mums piederēja māja, taču mēs atkal atlikām…” (84–85)

Vēl kā būtiska atzīmēta, bet dramatizējumā nav iekļauta Toma saruna ar stacijas kasieri. No Rudzītes piezīmēm: “Toms nopērk biļeti uz Rīgu, iespiests 23. X. Pārdevis biļeti, kasieris ieprasās: “Nezin, vai Rīgā var dabūt 45. numuru importa zābakus ar silto iekšu?”

Taču saglabāts Toma liriskais monologs romāna beigu daļā, kur Toms stāsta mazajai Dainai pasaku par divpadsmit gulbjiem un atceras pļavas malā izaugušo saudzējamo priedi. Drīzāk veidots kompromisa variants, lai visi iestudējumā iesaistītie varētu “izspēlēties”.

Vēl īsi raksturošu dažas epizodes, kas Rudzītei likušās svarīgas un dramatizējumā saglabātas:

Skrastiņš un Rasa, proti, gados vecāks (35) vīrietis, kolhoza agronoms, un krietni jaunāka meitene, skolotāja meita, kura Rīgā nav izturējusi konkursu Medicīnas institūtā, tāpēc tur nav iespējams dzīvot un piepildīt savus merkantilos sapņus: “Konkursu viņa neizturēja, atgriezās, sāka strādāt kolhozā par rēķinvedi. Cik tas viss ir apnicīgi un vienmuļi, un galvenais – pilnīgi bez perspektīvas, te var tikai novecot un sapiepēt vecmeitās, neko citu. Rīgā ar tādu izskatu, kāds ir viņai, varētu dabūt vietu vismaz “Saktā” vai “Bērnu pasaulē”, vai pat Modeļu namā pie tērpu demonstrēšanas. Lai Rīgā iekārtotos, ir kaut kur jāpierakstās, lai pierakstītos – jāuzrāda darba vieta. Protams, var rūpnīcā. Rūpnīcā… Kopmītnē… Astoņas, desmit metāla gultas… Naivas bildītes pie sienām, naivas tamborētas sedziņas… Nē, tas nav tas.” (92)

Emīlija sarunā ar Skrastiņu un Jāzepu: “Kā mēs te plēsāmies kādreiz. Nelaiķe Erna, es pati, re, šepat Teodors ar savu Kristīni, Annīte… Aizmuktu visi, kolchozs būtu nomurdējis. Palikām, lai kā kuro reizi bija. No sniega ziliem pirkstiem rausām laukā cukurbietes. Tagad jaunās baidās nodrāzt no nadziņiem sarkano laku… Netīk ne skatīties – dārzā mauc gumijas cimdus rokās. Kauns!” (96)

Visbeidzot, kā būtisku gribu minēt sarunu starp jaunības draugiem Bernātu un Pīlādzīti: “Cik sen neesam redzējušies? Laikam jau kopš tā paša četrdesmit trešā, kad, he-hē, paņēmām vagu pa ceļam uz iesaukšanas punktu.” (98) Tālākais nepieciešams konteksta saprašanai, taču īsināts acīmredzot “politisku” iemeslu dēļ: “Atsūta pavēsti, par neierašanos draud ar nāvessodu, bet, kad tu, muļķis, ierodies, pabāž zem deguna papīru: parakstiet, ka, sak, leģionā iestājies brīvprātīgi. Šinī dīķī bebri nedzīvo!” (98)

Tālākais teksts dramatizējumā saglabāts: “Tikai žēl, ka mums abiem bija jāizšķiras. Ja tā padomā, vai toreiz mums nāca prātā, ka satiksimies jau ar sirmām galvām kaut kādā tur Dzegu stacijā. Dzirdēju, dzirdēju, tu esot kļuvis slavens partizānis.

Bernāts: Parasts partizānis!

Pīlādzītis: Parasts? Kungs un Dievs (Rudzīte labo uz lielo burtu), vai tad partizānis kādreiz ir parasts? Tas ir varonis! (..) Laikam tagad tu ir liels priekšnieks? Tikai meža tehniķis? Nū-nū. Nogrēkojies kaut ko, vai, ka nekādu labāku amatu nedeva?”

Dramatizējumā nav iekļauta arī romānā tik būtiskā Pīlādzīša satikšanās ar Alīsi un atgriešanās viņas mājās (Rudzīte to izcēlusi savās piezīmēs), un iestudējums beidzas ar epizodi no Toma monologa vilcienā pēc tam, kad viņš neveiksmīgi mēģinājis sasaukt Annu, kas palikusi uz perona.


Secinājumi

Ezera pazīstama kā kinematogrāfiska autore, taču viņas darbi minimāli dramatizēti, vismaz padomju laikā. “Nakts bez mēnesnīcas” iestudējums Minsteres Latviešu ģimnāzijā ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais viņas darbu dramatizējums un iestudējums.

Ezeras grāmatas dramatizējums Minsteres Latviešu ģimnāzijas skolēniem ļāvis dziļāk iepazīt jaunāko literatūru, kas tapusi Latvijā, ārpus trimdas, izprast dažādas padomju reālijas un cilvēciskās attieksmes – tātad mācībspēki nebūt nebija meklējuši tikai vispārcilvēcisko, bet tieši liecības par dzīvi Padomju Latvijā, arī par izvēli vēsturiskās situācijās.


Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.


Pēdējo reizi labots: 14.02.2023 15:21:26