EN in English

Pētījuma poētika. Uzstāsies Elīna Gailīte un Ilze Ļaksa-Timinska

Saistībā ar vēlēšanām LU LFMI pētnieka amatā folkloristikas nozarē ar specializāciju Latviešu folkloras krātuves arhīva izpētē, digitālajās humanitārajās zinātnēs un etnohoreoloģijā un pētnieka amatā literatūrzinātnes nozarē ar specializāciju padomju un diasporas izpētē un papildu specializāciju digitālajās humanitārajās zinātnēs, aicinām uz “Pētījuma poētikas” semināru trešdien, 19. oktobrī, plkst. 15.00 LU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītavā Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāvā. Ar priekšlasījumiem uzstāsies Elīna Gailīte (pretendente uz pētnieka amatu folkloristikas nozarē) un Ilze Ļaksa-Timinska (pretendente uz pētnieka amatu literatūrzinātnes nozarē).

Priekšlasījumu anotācijas:

Elīna Gailīte. Tautas deja un skatuviskā tautas deja Latvijā: retrospekcija

Starptautiskā folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padome (CIOF) tautas dejas definē kā autentiskas dejas, kuras nav apdares vai stilizācijas, ir raksturīgas reģionam, tērpi ir autentiski vai to rekonstrukcijas. Jau 20. gs. pētnieki uzsākuši diskusijas par to, kas ir tautas dejas, jo iztēlotās autentiskās vides, kur zemnieki dejo laukos, vairs nav vai ir reti sastopama, īpaši Rietumu pasaulē. Arī dejas mainījušās, pārmantošanas process norit citādāk, nekā tas noticis kādreiz, bieži deju iedzīvināšanā lietojot arhīvos glabātos deju pierakstus. Savukārt skatuviskās tautas dejas ir radījuši horeogrāfi, to forma, stils un izpildījums pielāgots skatuves priekšnesumiem, un šobrīd tās Latvijas sabiedrībā ir atpazīstamākas nekā tautas dejas, turklāt bieži tieši tās dēvētas par tautas dejām. Igauņu dejas pētniece Sille Kapere (Sille Kapper) rakstījusi par mūsu reģiona skatuviskajām tautas dejām, atzīmējot, ka dejotāji caur tām izpauž savas patriotiskās jūtas un nacionālo identitāti, izmantojot regulāru ķermeņa praksi vai vizuālo pieredzi. Hibrīdo dejas raksturu un stila nesenās saknes praktizētāji gandrīz nemana.

Starptautiskajā dejas pētniecībā (par to rakstījuši, piemēram, Antonijs Šeis (Anthony Shay), Terēza Džila Baklenda (Theresa Jill Buckland), Andrijs Nahačevskis (Andriy Nahachewsky)) iezīmējas vairāki uzskati, kas šobrīd ir tautas deja, – tās eksistence un uztvere atšķiras atkarībā no reģiona (Austrumu kultūrās tā ir vēl eksistējoša, taču Rietumu kultūrās – atjaunota), tā skatīta attīstības pakāpēs (sākotnēji praktizēta zemnieku tautās kā daļa ikdienas kultūras, tagad – izprieca, ko apgūst, mērķtiecīgi mācoties un pielāgojot šī brīža sabiedrības vajadzībām), tāpat lietots jēdziens “atspoguļojošās dejas” (reflective dance) – tās atsaucas uz agrāku tradīciju lietojumu un ietver rekonstrukciju, revitalizāciju, atdzimšanu un rekontekstualizāciju.

Priekšlasījuma mērķis ir iezīmēt minēto dejas žanru lietojuma prakses Latvijā, to iespējamos rašanās un attīstības ceļus, lai labāk izprastu šobrīd lietotos jēdzienus un dejas praktiķu uzskatus. Tas savukārt ļauj padziļinātāk izzināt dejas mantojuma uzturēšanu un turpināšanu.

Ilze Ļaksa-Timinska. Roberta Eidemaņa stāsta “Ielenktie” imagoloģisks lasījums

1925. gadā latviešu Sarkanās armijas virsnieks un rakstnieks Roberts Eidemanis (1895–1937) Maskavā izdod garstāstu “Ielenktie”, kas ir viens no zināmākajiem un lasītākajiem prozas darbiem padomju latviešu diasporā PSRS 20. gadsimta 20. gados. Stāsta sižetiskais ietvars ir Krievijas Pilsoņu kara situācija Ukrainas teritorijas stepē, kurā darbojās dažādu tautību pārstāvji un ideoloģiju atbalstītāji.

Priekšlasījuma mērķis ir analizēt garstāstu, izmantojot imagoloģijas teorētisko ietvaru. Imagologs Daniels Anrī Pažo (Daniel Henri Pageaux) uzskata, ka, rakstot un runājot par “citiem”, mēs patiesībā atklājam “sevi”. Pažo piedāvā imagologiem uzdot sev jautājumu, kas ir konkrētā literārā darba mērķauditorija un vai tajos ieviestie tēli ir veidoti apzināti un kāda ir to funkcija. Izveidojas trīsstūrveida attiecības starp rakstnieku (referentu), attēlu (imago) un uztvērēju. Pažo uzskata, ka imagologa galvenais uzdevums ir pētīt, ko iespējams atklāt par referentu, ņemot vērā, kāds attēls tiek veidots, ar kādu nolūku un kas ir mērķauditorija. Nozīmīga ir arī valoda, jo viņaprāt tieši caur strukturāliem valodas elementiem, ir iespējams ieraudzīt referenta attieksmi un mērķi. Teorētiskais ietvars vairāk vērsts uz literārā darba ideoloģiskā slāņa analīzi, nevis mākslinieciskajām kvalitātēm, mēģinot izprast 20. gadsimta 20. gadu padomju latviešu identitāti.

Pēdējo reizi labots: 17.10.2022 13:35:01