Misionāres Annas Irbes vēstules uz mājām

“Rietošā saule pārvērš tumši zilās debesis vakara pusē par īstu zelta jūru; ugunssarkanie saules stari pārklāj visu līdzenumu ar sārtu miglu. Augstu gaisā lido ērgļi: brūni, sniegbalti, sidraboti. Par visiem skaistāki ir “bramin–kite” – tie ir milzīgi putni, sarkanbrūni ar sniegbaltu kaklu un galvu. Tik jauki ir kalna galā, ka nemaz nepatīk kāpt lejā. Kad nonākam lejā, ir jau gluži tumšs. Maz pamazām pazūd arī pēdējās sarkanās svītras. Mošeja kalna galā tikko vēl saredzama. Apakšā Višņu templī iedegtas simtiem eļļas lampiņu. Ak, skaistā, skaistā Indija! Tikai sākumā, kad atbrauc Indijā, ļoti viļas. Tas ir tādēļ ka viņu iedomājies citādu, nekā viņa patiesībā ir.” (Madurā, 1926. gada 16. martā)

1924. gada decembrī misionāre Anna Irbe (1890–1973) devās uz Dienvidindiju, Tamilnādas pavalsti, kur viņa no 1925. līdz 1931. gadam darbojās dažādos Zviedrijas misijas projektos Maijavaramā un Koimbatorā. Viņa apguva vietējo tamilu valodu, strādāja saimniecībā, skolā un ārstēja slimniekus, bet atvaļinājuma laikā apceļoja Indiju. 1931. gadā Anna Irbe atgriezās Latvijā, lai vāktu ziedojumus plānotajam Latvijas misijas centram Indijā. 1932. gada beigās viņa atgriezās Indijā, bet 1933. gadā tika nopirkta zeme netālu no Koimbatoras, kur tika izveidots Karunagarapuri ciems, ko mēdza saukt arī par “Latvijas ciemu Indijā”. Viņas misijas darba būtiska daļa bija indiešu kultūras iepazīšana, tamilu valodas apgūšana un pielāgošanās vietējajam dzīvesveidam. Viņa nepieņēma tajā laikā misijā dominējošo domu par Rietumu kultūras pārākumu, bet gan pēc iespējas centās apgūt un pielāgoties indiešu kultūrai (Ēce, K. Anna Irbe un misijas darbs Karunagarapuri. Ceļš, 71, 2020, 37.–47. lpp.).

Anna Irbe ne vien aktīvi strādāja misijas un sociālo darbu, bet arī daudz rakstīja par savu darbošanos un ceļojumiem Indijā. Viņas vēstules 1925. gadā publicētas laikrakstā “Jaunākās ziņas”, bet fotogrāfijas – “Skati no misionāres Annas Irbes ceļojuma apvidiem” – žurnālā “Atpūta”. Annas Irbes 1926. un 1927. gada vēstules apkopotas atsevišķās grāmatiņās ar nosaukumu “Vēstules no Indijas” (Rīga, Valters un Rapa). Bet laikā no 1928. gada līdz 1940. gadam Annas Irbes vēstules no Indijas tika publicētas žurnāla “Jaunatnes Ceļš” ikmēneša pielikumā “Ārmisija”.

Ceļā uz Indiju

1925. gada 14. janvārī laikraksts “Jaunākās Ziņas” turpinājumos sāk publicēt Annas Irbes vēstules “Ceļā uz Indiju”. Pēc misijas skolas beigšanas Anglijā, kurā topošie misionāri klausījās priekšlasījumus dažādās teoloģijas nozarēs, izglītojās par tropu slimībām, kā arī mācījās angļu valodu, 1924. gada 5. decembrī Anna Irbe kopā ar 8 gadus veco dēlu Kirilu devās ceļā uz Indiju. Viņas ceļa vēstules sūtītas no Marseļas un Portsaidas, bet no Kolombo pilsētas Šrilankā jaungada dienā saņemta telegramma, ka ceļotāji tur ieradušies vecā gada vakarā. No turienes līdz Annas Irbes darba vietai Dienvidindijā atlicis vēl 2–3 dienu brauciens. Vēstulēs aprakstīts mēnesi ilgais brauciens ar kuģi, atklājot gan kuģa ikdienas dzīves ainiņas un vērojumus ostās, gan dažādas ceļotājas pārdomas. Piemēram:

6. decembrī. (..) Pasažieru ļoti daudz, starp tiem arī vairāki misionāri. Nav patīkami, ka uz vakariņām vienmēr jāpārģērbjas. Tas ir muļķīgi, bet ko tur lai dara? Kādā pirtī iegājis, tādā jāmazgājas.

11. decembrī. Vakarvakarā uz kuģa bij dejošana. Spēlēja orķestrs. Bagāta publika greznākos balles uzvalkos. Uzstājās arī daži dziedātāji un dziedātājas. (..)

12. decembrī. Ap pusdienu iebraucam Marseļā. Milzīga osta, pilna kuģiem tik lieliem kā milzu mājas un laiviņām, tik mazām, ka var iesēsties tikai 2–3 cilvēki. (..)

18. decembrī. Šodien pavēss. Tā kā lietainā dienā dzimtenē. Vējš ļoti spēcīgs. Viļņi lieli un stāvi. (..) Vēlāk uzkāpām uz kuģa augšējā deka. Lielisks skats: vējš kauc, ūdens puto, vilnis pēc viļņa gāžas pāri kuģim. Veselu stundu stāvējām un skatījāmies. (..)

Pēc trīs nedēļu ilgas kuģošanas, Anna Irbe vēstulē raksta par pasažieru dienas ritmu uz kuģa:

23. decembrī. Cik atminos, vēl neesmu aprakstījusi dzīvi uz kuģa. Ap pus septiņiem rītā ienes ābolus, tēju un sviestmaizes. Tad silta jūrasūdens vanna. Pastaigāšanās uz kuģa deka. Pulksten pusdeviņos brokastis: dažādas biezputras ar pienu, ceptas zivis, vārītas olas, cepts šķiņķis, trīs citi gaļas ēdieni, apelsīnu marmelāde, tēja vai kafeja, banāni, mandarīni vai apelsīni. Priekšpusdienā visi spēlē tenisu vai citas spēles. Plkst. 11 pasniedz saldējumu. Ap 12 – pusdienas bērniem, ap 1 – pieaugušajiem lunch: viegli, silti ēdieni, auksta gaļa ar saknēm, desa, siers, salāti, saldais ēdiens. Līdz plkt. Pusčetriem visi guļ. Tad pastaigājas. Plkst. 4 tēja ar sviestmaizi, zafti un kūkām. Plkst. 5 – bērniem vakariņas. Pieaugušie atkal spēlē līdz vakariņām. Ap 6 bērniem vanna. Plkst. Pusseptiņos – pieaugušo pārģērbšanās. Kungi smokingos, dāmas balles tualetēs. Plkst 7 vakariņas: zupa, zivis, divi gaļas ēdieni, putni, uzkožamie, trīs saldie – augļi, rieksti, kafeja. Līdz plkst. pusdeviņiem sēž drawing room'ā un gremo. Tad dejo uz kuģa deka līdz plkst. pus 11. Un tad – noguruši un apmierināti pēc grūtā dienas darba dodas gulēt. Kas nedejo – spēlē kārtis. Reti redz kādu lasām. Un, ja kāds to dara, tad grāmatas vietā lasa kāda žurnāla romānu. Dienā, ja tuvumā zeme vai redzams kāds kuģis, tad visi nofotografē. (..)

Izklaides un ēdienu apraksti Annas Irbes ceļojuma vēstules izpelnījās Andreja Upīša kritiku. Upīts salīdzina Annas Rūmanes-Ķeniņas un Annas Irbes ceļojumu iespaidus un izsmējīgi pārmet autorēm šauras gastronomiskas intereses: “(..) misionāre Anna Irbe, ceļo uz Indiju, atgriezt kristīgā ticībā turienes nomaldījušās avis. Viņas piedzīvojumu nostāstā svēto vietu, baznīcu un dievkalpojumu aprakstiem cienīgi līdzās stāv plaši jo plaši kulinārās garšošanas un plezīra tēlojumi gan kuģa ēdamistabā, gan dažādos pagānu mitekļos. Acīm redzami, latviešu emancipētā dāma – lai tā būtu misionāre vai madame Latvija, allaž vien ir un paliek tā pate latviešu madāma. Gastronomija un plezīrs ir viņas dzīves un kultūras nešķiramas sastāvdaļas.” (Upīts, A. Ar ušņu duramo. Domas, Nr. 7, 01.07.1925) (1925. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa piedalījās Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā Vašingtonā, ASV kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. Kongresa iespaidus “Jaunākās Ziņas” publicēja vairākos turpinājumos.)

Tomēr Anna Irbe pret izklaidēm, kas tika piedāvātas ļoti turīgajiem kuģa pasažieriem, bija visai kritiska un vēstulēs iekļāva arī pārdomas par kristīgās Eiropas vērtībām:

26. decembrī (..) Ziemsvētku vakarā bija koncerts ar varietē programmu. Priekšpusdienā dievkalpojums bij labi apmeklēts, bet pēc tam viss it kā aizmirsts. Īsta svētdienu reliģiozitāte. Es nemaz nešaubos – ja Kristus parādītos te, uz kuģa, visi paņemtu savus fotoaparātus, nofotografētu to no visām pusēm un tad mierīgā garā turpinātu savu tenisu.

Savukārt, dzīvojot Indijā un strādājot dažādos misijas projektos, Anna Irbe apciemoja indiešu ģimenes un vēstulēs uz mājām aprakstīja kultūru atšķirības, kuras pati centās iepazīt, lai labāk varētu veikt savu darbu.

Indijā

Vēstulēs no Indijas Anna Irbe raksta gan par savu ikdienu, tai skaitā par slimnieku aprūpi un dārza darbiem, gan arī par Indijas kontrastiem, kur elpu aizraujoša dabas poēzija mijas ar nabadzību, netīrību un netaisnību:

1926. gada 21. aprīlī. Šorīt atkal nositu melnu skorpionu. Tas bij ielīdis vannas istabā. Pārdevu 3400 kokosa riekstus par 120 rūpijām, jeb 11 000 Latvijas rubļiem. Nākamā kokosa riekstu raža sagaidāma pēc viena mēneša.

24. aprīlī. Pēc 10 dienu ilgas cīņas ar dārznieku, beidzot atradu mēslus tur noliktus, kur tie bija vajadzīgi un arī citus darbus tā padarītus, kā biju norādījusi. Es priecājos, ka nu būsim sapratušies, bet šodien bija atkal jābaras.

10. jūlijā. Pabeidzām apskati. Sievietes pa lielākai daļai veselas, mazākas vainas tomēr ir daudzām. Man ikkatru dienu tagad jāārstē 34 slimnieces. Dažas nāk divreiz dienā. (..)

12. jūlijā. Vakar bija svētdiena. Biju baznīcā, apkopu savas slimnieces un mācījos tamuliski. Šodien dabūju jau dažas olas. Tās iznāk gan divreiz tik dārgas kā pirktās, bet tā kā te reti kad var pirkt svaigas olas un daļa vienmēr jāsviež projām, tad vistas tomēr atmaksāsies. Visu dienu strādājām dārzā. (..)

Atvaļinājuma laikā misionāre apceļo Indiju un vēstulēs lasītājiem atklāj apmeklēto vietu skaistumu, kuru iespējams tvert ar visām maņām:

Kodi, 3. maijā. Esmu jau ceturto dienu atkal Kodi. Izbraucām no mājas naktī, plkst. 2.30. Gaišā mēnesnīca pārvērta visu Maijavaramu par burvju valsts pilsētu. Nabadzība un netīrība pazuda dziļā ēnā zem palmu kokiem un banānu stādi mirdzēja kā sudraboti mēneša staros. Lēns vējiņš šūpoja koku galotnes, kuru cietās lapiņas izdeva metāla skaņu. Lielais četrstūrainais dīķis bija pārklāts pusatvērtiem lotus ziediem. Zaļganais ūdens dīķī spīdēja kā tumšs spogulis. Uz dīķa platajām trepēm bij redzami daži dziļās domās nogrimuši cilvēki, tērpti baltos palagos. Neredzami ziedi pildīja gaisu ar saldu smaržu un šad un tad bij dzirdamas zvārgulīšu skaņas no vēršu aplokiem. Poēzija gan izbeidzās tiklīdz kā ieradāmies stacijā.

26. maijā. (..) aizgājām uz kādu kalnu. No turienes skaists skats uz līdzenumu 7000 pēdas zemāk. Līdzenumā paceļas atsevišķi kalni un klintis, kā salas jūrā. (..) Uz mājām gājām kā sapņu valstī. Noslēpumaina, zilgana mēnesgaisma. Jasmiņu, rožu, mimozu un citas smaržas pildīja gaisu. Augstas klints virsotnē dega liels ugunssārts. Lejā gulēja ezers, rāms kā spogulis. (..)

Lasot Annas Irbes vēstules no Indijas, iespējams iegūt priekšstatu par misionāres ikdienu, kas norisinājusies pirms vairāk nekā 100 gadiem, kā arī nojaust šīs neordinārās sievietes personību. Annas Irbes vēstules no Indijas piedāvā bagātu materiālu sieviešu rakstniecības pētījumiem, sieviešu literatūras vēsturē iekļaujot ne tikai literārus darbus, bet arī autobiogrāfiskus tekstus.

Pēdējo reizi labots: 10.01.2023 12:30:35