Pētījuma poētika 11. jūnijā

Saistībā ar vēlēšanām LU LFMI vadošā pētnieka un pētnieka amatā aicinām uz “Pētījuma poētikas” semināru trešdien, 11. jūnijā, LU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītavā. Plkst. 15.00 ar priekšlasījumu “Etnogrāfiskais kemps un kvīrais jūtīgums Gunāra Pieša spēlfilmā “Pūt, vējiņi!”” uzstāsies Jānis Ozoliņš, savukārt plkst. 16.00 būs dzirdams Arta Ostupa priekšlasījums “Multitemporalitāte mūsdienu latviešu prozā: teorētiskās un salīdzinošās perspektīvas”.

Anotācijas:

Jānis Ozoliņš. Etnogrāfiskais kemps un kvīrais jūtīgums Gunāra Pieša spēlfilmā “Pūt, vējiņi!”

Gunāra Pieša kinofilmas “Pūt, vējiņi!” (1973) kontekstā etnogrāfiskā kempa analīze sniedz ieskatu līdzekļu kopumā, kuru režisors padomju represīvās sistēmas dēļ varēja lietot. Līdzīgs padomju kino precedents šādai pieejai bija armēņu izcelsmes režisora Sergeja Paradžanova filmas “Aizmirsto senču ēnas” (1965) un “Granāta krāsa” (1968). Paradžanova piemērs minēts arī Rīgas Kinostudijas māksliniecisko padomju protokolos, apspriežot Pieša scenāriju un filmas tapšanas gaitu. Tāpēc atsevišķas izpētes vērtas ir paralēles starp “Pūt, vējiņi!” un “Aizmirsto senču ēnām”, kurās īpaša vieta ierādīta etnogrāfiskajam materiālam. Kempa iezīmes abu kinorežisoru filmās saistāmas ar Sūzenas Sontāgas esejā "Piezīmes par kempu" (1964, grāmatā – 1966) piesaukto (kvīro) jūtīgumu. Šajās filmās nozīmīga vieta ierādīta vizualitātei: tekstūrai, jutekliskumam, sentimentālai attieksmei pret vēsturi, kā arī patikai pārspīlēt. Atšķirībā no Sontāgas piesauktajiem piemēriem, Pieša un Paradžanova gadījumā kemps nav lietots kā (kvīru) parodija. “Būtiskais naivā jeb tīrā kempa elements ir nopietnība; nopietnība, kas izgāžas. Protams, ne visa nopietnība, kas izgāžas, var tikt pavilkta zem kempa, bet tikai tā, kurā ir atbilstošs pārspīlētā, fantastiskā, kaislīgā un naivā sajaukums,” savā esejā raksta Sontāga. Priekšlasījumā uzmanība vērsta uz etnogrāfiskā kempa īpatnībām Pieša filmā “Pūt, vējiņi!”, kas netiešā veidā reprezentē režisora kvīro identitāti. Kā rāda Paradžanova piemērs un tikpat lielā mērā otrpus Dzelzs priekškaram strādājošais Pjērs Paolo Pazolīni, kvīru identitāte tika represēta, ja tās reprezentācija bija pārāk skaidri nolasāma cenzūras pārstāvjiem. Tādējādi ar etnogrāfisko kempu šajā priekšlasījumā raksturota īpaša kino estētika, kas padomju režisoriem ļāva runāt par īpašu un slēpjamu jūtīgumu, kas attiecināma uz viņu "nedrošo" un sodam pakļauto seksuālo identitāti. Pieša un viņa laikabiedru filmu analīze ļauj attīstīt tālāk Sontāgas idejas par kempa estētiku Eiropā abās dzelzs priekškara pusēs, kas tapa tajā pašā laikā, kad sarakstīta un publicēta viņas viņas slavenā eseja.

Artis Ostups. Multitemporalitāte mūsdienu latviešu prozā: teorētiskās un salīdzinošās perspektīvas

Vēstures filozofi un atmiņas pētnieki ir vienisprātis – pēc komunisma sabrukuma laika pieredze rietumu sabiedrībā piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Arvien vairāk uzmanības pievēršot dažādiem traumatiskiem iepriekšējā gadsimta notikumiem un to ilgstošajam iespaidam uz domāšanas struktūrām, esam nokļuvuši situācijā, kad laiku vairs neuztveram viennozīmīgi kā homogēnu un lineāru. Tā vietā ir nostiprinājusies apziņa, ka dzīvojam no eņģēm izsistā laikā, kad tagadni arvien grūtāk nošķirt no pagātnes. Latviešu proza kopš šī gadsimta sākuma aktīvi iesaistījusies vēsturiskā laika pārdomāšanā, lai nostiprinātu ētiski atbildīgas attiecības starp dažādu paaudžu pieredzi. Šīs attiecības ir balstītas uzskatā, ka tagadnes cilvēkiem ir jārūpējas par pagātnes upuru piemiņu, atzīstot to klātbūtni kultūrā un sabiedrībā. Priekšlasījums piedāvās pārskatu par laika pieredzes izpratni vēstures filozofijā, iezīmēs saikni starp vēstures filozofijas atziņām un prozas stāstījumu formālajām īpašībām, kā arī parādīs, kā latviešu prozas aizraušanās ar vēsturi iekļaujas plašākā Eiropas literatūras kontekstā, paverot jaunas iespējas salīdzinošai pētniecībai.

Pēdējo reizi labots: 02.06.2025 15:10:34