Andreja Dripes publicistika 20. gadsimta 80. gados un tās ietekme uz pārmaiņām sabiedrībā
Blogā piedāvāju piezīmes referātam, kas tika nolasīts Liepājas 28. starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā” 2022. gada 25. martā.
Latviešu rakstnieks, publicists un pedagogs Andrejs Dripe (1929–2013) bija viens no visplašāk lasītajiem 20. gadsimta 70. un 80. gadu autoriem, ievērību gūstot ar romānu “Pēdējā barjera” (1971) un aprakstu krājumiem “Bet kā ar meitenēm?” (1978) un “Kolonijas audzinātāja piezīmes” (1975), kurā izmantota jauniešu noziedznieku kolonijā gūtā skolotāja pieredze, arī kinoscenāriju (kopā ar Tālivaldi Margēviču) dokumentālajai filmai “Sieviete, kuru gaida?” (1978, režisors Ivars Seleckis).
80. gados Dripes popularitāti nostiprina vairākas publicistikas grāmatas un ceļojumu piezīmes “Līdzatvestais” (1986), kurām pievērsīšos šajā referātā. Daļa no paustajām atziņām būs lasāma ar Madaru Eversoni sarakstītajā topošajā koppublikācijā “Ceļojumu kartēšana un sociālpolitiskās tendences: Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedru braucieni 20. gadsimta 70.–80. gados”.
Rakstnieks, žurnālists un redaktors Aivars Kļavis 2021. gadā grāmatā “Avota laiks” atzinis, ka, “[p]ateicoties tādām šī žanra virsotnēm kā Ziedoņa “Kurzemīte” vai Dripes “Kolonijas audzinātāja piezīmes”, tolaik [80. gados] publicistika bija ārkārtīgi pieprasīta un populāra” (Kļavis 2021: 37). Stagnācijas periodā, īpaši 70.–80. gados, rakstnieki ceļojumu piezīmes un publicistiku kopumā, tās virsuzdevumu vērtējuši augstu, faktiski skatot to līdzās daiļliteratūrai. Tā Imants Ziedonis 1972. gada piezīmēs rakstījis, ka “[d]okumentālie žanri ir līdzvērtīgi, līdztiesīgi, citiem prozas žanriem organiski līdzaugoši” ” (citēts pēc: Rožkalne 1996: 456), līdzīgi izteicies Miervaldis Birze (skat. Birze 1987: 5).
Lielā mērā tas saistīts ar literārās periodikas straujo popularitātes kāpumu, kas apogeju sasniedz Atmodas laikā, kad, kā rakstījusi lietuviešu literatūrzinātniece Viktorija Jonkute, “veidojās jauna preses un publicistiskās rakstīšanas kultūra. Literārā prese un kopējā tā laika sabiedriskās komunikācijas sfēra ietvēra arī vēsturiskā diskursa pārmaiņu, sociodinamikas izpausmes un jaunu intensīvas (paš)izteiksmes vilni. Kultūras prese bija īpaši dzīva, dinamiska sociālkultūras parādība. Literatūras un kultūras periodiskie izdevumi Lietuvā un Latvijā neapšaubāmi bija kļuvuši par intensīvu, ietekmīgu un vienojošu kultūras, sociālo un politisko spēku (..)” (Jonkute 2020: 9).
Igauņu zinātniece Eppa Annusa (Epp Annus) rakstījusi par Baltijas valstīm kā Rietumu pierobežu un Baltijas valstu ciešo saistību ar kaimiņvalstīm, akcentējot, ka “Rietumu pierobežās dzīva atmiņa uzturēja nepārtrauktību ar pirmspadomju laikiem” (Annus 2018, 240). Rietumvalstu apmeklējums savā ziņā palīdzēja šai nepārtrauktībai piešķirt krāsas, kas caur 80. gados publicētajiem darbiem veicināja nevardarbīgo pretošanos un atgriešanos pie pirmskara Latvijas vērtību sistēmas.
To apliecina arī Andreja Dripes rakstītais par braucienu uz Somiju jau Atmodas gados: “1989. gada pavasarī abi ar Zigu bijām Somijā. Gribējās redzēt šo tīro, skarbo zemīti un tās augsto kultūras līmeni (..), lai aptuveni varētu iedomāties, kāda būtu Latvija, ja nenotiktu 1940. gada okupācija.” (Dripe 1994, 248)
Maija Burima, kura uzsver ceļojuma piezīmju ciešo saistību ar koloniālisma paradigmu, norāda, ka ceļojumu piezīmju rakstīšana bijusi nozīmīga identitātes naratīva veidošanas sastāvdaļa koloniālajās impērijās (Burima 2018, 65). Savukārt Aleksejs Jurčaks (Alexei Yurchak) raksturo paradoksu, kas ieslēgts unikālajā izpratnē par jēdzienu “ārzemes” (заграница) Padomju Savienībā: заграница nav tiešs sinonīms izpratnei par jēdzienu “aiz robežām” (за границей) ar akcentu uz konkrētu valsts robežu un teritoriju, kas atrodas aiz tās, vai jēdzienu “ārvalstis” ar akcentu uz citām, reāli pastāvošām valstīm. Padomju telpā “ārzemes apzīmē nevis robežu un nevis reālo teritoriju, bet gan iedomātu telpu – vienlaikus reālu un abstraktu, pazīstamu un nesasniedzamu, ikdienišķu un eksotisku, tādu, kas atrodas gan šeit, gan tur” (Jurchak 2014, 312).
Vācijas Federatīvās Republikas ceļojumam veltīto piezīmju sākumdaļā Dripe raksta: “Kādā jaukā pavasara dienā TU-154 skrietules atsitās pret Hamburgas lidostas skrejceļa betonu. Pavisam īss brīdis gaisā, un esmu jau tur – pilnīgi citā pasaulē. Tas jāuzsver tūdaļ – tā tiešām ir cita pasaule. Nereti to piemirstam, mērām un salīdzinām ar savu mērauklu, ar to, kas der šeit, pie mums.” (Dripe 1986: 13)
Atšķirībā no 60. un 70. gadu ceļojumu piezīmēm, kurās, kā norādījusi Eva Eglāja-Kristsone, “padomju tūrists bija kā kamera, kas vērsta uz āru, lai iegūtu bildes, ko parādīt klubkrēsla tūristiem un autoritātēm, bet aprakstos (..) trūka skatiena “uz iekšu”, personīgas sastapšanās ar citādo, tā izpētes” (Eglāja-Kristsone 2012, 12), Dripes ceļojumu piezīmes par braucienu 1984. gadā uz Vācijas Federatīvo Republiku, kas pieder gan stagnācijas perioda beigu posmam, perestroikas periodam un arī Atmodai, ir viens no tekstiem, kas raksturo šīs pārmaiņas, kad priekšplānā izvirzās tieši šis skatiens “uz iekšu” un personīgie iespaidi ārpus tūrisma grupu maršrutiem. Tieši privātā pieredze dažreiz noveda pie pretpadomju uzskatiem vai darbībām – pateicoties ceļojumiem uz ārzemēm, ceļotājiem bija iespējams atgriezties mājās it kā ārēji uzkrītoši nemainīgiem, taču piedzīvojušiem iekšējas pārmaiņas – gan personiskas, gan politiskas.
Andrejs Dripe atmiņās 1994. gadā uzsvēris profesionālo rakstnieku, proti, Rakstnieku savienības biedru priekšrocības, ceļošanu, līdzīgi Zentai Ērglei (skat.: Ērgle 1975: 85) salīdzinājis ar īpaša veida slimību, atkarību: “Manam ceļošanas dullumam ļoti palīdzēja rakstīšanas dullums. Un ne tikai honorāru veidā. Rakstnieku savienības biedriem tomēr bija priekšrocības un lielākas izvēles iespējas. (..) Šīs privilēģijas deva Rakstnieku savienības biedra, jau samērā pazīstama un populāra literāta statuss.” (Dripe 1994: 248, 241) Populāra un režīmam draudzīga profesionāla rakstnieka panākumi ļāva izmantot ceļošanas privilēģijas. Dripe ieņēma gan algotus, gan sabiedriskus amatus Rakstnieku savienībā un tās Komunistiskās partijas (biedrs kopš 1975. gada) pirmorganizācijā, kur viņš ievēlēts par valdes sekretāru (1979), valdes sekretāra vietnieku (1981), organizatorisko sekretāru (1983), bijis prozas konsultants (1981–1985). 1982. gada martā Dripe kļuvis par Valsts Drošības komitejas aģentu. (LNA VDK)
Pēc Madaras Eversones veiktā Rakstnieku Savienības biedru braucienu datu apkopojuma un pievienojot datus no Dripes atmiņām un korespondences, iespējams apgalvot, ka 80. gados Dripe devies komandējumos un atpūtas braucienos uz Ungāriju, Sīriju un Tuvajiem Austrumiem, Vācijas Federatīvo Republiku, Dienvidslāviju, vēlreiz uz Vācijas Federatīvo Republiku, Zviedriju, Kanādu un Somiju.
Dripes ceļojums uz Rietumvāciju pēc vietējās latvietes Dzidras Vilkas ielūguma notika 1984. gada pavasarī un ilga apmēram divus mēnešus. Dzidras Vilks brālis Arnolds Dzelzkalns-Dzelzkalējs inženieris, Esenes Zemes ierīcības pārvaldes priekšnieks, arī Latvijas Centrālās Komitejas Vācijā ģenerālsekretārs. Brauciena laikā Dripe centies iepazīties ar jaunatni un jauniešu dzīvi Rietumvācijā, apmeklējis skolas, runājis ar skolēniem un skolotājiem, sekojis jauniešiem darba un brīvajā laikā, viņu dzīvei lauksaimnieku kopienās.
Brauciena iespaidi publicēti rakstā “Pasauli neapturēt” ar apakšvirsrakstu “Ciemos pie VFR jaunatnes. Ceļojuma piezīmju žurnāla variants”, kas publicēts žurnālā “Liesma” (metiens 174 000 eks.) 1984. gadā (nr. 8–11); atsevišķa nodaļa “Ārākāpēji” arī laikrakstā “Padomju Jaunatne” (metiens 216 000 eks.) 1985. gada 21.–27. februārī. Raksta paplašināta versija kā atsevišķa nodaļa iekļauta grāmatā “Līdzatvestais” (1986), kuras manuskripts pabeigts un nodots izdevniecībai “Avots” 1984. gada beigās. Manuskriptam noteikti divi oficiālie izdevniecības recenzenti: bijušais padomju diplomāts Zviedrijā Ivars Ķezbers (no 1984. līdz 1985. gadam bijis LKP CK Ārzemju sakaru nodaļas vadītāja vietnieks. 1986. gadā kļuvis par LKP Centrālās komitejas locekli. No 1988. gada oktobra līdz 1990. gada aprīlim bijis LKP CK sekretārs) un bijušais LKP CK instruktors un preses sektora vadītājs, RS organizatoriskā darba sekretārs Ēvalds Strods (1933–1998). Strods iekšējā recenzijā par grāmatu rakstījis: “A. Dripes “maisos” ir tādas mantas, kuras latviešu lasītājs pamaz redzējis, jo līdz šim laikam nav apjomīgu darbu par jaunatnes dzīvi ārzemēs.” ([bez. aut.] 1985: 132) RSarhīva dokumenti liecina – par spīti recenzentu “aizmugurei”, Dripe 1987. gada 23. septembrī RS partijas pirmorganizācijas slēgtajā sēdē, kurā izskatīts Dripes “personīgais ieguldījums sabiedrības atjaunotnes procesos”, ziņojis par šīs grāmatas “problēmām”, jo viņš salīdzinājis Rietumvācijas jaunatni Vācijā ar jaunatni Padomju Latvijā. (LNA LVA PA)
Grāmata “Līdzatvestais” izdota 1986. gada vasarā, metiens – 40 000 eksemplāru, tā atzīta par populārāko 1986. gada publicistikas grāmatu (Groša 1987; Rumba 1987), to debatēs uzsvērusi arī rakstniece un publiciste Māra Svīre iepriekš minētās RS KP pirmorganizācijas 1987. gada 23. septembra slēgtajā sēdē. Pirmo recenziju publicēšanas laikā periodikā – 1987. gada februārī, trimdā pat 1988. gada beigās – grāmata jau bija novecojusi, taču joprojām aktuāla. To apliecina nodaļas “Pasauli neapturēt” tulkojuma publikācija jaunā ikmēneša žurnāla “Avots” krievu versijas “Rodnik” 1.–5. numurā (skat. Dripe 1987a). “Rodnik” redaktors Oļegs Mihaļevičs rakstījis: “Biju jau saņēmis Andreja Dripes apjomīgo rakstu “Apturiet šo pasauli – es gribu izkāpt” par Rietumu jaunatni, un nenoliedzami visus interesēja, kā tad viņi tur dzīvo” (citēts pēc: Kļavis 2021: 221).
Iespējams definēt trīs nosacītus tēmu lokus, par kuriem interesējies Andrejs Dripe.
1) Jaunieši, turpinot iepriekšējās grāmatās aizsākto izpēti. Vēstulē Veltai Tomai 1987. gadā Dripe rakstījis: “(..) Šo to rakstu, bet nekas prātīgs jau nesanāk. Ko jaunu var uzrakstīt par visiem zināmo un miljoniem reižu aprakstīto cilvēku ar viņa nebeidzamajām pretrunām un nespēju tikt galā pašam ar sevi? Kā parasti, interesēja jaunieši un viņu sāpe. Esmu iecerējis dabūt gatavu publicistisku grāmatu, kas sastāvētu galvenokārt no pašu jauno vēstulēm. Raksta ļoti daudzi, vēstules krājas. Neņemiet ļaunā, bet jaunieši ar visu viņu maksimālismu un muļķību man šķiet daudz tuvāki par vecajiem un solīdajiem laikabiedriem. (..)” (Dripe 1987b)
2) Vīrietis – laikabiedrs jeb domu un strīdu biedrs – brīvajā pasaulē. Grāmatā Dripem ir dažādi sarunbiedri no vietējām latviešu un vācu aprindām: Mauera kungs, kāds Zauera kungs, hamburdzietis Fricis). Jāatzīst, domubiedru Dripem ir maz, bet, iespējams, tas ir viltus manevrs.
3) Kopīgais un atšķirīgais starp Vācijas Federatīvo Republiku un Padomju Latviju, ar tendenci vērīgi skatīties, pētīt, pārņemt pozitīvo.
Rietumvācijas ceļojuma piezīmes “Pasauli neapturēt” sākas ar īsiem iespaidiem no dažādām Rietumeiropas pilsētām (Londona, Parīze, Marseļa, Roma, Madride, Stokholma, Hamburga), tajās autors jau kopš 70. gadiem novērojis jauniešu neparastu rīcību – gulēšanu parkos, muzicēšanu tunelī, prostitūciju u.c., ar šādu atskaiti par ceļojumiem un to maršrutiem raisot lasītāju uzticību vai, gluži pretēji, aizdomas par autora īpašo statusu, salīdzinot ar citiem rakstniekiem un autora laikabiedriem. Dripe izmantojis plašu palīgliteratūras klāstu, taču viņa interešu lokā bijusi nevis Rietumvācijas ģeogrāfija, bet statistikas dati un jaunākā periodika. Ar VFR laikrakstu un žurnālu publikāciju citātiem autors jau nodaļas sākumā izvirzījis jautājumus, uz kuriem meklē atbildes turpmākajās apakšnodaļās: kā jaunieši iztēlojas nākotni, kādi ir viņu mērķi, kāpēc jaunatne ir tik pesimistiska. Lielākā daļa atbilžu norāda uz tādiem iemesliem kā bailes no bezdarba, karš, motivācijas trūkums un atsvešinātības sajūta pieaugušo sabiedrībā.
Lai gan autors norāda uz “kapitālisma ēnu pusēm” un “naudas verdzību”, grāmatas morāle ir nepārprotama: lai VFR gūtu panākumus, ir daudz jāmācās un smagi jāstrādā. Raksturojot savas saskarsmes grūtības ar vietējiem, Dripe dod labu padomu Latvijas jauniešiem – apgūt svešvalodas: angļu, franču un vācu. Grāmatas tekstā tas nav teikts, taču vēstījums ir skaidrs – cilvēki ārzemēs, īpaši Rietumos, nerunā un nesaprot krieviski: “Protams, ārkārtīgi traucēja arī valodu neprasme, un vienmēr sevi lādēju par to, ka neesmu iemācījies to pašu angļu valodu, kuru Rietumos cilvēku vairākums tomēr pārvalda.” (Dripe 1986: 10)
Lai gan tiešs salīdzinājums identificējams tikai nedaudzās teksta vietās, autors Rietumvācijas jaunatni un viņu izredzes darba tirgū tagadnē un nākotnē nepārprotami salīdzina ar Padomju Latvijas jaunatni. Draudzīgā, lai arī bieži pārspīlēti jauneklīgā intonācija padarīja grāmatu viegli lasāmu un veicināja tās straujo popularitāti. Piemēram, šāds fragments: “Par puišiem runājot, acīs krītošākā tendence ir matu tonēšana, iekrāsošana, gaisā sasliešana un ilgviļņu likšana. Tātad izteikti sievišķīgas ievirzes. Retumis viens otrs jau krāso lūpas un nēsā auskarus. Ja agrāk tie bija tikai pērkamie vīrieši un homoseksuālisti, tad tagad vairs neesi drošs, kas stāv tavā priekšā – cilvēks ar patoloģiskām tieksmēm vai vienkārši modīgs jauneklītis. Meitene savā ārienē kļūst vīrišķīgāka, puisis – sievišķīgāks. Cik ilgi tā būs? Ej nu uzmini! Daudz no minētā jau pārņēmuši arī mūsu puiši un meitenes. Tas liecina par vērīgumu un interesi. Kaut nu šis vērīgums tikpat spilgti izpaustos arī citās, nopietnākās dzīves jomās!” (Turpat: 189)
Dripes aprakstu papildina paša uzņemtas fotogrāfijas, kas publicētas gan periodikā, gan grāmatā.
Iespējams apgalvot, ka “Līdzatvestais” bija pirmā grāmata Padomju Latvijā, kurā no oficiāla avota bija iespējams uzzināt vairāk par zagranitsa jeb “iztēloto Rietumu” realitāti, piemēram, narkomāniju, streikiem, seriāliem, horoskopiem, publikācijām par seksu jaunatnes žurnālos, augstajām degvielas cenām, diskrimināciju, bezdarbu utt.: “Dzīvot veltīgi mēnesi pēc mēneša, apzināties, ka laiks iet, bet tur nekas neesi, citi strādā, bet tu nīksti uz viņu nopelnītā rēķina, vai tas jums neliekas šausmīgi?” (Turpat: 59); ““McDonald – lētas ēdnīciņas, kuras labprāt apmeklē jaunieši” (Turpat: 159); “Rāda amerikāņu televīzijas filmas “Dallas” 129. (!!!) sēriju. Tur grozās modīgi ģērbti miljonāri un viņu atvases, mirdz villu peldbaseinu spoguļi, slīd superdārgas sporta tipa automašīnas. Arī miljonāriem ir savi kreņķi, mīlas drāmas un ģimenes nesaskaņas.” (Turpat: 66)
Jāizceļ arī Dripes vērojumi par tautiešiem ārzemēm, kas ir atsevišķa referāta vērts temats, šeit tikai viens citāts: “Ar ciemos atbraukušajiem ārzemniekiem (no kapitālistiskās pasaules bieži brauc svešuma tautieši – emigranti) situācija jau savādāka. Viņi patiešām savas zemes apstākļus zina labi un tās vides vai slāņa īpatnības, kurās paši dzīvo, pat izcili labi. Taču šie cilvēki ne vienmēr ir noskaņoti vai ieinteresēti turienes dzīves objektīvam raksturojumam. Un atkal – tas ir cilvēcīgi un saprotami. Gribas taču savus panākumus un savu stāvokli paspilgtināt, gribas nospēlēt bagātos ārzemju onkuļus, pārsteigt draugus un radus dzimtenē. Tiek vestas dāvanas, vairāk vai mazāk demonstratīvi tērēta nauda, kas varbūt ilgi krāta un taupīta tieši šim brīdim. (..) Negribu apšaubīt – dažs no atbraucējiem patiešām ir bagāts cilvēks, taču vairākumā gadījumu “miljonāri” tiek radīti piepacelti naivā iztēlē.” (Turpat: 199–200)
Daļa lasītāju par vairākām no minētajām parādībām, kuras jau 90. gadu sākumā ienāca Latvijas telpā, vispirms uzzināja tieši no Dripes grāmatas. To vēlāk atzinis arī autors: “No šodienas [90. gadu pirmās puses] viedokļa raugoties, šai grāmatiņai, protams, piemīt savi trūkumi un dotas režīmam nepieciešamās nodevas (citādi darbs vispār netiktu izdots), bet tas noticis minimāli, un kopumā par savu darbu nekaunos. Tā bija pirmā puslīdz atklātā grāmata, kas Latvijas jauniešus iepazīstināja ar Rietumu vienaudžu pasauli.” (Dripe 1994: 247)
Ceļojuma piezīmēs Dripe vairākkārt uzsvēris, ka VFR iedzīvotāju zināšanas par Padomju Savienību ir mazas, virspusējas un negatīvas. Līdzīgi kā, piemēram, Zenta Ērgle raksta piezīmēs par Āfriku, Papua-Jaungvineju un Austrāliju, Dripe vairākkārt minējis, ka arī Rietumvācijā satiktie cilvēki iepriekš nekad nav redzējuši nevienu tūristu no Padomju Savienības.
Secinājumi
Ar Dripes ceļojuma piezīmju starpniecību plaša latviešu un krievu lasītāju auditorija gan Latvijā, gan bijušās PSRS teritorijā tika informēta par Rietumu jauniešu dzīvi un uzskatiem 20. gadsimta 80. gadu vidū, taču, ņemot vērā joprojām lēno informācijas apriti stagnācijas perioda beigās un perestroikas sākumā, Dripes rakstītais bija aktuāls un zināmā mērā sagatavoja lasītājus tuvojošamies pārmaiņām sabiedrībā.
Attēlos:
Andrejs Dripe 20. gs. 80. gados
Andreja Dripes Vācijas Federatīvajā Republikā uzņemtie fotoattēli grāmatā “Līdzatvestais”
Literatūra
[bez. aut.] (1985). Rūpe par literatūras grāmatu vērtīgumu. Karogs, Nr. 12, 129.–134. lpp.
Annus, Epp (2018). Soviet Postcolonial Studies. A View from the Western Borderlands. London, New York: Routledge, Taylor & Francis Group.
Birze, Miervaldis (1987). Tāli gadi, tuvi laiki. Rīga: Avots.
Burima, Maija (2018). Orientalism, otherness, and the Soviet empire: travelogues by Latvian writers of the Soviet period. Annus, E. (ed.) Coloniality, Nationality, Modernity. A Postcolonial View on Baltic Cultures Under Soviet Rule. New York: Routledge, pp. 65–75.
Dripe, Andrejs (1986). Līdzatvestais. Rīga: Avots.
Dripe, Andrejs (1987a). Ostanovite etot mir, ja hochu sojti. Perevod Dalii Truskinovskoj. Rodnik, nr. 1‒5.
Dripe, Andrejs (1987b). Vēstule Veltai Tomai, 12.12. LU AB MR 14854, V. Tomas fonds, 72., 17.
Dripe, Andrejs (1994). Bez skaistas maskas. 3. grāmata. Skolotāja darba gadi. Atmiņu zīmējumi no manas dzīves. Rīga: a/s Preses nams.
Eglāja-Kristsone, Eva (2012). Robežas simbolizācija latviešu rakstnieku ceļojuma aprakstos par tūrisma braucieniem ārpus PSRS. Letonica, Nr. 24, 9.–21. lpp.
Ērgle, Zenta (1975). No Plutona līdz Neptūnam. Ceļojuma piezīmes. Rīga: Liesma.
Groša, R. (1987). Gadskārtējā aptauja. Padomju Druva, 12.12., 4. lpp.
Jonkute, Viktorija (2020). Collective Memory in the Lithuanian and Latvian Literary Press during the National Revival of Late 20th Period. Summary of doctoral dissertation. Vilnius.
Jurchak, Aleksej (2014). Eto bylo navsegda, poka ne konchilos'. Poslednee sovetskoe pokolenie. Moskva: Novoe literaturnoe obozrenie.
Kļavis, Aivars (2021). Avota laiks. Rīga: Zvaigzne ABC.
LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 45. l., 78. lpp.
LNA VDK: A. Dripes VDK aģenta kartīte, LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka (sk. 20.03.2022). Pieejams: https://kgb.arhivi.lv/dokumenti/vdk/agenti/alfabetiski/38#&gid=1&pid=41
Rožkalne, Anita (1996). Kopīgā meklējumi. Ziedonis, I. Raksti. 5. sējums. Ceļojumi. Rīga: Nordik, 445.–458. lpp.
Rumba, A. (1987). Par došanas un ņemšanas prieku. Komunisma Rīts, 05.12., 3. lpp.
Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.
Pēdējo reizi labots: 31.08.2022 20:48:23
