Pa Tālajiem Austrumiem. Marijas Jēgeres–Šmites ceļojumu apraksti

"Tālie austrumi dažiem mācītiem eiropiešiem jau sen vairs nav tā nepazīstamā pasaku zeme, par kādu viņu vēl palaikam tur vispārīgi. Eiropas zinātniskā literatūra var uzrādīt ne mazumu biezu biezo sējumu par šejienes vēsturi, ģeogrāfiju, etnogrāfiju u.t.j.pr., bet šādi raksti diemžēl ir sastopami gandrīz tikai speciālās bibliotēkas. Nespeciālisti turpretī smeļ savas zināšanas par šīm zemēm no ceļotāju jeb tā saukto – pasaules minēju – ja tā varētu tulkot angļu vārdu "globetrotter" – aprakstiem, kuri pa laikam mēdz būt ne vien ļoti pavirši, bet arī ar tīšiem meliem un rupjiem pārpratumiem pildīti. Ir tiešām jābrīnās, ar kādu nebēdību šie nelūgtie pētītāji plātās pie pašām lielākajām kultūras tautām," [1] raksta Marija Šmite (arī Marija Jēgere–Šmite, 1872–1950), profesora, valodnieka, etnogrāfa, folklorista un sinologa Pētera Šmita pirmā sieva, kura pavadīja vīru uz Pekinu, Ķīnā, kur viņš no 1896. līdz 1899. gadam devās stažēties. [2] Šajā laikā Marija Šmite kopā ar vīru arī ceļoja pa Austrumāziju un “Mājas Viesa Mēnešrakstā” 1900. un 1901. gadā turpinājumos publicēja ceļojumu aprakstu “Pa tālajiem Austrumiem”. [3]

Vēstītājas autoritāte

Būdama profesora sieva, Marija Šmite pretendēja uz sievietes–intelektuāles statusu un, jau iesākot aprakstu, iedibināja savu vēstītājas autoritāti, ne vien atklājot, ka pārzina citu ceļotāju rakstīto par Āziju, bet arī kritizējot ceļotāju vīriešu paviršos un aplamos vēstījumus. Šādus “pasaules minējus” no Vācijas Marija Šmite satika arī savā ceļojumā starp pasažieriem uz tvaikoņa, un ceļojumu aprakstā ironiski rakstīja: “Viņi stāstījās ceļojam priekš zinātniskiem nolūkiem un četros, piecos mēnešos bija jau izskraidījuši Āfriku, Turciju, Persiju, abas Indijas un Ķīnu, un pāra mēnešos vēl gribot “izpētīt” Koreju, Japānu un Ameriku. Nezinām, kā viņi pētījuši tās citas zemes, bet, ja tik tāpat vien kā Ķīnu, tad gan būtu gudrāki, ka viņi to pētīšanu tik drīz, kā vien iespējams, atmestu. Dabūjuši dzirdēt, ka mēs dzīvojam Pekinā, viņi nebūt nedomāja mums ko par Ķīnu prasīt, bet gan ņēmās mums savus uzskatus un atradumus priekšā stāstīt. Izrādījās, ka viņi no Ķīnas pazina tik kādus eiropiešu tirgotājus Šanghajā un vēl varbūt kādus ķīniešu apkalpotājus viesnīcās. Kādas labākas grāmatas par Ķīnu viņiem, kā likās, nemaz nebija pazīstamas, nedz arī viņi vēlējās ko par tādām dzirdēt. Visam tam par spīti abi bija apbruņojušies ar dienasgrāmatām, kur pierakstīt savus svarīgos pētījumus. Rakstot un pētot viņiem nebija ne vaļas apskatīt skaistos krastus un interesantās saliņas. Lai nu jo vairāk ideju varētu uzzīmēt, tad viņi stāstījās rakstot stenogrāfiski.” [4] Lai arī sastaptie “pētnieki” studējuši universitātē, Marija Šmite atklāti apšaubīja šo studiju nopietnību. Viņas pašas rūpīgi izstrādātie un pārdomātie apraksti liecina, ka, lai gan zinātnes prakse šajā laikā bija gandrīz tikai vīriešu joma, ceļojumu apraksta žanrs kā daļēji zinātnisks deva arī sievietēm iespēju nodarboties ar zinātni, šķietami to nedarot. [5] Marijas Šmites ceļojumu aprakstā aplūkota gan apceļoto vietu vēsture un ģeogrāfija, gan politiskā un ekonomiskā situācija.

Marija Šmite savu vēstītājas autoritāti balsta ne vien aculiecinieces pieredzē ("Sāksim aprakstu no pašas Pekinas. Esam še nodzīvojuši vēl tikai div ar pusgada un tomēr pa šo īso laiku še daudz kas jau ir pārgrozījies.” [6]), savās novērotājas spējās un spriestspējā, bet arī zināšanās, kas iegūtas, ceļojot kopā ar profesoriem, kuri stāsta par saviem pētījumiem un iesaka drošticamu papildus literatūru par apceļotajām vietām: "[..] apstākļi priekš iepazīšanās ar redzētām zemēm mums iznāca ļoti labi. Lielu gabalu mēs ceļojām kopā ar Pekingas universitātes japāņu valodas profesoru Nischigori, kurš labi pazīst ne vien savu tēviju, bet arī Koreju. Tālāku mēs sastapām ceļā arī Tokio universitātes profesoru Dr. Baelzu, kurš ir tālu pazīstams nevien kā labs ārsts, bet arī kā antropologs. Viņš jau gadus divdesmit ir nodzīvojis tālos austrumos un šo to mums stāstīja par saviem pētījumiem un piedzīvojumiem, kā arī ieteica mums kādas krietnas grāmatas par Japānu un Koreju." [7] Viscaur vēstījumā rakstītāja izmanto daudzskaitļa formu “mēs”, tajā ietverot arī Pēteri Šmitu, ar kuru kopā viņa ceļoja.

Par sievietēm

Ceļojumu aprakstā aplūkota arī sieviešu situācija Korejā, Ķīnā un Japānā, secinot, ka vismazāk brīvības ir turīgajām korejietēm, kuras “tiek vispārīgi turētas kā cietumnieces un tikai vakaros viņas parasti var rādīties uz ielas, kad vīriešu pienākums ir palikt mājās”. Sievietei Korejā nav ne sava vārda, ne likumīgas eksistences, viņa tiek pirkta, un vīrietis ar viņu var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Savukārt, ķīnieši savas mājas un pagalmus iežogo ar lielu mūra sētu, lai sievietes noslēptu svešinieku skatiem. Pavisam citādi tas ir Japānā – tur sētu nav un pat māju sienas ir atbīdāmas, pie tam sienas tiek aizbīdītas tikai naktī un lietū, un sievietes jūtas tikpat brīvi kā vīrieši: “Kamēr Korejā un Ķīnā sieviete ir gandrīz tikai vīrieša spēles lieta jeb verdzene, tikmēr Japānā vīriešiem un sieviešiem ir gandrīz vienādas tiesības. Šai ziņā Japānas kultūra bez šaubām stāv augstāku par savu kaimiņu valstu kultūru [..].” [8]

Par Japānas sievietēm Marijas Šmite raksta: “Nav noliedzams, ka japāniete ar savu piemīlīgo ģīmi un savādo frizūru, ģērbusies savos garajos svārkos (kimono) ar lielam piedurknēm un plato jostu (obi) ap vidu patiešām izskatās oriģināla un piemīlīga. Šo piemīlību vēl pavairo viņas tīrība kā arī jo sevišķi jautrā un bērnišķi pazemīgā daba, kādēļ ar japānieti tura par vissievišķāko sievieti. Šāds dienvidu bērns ar savām melnajām un dedzīgajām acīm izliktos tīri kā radīts priekš mīlestības ar visiem viņas ideāliem un kaislībām, bet patiesībā izrādās, ka japāniete pavisam nepazīst tādas mīlestības kā pie eiropiešiem. Jaunas, mazturīgas japānietes ar vecāku atļauju un visiem zinot mēdz dzīvot pie bagātniekiem, sevišķi eiropiešiem, un esot saviem kungiem ļoti paklausīgas un uzticamas. Šādus kungus pa laikam iznākot arī bieži vien mainīt. Šādā kārtā iekrājusi pūra naudu, japāniete ejot pie vīra un esot ne vien krietna saimniece, bet arī uzticama sieva savam vīram. Pie visas šādas dzīves, japāniete strādā arī visādus grūtus darbus, kādus pie mums izpilda tikai vīrieši, piemēram, lādē kuģos ogles, nēsā smagas lietas, apstrādā zemi u.t.t.” Tālāk tekstā vēstītāja skaidro, ka darba dalīšanai Japānā ir savi iemesli, proti, vīriešu un sieviešu darbi netiek nošķirti, jo “Japānā nav nekādas lopkopības un tādēļ arī trūkst uz laukiem sieviešiem vieglāku darbu.” [9] Stāstījumu turpinot, viņa salīdzina Japānas sieviešu situāciju ar sieviešu situāciju Baltijā un secina, ka sieviešu emancipācijai Baltijā nepieciešamas plašākas vispārīgas kultūras pārmaiņas: “Tālos austrumus salīdzinot ar Baltiju, mums tomēr jaatzīst, ka darbi pie mums ir dabīgaki un pareizāki dalījušies starp abiem dzimumiem. To ievērojot mēs nevaram saprast, ko īsti pie mums grib daži vienpusīgie sieviešu emancipācijas sludinātāji, jo pie tagadējiem mūsu apstākļiem uz reizi ievērojami pārgrozot sieviešu stāvokli varētu izcelties nedabīga darba dalīšana jeb pat tādi uzskati par tikumību kā pie japāniešiem. Sieviešu emancipācija tikai tad var būt savā laikā un vietā, kad viņa nāk kā vispārīgas kultūras gaitas prasība līdz ar daudzām citām prasībām.” [10]

Lai arī ceļojuma plānotajam maršrutam jāturpinās no Nagasaki tālāk uz Tokiju, ceļotājus pārsteidz telegramma, kurā vēstīts par Vladivostokas Tālo Austrumu institūta atklāšanas datumu, aicinot Pēteri Šmitu pēc iespējas drīz ierasties institūtā. [11] Telegramma izjauc tālākos ceļojuma nodomus. Pēteris Šmits dodas uz Vladivostoku, bet Marija Šmite atgriežas Pekinā, lai tur sapakotu iedzīvi un tad sekotu vīram uz jauno dzīves vietu.

Raksti un lekcijas

Bez ceļojumu apraksta “Pa tālajiem Austrumiem” Marijas Šmites apraksti atrodami arī citos periodiskajos izdevumos: “Nemieri Pekinā” (Dienas Lapa 17.–18.12.1898); “Jaunā gada svinēšana Pekinā” (mēnešraksts “Austrums” 1.01.1900); “Slavens ceļotājs no XIV gadu simteņa” (Mājas Viesa Literārais pielikums 2.02.1900); “Uz tempļa drupām” (Mājas Viesis 14.06.1900); “Jaunā zelta zeme augstos ziemeļos” (Mājas Viesa Mēnešraksts 1.01.1901); “Nežēlīgais vīrs” (ķīniešu stāstiņš atstāstīts no M. Š., Mājas Viesa Mēnešraksts 1.10.1903); “Par šamanismu” (Dzimtenes Vēstnesis 2.10.1910); “Strādnieku jautājums tālos Austrumos” (Dzimtenes Vēstnesis 16.02.1913), u. c. Viņa sniegusi arī publiskus priekšlasījumus, piemēram, 1910. gada 12. decembrī priekšlasījumu par Japānu un Koreju Ķeniņu skolu trūcīgo skolnieku palīdzības biedrībā Ķeniņu zālē Tērbatas ielā 15/17. [12] Savukārt, 1911. gada 13. martā ar šo pašu priekšlasījumu Marija Šmite uzstājusies Jelgavas Latviešu Biedrībā, plašāk apskatot arī sieviešu jautājumu tālajos Austrumos. [13] Ņemot vērā, ka šajā laikā sievietes bieži ceļoja kā pavadones dažādās lomās – gan kā guvernantes, gan kā profesoru sievas, kā Marija Šmite, u. tml. – un lielākoties viņu ceļojumu pieredze vīriešu rakstītajos vēstījumos tika izlaista, Marijas Šmites apraksti piešķir viņai balsi un atpazīstamību kā aktīvai līdzceļotājai.

Attēls: M. Pālevičas fonds, RXA363, 62, 2 lp.

Pēdējo reizi labots: 14.07.2022 11:05:09