30.12.2020. 1974. gada nogale. “Vēl pusotras stundas. Jāsāk ģērbties. Drīz sanāks viesi. Un es tik labprāt būtu viens.”
Piedāvāju ielūkoties rakstnieku Zigmunda Skujiņa (dz. 1926) un Gunara Janovska (1916–2000) sarakstē (pirmpublicējums) – dažās 1974. un 1975. gada vēstulēs. Izcilo prozistu korespondence aizsākas 1970. gada novembrī ar Janovska vēstuli t.s. Kultūras sakaru komitejas izdotā laikraksta “Svešuma Balss” redakcijai, drīz pārtop divu rakstnieku un domubiedru draudzībā un – par spīti tam, ka sarakste tiek kontrolēta, par spīti politiskām intrigām Latvijā un trimdā – bez pārtraukumiem turpinās trīsdesmit gadu garumā līdz pat Janovska aiziešanai mūžībā. Par korespondenci un draudzību ar Janovski Skujiņš rakstījis esejā “Caurums žogā” (grāmatā “Jātnieks uz lodes” (Rīga: Preses nams, 1996) un Rakstu 1. sējumā “Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem” (Rīga: Mansards, 2005)).
Īss konteksta ieskicējums. 1974. gada 28. jūlijā Janovskis vēsta, ka esot sarakstījis noveli “Sarkanā krāce”1 un vēlētos to publicēt literārajā periodikā Latvijā, retoriski vaicādams un arī pats sev atbildēdams: “Kāpēc es nāku ar šādu priekšlikumu? Pie velna: es taču esmu latviešu rakstnieks.”2 Janovskis arī nosūta Skujiņam pilnvaru honorāra saņemšanai publikācijas gadījumā. Skujiņš, būdams “Karoga” redakcijas kolēģijas loceklis, mēģina panākt stāsta publikāciju, diemžēl iecere neīstenojas. Šajā laikā Janovska kundze Rasma (dzimusi Breikša, 1905–1985) plāno braucienu uz Latviju. 1974. gada decembrī “Karogs” publicējis Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” (Rīga: Liesma, 1975) pirmo turpinājumu, un Skujiņš pēc romāna motīviem raksta scenāriju režisora Oļģerta Dunkera filmai ar tādu pašu nosaukumu (Rīgas kinostudija, 1977). Savukārt Gunars Janovskis raksta īsprozu un romānu “Kaijas kliedz vētru” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1977).
Šīs publikācijas centrā ir Janovska 1974. gada Vecgada vakarā rakstīta vēstule, kas, visticamāk, palikusi nenosūtīta (Latvijas Nacionālajā bibliotēkas krājumā – paldies profesoram Viesturam Zanderam! – glabājas mašīnraksts bez paraksta; Gunars Janovskis vēstules rakstīja bez melnraksta un nemēdza glabāt to norakstus) un kurā Janovskis ļoti skaidri un precīzi definē savas attiecības ar lasītājiem okupētajā Latvijā un rakstnieku vidējās un jaunākās paaudzes uzdevumu – latviešu tautas interešu, tās pastāvēšanas un turpināšanās vārdā nojaukt visus šķēršļus, kas nošķir latviešu literatūru un rakstniekus trimdā no rakstniekiem un lasītājiem okupētajā Latvijā. Vēstulē paustās Janovska domas pilnībā saskan ar Skujiņa sacīto, atklājot debates Rakstnieku savienības 7. kongresā 1976. gada martā: “Kopš pastāv latviešu literatūra, tā vienmēr ir bijusi sadalīta literatūra, pēc otrā pasaules kara literatūra sadalījās ne tikai idejiski, bet arī fiziski. Tagad mūsu literatūrā pilnīgi ieņem savu vietu paaudze, kur visi literāti būtībā kalpo vienam mērķim un vienam uzdevumam.”3
*
Zigmunds Skujiņš – Gunaram Janovskim 1974. gada 16. decembrī4
Labasdienas!
Vispirms sveicieni Rasmas kundzei un pateikšanās par vēstuli. Jūsu informācija, diemžēl, nav sevišķi precīza, nākamvasar, cik man zināms, Dziesmu svētki Rīgā nenotiks. Šāda veida sarīkojumus parasti rīko pa pieciem gadiem reizi, taču šoreiz kārtību izjauca Dziesmu svētku simtgades koncerti. 1975. gadā paredzams Tautas koru festivāls, bet Dziesmu svētki tikai 1980. gadā (kad Gunars brauks uz Olimpiādi!). Festivāla datums gan vēl nav noteikts. Un vispār – kaut kādas lielas kultūras ambrāžas jau notiek katru vasaru. Ar teātriem vasaru sliktāk – bet ko redzēt jau netrūks. Lietai nāktu par labu, ja Jūs laikus atrakstītu, kad tieši ieradīsieties Rīgā (uz populāriem sarīkojumiem biļetes katru reizi jāpērk iepriekš, to vienmēr trūkst). Lūdzu, neesiet lepna! Katram gadījumam atcerieties, ka mana atrašanās vieta jebkurā laikā (vasarā varu ganīties arī ārpus Rīgas) sameklējama caur Rakstnieku savienības sekretariātu, kas atrodas Rīgā, Kr. Barona ielā Nr. 12, bijušajā Benjamiņu namā. Nu tad – lai Jaunajā gadā mēs satiktos Rīgā!
Tev, Gunar, publicēšanās lietā neko īpaši skaidru vēl nevaru pavēstīt. Jautājums, kā saka, tiek studēts, apskatīts un izsvērts. Pilnvaru papīrs stāv manā lādē, un par to Tava niķīgā sirds var būt pilnīgi mierīga. Gadījums, kā jau rakstīju, ir bez precedenta un viedokļi ir stipri dažādi.
Gada beigu gals paskrien karstā steigā. Mēnesis, kuru noslinkoju pa Ķemeriem, tagad liek sevi manīt (scenārija termiņš 15. janvāris!). Reimatisma, par laimi, man vēl nav, tikai drusku pastīvi kauli. Ārsti saka: augot kaut kādi ragi. Es tikai nesaprotu, kāpēc tik tuvu zemgalam. Svarā gan pieņēmos tikai 2 kg, jo katru rītu 1 km skrēju pa mežu, pusstundu peldēju baseinā un pēcpusdienā pa jūras malu kātoju 6–7 km. Tā redzi, vecais zēn, ar to miesas būdu jānocīnās...
Laikam šī vēstule būs šogad pēdējā. Atkal viens gadiņš apmainīts pret dažām rindiņām biogrāfijā. Brīnumainā kārtā visu 1974. gadu esmu nodzīvojis tikai pa Latviju. Un, atklāti sakot, dvēsele nav pat kārojusi nekur apkārt dauzīties. Tie lielākie brīnumi jau nekur tālu nav jāmeklē.
Spiežu roku, Jaunajā gadā vēlu Tev veselību, svaigas domas un labu garastāvokli. Gan jau tad viss pārējais nāks pats no sevis.
Sirsnīgi sveicieni un vislabākie novēlējumi arī Rasmas kundzei.
Jūsu Zigmunds
*
Gunars Janovskis – Zigmundam Skujiņam 1974. g. 31. decembrī5
Moins, vecais!
Vēl palikušas divas stundas, tad sāksies Jaunais gads. Lai ari Tev tas nes asu prātu, mundru spalvu, attapīgu valodu un veselību, veselību! Tāpat Tavējiem. – Kur, ellē, Tu uzzināji, kā jūtas tas, kam nakti pamostoties trako sirds? Ko Tu zini par dūrējiem mugurā? – Vispār, kopš (nupat beidzu) esmu izlasījis Tavu pirmo Karog-normu, Tu man esi itkā cits cilvēks. – Kāds? – Nu, to es Tev labāk neteikšu. Man netīk glaimus ne teikt, ne dzirdēt.
Šoreiz par divām lietām.
1.
Tā mana novelīte. Zini vecu patiesību? Ir lietas, kuras kārtojas pašas. Viens ir skaidrs. Ir Tavā, ir manā pagastā par un pret attiecība ir 1:3. Šajā pusē mani zākās. Ari Tavā pusē tiek gudrots: kāpēc? Kas aiz tā slēpjas? Vai tiešām tāpat vien, kā saka – uz vecas draudzības pamata? – Redzi, Zigmund: turpat 30 gadus ir stāvējusi sēta, valnis. Vienā dienā to nenojaukt. Tas nav vienas paaudzes darbs. Galvenais: tas laikam nav tās pašas paaudzes darbs. 30 gados ir daudzkas runāts, dziedāts un rakstīts. Un domāts. Un cerēts. Un lādēts. Un nožēlots. To visu nevar pārvērst par nebijušu. Tu un es? Mēs beidzot laikam saprotamies un saprotam. Bet tas, ko mēs iz- un saprotam, vēl nav domāts plašās publikas patēriņam. Vienai paaudzei ir jāaiziet. Lai runā jaunie. Vecai laivai neder šūt jaunas buras. – Protams, ka man bija savs nolūks. Vispirms, parādīt mūsu jaunajai paaudzei, ka viņu apciemojumi Latvijā nav ne grēks, ne pārkāpums, ja jau pat es – vecs, apsūnojis piemineklis – vēlos savu darbu redzēt iespiestu savā īstajā valodā. – Protams, ka es gribētu, lai mana tauta kautko zinātu par mani. Nav viegli – redzēt nākam mūža vakaru un apzināties, ka septiņpadsmit grāmatās es esmu runājis tikai mazai trimdas saimei. – Bet es taču pats šo trimdu izvēlējos. Kādas man tiesības žēloties? – Kā redzu, tad tu šo lietu esi iekustinājis. Ļauj tai ripot. Vai apstāties. Neesi Turlavs6.
2.
Cik maza gan ir pasaule! Kā cilvēki allaž tiekas! Un kauču tikai grāmatās. Es labi pazinu Tavu tēloto solisti7. Vēl no tiem laikiem, kad viņa dzīvoja Skolas ielā un kad bija dzīva viņas meita Guna8. Baiba9 nu būs izaugusi liela dāma. Tai dienā, kad es atstāju Rīgu, mēs tikāmies Ziedoņa dārzā – nē! Strēlnieku dārzā. Un izmijām dažus nozīmīgus vārdus. Diez, vai viņa vēl manis atceras? Ar Gunu mēs bijām skolas biedri un labi draugi. – Un tad es zinu māju, kur dzīvo Turlavs. Tur Uldis10 ir vairākkārt bijis ciemos. Es tomēr neteikšu, ka mēs ar Uldi būtu draugi. – Kopā ar Turlavu es staigāju gan pa veco, gan pa jauno Rīgu. No Tavām lapām plūst savāda gaisma.
Vēl pusotras stundas. Jāsāk ģērbties. Drīz sanāks viesi.
Un es tik labprāt būtu viens.
Nu tad sveiks Jaunā gadā!
*
Zigmunds Skujiņš – Gunaram Janovskim Rīgā, 1975. gada 20. janvārī11
Labasdienas!
Skaties un brīnies – viens mēnesis no jaunā gada jau nodzīvots. 15. janvārī nodevu kinostudijai scenāriju. Pēc tam vēl dažādi sīkdarbi (priekšvārdi, pakaļvārdi) un re nu! To visu stāstu, lai kaut daļēji attaisnotu savu ilgo klusēšanu. Paldies par apsveikumiem. Sirsnība jau ir kā īlens, tā lien cauri visbiezākajiem ietinamajiem papīriem. Paldies Rasmai no Valdas12. Un paldies Tev pašam. Nezinu, kā Tu dabū gatavu, bet kaklasaites Tu allaž pietēmē maniem ancukiem pilnīgi nekļūdīgi. Tāpat žurnāli pienāk. Pēdējā laikā esmu saņēmis trīs: vācu “Madame”, “Vogue” (oktobri) un “Homes” (novembri).
Diemžēl no jūsu puses atklīst arī diezgan nepatīkamas ziņas par inflācijām, lejupslīdēm un citādām vainām. Inga13, kas žurnālus vairāk pēta, saka, ka tie kļūstot dārgāki. Gribas ticēt, ka Tu savu maku pārāk neģērē.
Ar Tavu atsūtīto stāstu pagaidām viss bez pārmaiņām. Kā Tu pats sapratīsi, šis nav tikai literatūras jautājums.14
Vai Tu man savu dzejoļu pusgraudu15 sūtīt netaisies? Labprāt palasītos. Kur Tevī pēkšņi (bet varbūt ne tik pēkšņi) radies tāds poēzijas lādiņš?
Laiks skrien bezdievīgi, un mēs priecājamies, ka tas tuvina Rasmas kundzes vizīti Rīgā. Vai šajā sakarībā nav vēl kādi jautājumi?
Šoreiz beigšu. Palieku pārliecībā, ka Tu lasi manu romānu un domas16 ap Tavu galvu jau tā griežas kā džinkstošas mušas.
Sveicieni Rasmas kundzei.
Tavs Zigmunds
*
Gunars Janovskis – Zigmundam Skujiņam 1975. gada 31. janvārī17
Sveiks, Zigmund!
Tā jā, vecais draugs. Laiki mainās. Britu lauva ir vairs tikai tāds štopēts lācītis, kuram liekas, ka viņš vēl spēj itin brangi rūkt... Inflācija? Tu to sauc par lejupslīdi. Tā nav pati slimība, tikai tās simptoms – piedod: pazīme. Slimība ir demokratijas nespēja – ar demokratiskiem līdzekļiem apturēt demokratiju grāvējus spēkus. Senā mācība, ka jebkuru situāciju var saglābt veiksmīgs karš, vairs neder. Nu ir laiks atcerēties otro aksiomu: ka jebkuru iekārtu sagrauj trūkums un bads. Vēl jau mēs tik tālu neesam, bet kam acis ir redzēt, tas redz. Demokratiju grāvēji spēki ir stiprāki par demokratiju glābējiem spēkiem. Tas ir fakts. Parlamentam vairs nav varas. Ari strādnieku valdībai nav varas pār strādniekiem, sevišķi jau nu ne pār arodbiedrībām, kuru vadība ir komūnistu rokās. Vai nav smieklīgi?
Pašreizējā grūtajā situācijā parlaments spriedīs par 17 jaunām satiksmes zīmēm, resp. jauniem satiksmes noteikumiem: kur tev ir jābrauc lēni un kur tev ir jāpietur. Ak Kungu Kungs... Agrāk vēl varēja apelēt pie patriotisma jūtām (kā Lielā Tēvijas karā), bet tādu te vairs nav. Patriotisms ir tikām zākāts (sevišķi universitātēs), nu to ir veltīgi meklēt. Jā, skotiem ir skotu patriotisms, velšiem velšu, īriem īru, bet angļiem vairs nav, jo pašu angļu vairs nav. Vēl ir palikusi valoda, vēsture un tradicijas, bet pašas tautas vairs nav. Vēl ap 1920. gadu bija. Nu vairs nav. Koptautu (Commonwealth) idejas labā aizmirsa anglisko un izgudroja kautko jaunu – britus. Bet tā nav tauta. Un pati ideja izputēja kopā ar impērijas sabrukumu. Kas tad nu ir palicis? (..)
Bet taisnība ir: iet sūdīgi. Un pašreiz ir tikai sākums. Vēl jau nu tik traki nav, ka es Tev nespētu nopirkt žurnāliņus. Tikai savādi: daži liekas būt paklīduši. Esmu Tev izsūtījis visus Vogue (atskaitot janvāra numuru, kas man “pagāja gar degunu”), visus Home un vēl šo to. Ari savu pusgrāmatu.
Zini: es lasu un priecājos. Tev ir ķēriens. Un Tev pasaule nav radīta 13. oktobrī18. Lasu ari Belu19. Tas itkā karājas gaisā. Jā, ari Bels ir labs. Un tieši viņa labums kaitina. Viņš ir kā tāllēcējs, kas regulāri sasniedz 6-metru līniju. Bet Tu katrā teikumā aizlido 7.50. Un Tu raksti par Vidus ielu! Turpat jau ir ari Veru iela un pagraba dzīvoklis, kurā tupēja mans Džonis Vilciņš20. Un turpat netālu ir vecā naktssarga tēls.
Kas tad vēl? Jā, sieva šovasar netiek. Viens pats atvaļinājums, un tas jāpavada “bādēs”, dakterējot sirdi. Bet 76. gada vasarā gan. Ja vien mēs angļu mārciņu tai laikā nelīmēsim tapešu vietā gar sienām...
Sveicieni Tev un Tavējiem,
Tavs Gunars
*
Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.
Zigmunda Skujiņa un Gunara Janovska sarakste pilnā apjomā tiks publicēta 2021. gadā grāmatā “Caurums žogā. Zigmunda Skujiņa un Gunara Janovska sarakste 1970–2000” (sakārtojuši un komentējuši Inga Skujiņa un Jānis Oga, apgāds “Zelta grauds”).
1 Publicēta Gunara Janovska īsprozas krājumā “Ieklausies naktī” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1975), Latvijā žurnālā “Atpūta” (1994, nr. 8–10) un Kopotu rakstu 11. sējumā (Rīga: Elpa, 2004).
2 Vēstules oriģināls rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.
3 Tabūns, B. (sast.) Kritikas gadagrāmata IV. Rīga: Liesma, 1976, 62. lpp.
4 Noraksts mašīnrakstā Rakstniecības un mūzikas muzejā (RTMM 562639); melnraksts mašīnrakstā ar labojumiem rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.
5 Mašīnraksts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā (RXA 440).
6 Zigmunda Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” galvenais varonis.
7 Zigmunda Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” varone Vilde-Mežniece, kuras prototips ir operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele (1893–1981).
8 Guna Junkerena (1916–1943), Mildas Brehmanes-Štengeles meita, mirusi dzemdībās.
9 Baiba Junkerena (1943), Mildas Brehmanes-Štengeles mazmeita, kuru uzaudzināja operdziedātāja.
10 Uldis Ģērmanis (1915–1997), vēsturnieks un rakstnieks, Mildas Brehmanes-Štengeles māsas dēls.
11 Noraksts mašīnrakstā Rakstniecības un mūzikas muzejā (RTMM 562640); melnraksts mašīnrakstā ar labojumiem rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.
12 Zigmunda Skujiņa sieva Valda Skujiņa (1929–2001).
13 Zigmunda Skujiņa meita Inga Skujiņa (dz. 1952), tekstilmāksliniece, tolaik Mākslas akadēmijas studente.
14 Melnrakstā teikumam turpinājums: “.. tā ir politika.”, tas nosvītrots.
15 Indras Gubiņas (1927–2017) un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums “Paskaties kļavā” (Bruklina: Grāmatu draugs, 1974).
15 Melnrakstā: “manas domas”.
17 Oriģināls mašīnrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.
18 1944. gada 13. oktobrī, vācu armijai atkāpjoties, Rīgā ienāca padomju armija.
19 Alberts Bels (dz. 1938), rakstnieks.
20 Tēls Gunara Janovska romānā “Uz neatgriešanos”.
Pēdējo reizi labots: 01.07.2021 11:15:17
