30.06.2020. “Šī apziņa .. ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.”

Piedāvāju ielūkoties rakstnieka Gunara Janovska (1916–2000) vēstulēs, kas adresētas rakstniecei Indrai Gubiņai (1927–2017), – pārdomās par viņa romāna “Sōla” (1963) un citu trimdas grāmatu nokļūšanu aiz dzelzs priekškara okupētajā Latvijā.

Gunars Janovskis pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Anglijā, ir viens no nozīmīgākajiem un populārākajiem 20. gadsimta latviešu prozistiem, vairāk nekā 20 romānu autors.

Lai arī padomju okupācijas laikā Janovskis neatsaucās aicinājumiem apciemot Latviju (“Es nevaru un nedrīkstu braukt. Tad manam mūžam zustu katra jēga,” Janovskis raksta vēstulē Indrai Gubiņai 1975. gada 10. aprīlī ¹), viņš sarakstījās ar Zigmundu Skujiņu, tulkotāju Ievu Lasi, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komitejas darbinieku Jāni Aneraudu, apmainījās grāmatu un skaņuplašu sūtījumiem, būdams pārliecināts, ka reiz viņa darbus lasīs ne tikai trimdā, bet arī Latvijā.

* * *

1965. gada 16. decembrī: “Diez, kāds ir Jūsu otrās Karalienes² liktenis. Tās, ko aizsūtīju uz Latviju. Adresāts to saņēmis nav un raksta, lai velti netērējos: cenzūra latviešu grāmatas neielaiž. Nelīdzēja pat tas, ka es grāmatu nosūtīju LPSR Rakstnieku Apvienībai, kuras biedre ir mana paziņa – franču autoru tulkotāja.”³

1966. gada 9. jūlijā: “Ak, un jūs taisāties uz Latviju braukt? Brauciet. Un atvediet atpakaļ kādu no manām atmiņām. Es jau ari brauktu. Ja vien mani tur negaidītu karātavas. Mana sieva taisās braukt. Bet nevar sadūšoties. Bail. Zināmā mērā varbūt manis dēļ. Viņai tur vēl dzīvo 90 gadus vecs tēvs.

Grāmatu dot līdzi ir liels risks. Pašam vedējam. Ne jau citiem. Latvijā neviens nedrīkst zināt, ka trimdā ir ari rakstniecība.Es Jūsu grāmatu nosūtīju pa tik drošu ceļu. Tā nekad nav pienākusi. Bet adresātam ar visu to ir bijušas stingras nepatiksmes.”⁴

1969. gada 26. novembrī: “Vai es drīkstētu vēlēties? Vēlēt? Lai Tu izlasi turpmāko un mazliet padomā. (..)

Un izraksts no mazas atklātnes, ko nupat saņēmu no Rīgas: “…Vienu vakaru pie manis ciemojās Tavs tuvs paziņa – Juhans R.⁵ Par iespaidiem rakstīšu sīkāk vēstulē, kad būs vairāk laika. Bet vienu varu teikt – droši – man viņš patika. Mēs sapratāmies…”

(..) Šī apziņa, ka vismaz viena grāmata (Sōla) ir nonākusi Latvijā, ka tā iet no rokas rokā, ka ļaudis to slepeni lasa un ar bailīgu sirdi nodod tālāk, tā ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.

Vai Tu saproti, ko es gribu teikt? Un Tev vēlēt?”⁶

1975. gada 30. aprīlī: “Jā, vienu mūsu “kļavu”⁷ esmu nosūtījis sakarniekiem⁸. Ir jau pat atnākusi atbilde. Esot labi – zināt, kāds dažos jautājumos ir mans viedoklis (Kolchoznieka bēres). Un nu es Tevi kautko ļoti gribētu lūgt. Neved līdz nevienu savu grāmatu, un nedod ari Norai⁹ vest. Ja jau būtu tik vien, ka viņi Tev grāmatu atņemtu. Bet “viņi” Tevi var iepiņķēt gluži neiedomājamās nepatiksmēs. Ir jau te nesen noticis. Tev liks izģērbties līdz ādai. Tavās mantās atradīs “neievedamas lietas”, Tu nokavēsi lidmašīnas, tev sekos un Tevi traucēs. Indra, klausi un nemēģini. Grāmata un Kristus vēsts ir šīs iekārtas vislielākie ienaidnieki. Un atceries: komūnisma mācībai ir divas pamattezes: kā tikt pie varas un 2) kā šo varu noturēt. Grāmata viņu acīs ir bīstamāka par noziedznieku. Pēdējo var nošaut. Grāmata dzīvo tālāk un iet ar savu vēsti no rokas rokā un atstāj ļaužu prātos svešu domu, kas ari nedrīkst notikt. Klausi mani, nedari to…”¹⁰

1975. gada 1. maijā: “Tev tagad pilna galva citu domu. Un tikai šo citu domu dēļ es Tev rakstu vēlreiz un Tevi lūdzu vēlreiz: neņem līdz savas grāmatas! Tev tur – mājiniekiem – nekas nav jāpierāda. Un dzirdējuši viņi būs tikt un tā. Tev, protams, var laimēties. Bet pašreiz ari Saigonas notikumi nebūs palikuši gluži bez iespaida. Robežas vīrs var gadīties sevišķi laipns, bet tikpat labi tas var būt sevišķi riebīgs. Ļaunākā gadījumā Tevi var uz kādām dieniņām ietupināt un tad aiztrenkt atpakaļ. Klausi nu šoreiz.”¹¹

* * *

1968. gada 13. martā Indra Gubiņa vēstulē Gunaram Janovskim raksta: “Viena viešņa no Latvijas nupat aizveda uz Rīgu manu Par sapņiem nemaksā¹² un Rītdienu¹³. Karalieni ieveda jau agrāk. Es jau nezinu, kur viņas paliek, bet kādam tad tur viņas ir, un kādi tās lasa.

NAK [Latvijas Nacionālā apvienība Kanādā] nolēmuši, ka nekādi kulturāli sakari ar Latviju nav uzturāmi, ja mēs nevaram iesūtīt mūsu grāmatas tur, tad mēs negribam lasīt arī viņu izdotās grāmatas. Ķēmi! Es gribu zināt, ko un kā latvieši tagad raksta. Vai Tu esi redzējis tur izdoto Dzejas dienu, 1967. Kas par atklātu izsmieklu krieviem un līdējiem! Taisni gribas uzgavilēt viņu dūšai protestēt kaut vai dzejā un mākslā – visi tie tautiskie motīvi (vietā un nevietā), vai arī tā nav sava veida latviskuma demonstrēšana, un lai mēs te teiktu, ka negribam zināt, ko viņi dara. Vai Tu vari to pieņemt, vai Tev ir vienalga kā viņi dzejo, par ko? Man nav. Tā ir mana tauta, kas cīnās par sevi, par savu pastāvēšanu, savu mākslu. Mēs – nu jā, Tu pats zini, kā ar mums.”¹⁴

* * *

Gunara Janovska minētā sūtījumu adresāte, “paziņa – franču autoru tulkotāja”, kas rakstījusi atklātni, ir Ieva Lase (1916–2002). Vācu okupācijas laikā viņa bija iesaistījusies nacionālās pretestības kustībā, tāpēc 1942. gadā apcietināta un 1942.–1943. gadā ieslodzīta Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kara strādājusi Latvijas Valsts universitātē un Teātra institūtā. 1951. gadā par dalību t.s. franču grupā apcietināta un notiesāta uz 25 gadiem stingrā režīma nometnē, sodu izcietusi Intā, Komi APSR; 1956. gadā atbrīvota, noņemot sodāmību. Docējusi Latvijas Valsts konservatorijā, 1968.–1973. gadā (ar pārtraukumiem) strādājusi par franču valodas skolotāju. 1993. gadā apbalvota ar Francijas Ordeni mākslā un literatūrā. Aktrises Rutas Birgeres (1924–2019) māsa.

Būtiski uzsvērt, ka, pretēji informācijai, kas ir Janovska rīcībā, Ieva Lase savas biogrāfijas dēļ nebija un nevarēja būt Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedre, taču acīmredzot neoficiāli darbojās tās Tulkotāju sekcijā. Ieva Lase par Latvijas Rakstnieku savienības biedri uzņemta tikai 1992. gadā.

Ieva Lase un Gunars Janovskis neilgu laiku 20. gadsimta 30. gados bijuši kolēģi Latvijas Vērtspapīru spiestuvē. Sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” 2000. gada 17. novembrī Ieva Lase atceras: “Nekad man nav bijis ne naudas, ne mantas, bet vienmēr man līdzās un apkārt bijuši brīnišķīgi, gudri un ļoti labi cilvēki. (..) Okupācijas laikā Gunārs bija nokļuvis Anglijā, un ilgus gadus par viņu neko nezināju, līdz kādreiz, slepus klausīdamās pa radio “Amerikas balsi”, dzirdēju ziņu par viņa līdzdalību kādā latviešu rakstnieku sarīkojumā. Sākās neregulāra sarakste. Gunārs stingri palika pie tā, ka uz Latviju viņš brauks tikai tad, kad dzimtene atkal būs brīva. Tā arī notika. Bet vēl pirms tam man laimējās uz vienu nakti dabūt izlasīt viņa romānu “Sōla”. Un es domāju – ja arī Gunārs Janovskis neko citu nebūtu sarakstījis, ar šo vienu darbu viņš būtu nopelnījis goda vietu latviešu literatūrā.”

Savukārt ar rakstnieci Indru Gubiņu, kura pēc kara dzīvoja Anglijā un no 1952. gada – Kanādā, Gunars Janovskis sarakstījies kopš 1964. gada, kad Indra Gubiņa vienu gadu vadīja “Daugavas Vanagu Mēnešraksta” literāro pielikumu, līdz pat Gunara Janovska aiziešanai mūžībā 2000. gadā. Sarakste glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei.

Gunara Janovska attēls: nezināma autora foto no Jāņa Ogas personīgā arhīva.

Indras Gubiņas attēls: nezināma autora foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Ievas Lases attēls: Anitas Tukišas foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

¹ Vēstule Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā, LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/8.
² Indras Gubiņas romāns “Gandrīz karaliene” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1965).
³ LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/14.
⁴ LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/25.
⁵ Gunara Janovska romāna “Sōla” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963) varonis – igaunis Juhans Raudseps.
⁶ LU AB MR 11671, Indras Gubiņas fonds, 12/36.
⁷ Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums “Paskaties kļavā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974).
⁸ Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komiteja.
⁹ Indras Gubiņas meita.
¹⁰ LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/9.
¹¹ LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/10.
¹² Indras Gubiņas īsprozas krājums “Par sapņiem nemaksā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963).
¹³ Indras Gubiņas īsprozas krājums “Rītdiena neskaitās” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1967).
¹⁴ LU AB MR 11664, Indras Gubiņas fonds, 5/3.

Pēdējo reizi labots: 01.07.2021 11:14:42