30.10.2020. 1968. gads. Ēvalds Vilks lūdz LKP CK saukt pie atbildības Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieku b. Agafonovu par kritikas apspiešanu
Ēvalda Vilka (1923–1976) stāsts “Divpadsmit kilometri”, kas sarakstīts 1962. gadā, publicēts žurnāla “Karogs” 1963. gada 3. numurā un turpinājumos arī ASV laikrakstā “Laiks” (18.05.1963.–31.07.1963.), pētīts samērā plaši. Par stāsta publicēšanas vēsturi, manuskriptu variantiem, recepciju rakstījuši Harijs Hiršs1, Raimonds Briedis2 un Zanda Gūtmane3.
Stāsts, kurā pirmoreiz pēckara literatūrā tēloti padomju nomenklatūras darbinieki un kurā autors centies izprast personības kulta rašanās apstākļus un sekas, saņem Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu, taču raisa plašas debates. Padomju vara nepieļauj stāsta publikāciju Ēvalda Vilka darbu izlasē “Stāsti” (1963), un pirmoreiz stāsts grāmatas formātā publicēts vien krājumā “Mežonis” (1968), taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.4
Līdz šim plašāk nav analizēts fakts, ka apdraudēta bijusi arī stāsta publikācija minētajā 1968. gada krājumā “Mežonis”. Grāmatas pasīte liecina, ka manuskripts nodots salikšanai 1968. gada 15. janvārī, savukārt iespiešanai grāmata parakstīta vien 1968. gada 1. oktobrī – neliela apjoma grāmatai tik ilgs sagatavošanas laiks, visticamāk, liecina par kavēkļiem teksta salikuma izveides gaitā. Lai arī kā izdošanas gads norādīts 1968., grāmata faktiski iznākusi tikai 1969. gada sākumā, ko pierāda arī grāmatas reklāmai veltīts raksts biļetena “Jaunās Grāmatas” 1969. gada 1. numurā.5
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas Ēvalda Vilka rokraksts6 – 1968. gadā rakstīta sūdzība Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai par Latvijas PSR Galveno literatūras pārvaldi, faktiski – vēstules fragments bez beigu daļas. Ēvalds Vilks bija PSKP biedrs kopš 1949. gada jūnija un vairākkārt arī ievēlēts Latvijas Padomju rakstnieku savienības (RS) partijas pirmorganizācijas birojā.
Piedāvāju dokumenta pirmpublikāciju.
“Latvijas KP Centrālajai komitejai
Sūdzība
par Galveno literatūras pārvaldi
Drīzumā izdevniecība “Liesma” bija paredzējusi laist klajā manu stāstu krājumu, kurā bija ietilpināts arī stāsts “Divpadsmit kilometri”. Neapstāšos pie šī stāsta vēstures sīkāk, jo tā visiem zināma, atgādināšu tikai to, ka “Divpadsmit kilometrus” jau vienreiz izņēma no manas grāmatas, kas iznāca 1963. gadā.
Tagad tas notiek otrreiz.
Piecu gadu starplaiks ir pietiekami ilgs, lai stāstu izvērtētu mierīgi un ar vēsu prātu. Par “Divpadsmit kilometriem” runāts Rakstnieku savienības prozas sekcijā, tas apspriests Rakstnieku savienības valdes sēdē, stāsts iztirzāts nupat notikušajā Baltijas republiku prozaiķu sanāksmē ar Maskavas un Ļeņingradas kritiķu piedalīšanos, kur tas guva pozitīvu novērtējumu. No savas puses varu piebilst tikai to: stāsts uzrakstīts pilnīgi un visnotaļ no partejiskuma un komunistiskā idejiskuma pozīcijām. Stāstā ar daiļliteratūras specifiskiem paņēmieniem esmu nosodījis tikai un vienīgi tās parādības, kas jau neskaitāmas reizes nosodītas partijas kongresu lēmumos un citos partijas dzīves pamatdokumentos, parādības, kuras nosoda katru dienu partijas prese savos ievadrakstos.
Jā, kāpēc tad Galvenā literatūras pārvalde izņem stāstu no jau saliktas grāmatas? Te mehānika ir satriecoši vienkārša.
Tāpēc, ka stāstā notēlotais negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, kaut arī viņa amats pat nav vārdā minēts!
Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir sētnieks vai pirtnieks, tad šis darbs ir idejisks.
Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, tad šis darbs nav idejisks, bet jau kaitīgs.
Es uzskatu, ka ar šādu savu rīcību Galvenā literatūras pārvalde un tās priekšnieks b. Agafonovs7 revidē PSKP statūtus, kur, runājot par partijas biedru tiesībām un pienākumiem, melns uz balta rakstīts: (citāts) [tā tekstā – J.O.]
Galvenā literatūras pārvalde uzskata, ka to rakstnieks literārā darbā nedrīkst darīt.
Es lūdzu CK izskatīt manu sūdzību un saukt b. Agafonovu pie partijas atbildības par kritikas apspiešanu. Tāpat lūdzu, lai b. Agafonovs no savas kabatas sedz visus izdevumus, kas izdevniecībai “Liesma” radušies sakarā ar stāsta “Divpadsmit kilometri” izņemšanu no grāmatas.
Pie viena gribu pievērst CK uzmanību šādam jautājumam.
Vietējā ierēdniecība, kas pa savai modei izvērš cīņu pret buržuāziskā nacionālisma izpaudumiem daiļliteratūrā, putro jautājumus, kurus marksisms-ļeņinisms noskaidrojis jau sen. Šī ierēdniecība neprot noteikt robežu, kur beidzas patriotisms un sākas nacionālisms, kur beidzas internacionālisms un sākas kosmopolītisms. Šajos jautājumos tā vadās no konjunktūras apsvērumiem, ošņājot gaisu un cenšoties izdibināt, no kuras puses šodien vai rīt pūtīs vējš, lai varētu laikus asti pašaut vajadzīgajā virzienā.
Šai sakarībā lūdzu šīs vēstules lasītājus izdarīt nelielu eksperimentu: ņemiet kādu laba krievu padomju dzejnieka patriotisku dzejoli (tādu ir nepārskatāms daudzums) un izdariet mazu operāciju. Kur ir vārds “Krievija”, ielieciet vārdu “Latvija”, kur ir vārdi “krievu tauta”, ielieciet vārdus “latviešu tauta”, kur ir vārds “krievs”, ielieciet vārdu “latvietis”.
Un notiks brīnumi!
Kad šo mazo eksperimentu paveiksiet, Jūs būsit pārsteigti, jo Jūsu priekšā būs... latviešu buržuā-“ (Tālākā teksta trūkst.)
Nav zināms, vai šī sūdzība tiešām nosūtīta un izskatīta, taču, kā minēts iepriekš, grāmatā “Mežonis” stāsts “Divpadsmit kilometri” tomēr iekļauts, taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.8 RS partijas pirmorganizācijas un tās biroja sanāksmēs stāsta publikācijas izskatīšana oficiālā dienaskārtībā nav tikusi iekļauta, taču, iespējams, situācija iztirzāta kuluāros.
Piemēram, RS partijas pirmorganizācijas 1968. gada 14. jūnija sapulcē apspriesta situācija, ka žurnāla “Karogs” un izdevniecības “Liesma” rīcībā ir nepublicēti darbi, kurus, kā izrādās, lielākā daļa partijas biedru nemaz nav lasījusi; to vidū arī Ēvalda Vilka garais stāsts “Recidīvists” (sarakstīts 1966. gadā), kas Ē. Vilka dzīves laikā tā arī netiks publicēts. Sapulces protokolā lasāms, ka literāts, partijas biedrs Jūlijs Ķipers aizrādījis, “ka šī nav pirmā reize, kad sapulcēs tiek runāts par kļūdām un neveiksmēm atsevišķos vēl nepublicētos darbos, tikai, diemžēl, lielākā daļa komunistu nav tos lasījuši un tāpēc nevar dot tiem savu principiālu novērtējumu. Mēs nepieļausim, saka J. Ķipers, ka mūsu literatūrā ievazā svešus uzskatus, bet mēs nevaram pret tiem arī pamatoti un principiāli cīnīties, ja zinām šo darbu saturu tikai pēc nepilnīgiem un dažkārt pat pretrunīgiem atstāstījumiem. Dažkārt no biedru valodām gan zinām, ka tāds vai citāds manuskripts bijis viena vai otra biedra rokās. Te vajadzētu nodibināt kaut kādu kārtību. Piemēram, es nesaprotu, kādu iemeslu pēc atkal sāk cirkulēt dažādas baumas sakarā ar Ē. Vilka stāstu “12 kilometri”. Komunisti apzinās savu pienākumu sabiedrības priekšā, saka b. Ķipers, viņi nepieļaus antimarksistisku tendenču ieviešanos mūsu literatūrā, kas aicināta sekmēt sociālistiskās sabiedrības attīstību”.9
Uz RS partijas organizācijas lomu 1968. gadā Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri” publicēšanas jautājumā atmiņās norāda arī dramaturgs Gunārs Priede: “RS partijas sapulce .. pieprasīja izdot kā Ēvalda Vilka stāstu “Divpadsmit kilometri”, tā manu izdevniecībā apturēto izlasi.”10
Savas domas patriotisma un nacionālisma jautājumos Ēvalds Vilks nav slēpis un, piemēram, paudis arī Vizmas Belševicas dzejoļa “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” un krājuma “Gadu gredzeni” (1969) apspriešanā RS partijas pirmorganizācijas biroja sēdē 1969. gada 7. oktobrī.: “Dažkārt dzejoļu publicēšanu un uztveri nosaka kādi konjunktūras apstākļi. Ne vienmēr vaina ir autorā. Par buržuāzisko nacionālismu mēs runājam vietā un arī nevietā. Jābūt uzmanīgiem. Salīdziniet mūsu dzeju par savas tautas lepnumu ar krievu dzeju par šo pašu motīvu, un jums principiālas atšķirības neliksies. Nevajag uzreiz “kārt pie lielā zvana”.”11
Atrastais dokuments, kurš tagad nodots atklātībai, ir būtiska liecība gan Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri”, gan visas viņa daiļrades un personības kontekstā un ir unikāls pierādījums latviešu rakstnieka rīcībai un sava darba aizstāvībai padomju okupācijas apstākļos. It kā naivi izliekoties neko nezinām par varas mehānismiem, aukstasinīgi nebaidoties no represijām un izmantojot atļautās “demokrātiskās” metodes, ko nodrošina partijas biedra stāžs, apelējot pie partijas biedra tiesībām un pienākumiem un partijas statūtiem, Ēvalds Vilks ar savu rīcību stagnācijas perioda sākumposmā ir spējis mainīt represīvas varas struktūras – Latvijas PSR Galvenās literatūras pārvaldes – lēmumu un panākt sava darba publicēšanu, lai arī paša autora labotā variantā, tādējādi apliecinot, cik svarīga rakstniekam ir viņa darba publikācija grāmatas formātā. Turklāt Ēvalds Vilks, vēršoties pie partijas Centrālās komitejas, vēstules otrajā daļā savu individuālo gadījumu izmanto plašāka konteksta iezīmēšanai – analizē un salīdzina patriotisma izpausmes krievu un latviešu autoru jaunākajā dzejā, pārmet izdabāšanu konjunktūrai un aicina uz pārmaiņām literārās periodikas un izdevniecības redakciju darbā.
Attēlā: Ēvalds Vilks laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā 1968. gadā. Gunāra Janaiša foto.
Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.
1 Skat. Hiršs, H. Komentāri // Vilks, Ē., Kopoti raksti 5 sējumos. 2. sēj. Rīga: Liesma, 1982.
2 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.
3 Skat.: Gūtmane, Z. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Rīga: LU LFMI, 2019; Gūtmane, Z. “Divpadsmit kilometri”. Nacionālā enciklopēdija, 08.10.2020. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/62686 [Skatīts 29.10.2020.]
4 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā.
5 Gudriķe, B. Ēvalda Vilka stāsti. Jaunās Grāmatas, 1969, Nr. 1.
6 RTMM 658117, H. Hirša fonds.
7 Valentīns Agafonovs (1926–1981) – Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieks no 1961. līdz 1971. gadam, pēc tam bija LKP Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs.
8 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.
9 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 16. l., 84. lp.
10 Luginska, R.; Viese, S. (sast.). Grāmatas aizkulises. Apceres, dokumenti, intervijas, atmiņas. R.: SolVita, 2002, 109. lpp.
11 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 18. l., 85., 86. lp.
Pēdējo reizi labots: 01.07.2021 11:14:57
