Meklējumi un atradumi 2016

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta XXVIII konference MEKLĒJUMI UN ATRADUMI norisēja 2016. gada 19. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva zālē.

Konferences video ieraksts

Programma

Konferences programma (lejupielādēt PDF)

10:00. KONFERENCES ATKLĀŠANA

LU LFMI direktores DACES BULAS ievadvārdi

1. SĒDE. VADA EVA EGLĀJA-KRISTSONE

10.15.-10.35. MADARA EVERSONE. Kampaņa pret abstrakcionismu un formālismu 1963. gadā. Latvijas Padomju rakstnieku savienības nostāja

10.35.-10.55. SIGNE RAUDIVE. Morālās stājas pārkāpumu izskatīšana Rīgas Jauno autoru apvienības un Rakstnieku savienības valdes un sekretariāta sēdēs

10.55.-11.15. AGIJA ĀBIĶE-KONDRĀTE. “Ej droši tur, kur dakters Oga un baltas fejas šiverē”. Rakstnieku poliklīnikas funkcijas

11.15.-11.30. DISKUSIJA

11.30.-12.00. KAFIJAS PAUZE

2. SĒDE. VADA PAULS DAIJA

12.00.-12.20. TOMS ĶENCIS. Krīzes valūta: tautasdziesmu simboliskā vērtība un nacionālā māksla

12.20.-12.40. ZIGRĪDA FRĪDE. 19. gadsimta stāsts latviskās identitātes meklējumu ceļos

12.40.-13.00. BENEDIKTS KALNAČS, ROLFS FĪLMANS (ROLF FÜLLMANN). Rūdolfs Blaumanis nacionālās literatūras un modernitātes kontekstā 19. un 20. gadsimta mijā

13.00.-13.20. IVARS IJABS. Nacionālisms un satīra: “Dzirkstele” un “Zobugals” kā politisko ideju vēstures avots

13.20.-13.40. DISKUSIJA

13.40.-14.40. PUSDIENU PAUZE

3. SĒDE. VADA ILZE LIEPIŅA

14.40.-15.00. ARNOLDS KLOTIŅŠ. Koloniālais un nacionālais Latvijas mūzikas dzīvē pirmajos pēckara gados

15.00.-15.20. DENISS HANOVS. Opera kā 18. gadsimta komunikācijas telpa

15.20.-15.40. EDĪTE TIŠHEIZERE. Operas režija postdramatiskā teātra laikā

15.40.-16.00. DISKUSIJA un KONFERENCES NOSLĒGUMS

Konference tiek organizēta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Valsts pētījumu programmas "Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības" ietvaros.

Referātu kopsavilkumi

Kampaņa pret abstrakcionismu un formālismu 1963. gadā. Latvijas Padomju rakstnieku savienības nostāja

Madara Eversone, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

1962. un 1963. gadā Ņikita Hruščovs Maskavā izvērsa vairākas kampaņas abstrakcionistu un formālistu apkarošanai, faktiski iezīmējot t. s. atkušņa beigas visā Padomju Savienībā. Arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK) uzsāka kampaņu vietējo abstrakcionistu un formālistu apkarošanai. 1963. gada 22. un 28. martā republikas radošās inteliģences sanāksmē kritikas krustugunīs nonāca Vizmas Belševicas, Montas Kromas, Ojāra Vācieša un Ēvalda Vilka darbi. Pēc partijas kritikas minētie autori bija jāapspriež arī Latvijas Padomju Rakstnieku savienības (RS) valdes un partijas pirmorganizācijas sēdēs. Referātā, izpētot Latvijas Valsts arhīvā pieejamos RS un komunistiskās partijas pirmorganizācijas dokumentus, analizēta RS valdes nostāja pret LKP CK iniciēto kampaņu, neiedziļinoties minēto autoru darbu saturiskajos un mākslinieciskajos aspektos; īpaša uzmanība pievērsta rakstnieku paaudžu un uzskatu atšķirību problēmām, kas atklāj vecākās paaudzes rakstnieku cīņu par savas vietas un prestiža saglabāšanu literatūrā, savukārt jaunās paaudzes – aizvien izteiktāku opozīciju.

Morālās stājas pārkāpumu izskatīšana Rīgas Jauno autoru apvienības un Rakstnieku savienības valdes un sekretariāta sēdēs

Signe Raudive, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

"Ej droši tur, kur dakters Oga un baltas fejas šiverē”. Rakstnieku poliklīnikas funkcijas

Agija Ābiķe-Kondrāte, LU Humanitāro zinātņu fakultāte

Medicīniskā palīdzība un veselības aprūpe bija viens no palīdzības veidiem, kuru LPSR Rakstnieku savienības biedriem piedāvāja PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskā nodaļa. Referātā aplūkotā, lokāli nozīmīgākā vieta, kurā koncentrēta veselības aprūpe, ir 1961. gadā nodibinātā PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskās nodaļas poliklīnika, tautā saukta par “Rakstnieku poliklīniku” vai “Litfonda poliklīniku”. Uzskatāms, ka padomju periodā veselības aprūpei bija simboliska loma literāta radošajā darbībā un daiļradē, sociālajā dzīvē un pašrealizācijā kopumā. LPSR Literatūras fonda redzamāko personāliju loma ir ne mazāk nozīmīga sistēmiski pārdomātas, kvalitatīvas un Vissavienības mērogā prestižas veselības aprūpes nodrošinājumā. Iespējams runāt par līdz šim maz apzināta, bet būtiska kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, kas fragmentāri pastāv atmiņu literatūrā un radošo aprindu sadzīves folklorā.

Krīzes valūta: tautasdziesmu simboliskā vērtība un nacionālā māksla

Toms Ķencis, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Latviešu tautasdziesmas 19. gadsimta sākumā ir tikai eksotiska tradīcija, par ko interesējas kulturāli cittautieši. Gadsimta vidū jaunlatviešu kustība tās sāk pozicionēt kā garamantas – vērtīgu visas nācijas kopīpašumu, kas ir jāsaglabā, jāvāc, jāpublicē. Gadsimta beigās, kad veidojas latviešu nacionālā tēlotājmāksla, tautasdziesmas ir ieguvušas ievērojamu simbolisko vērtību. Tomēr līdz ar nacionāli romantiskā diskursa atkāpšanos sociāldemokrātiskās kustības priekšā, tautasdziesmu loma nācijas identitātes formulēšanā samazinās. Interesantā kārtā tautasdziesmu vizuālās interpretācijas kļūst par krīzes simboliem ar arhetipisku potenciālu 20. gadsimta sākuma mākslā: Jāņa Rozentāla un Rūdolfa Pērles, vēlāk arī strēlnieku-gleznotāju darbos. Tas nebūtu iespējams bez specifiskajiem 19. gadsimta Latvijas kultūras procesiem.

19. gadsimta stāsts latviskās identitātes meklējumu ceļos

Zigrīda Frīde, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Stāstniecības žanra attīstība ir lielā mērā balstījusies uz tulkojumiem un apzinātas iekļaušanās cittautu iedibinātajās literārajās tradīcijās, tomēr caur to tautas literārajā vidē ienāca arī mentāli oriģināli stāsti. Gadsimta robežās vienlaikus pastāvot gan sacerējumiem, kuros maz būtiskas atšķirības starp latviešu un nelatviskās cilmes autoru darbiem, tika publicēti arī tādi oriģinālprozas darbi (J. Neikens, K. Barons, J. Zvaigznīte, Apsīšu Jēkabs, A. Deglavs, V. Zālītis), kuros vēstījuma latviskums izjūtams ne vien caur valodas plūdumu un lasītājiem radniecisku vidi, bet arī nemākslotu tautas dzīves attēlojumu. Prozā intuitīvi tika iedzīvināti tā dēvētie mimētikas principi, kas izpaudās kā samērā tieši autora novērojumu apraksti, kuros vien reizēm iedzirkstījās mākslinieciski subjektīvi tverts pasaules skatījums. Referāta mērķis ir iedziļināties šai agrīnās latviešu prozas iezīmē.

Rūdolfs Blaumanis nacionālās literatūras un modernitātes kontekstā 19. un 20. gadsimta mijā

Benedikts Kalnačs, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Rolfs Fīlmans (Rolf Füllmann), Ķelnes Universitātes Filozofijas fakultāte (Universität zu Köln, Philosophische Fakultät), Vācija

Referātā apkopotas atziņas, kas līdz šim jau daļēji aktualizētas ziņojuma autoru agrākajās publikācijās par Blaumaņa daiļradi, iestrādātas nodaļā par nācijas kartēšanu un kultūras atmiņu, kas tiks iekļauta kolektīvajā monogrāfijā par latviešu literatūru 19. un 20. gadsimta mijā, kā arī ņemtas vērā, plānojot Rūdolfa Blaumaņa vācu valodā rakstīto un paša rakstnieka vāciski tulkoto darbu komentētu izdevumu. Rūdolfa Blaumaņa daiļrade var tikt aplūkota vismaz divos savstarpēji saistītos koncentriskos lokos – tā ir gan latviešu nacionālās literatūras estētiskā brieduma atklājēja, gan spilgta modernitātes liecība gadsimtu mijas Baltijas starpkultūru telpā. Referātā piedāvāts ieskats vispārējos aspektos, kas nosaka Blaumaņa literārā devuma novatorismu Latvijas un Eiropas kontekstā. Šeit minama Blaumaņa atrašanās vairāku kultūru un valodu vēsturiskā krustpunktā, spriegums attiecībās starp modernitātes izpausmēm Vācijā, Centrālaustrumeiropā un Baltijā, rakstnieka ciešās un daudzveidīgās attiecības ar vācu literāro tradīciju, viņa darbu oriģinalitāte Eiropas laikmetīgo literāro tendenču ietvarā, kā arī Blaumaņa refleksīvā attieksme pret sava laika latviešu sabiedrību un rakstniecības praksi.

Nacionālisms un satīra: “Dzirkstele” un “Zobugals” kā politisko ideju vēstures avots

Ivars Ijabs, LU Sociālo zinātņu fakultāte

Fakts, ka “Pēterburgas Avīžu” satīriskais pielikums “Dzirkstele” (vēlāk – “Zobugals”) lielā mērā noteica šā tautiskās atmodas laikmetam nozīmīgā izdevuma popularitāti, ir labi zināms. Tomēr jaunlatviešu politiskajai satīrai līdz šim ir ticis pievērsts ļoti maz padziļinātas pētnieciskas uzmanības. Šajā referātā tiks aplūkota 1860.-70. gadu politiskās satīras izdevumi, īpašu uzmanību pievēršot dažādu Baltijas sociālo problēmu un sabiedrības grupu attēlojumam. Satīra – gan verbālā, gan vizuālā – var kalpot par materiālu politisko ideju vēsturei vairāku iemeslu dēļ. Satīriskais diskurss paredz iespējas izteikties “brīvāk”, jo satīras objektam pēc idejas uz to nav jāapvainojas. Vienlaikus satīras diskursā ir klātesošas varas attiecības, satīras autoriem iedibinot simbolisku “pārākumu” pār tās objektu. Visbeidzot, satīra bieži kalpo, lai izgaismotu dažādu sabiedrības grupu robežas - vācbaltu aristokrātijas, liberālo vācbaltu, “kaunīgo latviešu” u.c. Turklāt izmaiņas, kuras noteikti satīriski tēli piedzīvo laika gaitā, notiek paralēli sociāliem procesiem un mijiedarbojas ar tiem. Šeit par ilustrāciju kalpo divu attiecīgajā laikā radītu satīrisku tēlu karjeras: “bizmanis” un “malēnieši”, kuri pirmoreiz tiek pieteikt satīriskajos izdevumos (“Dzirkstelē”, “Zobugalā”, vēlāk arī “Mājas Viesī” un Baltijas vēstneša pielikumos “Zobugals” un “Šis un tas”).

Koloniālais un nacionālais Latvijas mūzikas dzīvē pirmajos pēckara gados

Arnolds Klotiņš, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Laikposmā no 1944. gada vasaras līdz 1946. gada rudenim Latvijas sovjetizācija notika relatīvi liberālas kultūras politikas apstākļos. Nacionālās klasikas, tautasdziesmas un koru kustības favorizācijā dažādas dominējošo komunistu grupas saredzēja atšķirīgus mērķus. No PSRS importētajām varas aprindām šis folkloras nacionālisms nozīmēja tikai latviešu sabiedrības lojalitātes panākšanas instrumentu, turpretī tiem latviešu komunistiem, kas cerēja uz nacionālās un humānisma tradīcijās iekrāsotu sociālismu Latvijā, - noplicinātās un sadrumstalotās latviešu sabiedrības konsolidācijas līdzekli. Tas izskaidro ne tikai jaunlatviešu lomas toreizējo izcelšanu, latviešu etnisko svētku veicināšanu, bet arī LK(b)P CK lēmumu jau 1944. gadā par obligātu latviešu valodas apguvi ierēdņiem, kā arī šī lēmuma izgāšanos – norises, ko daži autori pat uzskata par pirmo nacionālā komunisma izpausmi.

Opera kā 18. gadsimta komunikācijas telpa

Deniss Hanovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Dons Žuans ir kļuvis par vienu no arhetipiskiem tēliem Eiropas kultūrā. Šis referāts ir mēģinājums no 19. gadsimta romantisma kultūrā veidotā dona-titāna tēla atgriezies pie 18. gadsimta dona Žuana tēliem, rekonstruējot 18. gadsimta operas sociālo un politisko komunikāciju, literārās un dzimtes nozīmes, t. i., atgriežot donu Žuanu pirmizrādes – 1787. gada ancien régimekultūras – ietvarā, restaurējot 18. gadsimtā pastāvošos priekšstatus par libertīnu, kalpu, aristokrātisko sievieti, divkauju, vīrieti aristokrātu un zemnieci. Mocarta operas tēli jāizsprot kā aristokrātiskās kultūras tēli Eiropas ancien régime telpā, taču Mocarta opera jāanalizē arī 18. gadsimta libertīnisma kultūras kontekstā, kas operā pastāv daudzās telpiskās dimensijās, apstiprinot tēzi par Mocarta operu kā ancien régime sakņotu darbu, kurā nebūtu jāmeklē politiskās modernizācijas procesu atspoguļojums vai protesta apjoms. Tā nav telpa, kurā dons nonāk kā svešais, apšaubāmais, apšaubītais. Viņš pastāv kā libertīns, it sevišķi uz citu pozitīvu aristokrātu fona.

Operas režija postdramatiskā teātra laikā

Edīte Tišheizere, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

21. gadsimtā operu inscenējumi vairs nav tikai speciāli studējušu muzikālā teātra režisoru rokās – opernamus pārņēmis vesels izcilu, sevi apliecinājušu dramatiskā teātra režisoru vilnis. Šie režisori ienesuši būtiskās pārmaiņas arī operuzvedumu radīšanā, tās izriet no postdramatiskā teātra konteksta, kurā viņi strādājuši: literārā pamata (libreta) ignorēšana vai jauna stāsta radīšana, pilnībā rēķinoties ar muzikālo dramaturģiju; jauns vizuālās izteiksmības līmenis; klasiska darba uzvedums kā mūsdienu pasaules modelis; dziedātāju pielīdzināšana aktieriem u.c. Pēdējās desmitgades operrežisorus nosacīti iespējams sagrupēt trīs galvenajos virzienos: vizuālisti; konceptuālisti, jaunā vēsturiskuma piekritēji. Šīs tendences redzamas arī latviešu režisoru Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša, Andreja Žagara un Viestura Meikšāna operiestudējumos.

Pēdējo reizi labots: 03.03.2017 11:36:12