Rakstnieka un varas attiecības Jāņa Kalniņa īsprozā

Blogā piedāvāju piezīmes referātam, kas tika nolasīts Latvijas Universitātes 80. starptautiskās zinātniskās konferences latvistikas plenārsēdē “Literatūras un literatūrzinātnes krustceles. Jānim Kalniņam – 100” (rīkotāji: Memoriālo muzeju apvienība un LU Humanitāro zinātņu fakultāte) 2022. gada 8. aprīlī Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā.

Referāts sniedz ieskatu rakstnieka un literatūrzinātnieka Jāņa Kalniņa (1923–2000) stagnācijas periodā (1964–1985) publicētajā īsprozā (krājumi “Mūžība”, 1971, “Savādnieki”, 1979, “Hronists un Velns”, 1985), kuriem būtiska nozīme Kalniņa daiļrades kontekstā, taču literatūras vēsturē tos aizēnojuši viņa monumentālie biogrāfiskie romāni.

Pēc laikabiedru izteikumiem secināms, ka Jānis Kalniņš ir viens no godprātīgākajiem latviešu literatūrzinātniekiem un rakstniekiem, kuram turklāt izdevās būtisku devumu sniegt kā zinātniskajā un administratīvajā darbā – aplūkojamajā periodā, kas gandrīz precīzi sakrīt ar stagnācijas perioda robežām, Kalniņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors (1963–1983) – tā daiļliteratūrā. Vai arī Kalniņš būtu ierindojams “kolaboracionistu un režīma atbalstītāju” (Ūdre 1993: 163) vidū? No darba institūtā viņš aiziet 1983. gadā – perestroikas laiks vēl nav pienācis. Vai Kalniņš šim laikam nebūtu piemērots, vai arī gluži otrādi?

Referāta nosaukumā minētais “rakstnieks” interpretējams vismaz divējādi: rakstnieks kā protagonists, un rakstnieks kā profesija. Arī rakstnieka un varas attiecības iespējams skatīt divējādi: gan identificējot cenzūras ietekmi darbu publikācijās, gan autora kā personības attieksmes pret varu un attiecības ar to. Atšķirībā no romāna “Rainis” tapšanas un izdošanas vēstures, kuru autors dokumentējis, par Kalniņa īsprozas darbiem šādu liecību trūkst, tās vēl jāpēta Jāņa Kalniņa plašajā arhīvā (rakstnieka dokumenti un manuskripti glabājas gan LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, gan viņa meitas, profesores Ievas Kalniņas personīgajā arhīvā).

Pētnieku rīcībā, vismaz pagaidām, nav liecību par cenzūras iejaukšanos Kalniņa īsprozas darbu publikāciju sakarā. Pats autors dokumentējis tikai romāna “Rainis” tapšanu un ceļu pie lasītājiem. Tāpēc Kalniņa īsprozas darbu sakarā mudinoši liekas ieskicēt viņa kā rakstnieka attiecības ar varu un to atspoguļojumu viņa darbos, intervijās un citās liecībās.

Bet vispirms īsi par Kalniņa īsprozu.

1964. gadā nāk klajā teātra un literatūras kritiķa un zinātnieka Jāņa Kalniņa pirmais romāns “Andrejs Pumpurs”, pēc kura sarakstīšanas rakstnieks pievēršas bērnības atmiņām. 1968. gadā tiek publicēta bērnības atmiņu grāmata “Kad strazdi svelpj”, kā rakstīts aktuālajā kritikā, “paša zēnības gadu poetizētas atceres ainas buržuāziskās Latvijas fonā” (Zeile 1979). Turklāt recenzents Pēteris Zeile šajā 1979. gadā rakstītajā tekstā nevairās citēt paša Jāņa Kalniņa rakstīto, proti, ka bērnības atmiņu “grāmata pamazām tikusi aizauklēta garajās un garlaicīgajās sēdēs un sapulcēs, kavējoties neaizmirstamajās, saules, pļavu smaržas un rasas pilnajās bērnības ikdienišķo brīnumu dienās”. Te jau varbūt, caur humoru, vērojama zināma pretestība, proti, vadošs darbinieks oficiālās sanāksmēs nav simtprocentīgi klātesošs, bet raksta atmiņas par “buržuāzisko” Latviju.

1971. gadā – krājums “Mūžība”, teiksmas un teiksmaini stāsti, kurā jau jaušama rakstnieka interese par tautas likteņgaitu, iejušanās “cīņā starp apspiestajiem un nomācējiem, starp dzīvību un nāvi, starp cilvēka godu, vīrišķību un nelietību, starp patiesību, īstām kultūras vērtībām un meliem, izturību un cilvēka necienīgu divkosīgu pielāgošanos” (Turpat.). Grāmata nodota salikšanai 12.01.1971., parakstīta iespiešanai 07.04.1971., jau maijā bijusi nopērkama grāmatnīcās, tātad izdota bez aizķeršanās, gandrīz triecientempā. Krājumā iekļautie stāsti iepriekš periodikā nav tikuši publicēti, taču viens no darbiem skanējis radiopārraidē: “[“Liesmas” redaktors un rakstnieks Artūrs Lielais] bija pa radio dzirdējis manu stāstu “Mūžība” un tūlīt nākamajā dienā zvanīja – jā, kas man tur esot, viņš esot gatavs drukātājs, vai neesot tādā virzienā kaut kas vairāk? Un tā arī radās grāmata ar minētā stāsta nosaukumu.” (Kalniņš 1981)

1977. gadā iznāk Kalniņa pazīstamākais romāns “Rainis”, un jau 1979. gadā stāstu krājums “Savādnieki”, tā darbu varoņi: Veidenbaums, Blaumanis, Pērsietis, Vecais Stenders, azerbaidžāņu dzejnieks Nesīmi un norvēģu dziesminieks Sigurdsons. 80. gados publicēts krājums “Hronists un Velns” (1985), romāni par Ausekli (1981) un brāļiem Kaudzītēm (periodikā 1989, grāmatā 1991) bērnības atmiņu otrā daļa “Sudraba karote” (1986), savukārt 1993. gadā – īsprozas krājums “Sadursmes krēslas laikmetā” ar okupācijas laikā rakstītajiem darbiem.

Atsaucoties uz igauņu zinātnieces Epas Annusas (Annus 2018: 159) vērojumu no padomju postkoloniālisma studiju skatpunkta uz populārajiem baltiešu rakstniekiem, īpaši viņu vidū izceļot igauņu rakstnieku Jānu Krosu, var apgalvot, ka arī Jānis Kalniņš, līdzās Zigmundam Skujiņam, Antonam Stankevičam, Līvijai Volkovai un Saulcerītei Viesei, rakstot darbus par pagājušo gadsimtu personībām (Kalniņa romāni “Rainis”, 1977, un “Auseklis”, 1981, stāstu krājums “Savādnieki”), īstenoja divējādu dekoloniālo misiju, proti, iepazīstināja lasītājus ar aizmirstām vai mazzināmām vēsturiskām personībām, kuras bija latvieši vai saistīti ar Latviju, uzsverot viņu ieguldījumu nacionālajā kultūrā un varoņu biogrāfijās izgaismojot modeļus ētisku jautājumu risināšanai koloniālā režīma apstākļos (Turpat.), kuros vērīgs lasītājs varēja vilkt diezgan ciešas paralēles ar stagnācijas periodu.

Interesanti, ka vairāki rakstnieki 70. gados apcer un sniedz atšķirīgas versijas par vienām un tām pašām personībām: Jānis Kalniņš un Zigmunds Skujiņš raksta par Veco Stenderu, Jānis Kalniņš, Antons Stankevičs un atkal Skujiņš – par Rūdolfu Blaumani, Līvija Volkova un Jānis Kalniņš – par Eduardu Veidenbaumu. Taču Kalniņš ir vienīgais, kurš pievērsies Pērsietim un Andrejam Pumpuram. Savukārt Jāņa Kalniņa stāsts “Gleznotājs un Jūdass” grāmatā “Mūžība” par kādu Milānas gleznotāju Frančesku Skarlati sabalsojas ar Jāna Krosa stāstu “Četri monologi Svētā Jura lietā” (1970) par izcilo Renesanses gleznotāju Mihelu Stovu (c. 1469–1525), kurš dzīvojis Igaunijā; stāsts tapis gleznotāja 500 gadu jubilejas sakarā.

Stāstu krājuma “Sadursmes krēslas laikmetā”, kas iznācis jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, pēcvārdā autors reflektē par valsts varas un indivīda attiecībām un sadursmēm: “Cilvēka alkas dzīvot pēc savas sirdsapziņas likumiem un – pretstatā – valsts varas centieni noteikt, kā cilvēkam pasaulē dzīvojams, – ko viņš drīkst uzskatīt par labu, ko par sliktu. Kas domājams, kas runājams, kas rakstāms, un ko nedrīkst domāt un nedrīkst – pasargi Dievs! – runāt, rakstīt. Šie jautājumi īsteni mani nodarbinājuši, kopš vien vispār esmu stāstus rakstījis, un es sākumā nemaz netiku pamanījis, ka atkal un atkal atgriežos pie tiem. Tagad, no zināmas gadu tāles uz savu darbu noraugoties, saprotu, ka par šādu manas domāšanas un rakstīšanas ievirzi laikam brīnīties nenāktos – visa mana apzinātā dzīvošana ir noritējusi laikmetos un laikmetu pārvērtībās [salīdzina dažādus laikmetus – J.O.], kad dažādas varas ar pastiprinātu neiecietību ir uzmanījušas to tautu, kurai es piederu, allaž skaļtarkšķīgi raudzīdamas iegalvot, ka patlaban ikvienam latvietim, visai latviešu tautai ir pienācis īstais patiesas brīvestības un gluži pasakaini cerīgas laimestības laikmets un ka tāpēc šīs varas jāsaņem ar prieka un draudzības jūtām, vēl vairāk, – šīs jūtas, šīs patiesības skaļi jāapliecina, kolīdz rītā acis vaļā veri un tā augu dienu cauri, līdz pat acu aizvēršanai vakarā vai naktī. Briesmīgums ir tas, ka būtībā ir izdzīvots cauri veselam šausmu laikmetam, kad trakojusi zvēriska necilvēcība un pār latviešu tautu, tās likteni stāvējis pacelts bendes zobens un ir bijis jādzīvo drausmajā sajūtā, ka šis zobens slīd arvien zemāk un zemāk. Bijis jādzīvo? Vai tā nav joprojām? Vai pārstājuši šurpu plūst tie cittautiešu viļņi, kam jau pēc cariskās patvaldības šovinistu ieceres vajadzēja noslīcināt latviešu tautu, iznīcināt to? Šī kolonizācijas politika nu jau turpat pusgadsimtu turpināta ar tik konsekventu neatlaidību, pašmāju kangariem ar apbrīnojamu iztapību šai procesā līdzi darbojoties, ka vairāk nekā jelkad Latvijas vēsturē apdraudēta latviešu tautas pastāvēšanas iespēja, tā tautas pastāvēšanai ir briesmīgāka par visļaunākajiem mēra gadiem, kas vien Latviju jelkad piemeklējuši.” (Kalniņš 1993: 219)

“Ka tiek sabradāta, iznīcināta mana tauta, – šī sajūta mani garus gadus cauri ne mirkli nav atstājusi, un, šķiet, tā vairāk vai mazāk spēcīgi ir ienākusi gandrīz visos stāstos,” raksta Kalniņš (Turpat.) un intervijā Inesei Treimanei 1994. gadā piebildis: “Lasītājs, protams, biogrāfiskā romānā pirmām kārtām meklē to cilvēku, par kuru ir rakstīts, – Pumpuru, Raini vai citu. Bet man vienmēr ir bijis, vismaz paša izjusts, virsuzdevums, kurš nesakrīt ar to cilvēku vien. (..) Caur lielu domātāju, caur lielu rakstnieku to var pasacīt. Kurpretī “Kalna Kaibēni” — tie man bija īpatnēji mīļi tai nozīmē, ka tur nav tāds Raiņa lieluma cilvēks vai varonis. Es tur tieši gribēju parādīt, ko var izdarīt, pat necilā vietā strādājot, ja ir laba vēlēšanās, griba. Un Kaudzītes taču paspēja ļoti daudz izdarīt. (..) Tā ka te tādas divas lietas – viens, kas dzīvo pasaules priekšā, otrs savā pagastā, bet abi cilvēciskā ziņā man likās viena lieluma, vienādi interesanti. Te viens ceļš uz Latviju – ar lieliem darbiem un vārdiem, te otrs – tas ikdienas darbs.”

Īpaši nozīmīgs un daudzslāņains, tēlojot latviešu rakstnieku savā pagastā ikdienas maizes darbā, ir Kalniņa stāsts “Turaidas pagastskrīveris” (1979), kurā rakstnieka Pērsieša (īstajā vārdā Kārlis Zemītis, 1862–1901) liktenī, nespējot izšķirties starp administratora amatu un rakstnieka aicinājumu, tēlota paša Kalniņa emocionālā dilemma, ieņemot institūta direktora posteni un cīnoties par daiļliteratūrai atlicināmo laiku ikdienas birokrātisko pienākumu pārsvarā. Jānis Kalniņš intervijā teicis: “Vislabāk es jūtos, ja man kāds velns pie rokas vai gatavi sižeti. Es, teiksim, par Pērsieti rakstīju. Viņam tāds liktenis, dzīve viņu samala. Es tolaik institūtā strādāju. Ar savu ikdienas darbu man tas institūts bija tā apnicis, līdz kaklam! Nu tad es viņu tajā Pērsietī uzrakstīju.” (Treimane 1994, 170).

Kalniņš stāstā attēlo sevi kā funkcionāru, varas pārstāvi, atklājot dziļu personīgu traģēdiju; tā vēl jāpēta gan Kalniņa kā zinātniska institūta vadītāja aspektā, gan romāna “Rainis” tapšanas kontekstā. To apliecina rakstnieka pievēršanās tādai ētiskai kategorijai kā amatpersonas gods, tēlojot ļaudis, kas arvien vēlas viņu cienāt un uzturēt labas attiecības (“Ja vien viņš gribētu, pat par šādu alus stopu viņam nebūtu ne graša jāizdod pašam – pagastā ir pietiekami daudz cilvēku, kam pie sava skrīvera allaž kādas darīšanas kārtojamas, tie būtu gatavi ne tikai ar alu vien pacienāt, skrīveris vienmēr ir uzmanāms un apkalpojams – tā ir pagasta ļaužu goda lieta. Bet Turaidas pagastskrīveris Kārlis Zemītis nekā no šīs pakalpības un laipnības nekāroja, viņš no ļaužu liekas iztapības un goda parādīšanas par vairījās, kļuva īgns un dzēlīgs.” (Kalniņš 1979: 111)), un amatpersonas un rakstnieka amatu attieksmēm: “Jo Kārlis Zemītis nebija tikai Turaidas pagastskrīveris, viņš bija arī cilvēks, kurš, kā to sacīja viņa priekšnieks Rīgā, būdams ierēdnis, “diemžēl sagatavo arī tādus rakstījumus, ko valsts no sava ierēdņa neprasa un kas nav nevienā arhīvā pēc izlietošanas ievietojami”. Kārlis Zemītis rakstīja stāstus un fabulas.” (Turpat: 112), un: “Ir taču cilvēki šai raibajā dieva pasaulītē, kas gan zina manu vārdu, bet nemaz nezina, ka es esmu tik cienījama persona kā Turaidas pagastskrīveris (..). Šie vientiesīgie domā, ka es pirmām kārtām esmu cilvēks, kas sacer pantiņus un stāstiņus. Šo ļautiņu vidū ir pat tādi, kas uzskata, ka tie ir gluži noderīgi pantiņi un stāstiņi, ko es sarakstu.” // “Jā, kas tad īsteni es esmu?” (Turpat: 113)

“Turaidas pagastskrīveris” ir tieša liecība par Kalniņa nodomiem 20. gadsimta 70. gados veikt radikālas pārmaiņas savā profesionālajā dzīvē un turpmāk nodoties tikai daiļliteratūrai un literatūras pētniecībai Šī iecere, ka īstenojas 1983. gadā, saistāma arī ar duālām izjūtām. Par to liecina vairākas epizodes: “Bet pats briesmīgākais, kas tādā pasākumā varētu notikt, ja viņš, uz Siguldu pārceldamies, reizē būtu aizgājis no rakstniecības dzīvības saknēm. Vai nav tā, ka tieši pati sliktākā, ļaunākā ikdiena ir vislabākā dzīvības devēja rakstnieka spalvai?” (Turpat: 126); “Varbūt patiešām dzīves grūtums, ko viņš sajuta, nāca tieši no šīs rakstīšanas? (..) Rakstīšana viņam nav devusi ne īpašu slavu, ne godu, ir vienīgi iejaucējusi asinīs šo neapmierinātību, šo pārliecību, ka pats augstākais cilvēka dzīvē tomēr nav iekļūt ar abām kājām pilnā silē.” (Turpat: 128); “.. viss jāizbeidz, jāizbeidz! Savā mūžā viņš ir bezgala daudz papīra iztērējis birokrātijai un kancelejām. Ir jāizbeidz. Ir noteikti viss jāizbeidz. Vismaz kaut kāda pārmaiņa vajadzīga.” (Turpat: 129)

Gan “Turaidas pagastskrīverim”, gan vairākiem citiem krājuma “Savādnieki” darbiem piemīt augsta vispārinājuma pakāpe par funkcionāra un rakstnieka attieksmēm ar laikmetu un varu, taču pavisam citā laikmetā un apstākļos, nekā tajos, kuros bija lemts dzīvot autoram. Vai Jānis Kalniņš būtu vēlējies tēlot savu laiku? Uz to viņš atbildējis intervijājau pēc neatkarības atgūšanas: “Viss tas [padomju] laiks bija tāds, kas nemaz nevedināja uz nopietnu pētīšanu. Spriedumi jau bija gatavi. Jau iepriekš zināms, pie kā jānonāk. Tas neveicināja iedziļināšanos. (..) Ja es šodien to rakstītu... Tur bija tik daudz tie cilvēki iejūgti politikā... Un rakstnieku aprindas... Kad es viņus sāku pazīt, es jau strādāju institūtā. Un pa literatūrzinātnes līniju, jāsaka, Rakstnieku savienība bija pats reakcijas centrs, vismelnākais. Visi tie vērtējumi, kurus tagad apspriež – vai dieniņ, tie taču ir ar mīļo rakstnieku svētību. Tur ir Niedra, Bērce. Nē, nekad neesmu domājis par to rakstīt. Man nav arī tādu piezīmju. (..) Es tā domāju, es būtu daudz vairāk izdarījis, ja būtu cits laiks. Man jau ārēji nekādu konfliktu nebija. Visi tie amati, nosaukumi ­– es par viņiem nekad neiedomājos. Vārds un uzvārds man ir, ar to pietiek. Bet, ja toreiz tu kaut ko biji izpētījis, tad vajadzēja gandrīz tā kā iešmugulēt to izpētīto.” (Treimane 1994: 169–170)

Būtiska ir arī Jāņa Kalniņa atziņa par sadarbību ar okupācijas režīmu. Uz Ineses Treimanes jautājumu, vai viņam ir kauns vai vainas apziņa par “sadarbošanos”, Kalniņš atbildējis: “Ziniet, man gan tādas nav. Un tur es esmu ar visiem gatavs strīdēties. Te bija tauta. Te mēs izdzīvojām. Cits labāk, cits sliktāk. Bet par ko kaunēties? Ka es neesmu aizmucis no savas zemes? Jeb ka mani nav aizveduši? Tagad jau to varoņu ir bez sava gala. Bet bez šejienes, bez tautas tas pārējais nav nekas.” (Turpat: 170)

Secinājumi

Jāņa Kalniņa īsprozas darbiem, kuros tēloti latviešu un cittauti rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, tāpat kā viņa sarakstītajiem biogrāfiskajiem romāniem piemīt skatījums ne vien uz tēloto personību likteni, mezglu punktiem viņu mūžā un darbu literatūrā, bet arī funkcionāra un rakstnieka attieksmēm ar laikmetu un varu 20. gadsimtā, ar augstu vispārinājuma pakāpi tēlojot paša rakstnieka dziļu personīgu traģēdiju, kura tiek atklāta, rakstniekam analizējot sevi kā birokrātu, varas pārstāvi un pievēršoties amatpersonas un radošas personības attieksmēm un morālētiskām kategorijām, kā amatpersonas un rakstnieka pienākums, cieņa un gods.

Attēlā: Jānis Kalniņš 20. gadsimta 80. gadu sākumā

Literatūra

Annus, Epp (2018). Soviet Postcolonial Studies. A View from the Western Borderlands. London, New York: Routledge.

Kalniņš, Jānis (1979). Turaidas pagastskrīveris. Savādnieki. Rīga: Liesma, 108.–153. lpp.

Kalniņš, Jānis (1981). Atvadu rindas Arturam Lielajam. Karogs, Nr. 5, 183. lpp.

Kalniņš, Jānis (1993). Sadursmes krēslas laikmetā. Rīga: Preses nams.

Treimane, Inese (1994). Tomēr dzīvojam. Saruna ar rakstnieku Jāni Kalniņu. Karogs, Nr. 4, 164.­–171. lpp.

Ūdre, Dace (1993). “Netiks mūžam minēta ne mīklā”? Karogs, Nr. 11, 158.–173. lpp.

Zeile, Pēteris (1979). Grāmata par talantīgiem savādniekiem. Cīņa, 26. sept., 3. lpp.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Pēdējo reizi labots: 31.08.2022 20:49:08