Miris Viktors Hausmanis

Viktors Hausmanis

(06.12.1931.–18.03.2023.)

2023. gada 18. martā noslēdzās teātra un literatūras zinātnieka Viktora Hausmaņa dzīves gājums. V. Hausmaņa mūžs cieši saistīts ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kurā viņš sāka strādāt 1957. gadā un arvien izjuta to kā savas otrās mājas. Gadu desmitu laikā institūta nosaukums vairākkārt mainījās, taču nemainīga bija V. Hausmaņa aktīvā klātbūtne un ieinteresētā līdzdalība institūta akadēmiskajā un ikdienas dzīvē. Daudzi no mums ir izjutuši viņa prasīgumu un viņa rūpes, kas izpaudās attieksmē pret darbu, pret sevi un citiem. Pēdējo reizi plašākā lokā ar kolēģiem V. Hausmanis tikās institūta kopsapulcē, kas notika 2022. gada 29. jūnijā. Viņam bija svarīgi novēlēt kolēģiem tā darba sekmīgu turpinājumu, ko aizsākušas un veikušas iepriekšējās paaudzes.

Viktora Hausmaņa dzīve un akadēmiskā karjera veidojās sarežģītā un pretrunīgā vēsturiskā periodā, kas ierobežoja brīvas izteiksmes iespējas un it īpaši administratīvajā darbā iesaistītajiem uzspieda nepieciešamību rēķināties ar kompromisiem. V. Hausmaņa darbība tādējādi ir bijusi cieši saistīta ne tikai ar institūta panākumiem, bet dažkārt arī ar maldiem un neveiksmēm. Tomēr viņa piederības izjūta savai darbavietai ir paraugs, kam var vienīgi līdzināties.

V. Hausmanis bija viens no tiem padomju laikā izglītību guvušajiem zinātniekiem, kura apvārsni bija paplašinājušas arī studijas ārpus Latvijas, kā tobrīd bija iespējams – Maskavā, mācoties PSRS Zinātņu akadēmijas Pasaules literatūras institūta aspirantūrā, kas tika pabeigta 1957. gadā. Šo laiku viņš vienmēr atcerējās arī kā iespēju vēl ciešāk pietuvoties sava mūža mīlestībai – teātrim, noskatoties arī virkni ārvalstu teātru viesizrāžu. Uzreiz pēc studijām uzsākot darbu toreizējā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūtā, V. Hausmani vadīja gan augsta līmeņa pašapziņa un akadēmiskas ambīcijas, gan vēlme un ieinteresētība piedalīties aktuālo procesu izvērtējumā un pievērsties latviešu literatūras un vēstures klasisko vērtību apzināšanai. Par vienu no V. Hausmaņa ilggadīgas intereses objektiem kļuva Raiņa daiļrade, kam veltītas vairākas grāmatas un aktīva līdzdalība Raiņa “Kopotu rakstu” sastādīšanā, kuru izdošana tika pabeigta 1986. gadā. V. Hausmanis rakstījis arī par daudziem citiem latviešu dramaturgiem, tāpat kā teātriem un aktieriem, savos pētījumos veicinot un veidojot priekšstatus par latviešu drāmas un teātra attīstības ceļiem.

V. Hausmanim patika vadīt un organizēt, un par to liecina viņa ilggadīgā administratīvā darbība gan institūtā, gan vēlākajos gados, ieņemot arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītāja un Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšsēdētāja amatus. Šo posmu aizsāka V. Hausmaņa veiktie institūta direktora vietnieka pienākumi laikā, kad institūta direktors bija rakstnieks un literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš. Pēc desmit gadiem vietnieka amatā V. Hausmanis 1983. gadā kļuva par institūta direktoru un saglabāja šo amatu līdz 1999. gadam. Viņš izvadīja institūtu cauri vēlīnā padomju perioda sarežģījumiem un tam sekojošam finansējuma principu reformas laikam, un viņa spēja orientēties procesos, kas saistīti ar finansējuma piešķiršanas mehānismiem, palīdzēja saglabāt institūta stabilitāti visai nepastāvīgos apstākļos. Mūsu pastāvēšanai šodien varam pateikties arī par to.

Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana ļāva brīvāk izpausties arī tām V. Hausmaņa interesēm, kuras līdz tam pilnībā īstenot nebija iespējams. Viens no viņa sirdsdarbiem bija grāmata par V. Hausmaņa jaunības pilsētas Jelgavas profesionālā teātra darbības vēsturi. Pats nozīmīgākais veikums, kas saistīts ar daudzpusīgo darbību trimdas kultūras apzināšanā, ir Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša daiļrades aktualizēšana, jau kopš 80. gadu beigām pievēršoties viņu darbu popularizēšanai un izdošanai Latvijā. Viktora Hausmaņa aizrautība bija lieliski jūtama M. Zīverta lugu lasījumu sagatavošanā un ievadvārdos, ko viņš teica ikgadējos rakstnieka daiļradei veltītajos pasākumos Rīgas Latviešu biedrībā. Tieši šeit tika svinēta arī V. Hausmaņa deviņdesmit gadu jubileja, kurai viņš bija rūpīgi gatavojies un priecājās par plašo kolēģu, teātra un kultūras darbinieku un radu loku, kas bija ieradies viņu sveikt.

Neilgi pēc savas sievas, Ritas Ausmas Hausmanes nāves arī Viktors Hausmanis šopavasar ir devies aizsaules ceļos. Viņa mūžs un darbs paliek kā liecība Latvijas sabiedrības un kultūras vēstures sarežģītajiem līkločiem. Gribētos cerēt, ka institūtā saglabāsim kādu daļu no viņa neatlaidības un sīkstuma, kas ir likti arī mūsu darbības pamatos.

LU LFMI kolēģi

Foto (c) Guntis Pakalns

Pēdējo reizi labots: 22.03.2023 09:02:06