Rakstnieks – biogrāfiska prozas darba galvenais varonis stagnācijas periodā un mūsdienās

Blogā piedāvāju piezīmes no referāta, kas tika nolasīts Latvijas Universitātes konferencē “Jaunākā literatūra Latvijā II” 2021. gada 22. oktobrī.

Sākotnēji referātu iecerēju par stagnācijas perioda un mūsdienu biogrāfiskajiem romāniem un īsprozas darbiem, īpaši pievēršoties (1) darbu varoņu izvēlei (izdevēja, sabiedrības vai autora paša iekšējais pasūtījums), (2) šīs izvēles sabalsojumam ar prozas darbu autoru personībām un (3) apstākļiem, kas ietekmējuši darbu publicētās versijas. Iecere, jāatzīst, ir ļoti plaša – aplūkot mūsdienu biogrāfiskos prozas darbus (sērijā “Es esmu…” izdotos un citus) un stagnācijas periodā publicētos darbus, meklējot kopīgas iezīmes un pretstatus darbu uzbūvē, autoru biogrāfijās, arī iezīmējot darbus autoru pārējās daiļrades kontekstā. Piedāvāju ieskatu dažās tēmās, kas būtu risināmas turpmākajos pētījumos.

Igauņu zinātniece Epa Annusa (Epp Annus) par igauņu rakstnieku Jānu Krosu (Jaan Kross, 1920–2007) no postkoloniālisma teorijas skatpunkta rakstījusi: “Padomju laika populārāko rakstnieku vidū bija tie, kuri pievērsās nacionālajai pagātnei, kuri rakstīja modernisma vai reālisma virziena romānus par svarīgām (pirms)nacionālām personībām no pagājušajiem gadsimtiem. Šeit koloniālo laikmetu slāņošana kļuva par lasīšanas metodi: deviņpadsmitā gadsimta (un agrāku) vēsturiskās cīņas tika reinterpretētas, ņemot vērā divdesmitā gadsimta dilemmas. Igaunijas padomju laika kanoniskākā rakstnieka Jāna Krosa romānos un stāstos tika izmantotas modernisma tekstuālās stratēģijas, tie uzdeva epistemoloģiskus jautājumus no nacionālā skatpunkta. (..) Savas plašās darbības laikā Krosa dekoloniālā misija bija vismaz divējāda: viņš iepazīstināja ar vēsturiskām personībām – uzsverot, ka tie bija igauņi, – aktīviem vēstures subjektiem, izvirzot priekšplānā viņu nozīmīgo ieguldījumu zinātnē, mākslā vai politikā, un tādā veidā veicināja nacionālo lepnumu. Turklāt viņa varoņi sniedza lasītājiem modeļus ētisku jautājumu risināšanai, darbojoties koloniālā režīmā.” (Annus 2018: 159)

Manuprāt, šo domu var attiecināt arī uz Jāna Krosa kolēģiem ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā un Lietuvā. Stagnācijas perioda (1964–1985) rakstnieki, lai gan daži no viņiem darbojas joprojām, ar retiem izņēmumiem šobrīd ir piemirsti vai nav pietiekami būtiski, lai par viņiem rakstītu un runātu plašāk, izdotu viņu darbus atkārtoti. Piemēram, monogrāfiju un romānu sērijā “Es esmu…” (apgāds “Dienas Grāmata”) nav pārstāvēts neviens rakstnieks (ne prozists, ne dzejnieks), kura aktīvā radošā darbība notikusi Latvijā stagnācijas periodā. Andrejs Upīts un Vilis Lācis pārstāv iepriekšējo periodu – pēcstaļinismu un t.s. atkusni. No rakstnieces Laimas Kotas presē minētā (Adamaite 2021) iespējams secināt, ka sērijas romānam apsvērta arī Marģera Zariņa kandidatūra. Toties sērijā pārstāvēti trīs stagnācijas perioda rakstnieku laikabiedri no trimdas: Ilze Šķipsna, Gunars Janovskis un Anšlavs Eglītis. Šis secinājums mudina uzdot jautājumu: vai stagnācijas perioda rakstnieki, kuri dzīvoja un strādāja Latvijā, mums joprojām šķiet pārāk tuvi, pazīstami, arī saistāmi ar gluži personiskām saitēm, lai uzdrošinātos par viņiem rakstīt brīvi, arī revidējot līdzšinējos un esošos priekšstatus?

Jāatzīst gan, ka romāni un dokumentālā proza par šī laikposma rakstniekiem publicēti pirms sērijas “Es esmu…”: Jānis Rokpelnis rakstījis par Knutu Skujenieku, Gundega Repše – par Ojāru Vācieti, Nora Ikstena – par Regīnu Ezeru; tapušas monogrāfijas: Anda Kubuliņa rakstījusi par Vizmu Belševicu, Lita Silova par Marģeri Zariņu, Astrīda Skurbe par Andri Kolbergu un Vladimiru Kaijaku, Dace Lūse un Dace Ūdre – par Albertu Belu, nesen iznākusi Edgara Lāma monogrāfija par Olafu Gūtmani, u.c.

Savā ziņā stagnācijas laika rakstnieku aktualitāte nav zudusi, viņi ir līdzāsesoši, arī apcerot mūsdienu biogrāfiskos romānus un samērojot tos ar agrāko gadu veikumu. Piemēram, rakstniece Ieva Melgalve, recenzējot Māra Bērziņa romānu “Nākotnes kalējs” (2021) par Vili Lāci, raksta: “.. “Nākotnes kalēju” pilnīgi noteikti var izlasīt kā biogrāfisku romānu par Vili Lāci, darbu, kura vērtība slēpjas precīzi izklāstītos rakstnieka biogrāfijas faktos, personiskās un politiskās dzīves pavērsienos un rakstura atsegšanā – vārdu sakot, visā, ko mēs gaidām no slavena cilvēka biogrāfijas, kuru uzrakstījis kāds centīgs, apzinīgs un pieticīgs autors, tāds kārtīgs Jānis Kalniņš pretstatā, teiksim, Roaldam Dobrovenskim. Un, pat ja varētu iedomāties, ka post-postmodernisma situācijā šāds rakstības veids vairs “nav iespējams”, tomēr mums vēl arvien ir pieejams plašs klāsts mazrefleksīvu tekstu, kuru lasīšana, mēģinot nošķirt “autoru”, “stāstītāju” un “es personu”, sagādā neproduktīvas pseidointelektuālas mocības. Nu, lūk, ar šādām mocībām Māris Bērziņš laipni ļauj mums nenodarboties.” (Melgalve 2021)

Biogrāfisko romānu un monogrāfiju sērija “Es esmu…”, ņemot vērā tās vērienu un iesaistīto profesionālo autoru loku, ir mūsdienu biogrāfisko romānu lauka epicentrā, taču paralēli sērijai, arī pirms tās, iznākuši tādi darbi kā Ingunas Baueres romāns “Palieku tev uzticams” par Juri Neikenu, Jāņa Ūdra grāmata “Sievietes dzelme” par Ivandi Kaiju, Valda Rūmnieka romāns “Sudrabiņš” par Jāni Sudrabkalnu un citi. Līdzās prozas un literatūrzinātnes žanriem jāmin arī dramaturģija (piemēram, Māras Zālītes luga par Vili Lāci, Ingas Ābeles luga par Aspaziju), Leona Brieža kinoscenārijs par Austru Skujiņu un citi. Šos darbus vieno tas, ka par tiem publicēts maz recenziju, dažiem darbiem kritika vispār nav pievērsusies.

Nozīmīgākās personības

Manuprāt, svarīgi uzsvērt un atgādināt nozīmīgākās personas un darbus stagnācijas laika biogrāfiskajā prozā (papildu ziņas aicinu meklēt rakstnieku profilos LU LFMI vortālā www.literatura.lv):

Jānis Kalniņš (1922–2000), romāni “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (periodikā 1989, grāmatā 1991), stāstu krājums “Savādnieki” (1979) u.c.;

Zigmunds Skujiņš (dz. 1926), noveles “Neikens iet uz Roperbeķiem” (1973), “Sunākstes elēģija” (par Veco Stenderu, 1976), “Sātana eņģelis” (par Aspaziju, 1996), luga “Sveiks, mīļais Blaumani!” (1978), romāns “Siržu zagļa uznāciens” (2001) u.c.

Marģeris Zariņš (1910–1993), “Stāsti par Merķeli” (grāmatā “Apgaismības gadsimta ēnā”, 1980), stāsti: “Cik pulkstenis, ģenerāli?” (par Jāni Poruku, periodikā 1984), “Pirms 200 gadiem jeb Svētā vientiesība: Draudzes gana pārdomas, liriski un dramatiski dialogi” (par Veco Stenderu, periodikā 1984).

Antons Stankevičs (1928–2017), literarizēti biogrāfiski stāstījumi par Jani Rozentālu, Rūdolfu Blaumani, Emīlu Dārziņu, Jāni Jaunsudrabiņu, Edvardu Vulfu: “Pēc pirmajiem cīruļiem” (1962), “No Braku kalna” (1973), “Dvēseles atbalss” (1978), “Zem Neretas debesīm” (1988), “Dzīvoja reiz Edvards Vulfs...” (1993).

Saulcerīte Viese (1932–2004), grāmatas “Randenes vasara” (1965) un “Pasaules dziesma” (1973) par Raiņa bērnību un pusaudža gadiem, monogrāfijas “Aspazija” (1975), “Jaunais Rainis” (1982), “Mūža raksts” (par Krišjāni Baronu, 1985), apcere “Gājēji uz Mēnessdārzu” (1990), stāsts “Garlība Merķeļa sarunas ar nezināmo” (periodikā 1982), “Mūžīgie spārni” (“stāstījums par Aspazijas dzīvi”, 2004).

Lūcija Ķuzāne (1927), monogrāfija “Jūlijs Dievkociņš (1980), grāmatas “Saule mūžam mana” (“Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārais kontūrējums”, 1986) un “Saules koka meklētājs” (romāns par Jāni Veseli, 2000).

Atsaucoties uz Ievas Kalniņas rakstu “Biogrāfiskā romāna tipi mūsdienu latviešu literatūrā” (Kalniņa 2016/2017) un viņas piedāvāto klasifikāciju (pēc Ansgara Ninninga) attiecinot arī uz īsprozu, iespējams secināt, ka Jānis Kalniņš, Saulcerīte Viese, Antons Stankevičs, arī Lūcija Ķuzāne strādājuši dokumentālā romāna un daļēji reālistiskās iztēles žanrā, savukārt Skujiņa, Zariņa un Belševicas darbi jau pieder revizioniskās iztēles un pat metabiogrāfijas žanram.

Šajā kontekstā vērojams fenomens: Jānis Kalniņš – prozaiķis pārliecinoši “uzvar” Kalniņu – literatūrzinātnieku, lai gan, rakstniekam darbojoties prozā, paralēli top arī literatūrzinātniski darbi; Antons Stankevičs darbojas starpžanru telpā, taču nepārliecinoši, savukārt Saulcerīte Viese un Lūcija Ķuzāne darbojas hibrīdžanrā, par ko liecina viņu grāmatu apakšvirsraksti: monogrāfija, stāstījums, literārais kontūrējums utt.

Nepievēršoties teksta analīzei, tomēr jāuzsver, ka viena no galvenajām mērauklām, analizējot romānu tekstus, ir rakstnieka profesionalitāte, tāpēc romāniem un literāriem biogrāfiskajiem stāstījumiem nevar piemērot vienu un to pašu mērauklu. Jāatzīst, ka rakstnieku profesionālā varēšana ir ļoti atšķirīga gan stagnācijas laika darbu vidū (par to liecina arī tālaika kritika), gan mūsdienās, tai skaitā sērijas “Es esmu…” ietvaros.

Sērijas “Es esmu…” sakarā bieži tiek piesaukta sērijas iniciatore rakstniece Gundega Repše, retāk – izdevēja un redaktore Dace Sparāne-Freimane, redaktore Gundega Blumberga un konsultants Vents Zvaigzne. Arī stagnācijas laikā darbojās personības, kuras ierosināja, mudināja, atgādināja, organizēja. Viena no tām ir ģeogrāfs, rakstnieks un izdevniecības “Liesma” redaktors Arturs Lielais (1920–1981), kurš pēc Maskavas izdevniecību parauga “Liesmā” iedibinājis grāmatu sērijas “Stāsti par vēsturi”, “Stāsti par dabu”, “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”, “Ievērojamu cilvēku dzīve”, arī sēriju “Latviešu stāsts un novele”.

Jānis Kalniņš nekrologā Arturam Lielajam ir rakstījis: “Ikdienā Arturs Lielais bija izdevniecības darbinieks – redaktors, redakcijas vadītājs, kad viņa rūpe bija, lai pie lasītājiem nonāktu labas grāmatas. Te, cik tiku ievērojis, viņa sirds jo īpaši bija pieķērusies tādām grāmatām, kas, kā agrāk sacīja, nestu zināšanas tautā. Viņam patika t. s. sēriju izdevumi (..). Viņa sapnis bija, lai šais sērijās ienāktu grāmatas, kas stāstītu par mūsu republikas vēsturi, tās ievērojamiem cilvēkiem un lai rastos autori, kas šai virzienā aktīvi strādātu. Nebija reizes, kad, sastopoties ar Arturu Lielo, netiktu cilāti šādi jautājumi. Jāsaka atklāti – arī mani viņš gluži negaidot ierāva šai nodomu un fantazēšanas virpulī un mudināt mudināja rakstīt viņa vadītajai redakcijai šādas grāmatas. Man pat šķita, ka viņš ir priecīgāks par mani pašu, kad viņam bija izdevies manu jau agrāk izdoto biogrāfisko romānu par Andreju Pumpuru no jauna nodrukāt sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve”. (..) Arturs Lielais nelikās mierā, līdz tiku sarakstījis biogrāfisko romānu “Rainis”, bez šīs viņa uzticības diezin vai pie šī sarežģītā darba būtu ķēries. Pēc tam: “Ļoti vajadzētu kaut ko līdzīgu arī par Ausekli!” Vairākus gadus atrunājos, bet Arturs Lielais panāca savu (..).” (Kalniņš 1981).

Ierosmes – iekšējais un ārējais pasūtījums

Stagnācijas laikā prozas īsajās formās – stāstos, novelēs –, salīdzinot ar romāniem, bija iespējama tūlītēja rezonanse, rakstniekiem iesaistoties rakstnieku jubilejās vai vēsturisku notikumu atzīmēšanā, izceļot un reabilitējot šo notikumu galvenās figūras. Piemēram, pirmo Latviešu Dziesmu svētku simtgade rosinājusi Zigmundu Skujiņu pievērsties dziesmu svētku tradīcijas aizsācējam mācītājam un rakstniekam Juris Neikenam (1826–1868), noveles “Neikens iet uz Roperbeķiem” (1973) varonim, savukārt igauņu rakstnieka Jāna Krosa stāstā “Stunda grozāmkrēslā” (1971) darbojas viens no pirmo Igauņu dziesmu svētku (1869) rīkotājiem žurnālists Johans Voldemārs Jansens (Johann Voldemar Jannsen, 1819–1890). Izcilā Renesanses gleznotāja Mihela Sitova (Michel Sittow, ap 1469–1525), kurš dzīvojis Igaunijā, 500 gadu jubilejas sakarā tapis Jāna Krosa stāsts “Četri monologi Svētā Jura lietā” (1970). Jāmin arī Saulcerītes Vieses grāmata “Randenes vasara”, kas iznāk Raiņa simtgadē, un grāmata par Krišjāni Baronu viņa 150 gadu jubilejā. Tradīcija pieskaņoties gadskārtām turpinās arī mūsdienās, piemēram, Ingas Žoludes romāns “Vendenes lotospuķe” (2021) nāk klajā Jāņa Poruka 150 gadu jubilejas gadā.

Neatkarīgi no jubileju kalendāra, sekojot iekšējam vai ārējam pasūtījumam, tapuši tādi darbi kā Vizmas Belševicas prozas cikls ar nosacītu nosaukumu “Ceļā uz Ansu Lerhi-Puškaiti” (nepabeigts, publicēts 2017), Andra Zeibota “Krauklis” (2020), Ingas Gailes romāns “Rakstītāja” (2020), Andra Akmentiņa romāns “Meklējot Ezeriņu” (2021), Ingunas Baueres darbi par rakstniekiem un viņiem pietuvinātām personām. Nereti šajos darbos pilnībā vai daļēji saskan autora un tēlojamā rakstnieka personību atbilsmes, piemēram, Skujiņš tēlo savu vienaudzi Neikenu. 1973. gadā, kad top novele “Neikens iet uz Roperbeķiem” par 42 gadus vecā Neikena mūža noslēgumu, Skujiņam ir 47 gadi. Viņa romānā “Vīrietis labākajos gados” (1975) ir šādas rindas: “– Nu tad kā, – es jautāju, – vai romānu pabeidzāt? – Gandrīz, – sacīja Skujiņš. – Gadījās tikai pa starpu citi darbi, vajadzēja uzrakstīt par Neikenu. Kaut gan – tas pats vien ir. Izrādās, vīrietis labākajos gados – ārkārtīgi veca problēma.” (Skujiņš 1975: 370–371)

Andris Akmentiņš romānā “Meklējot Ezeriņu” (2021) rakstījis: “(..) esmu pēdējā laikā visai aizņemts, lai pabeigtu romānu par romāna nepabeigšanu un paliktu dzīvs, nomirstot kopā ar autoru.” (Akmentiņš 2020: 326) Zanda Gūtmane rakstījusi, ka “šī ironiskā frāze romāna beigu daļā .. atsaucas ne tikai uz Ezeriņa neuzrakstīto romānu, bet arī liecina par autora iepazītās personības pasaultelpas neizzināmību un viņa identificēšanās pakāpi ar apraksta objektu” (Gūtmane 2021).

Par autora un literārajā darbā tēlojamā rakstnieka personību saplūsmi liecina arī rakstnieka Viļa Kasima teiktais par Ingas Gailes “Rakstītāju” vietnē “Goodreads”: “Viena no tām grāmatām, kur daudz vairāk var gūt, spējot identificēties ar protagonisti, kā to noteikti izdarījusi autore. Mums, pārējiem, tad tiek impresionistiskas skices un dažas spilgtas ainas.”

Vēstījums pirmajā personā – problēma vai iespēja?

Lučia Boldrini (Lucia Boldrini) grāmatā “Autobiographies of Others. Historical Subjects and Literary Fiction” (2012) aplūko jēdzienu “heterobiography”, proti, biogrāfija, ko sarakstījusi kāda cita persona, pretstats autobiogrāfijai; izdomāts vēsturiskas personas dzīves stāsts pirmajā personā. Boldrini aplūko šī paņēmiena plašo izmantojumu, lai kritiski atspoguļotu cilvēka vēsturisko un filozofisko izpratni, individuālo identitāti, kā arī personas un varas attiecības. Boldrini raksta, ka šādos tekstos, kas sarakstīti pirmajā personā, “gramatiskā pirmā persona kļūst par tikšanās vietu, skatuvi, uz kuras tiek izspēlētas un izpētītas attiecības starp vēsturiskajām, izdomātajām un autora (authorial) subjektivitātēm “dubultajā es” personā, kas pieder autoram un stāstošajam vēsturiskajam varonim, izdomātajam vēstītājam un vēsturiskajai personai” (Boldrini 2012: 2). Boldrini aplūko ētiskās sekas, pieņemot citas personas balsi, un autora atbildības problēmu.

Lai arī, sākot reklamēt sēriju “Es esmu…”, šķiet, tika izskanējis, ka visi sērijas romāni tikšot rakstīti pirmajā personā, tādi līdz šim ir Māra Bērziņa romāns “Nākotnes kalējs” par Vili Lāci un Ilzes Jansones “Laika rēķins” par Ilzi Šķipsnu, daļēji (dažas nodaļas) Ingas Gailes “Rakstītāja” par Ivandi Kaiju un daļēji (pirmā daļa) – Andra Akmentiņa romāns “Meklējot Ezeriņu”. Andris Zeibots un Laima Kota romānus sarakstījuši trešajā personā.

Iespējams, kļūdos, taču paņēmiens biogrāfisko darbu vēstījumu veidot pirmajā personā, tiesa gan, daļēji, sapludinot un lēkājot starp autora vēstījumu trešajā personā un protagonista iekšējo monologu, manuprāt, aizsākas tieši stagnācijas periodā ar Skujiņa noveli “Neikens iet uz Roperbeķiem” un desmit gadus vēlāk – Marģera Zariņa stāstiem par Jāni Poruku un Veco Stenderu, tātad zināmā mērā var apgalvot, ka mūsdienās publicēto darbu šķietami problemātiskais vēstījuma paņēmiens turpina stagnācijas perioda tradīciju.

Secinājumi

Stagnācijas perioda un mūsdienu biogrāfiskos romānus par rakstniekiem vieno rakstnieku, izdevēju un lasītāju auditorijas interese par nācijai nozīmīgām, kā arī piemirstām personībām. Darbus dažādos prozas žanros raksturo gan literārā kvalitāte, gan ierosmes darbu tapšanā, piemēram, vēsturisku notikumu gadadienas, vēsturisku personu (arī rakstnieku) jubilejas. Līdzās šādam ārēju apstākļu vai institūciju noteiktam pasūtījumam būtiska ir rakstnieka personīgā motivācija jeb iekšējais pasūtījums. Nozīmīga loma ir institūcijām un personībām, kas veicina radošo darbu un līdzdarbojas procesā – redaktoriem un izdevējiem. Liecības par iekšējā un ārējā pasūtījuma izpildi sniedz autora un viņa varoņa attieksmes daiļliteratūrā un atskaņas citos darbos.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Literatūra

Adamaite, Undīne (2021). Kaimiņiene, kas visu redz. Intervija ar rakstnieci Laimu Kotu. Diena, 16.01. Pieejams šeit.

Akmentiņš, Andris (2021). Meklējot Ezeriņu. Rīga: Dienas Grāmata.

Annus, Epp (2018). Soviet Postcolonial Studies. A View from the Western Borderlands. New York: Routledge.

Boldrini, Lucia (2012). Autobiographies of Others. Historical Subjects and Literary Fiction. New York: Routledge.

Gūtmane, Zanda (2021). Kopdarbs portreta radīšanā. Satori, 09.03. Pieejams šeit.

Kalniņa, Ieva (2016/2017). Biogrāfiskā romāna tipi mūsdienu latviešu literatūrā. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 53, 38.–45. lpp. Pieejams šeit.

Kalniņš, Jānis (1981). Atvadu rindas Arturam Lielajam. Karogs, Nr. 5. Pieejams šeit.

Melgalve, Ieva (2021). Ideoloģijas kalēji. Satori, 19.10. Pieejams šeit.

Skujiņš, Zigmunds (1975). Vīrietis labākajos gados. Liesma.

Pēdējo reizi labots: 15.02.2022 20:52:01