Pētījumu poētika 6. novembrī

10.00: Zita Kārkla “Meklējot latviešu Virdžīniju Vulfu: kanonisko un mazāk zināmo rakstnieču dialogi”;

11.00: Digne Ūdre-Lielbārde “Folklora, tradicionālā kultūra un komercializācija”;

12.00: Simona Sofija Valke “Nervu māksla? Māterlinks vācbaltiešu lasījumā”.

Zita Kārkla “Meklējot latviešu Virdžīniju Vulfu: kanonisko un mazāk zināmo rakstnieču dialogi”

Izmantojot Virdžīnijas Vulfas rakstību kā atskaites punktu, priekšlasījumā tiks aplūkots, kā latviešu autores, piemēram, kanonā iekļautā Regīna Ezera un mazāk zināmā Alija Baumane, izmantojot eksperimentālus literāros paņēmienus, radīja telpu, kurā atklāt sievietes pieredzes un subjektivitāti. Virdžīnijas Vulfas un latviešu rakstnieču iespējamās saiknes tiks meklētas, ņemot vērā Sjūzenas Stenfordas Frīdmenas (Susan Stanford Friedman) aicinājumu “telpiski paplašināt modernismu” un ar to saistīto transnacionālā modernisma pētniecību, kas ir feministiska un intersekcionāla, kā arī Pola Sent-Amūra (Paul Saint-Amour) konceptu “vājais modernisms” – alternatīvu tradicionāli maskulīnajam un eirocentriskajam “stiprā modernisma” modelim, kas piedāvā ietvaru, lai izzinātu “aptuvenās, iespējamās un varbūtējās” saiknes starp rakstniecēm. Īpaša uzmanība lekcijā tiks pievērsta Alijas Baumanes prozai, kas tapusi 20. gadsimta 20. un 30. gados. Baumane – rakstniece no mazas valsts Austrumeiropā, kura nav atstājusi nekādus pierādījumu par saiknēm ar transnacionālajiem modernistiem, noteikti bija “vājā moderniste”. Vienlaikus Baumanes stils un tēmu izvēle veicina sarunas ar citām modernisma rakstniecēm, kas 20. gadsimta sākumā centās veidot jaunu, ķermenisku sievišķo subjektu un attēlot emancipāciju kā dziļu, juteklisku nepieciešamību.

Digne Ūdre-Lielbārde “Folklora, tradicionālā kultūra un komercializācija”

Folkloras un tradicionālās kultūras komercializācija kā pētnieku, tā sabiedrības skatījumā ir pretrunīgi vērtēts jautājums ar duālu būtību. No vienas puses, mūsdienu neoliberālās ekonomikas laikmetā komercializācijas potenciāls bieži vien piešķir jaunu elpu tradīcijām un ar folkloru saistītiem elementiem, dodot ieguldījumu to saglabāšanā un popularizēšanā. Atzinīgi tiek vērtēta radoša pieeja kultūras mantojumam, kas sniedzas dziļāk par robustu pagātnes kopēšanu, jaunradītajai formai un saturam kļūstot par daļu no mūsdienu cilvēka dzīvespasaules. Pārradīti folkloras un tradicionālās kultūras elementi komerciālā formātā kļūst par preču pievienoto vērtību, bet individuālā līmenī tie ir daļa no identitātes un piederības izpausmju veidiem. No otras puses, komercializācija raisa pamatotu satraukumu par tradīciju trivializāciju un folkloras pārvēršanu tūristu suvenīros, zemas kvalitātes izstrādājumos un bezgaumīgā kičā. Globālā mērogā šie jautājumi ir saistīti ar kultūras apropriācijas jēdzienu, lokālā tvērumā ar tradicionālās kultūras elementu devalvēšanos sabiedrības skatījumā un pārspīlētu nacionālo patosu. Priekšlasījuma pirmā daļa sniegs teorētisku ieskatu folkloras un tradicionālās kultūras attiecībās ar komercializāciju; otrā daļa tiks veltīta latviskā ornamenta mūsdienu lietojumam kā spilgtam folkloras un tradicionālās kultūras komercializācijas piemēram.

Simona Sofija Valke “Nervu māksla? Māterlinks vācbaltiešu lasījumā”

Laiku pa laikam literatūras jomu saviļņo nenoteiktības periodi, vērtību pārvērtēšana, literatūras un tās misijas pārdefinēšana, tādējādi destabilizējot dominējošās literatūras pozīcijas. 19. gadsimta pēdējās desmitgades Francijā un Beļģijā iezīmēja fin-de-siècle literatūra, kur "kritiķi nemitīgi jauca dekadentus ar simbolistiem" (Bajou, 1892). Starp šiem tekstiem, kas to daudzveidības dēļ tika apzīmēti kā "literatūras" daudzskaitlī, izcēlās Morisa Māterlinka lugas un dzejoļi, kuru hermētisms un leksiskais novatorisms raisīja lielu interesi gan cienītāju, gan nelabvēļu vidū. Beļģu autora darbu popularitāte sniedzās krietni ārpus franciski runājošās pasaules un bija vērtējumu un dzīvu diskusiju temats arī vācvalodīgajā telpā. Pirmā vāciski tapušā raksta par Māterlinka daiļradi (1891) autors bija pazīstamais austriešu literāts un kritiķis Hermanis Bārs. Gadu vēlāk, būdams aizrautīgs modernisma popularizētājs, viņš noturēja priekšlasījumu pirms Māterlinka lugas "Neaicinātā" izrādes Vīnē, cildinot simbolismu kā "nervu mākslu" (Nervenkunst) un to pasludinot par literatūras nākotni. Vācu recepcijas aizsākumu slavinoši turpināja Montī Jakobs un Fēlikss Popenbergs, bet asi kritiski medicīniskā gultnē ievirzīja Makss Nordauss. Vācbaltiešu presē ziņas par beļģu autoru parādījās dažus gadus agrāk nekā latviešu periodiskajos izdevumos. Māterlinks tika iekļauts vispārējos jaunās literatūras apskatos, tika piedāvāti viņa darbu tulkojumi un arī viedokļu dažādība literārās kvalitātes izvērtējumā. Priekšlasījumā tiek iztirzāts Māterlinka simbolisma perioda darbu atspoguļojums vācbaltiešu presē un konstatēti vācu kultūrpārneses privileģētie aspekti.