Autobiogrāfiskuma elementi Ēvalda Vilka pēdējā stāstā “Kur aprakts suns?”

Blogā piedāvāju piezīmes referātam, kas nolasīts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “XXXI zinātniskie lasījumi” Daugavpils Universitātē.

Rakstnieks Ēvalds Vilks ir padomju režīma aizstāvis gan darbos, gan domās (Vilka laikabiedri atmiņās uzsver viņa absolūto godīgumu un neliekuļošanu nekādos apstākļos) un tajā pašā laikā cietušais, kura darbus kritizē, kavē to publicēšanu vai nepublicē vispār. Viņš ir viens no retajiem, kurš konsekventi savā daiļradē un publicistikā runā par nepieciešamību rūpēties par savu tautu (ar to konkrēti saprotot tikai un vienīgi latviešu tautu), lepoties ar to un dokumentēt tās dzīvi literatūrā (kāds viņa raksts saucas “Lai literatūrā būtu tā kā dzīvē”), nevairoties no pagātnes un atmiņām un – protams, ņemot vērā laikmeta ierobežojumus, kurus Vilks izbauda visā pilnībā – pētot nevis izdomāto, bet patieso īstenību ar visām tās problēmām un pretrunām.

Ēvalds Vilks, kurš dzimis 1923. gadā, atrodas pa vidu starp rakstnieku paaudzi, kura 1940. gadā jau ir pieauguši cilvēki, un tiem, kuri ir pusaudži (piemēram, Zigmunds Skujiņš). Par spīti normāliem ģimenes un sadzīves apstākļiem, pat zināmu pārticību 30. gadu beigās, Ēvalda Vilka Latvija ir 1940. gada Padomju Latvija ­– šādu izvēli rosina viņa domubiedriun tolaik lasītā literatūra. Ē. Vilkam problemātika, ka saistītos ar Latvijas aneksiju vai okupāciju, neatkarības atjaunošanu, nav aktuāla un tieši vai slēpti nav apspriežama, realitāte viņam ir pilnībā vai gandrīz pilnībā akceptējama, taču uzlabojama.

Padomju koloniālisma paradigmā ir būtiski Ē. Vilka 1972. gadā publiski uzsvērtie “daži mūsu dzīves pamatprincipi”: “.. visas PSRS tautas, kā lielas, tā mazas, ir tiesībās vienlīdzīgas. Un otrkārt: katras atsevišķas nācijas intereses sakrīt ar visas valsts kopīgajām interesēm.” Ē. Vilks arī uzsvēris, ka “daiļliteratūra ir tautas sirdsapziņa”.

Var pieņemt, ka sadarbībai ar režīmu izdalāmi 4 rakstnieku tipi: 1) atklātie disidenti, 2) klusie disidenti = kolaboranti, 3) karjeristi = kolaboranti, 4) idejas cilvēki.

Ēvalds Vilks pārstāv pēdējo grupu, viņš ir idejas cilvēks, ideālkomunists, kuriem padomju okupācijas apstākļi un ideālu nesakritība ar realitāti rada psiholoģiski nomācošu situāciju.

Situācija Ē. Vilka mūža pēdējā desmitgadē 1966–1976

Ēvalda Vilka rakstnieka liktenis ir traģisks, faktiski dažādu ierobežojumu un pazemojumu dēļ 70. gados, savos spēka gados, viņš literāro darbību pārtrauc, šajā laikā publicēts pavisam nedaudz darbu. Kādi tam ir iemesli?

Pēc Hruščova “atkušņa” ar tā sniegtajām un arī izmantotajām iespējām ir sācies stagnācijas periods. 1963. gada epopejai ar stāstu “Divpadsmit kilometri” seko mazāk zināma, gara epizode – Ēvalda Vilka dzīves laikā atļauju publikācijai ne periodikā, ne grāmatā nesaņem viņa garstāsts “Recidīvists” (1966).

Ēvalds Vilks vēstulē Birutai Cīrulei skolotājai Birutai Cīrulei Strenčos 26.12.1966. raksta: “(..) Norakstīju garāku stāstu [“Recidīvists”] par “šur tur vēl sastaptajām un līdz galam neizskaustajām ēnas pusēm” un aiznesu uz “Karogu”. Mans sirdsmīļais draugs K. [Kārlis Krauliņš] to tūlīt aizsūtīja uz CK. Tikpat kā dinamīta kasti! (..) Nesen notika RS slēgta valdes sēde, kurā, starp citu, apskatīja manu daiļradīšanu. Runāja galvenokārt par “Kilometriem” un tos pilnīgi reabilitēja, nospriežot, ka tie izdodami vai nu atsevišķā grāmatā, vai krājumā. Tās, protams, tikai valdes domas. Bet, kā zināms… Un vēl par kaut ko jādomā: samazgu spaini tev uzgāž visas pasaules priekšā, bet reabilitācija notiek slēgtā sapulcītē. Bet tie jau tikai sīkumi, vismaz manai galvai tie iet pāri kā ūdens lāse pīles mugurai.”[1]

Taču divus gadus vēlāk – 1968. gadā – apdraudēta bijusi arī stāsta “Divpadsmit kilometri” publikācija krājumā “Mežonis”. Ir saglabājies Ēvalda Vilka rokraksts – 1968. gadā rakstīta sūdzība Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai par Latvijas PSR Galveno literatūras pārvaldi. Nav zināms, vai šī sūdzība tiešām nosūtīta un izskatīta, taču grāmatā “Mežonis” stāsts “Divpadsmit kilometri” tomēr iekļauts, taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta. It kā naivi izliekoties neko nezinām par varas mehānismiem, aukstasinīgi nebaidoties no represijām un izmantojot atļautās “demokrātiskās” metodes, ko nodrošina partijas biedra stāžs, apelējot pie partijas biedra tiesībām un pienākumiem un partijas statūtiem, Vilks ar savu rīcību stagnācijas perioda sākumposmā ir spējis mainīt represīvas varas struktūras lēmumu un panākt sava darba publicēšanu, lai arī paša autora labotā variantā, tādējādi apliecinot, cik svarīga rakstniekam ir viņa darba publikācija grāmatas formātā.

Situāciju ietekmē arī personiskā dzīve. Šķiršanās un jaunas ģimenes dibināšanas apstākļos 60. gados rakstnieks ilgstoši nespēj atrast dzīvesvietu, faktiski ir spiests dzīvot kopā ar šķirto sievu un viņas vecākiem; dažādu iemeslu dēļ nevar izmantot RS Litfonda sniegtās iespējas (tobrīd tiek celta t.s. Rakstnieku mājas Gorkija (tagadējā Kr. Valdemāra) ielā, līdz nopērk vienistabas kooperatīva dzīvokli, tādējādi spiestā kārtā nosacīti kļūstot par privātīpašnieku. Stāstā “Mežonis” (1966) sastopams šāds izteikums: “(..) vai tad es esmu kāds otrās šķiras cilvēks, ka man dzīvoklis jāpērk?”[2]

70. gadu sākumā top personīgā pieredzē balstīts un izsāpēts publicistisks raksts “Cilvēks aiz durvīm” – par dzīvokļu problēmu Rīgā un Latvijā. Iesniegts “Literatūrai un Mākslai”, tas vairāku gadu garumā netiek publicēts, lai gan redaktori cenšas panākt tam saskaņojumu. 1983. gadā pēdējā brīdī tas izņemts no Kopotu rakstu 4. sējuma salikuma[3], pirmoreiz publicēts tikai 1989. gada 22. jūnijā laikrakstā “Jūrmala”.

Patvērums tiek meklēts alkoholā. Hugo Rukšāns, kurš 60. gados ir “Zvaigznes”un “Literatūras un Mākslas” redaktors, liecina: “Ēv. Vilks bija ļoti sarežģīta rakstura cilvēks (..). Viņš bija gudrs, taisnīgs, necieta divkosību, bija godīgs un uzticams darba jautājumos. Un tajā pašā laikā – rupjš un nekrietns dzērumā, par ko ne vienu reizi vien pārliecinājos, kad gadījās viņu pievākt un izguldīt savās mājās, lai viņš nenokļūtu citās rokās, bet ziņojums par viņu – citā vietā, kur daži, kā man šķita, to vien gaidīja, lai atkal varētu sacelt ap viņa vārdu “ideoloģisku” jandāliņu.”[4]

1971.–1972. gadā top Ē. Vilka kinoscenārijs “Pusnakts stundā” (figurē arī ar nosaukumu “Pusnakts viesis”), kam par pamatu pazīstamais 1968. gada stāsts. Pauls Putniņš Latvijas Kinematogrāfistu konferencē 1979. gada 16. martā referātā, kas tiek arī publicēts, min, ka šis scenārijs līdzās vairākiem citiem ir “norakts”[5].

Ēvalds Vilks vēstulē rakstniekam Jānim Sārtam 09.01.1975. raksta: “Tev raksta Tavu stāstu ķidētājs Ē. Vilks. Ceru, ka neesi uz mani dusmīgs – Mani, vari tam ticēt, ķidē tāpat.”[6] Savukārt Dagnija Zigmonte 90. gados atcerējusies kādu 70. gados notikušu sarunu: “Es saku [Vilkam] – klausies, nu, bet kā tad uz priekšdienām? Un tad viņš tādu ļoti skumju frāzi pateica, viņš teica: “Nu, bet kā tu domā, cik ilgi var rakstīt un gribēt rakstīt, ja tevi tikai dauza, dauza, dauza?”[7]

Ēvalda Vilka dzīves pēdējā desmitgadē būtiski mainījusies viņa dzīves uztvere – varētu teikt, no aktīvas, pozitīvi karojošas uz pasīvu, samierniecisku. Vilšanās, situācijas neizbēgamības izjūta, samierināšanās ar situāciju, kad nav nozīmes ne ideāliem, ne nākotnei, kad pienācis pusmūžs un nav spēka vairs kaut ko mainīt, kad skats vērsts tikai pagātnē, nāves nojausmas – tā varētu raksturot Ēvalda Vilka personiskās izjūtas stāsta “Kur aprakts suns?” tapšanas laikā. Taču tajā pašā laikā viņam ir svarīgi nodot vēsti saviem lasītājiem, kurus viņš ir pieradis ar niekiem netraucēt. No 28.01.1975. vēstules jaunajam autoram Ērikam Kanderam: “(..) Ko lai ar Tevi dara? Iedomājies, ka sanākuši vienkopus 100.000 cilvēku. (Apmēram tik daudz lasa “L un M”). Tagad Tev jākāpj tribīnē un jālasa viņiem priekšā stāsts, citiem vārdiem sakot – šai cilvēku masai kaut kas nozīmīgs jāpasaka.”[8]

“Kur aprakts suns?” ar apakšvirsrakstu “Prātvederīga cilvēka monologs”, visticamāk, ir pats pēdējais Ēvalda Vilka stāsts. Sarakstīts 1974. nogalē vai 1975. gada sākumā, publicēts “Karogā” 1975. gada aprīlī nedaudz vairāk kā gadu pirms rakstnieka nāves. Rakstnieks mirst 1976. gada septembrī līdz galam nenoskaidrotos apstākļos – it kā no ērces koduma komplikācijas, it kā no antibiotiku nepanesības aknu slimības dēļ; it kā ārstu nolaidības dēļ – šo faktu Alberts Bels min pat uzrunā no Augstākās Padomes tribīnes 1990. gada 4. maijā).

Stāsta vienīgā publikācija grāmatā latviešu valodā ir Ēvalda Vilka Kopotu rakstu 3. sējumā (1983), tas tulkots arī krieviski.

LNB glabājas divi mašīnraksta varianti. “Karogā” stāsts publicēts pēc manuskripta, faktiski autora redakcijā ar nedaudziem stilistiskiem labojumiem. Publikācijā Kopotajos rakstos trūkst vienas rindkopas – iespējams, tā cenzēta. Pārbaudīt nav iespējams – LVA izdevniecības “Liesma” arhīvā 3. un 4. sējuma salikuma manuskripti no krājuma izslēgti (t.i., iznīcināti) jau pēc neatkarības atgūšanas.

Par spīti autora nospiestībai, stāsts “Kur aprakts suns?” kopā ar diviem citiem šā perioda darbiem ­– “Izdzītais” (1971) un “Dullā sieva” (1973) – veido savdabīgu ciklu, kurā, kā atzinis Harijs Hiršs, “jūtams ļoti gaišs autora skatījums uz dzīvi un cilvēkiem, kuri gan ne vienmēr rīkojas, kā vajadzētu, bet ir tik dažādi, mutuļojošas dzīvības pilni, ka prieks viņus vērot”[9]. Taču zem šīs gaišās virskārtas ir traģiski dziļumi.

Stāsta struktūra veidota kā iekšējais ceļojums no tagadnes uz stāsta divu varoņu (vēstītāja un viņa skolasbiedra Pauļa Rāviņa) bērnību un atgriešanās tagadnē ar mērķi rast attaisnojumu vai vismaz skaidrojumu savām izvēlēm un rīcībām dažādās dzīves situācijās un tagadnē. Šo paņēmienu iespējams analizēt kā paša autora tēlainu atgriešanos bērnībā ar mērķi noskaidrot rakstnieka identitātes veidošanos, dzīves uzdevuma definēšanu; tā ir sava veida psiholoģiskā pašanalīze, lai noskaidrotu, vai garīga izsīkuma un pat depresijas (“briesmīgas vienaldzības”) situācijā ir iespējams savā dzīvē kaut ko būtiski mainīt, it kā sākt dzīvot no jauna.

Vēstītāja skolasbiedrs Paulis Rāviņš ir skaisto vārdu teicējs, kurš jau skolas gados sapratis “vārda spēku” – vajag mācēt skaisti runāt, īstajā brīdī nožēlot kļūdas, apsolīties laboties, un būs iespējams dzīvot šajā pasaulē. Rāviņa dzīves mērķis ir izrauties no nabadzības, kas kopīga pēckara paaudzei. Vēstītājam ir nepārprotamas autobiogrāfiskas iezīmes par spīti tam, ka autors vēstītāju nosacīti veidojis kā savu jaunāko brāli, kura brālis un tēvs savukārt miruši karā.

Rāviņš tēlots kā izteikts karjerista tips, kurš iegūst augstāko izglītību, kļūst par kolhoza priekšsēdētāju, sasniedz savu mērķi (viņš ir pārticis, uzbūvējis māju, izmantojot amata sniegtās iespējas). Kādā publiskā sanāksmē, kur pēc trīsdesmit gadiem satiekas abi klasesbiedri, šis kolhoza priekšsēdētājs tiek kritizēts, viņa amats ir nopietni apdraudēts, bet, izmantodams seno triku, proti, publiski atzīstot kļūdas un apsolot laboties, Rāviņam izdodas amatu saglabāt.

Nākamajā tikšanās reizē, kas aizsākas kapos, kur vēstītājs nejauši sastop Rāviņu – nu jau citā ampluā, proti, viņš krasi mainījis nodarbošanos un no kolhoza priekšsēdētāja kļuvis par izvadītāju kapos (faktiski grūti iedomājama situācija) –, notiek abu klasesbiedru saruna.

Aiz šķietami anekdotiskā gadījuma var jaust traģisku psiholoģisko analīzi. Saruna ar Pauli Rāviņu – ērtas dzīves tīkotāju un pašlabuma meklētāju – faktiski ir vēstītāja un arī autora saruna ar savu sirdsapziņu, savu iespējamo, bet nerealizēto alter ego: “Ar izbrīnu sajutu, ka viņš kļuvis man gandrīz vai nepieciešams. Kāpēc?... Kas to lai zina. Varbūt mēs abi kaut kādā veidā bijām papildinājuši viens otru, kopā veidojot daudzmaz veselu vienību? (..)”[10]

Taisnīguma un goda, sirdsapziņas izjūta – cik ilgi iespējams dzīvot nesalauztam savā vērtību sistēmā? Vai apstākļu, dzīves un laikabiedru rīcības salauztam, psiholoģiski terorizētam un apklusinātam, uz ceļiem nospiestam, faktiski garīgi iznīcinātam rakstniekam – idejas cilvēkam, kurš atbalsta pastāvošo režīmu – ir iespējams sākt visu no jauna? Un ja ir, tad kādas ir alternatīvas? Nepiepildītības apziņa, saprotot arī, ka neko piepildīt vairs nav iespējams – jo nav spēka. “Cik ilgi, es tev prasu, to viens cilvēks var izturēt? Nē, tas nav izturams!”[11]

Paliek kapi, “kur guldīts ne mazums reiz labi pazīstamu cilvēku. Jā, arī manas paaudzes rindas pamazām un nemanot bija sākušas kļūt retākas.”[12] Un: “.. kur nevienam, kas šeit guldīts, vairs nav nākotnes – viņiem ir tikai pagātne.”[13]

Stāstā pirmoreiz Ē. Vilks nebaidās arī minēt tiem laikiem neērtus vēsturiskus notikumus, latviešu tautas likteni karā: “ (..) Es vēl patiesībā biju puika, bet jau ar tik aprepējušu sirdi, ka mani ar kaut ko pārsteigt būtu bijis ļoti grūti: pārāk daudz tiku redzējis un pārcietis. Dzīve bija tāda. Es redzēju vecākus, kuriem viens dēls aizgāja līdzi komunistiem, bet otru mobilizēja vācu armijā. Brālis griež brālim rīkli, dēls nosit tēvu… Karā kautas dvēselītes, koncentrācijas nometnēs izdzisušas, karātavu cilpās žņaugtas, grāvmalās raktas… Kas tās var saskaitīt?”[14]

Rakstnieks Visvaldis Lāms liecinājis: “Kas tagad pateiks, kā īsti bijis, bet rakstnieks Ēvalds Vilks .. stāstīja, ka viņš redzējis (..) – zeme bijusi piesūkusies ar nesadegušiem cilvēku taukiem.”[15]

Savukārt jau desmit gadus iepriekš, 18.02.1963. vēstulē Birutai Cīrulei izskan rakstnieka dvēseles kliedziens: “(..) Es esmu pārāk daudz redzējis. Un redzējis tieši tās dzīves puses, kuras parasti nevienam nerāda, bet slēpj tāpat kā savalkātu veļu. 18 gadus vecs es biju frontē. Es redzēju, kā nogalina, un pats darīju visu, lai nogalinātu. (..) Nesen manam paziņam māksliniekam noindējās sieva. (..) Es zinu precētas sievas, kas vaļas brīžos nodarbojas ar prostitūciju. Viņas nav nekādas palaistuves, viņas vienkārši pelna ģimenei naudu. Es ļoti labi pazinu cilvēkus, kas ieņēma augstus amatus, mīlēja runāt par komunismu, par padomju cilvēka morālo stāju, bet paši ņēma kukuļus, zaga un tagad sēž cietumā, gaidīdami tiesu. (..) Es Jums vienkārši gribu atgādināt, ka dzīve ir arī tāda. Tā nav tikai tāda, bet arī tāda, tur visa starpība. Un, lūk, šo “arī tāda” es esmu izgājis cauri un redzējis tik daudz, ka vairāk nemaz nav iespējams.”[16]

Ēvalds Vilks faktiski atzīst, ka piepildīt savu pārliecību par rakstnieka pienākumu atainot realitāti un pieredzēto viņa dzīves laikā nav iespējams.

Tēlojot Pauļa Rāviņa iecerēto izlaušanos no nabadzības un pazemojošiem apstākļiem, vēstītājs salīdzina sevi ar Rāviņu un konstatē atšķirības – proti, abi jaunībā bijuši nabadzīgi, bet vēstītājs atšķirībā no Rāviņa savu nabadzību neslēpj: “.. Paulis [vējablūzes] nodilušās vietas krāsoja ar tinti, bet es par tām nelikos ne zinis (..).”[17] Tas saskan ar autora pārliecību rādīt dzīvi tādu, kāda tā ir.

Stāstā ieskanas arī dzīvokļu problēmas sakarā minētais Ē. Vilka uzskats par vienlīdzību uz godīguma pamatiem, kas ieskanējies arī citos viņa darbos. Ē. Vilkam kā ideālkomunistam ir svarīga finansiālā vienlīdzība, viņu aizskar nabadzība un privātīpašnieciskums, tomēr tieši kooperatīva dzīvokļa iegādi viņš savulaik redzēja kā izeju no situācijas pēc šķiršanās.

Stāsta manuskriptā fiksējami arī vairāki pašcenzūras gadījumi, pie kuriem te sīkāk nekavēšos.

Recepcija

Pēc publikācijas “Karogā” stāsts periodikā un kritikā nav apspriests,. Iespējams, būtu citādi, ja stāsts būtu publicēts grāmatā neilgi pēc publikācijas, taču KR 3. sējumā (1983), kur ievietots pie darbiem, kas palikuši ārpus krājumiem, tas faktiski ir nepamanāms un izkritis no sava laika prozas konteksta.

M. Čaklais (1990): “Gandrīz vai katrs Ēvalda Vilka darbs kopš piecdesmitajiem gadiem izraisa labi trenēto literatūras činavnieku iebildumus, niknumu, uzbrēcienus. Tie ir nepārtraukti tieši viņa zemnieciskās nepiekāpības, cilvēciskās normalitātes un nesaudzīgā skatiena dēļ. Protams, ka tas nekādi neatbilst socreālisma olektīm.”[18]

Varbūt pēkšņi situācija ir mainījusies, un arī Ē. Vilka darbi un domāšana pieder pagātnei, tāpat kā daudziem viņa ideoloģiskajiem domubiedriem?

Ē. Vilks arvien ir bijis dedzīgs debatētājs laikrakstos un Rakstnieku savienības kongresos. Taču RS 7. kongresā, kas notiek viņa nāves gadā, proti, 1976. g. 16.–18. martā, Ē. Vilks kongresā piedalās, debatēs neuzstājas[19], taču izvirzīts un ievēlēts valdē ar 165 balsīm par un 3 pret (tikai zems pret skats vēl tikai Ojāram Vācietim) [20].

Nobeigums

Stāstā “Kur aprakts suns?” identificējamas autobiogrāfiskuma iezīmes pagātnes un pēckara gadu sadzīves tēlojumā, kam liecības rodamas Ē. Vilka korespondencē, taču stāsta dziļākajos slāņos par spīti tā pozitīvajai intonācijai izpaužas Ē. Vilka noskaņojums 60./70. gadu mijā un 70. gadu pirmajā pusē, ko izraisījušas rakstnieka profesionālās un privātās dzīves kolīzijas.

Noslēgumā citāts no kāda Ēvalda Vilka dzīves laikā nepublicētā darba, kas sarakstīts 70. gadu sākumā – no cikla “Izraksti no piezīmju grāmatiņām”

“Es izgāju Daugavas krastā un pārsteigts apstājos: man šeit viss izskatījās tik pazīstams, ka biju pilnīgi pārliecināts — kādreiz šeit jau esmu bijis. Šis rāmais ūdens plūdums zaļajos krastos, šie mežu loki, kas kārtojas cits aiz cita, sākumā tumšāki, tad arvien zilāki, arvien gaisīgāki, līdz saplūst kopā ar padebešiem… Es gribētu pagriezt laiku uz priekšu par desmit miljoniem gadu. Es gribētu redzēt, kāds tad izskatīsies cilvēks un ko viņš būs paņēmis sev līdzi no šodienas.”[21]

[21] LNB, RXA 398,12, I. Čaklās f., 16., 17. lpp.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Pēdējo reizi labots: 14.02.2023 12:49:21