30.09.2020. Vēstules no Dienvidkrievijas. Marijas Medinskas–Valdemāres vērojumi

"Dzīve, gaiss un saimniecība še citādāka nekā Baltijā un Ziemeļu Krievijā. Šī savādība, kas dažā ziņā diezgan ievērojama, mani īpaši pamudina, lai šos ievērojumus arī citiem pastāstītu." ("Vēstule "Rotai"", ko cien. tautiete M. M. iz Dienvidus Krievijas laiduse)

Marijas Medinskas-Valdemāres "ceļojumi" ir sociālās situācijas un iespēju diktēti. 1865. gadā, pēc šķiršanās no vīra, viņa pamet Latviju, lai kopā ar māti un meitu Ženiju dotos uz Tigodas muižu Novgorodas guberņā, kuras īpašnieks ir viņas brālis Krišjānis Valdemārs. Viņa kļūst par šīs latviešu kolonistiem nodibinātās muižas pārvaldnieci – pārraugāmā saimniecība ir liela, tajā trūkst strādnieku, ražas ir zemas, un nomācoša ir arī kolonistu neapmierinātība un nemitīgie konflikti. Taču, neraugoties uz ikdienas rūpēm un trūcīgo izglītību – viņa beigusi vien Neimanes kundzes divgadīgo skolu Talsos un tālāk izglītojusies pašmācības ceļā – Marija Medinska-Valdemāre ir zināma kā pirmā latviešu stāstu rakstniece sieviete, lokalizējuma "Ozols, viņa dzīve un gals" (Brāļu Bušu spiestava, 1872), orģinālstāsta "Zemnieks un muižnieks" (V. Dīriķa apgāds, 1877) un nepabeigtā stāsta "Sērdienīte" (Saimnieču un Zelteņu kalendārs, 1893) autore. Šie fakti liecina gan par viņas uzņēmību, drosmi un darbaspējām, gan par ierobežojumiem, ar kādiem sievietei jāsastopas 19. gadsimta otrajā pusē.

1882. gadā, meklējot labākus dzīves apstākļus, viņa pamet Tigodas muižu un kopā ar dzīvesbiedru, lietuvieti Ģedi Medinski, pārceļas uz Aksaju, no kurienes laikrakstam "Rota" (1884, 2.–3. nr.) piesūta aprakstus par dzīvi Dienvidkrievijā. Šo aprakstu tapšanu, kā pati autore norāda, motivē jaunie iespaidi – Dienvidkrievijas atšķirīgais klimats un ļaužu ieražas.

Apraksta sākumā, uzrunājot tautietes dzimtenē, – tātad, adresējot savu tekstu sievietēm – viņa domā arī par sievietes stāvokli, kuru pati labi pazīst un kuru raksturo smags, nemitīgs saimniecības darbs, brīva laika un izglītības trūkums. Tādēļ Marija Medinska–Valdemāre mudina tautas māsas izglītoties sev pieejamā veidā – ar laikrakstu un žurnālu palīdzību, rakstot: "Ar prieku apsveicinām atkal jaunu laikrakstu, "Rota", kas, kā cerams, būs savā ziņā īpaša rota tautai, ievērodama, pušķodama un cilādama patīkamiem rakstiem gara izglītību pie tautietēm, kam jau sava dabīgā stāvokļa dēļ un darbošanās pēc saimniecībā reti iespējams vērību griezt uz centieniem un darbiem, kas tautiešiem sirdis pilda, silda un darbina. Ar darbiem, kas gan saimniecībā un sadzīvē vajadzīgi, bet maz veicina, drīzāk attura no augstākām domām un dziļākām jūtām, – ar tādiem darbiem apradušas un nopūlēdamās, sievietes retāki spēj satvert brīžus, kur padoties augstām un nopietnām domām, nekā to iespēj vīrieši."

Līdzīgi kā abu viņas publicēto grāmatu – "Ozols, viņa dzīve un gals" un "Zemnieks un muižnieks" – priekšvārdos, kuros Marija Valdemāre–Medinska, izsakot savas domas par sievietes lomu tautas dzīvē, aicina sievietes tiekties pēc izglītības, arī apraksti par Dienvidkrievijas apgabalu, ļaužu dzīvesveidu un ieražām rakstīti ar mērķi veicināt tautas māsu izglītošanu: "Lai nu gan tēvijā jau dažas tautietes, kas ceļojušas un par saviem piedzīvojumiem daudz ko stāstījušas, tad taču zinu, ka vēl vairāk tādu, kas, savā dzimtenē mūžu nodzīvodamas, arī dažu labu reizi ilgojas, ko zināt un dzirdēt no citu ļaužu dzīves, kā arī no svešas, še dzīvojošas tautas, no Kazakiem, tāpat arī no tautiešiem, kas še jau daudz gadu piemīt. Ir gan daudz, ko še ievērot un pastāstīt un es priecātos, ja man ar jaunā laikraksta "Rotas" palīdzību būtu iespējams arī turpmāk Jums, mīļās tautas māsas, nevien jauki pakavēt dažu vaļas brītiņu, bet arī ko pasniegt, no kam daža no Jums varētu izlasīties kādu derīgu graudiņu un to izlietātu vai nu saimniecībā vai kur citur dzīvē."

"Vēstulēs "Rotai"", kas laikrakstā publicētas 1884. gada oktobrī, autore pievēršas praktiskiem ikdienas dzīves novērojumiem, kas saistīti ar zemkopju dzīvi rudenī – ražas novākšanai un atšķirīgajiem veidiem, kā šie darbi tiek darīti. Īpaša uzmanība tiek veltīta sieviešu darbiem – tam, ko dara "nama mātes un jaunekles, kad kulšana beigta un vēl tāds garš rudens priekšā". Izrādās, pretstatā baltietēm, kas garo rudeni strādā rokdarbus, sievietes Dienvidkrievijā ne vērpj, ne auž, jo šo darbu dara fabrikas strādnieki, – tikai starp vietējām "Latvietēm vēl atrod dažas veiklas rokas, kas šo veco ierasto darbu strādā". Tādēļ arī lini tiek sēti nevis iegūstamās šķiedras dēļ, bet sēklām, pašus augus izmantojot dedzināšanai, bet aitas tiek turētas gaļai, "vilnu tikai cimdiem un zeķēm izlieto, pārējo pārdod". Rokdarbu vietā sievietes Dienvidkrievijā vāra sīrupus ziemai no arbūziem un melonēm: "Katrs zemkopis šādu augļu sēj kādu desetīnu vai vairāk, un tie, ļoti auglīgi būdami, nevien karstajā laikā saviem saldajiem, garšīgajiem un sulotiem augļiem patīkami dzesina slāpes – pat ceļā kāds reti dodas, pāri arbūzu ratos neielicis, bet arī vēl diezgan pietiek, gan ko ziemas vajadzībām uzglabāt sālītā ūdens mucās, gan arī sīrupa vārīšanai, ko vairāk no arbūziem sagatavo, turpretī melones priekš tam mazāk lieto. Šie augļi šejienes laukos sasniedz tādu pašu lielumu, kādu Kurzemē ķirbji."

Marijas Medinskas–Valdemāres aprakstos skaidri redzamas autores zināšanas lauku darbos un pieredze, kas iegūta vadot lielu saimniecību – viņa ar zinātājas autoritāti raksta gan par labību, kas tiek audzēta, gan par augļu dārzu ierīkošanu, gan par iegūtās ražas pārdošanu tirgū. Tā, piemēram, ja Baltijā audzē daudz kartupeļu, tad Dienvidkrievijā kartupeļus stāda maz un tie ir dārgi, toties tiek audzēti kvieši, mieži, prosa, kukurūza, bet rudzi un auzas sēti vien māju vajadzībām. Savukārt augļu dārzi, kuru ir daudz un daži no tiem ļoti lieli, pēc autores domām, netiek pienācīgi aprūpēti: "Bet ja tur meklētu pēc potētiem kokiem, tad gan dažu dārzu velti izstaigātu. Īpašnieki, bez rūpēm būdami, cerē, ka Dieviņš visu labi dar ko darīdams un tāpēc šiem bez visa pūliņa pildīšot kokus labiem augļiem. Bet šie piekrāpjas: līdzies pats, tad Dievs tev līdzēs! Gan tiesa, ka daži koki, pat arī nepotētie, atnes labus augļus, bet kur tad lielākā daļa aiziet niekos, kas ar daudz maz pūliņiem varētu atmest desmitkārtīgu peļņu." Secinot, ka vislielākā vērība tiek veltīta vīnogulājiem, – tie tiek kopti ar pamatīgu rūpību un tādēļ nes bagātīgas ražas, kas septembrī un oktobrī tiek pārdotas tirgū, – Marija Medinska–Valdemāre tālāk savā aprakstā pievēršas tirgiem Rostovā un Jaunčerkaskā (Novočerkaskā), iezīmējot arī abām pilsētām raksturīgo.

Rostova ir plaša pilsēta, "vidū ar daudz skaistām ēkām, bet ļoti netīrām ielām un vasarā ar tīri nepanesamiem putekļiem", kuras tirgus un tirgošanās ir "tik pat svarīga kā Baltijā Rīga. Tāpat kā tur ļaužu drūzma kā viļņi vienmēr kust, tā arī še, kā Krievi saka, pilsēta vārās no ļaudīm. (..) Tirgus placis raibs no visādām tautām. Tur krievi, Armēņi, Turki, Grieķi, Bulgāri, Vācieši, Žīdi, visi cits caur citu lūko tirgošanas veiklībā viens otru pārspēt." Pilsētas nomales tiek strauji apbūvētas, taču mājas ir "tik viegli taisītas, ka gandrīz stipram vīram ar dūri apgāžamas. Tādas pašas, arī vēl gļēvākas, pa ciemiem būvē. Nesen kādam no mūsu ciemiņiem gadījās, ka no kalna braucot, zirgi sāka skriet un lejā pret kādu mājiņu atduroties ar dīzeli caur sienu ielauzās istabā. Īpašnieks tai brīdī par tādiem nelūgtiem viesiem gan saļaunojies, tad ņemas māju izlāpīt ar niedrēm un māliem un māja nu atkal vesela bijuse."

Abu pilsētu – Rostovas un Jaunčerkaskas – salīdzinājums nāk par labu Jaunčerkaskai, kuras īpatnējā ēku būvniecības materiāla iegūšanu vērojot, autore atraisa arī savu fantāziju. Kontrastā Rostovas netīrajām, putekļainajām ielām un nomales ātri celtajiem, neizturīgajiem namiņiem, Jaunčerkaskas ielas ir platas un tīras, tur ir gan "glītas Kazaku koka mājiņas, gan staltām pilīm līdzīgas ēkas," taču visinteresantākais ir tas, ka lepnās mājas "pa lielākai daļai no gliemežu vāciņiem būvētas": "Vai domājat, ka jokoju? Patiesi ne. Stāstīšu, kā šo brīnumu ievēroju. Pirmā gadā še dzīvojot gāju reiz pastaigāties lejpus kāda klints kalna. Tur redzēju ļaudis vērša aizjūgiem, kas četrkantainus gabalus krāva ratos un citus atkal, kas vēl tādus pat gabalus uz klints cirta un aplīdzināja. Gāju tuvāki, gribēju redzēt, kas tas par akmeni, kas tā aptēšams. Te nu redzēju, ka viss augstais klints kalns pastāv vienīgi iz gliemežu vāciņiem, ko gadu tūkstoši pārvērtuši par akmeni, kas gan tagad vēl cērtams, bet jo dienas paliek cietāks. Dzirdēju no šiem strādniekiem, Kazakiem, ka tas viņiem pazīstams peļņas avots. Kad tikai vaļas, tad cērt šādus gabalus un ved uz pilsētu pārdot priekš lielu ēku būves."

"Vēstuli "Rotai"" autore nobeidz ar fantāziju, kurā ieraugām arī viņu pašu: "Mani savādas jūtas aizgrāba, iedomājot, ka tur, kur tagad staigāju, kur ļaudis strādāja, dzelzceļa brauciens svilpodams skrēja – ka tur viss no jūras bij apsegts, ka turpat varbūt, kur es kavējos, briesmīgie jūras zvēri pakaļ dzinušies savam medījumam. Man drebuļi pārgāja un likās, ka nupat staigātu jūras dziļumā un man kā Jonasam liela zivs māktos virsū. Tādā gadījumā man jau gan nu slikti klātos, maz cerības, ka zivs mani izspļautu, jo neesmu praviete – – bet zivs jau arī nebija, kas lai mani aprītu. Tikai pārakmeņotu zivi, kādas divas pēdas garu, Kazaki bija iz klints izrakuši, bet salauzuši un katrs pa gabalam paņēmuši."

Pēdējo reizi labots: 08.10.2021 14:53:52