30.04.2021. 1980. gada maijs. Miervaldis Birze apmeklē Minsteres Latviešu ģimnāziju

1980. gada maijā un jūnijā, atsaucoties Latviešu kultūras veicināšanas biedrības (Vācijā) ielūgumam, uz Vācijas Federatīvo Republiku devās rakstnieks Miervaldis Birze (1921–2000) un Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs referente Viviana Rotke[1] (Balzēna). 30. maijā viņi ieradās Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ), kur tikās ar MLĢ bibliotekāri un arhivāri Austru Rudzīti (1911–1991) un apmeklēja Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas un Pētera Ērmaņa piemiņas istabas.

Par godu Austras Rudzītes 110 gadu (18. martā) un Miervalža Birzes 100 gadu jubilejai (21. martā) piedāvāju pirmpublikāciju – Austras Rudzītes (1911–1991) piezīmes par Miervalža Birzes viesošanos Minsterē.

Austras Rudzītes piezīmes atrodas Latviešu Kopības Vācijā (LKV) Minsteres arhīvā. Paldies par atsaucību Latviešu Centrā Minsterē (LCM) bibliotēkas, arhīva un muzejistabu pārzinei Dinai Krastiņai un Latviešu Kopībai Vācijā.

Austras Rudzītes arhīvā par viņas iepazīšanos ar Miervalža Birzes darbiem un rakstnieka viesošanos Minsterē stāsta vairāku dokumentu kopa.

1) 1980. g. 29. maijā rakstītas piezīmes rokrakstā:
“Rītā MLĢ [Minsteres latviešu ģimnāzijā] viesosies Miervaldis BIRZE. Paņemu, lai pāršķirstītu, viņa atceres un pārdomas “Tai rudens vakarā”[2], kas man patīk vislabāk no viņa visām grāmatām. [..]
Šoreiz ļoti nozīmīgs likās grāmatas MOTTO: H. Hesse: “Jau kopš gadiem esmu atteicies no estēta godkārības un nerakstu sadomājumus, bet drīzāk atzīšanos, u.t.t.”
Es jau kopš gadiem labprāt vairs nelasu sadomājumus, tamdēļ man patīk šī grāmata. Izlasīju visu atkal par jaunu, atzīmēju dažas vietas. Jāpajautā, vai viņš zināja, ka J.J. [Jānis Jaunsudrabiņš] rakstīja uz vecajām aploksnēm? Bet, ja zināja, kamdēļ neierakstīja, stāstot par to, ja jau pateica, ka līdzīgi Rainim rakstot pusguļus. [..]”[3]

*

2) “Rakstniekam Miervaldim BIRZEM uzmesta, bet neaizsūtīta vēstule” – uzmetums rokrakstā (datējums: “Annabergā, 1975.10.8.”) un mašīnraksts (citēts tālāk tekstā), kas tapis Minsterē, 1980. gada 5. jūnijā un kurā oriģinālais vēstules teksts mijas ar Austras Rudzītes atmiņām un pārdomām.
“Rakstniekam Miervaldim BIRZEM uzmesta, bet neaizsūtīta vēstule Annabergā, 1975.10.8.
Jautājums par “savu tēmu” Jūsu grāmatā “Tai rudens vakarā” ierosināja Jums rakstīt.
1975. gada Lieldienu brīvdienās, atstājot savas trimdas mājas Annabergu pie Bonnas (klāt krāsains uzņēmums), uz kurieni es vienmēr ierodos no savas darba vietas Minsteres Latviešu Ģimnāzijā, izņēmu no bibliotēkas skapja Baltiešu istabā kādu no mazākajām un plānākajām grāmatiņām lasīšanai ceļā. To vēl varēja iespiest pilnajā ceļa somā.
Devos uz Jaunsudrabiņa Mēnesnīcu Kerbekā, pie Mēnesnīcas īpašnieka architekta Ostermaņa, lai ar viņu, viņa sievu un sievas tēvu ierīkotu Kerbekas ciema “Heimatmuseum” Jaunsudrabiņa piemiņas istabu.
Es puslīdz pārzinu Padomju Latvijas literatūru. Biju lasījusi vairākas Jūsu grāmatas (tamdēļ jau arī paņēmu Jūsējo “Tai rudens vakarā”, bet varbūt arī tādēļ, ka man patīk šīs LR grāmatiņas “Rakstnieki par literatūru”). Jūsu grāmatas, ko līdz tam biju lasījusi, mani nespēja iesildīt, jo ar kaŗa, koncentrācijas nometņu temām es negribu šausmināties. Jūsu vairākās humora grāmatas man nav pilnībā izbaudāmas, jo es neizprotu humoru, pašai arī tā nav. Kopš vidusskolas laikiem, kad negausīgi lasīju tikai lugas, esmu tās atlasījusies un– “Rozā zilonis” – to lasīju nevis aiz lasīšanas prieka, bet izsekojot katram aprakstam, kā Jūs to būsit “uzkonstruējis”, pats nepiedzīvojis īstenībā šo laikmetu un to neizbaudījis. Avīzes rakstīja par “Jūsu tēmu”, tas ir – rakstīšanu par koncentrācijas nometnēm, ko Jūs tā pārzināt kā neviens cits.
Lasot man nāca prātā – Jūs gribat pierādīt, ka labs rakstnieks var rakstīt par visu.
Pats pirmais, kamdēļ Jūs bija tik viegli ievērot daudzu man nepazīstamu latviešu rakstnieku starpā, bija: ļoti gaŗais vārds un īsais uzvārds. Zināju arī, ka esat palicis dzīvs Vācijas koncentrācijas nometnēs.
Līdzi paņemto grāmatiņu “TAI RUDENS VAKARĀ” sāku lasīt vilcienā no Bonnas līdz Soestei. Kā tā aizrāva, jau pirmajās lappusēs, ne tur bija “Sava tēma”, ne kas! Bet pagaidiet, tur laikam taču bija visvairāk, visīstākā “sava tēma”, tur bijāt Jūs pats!
Jā, kā tad skanēja Hermaņa Hesses motto:
“Jau kopš gadiem esmu atteicies no estēta godkārības un nerakstu sadomājumus, bet drīzāk atzīšanos, tāpat kā slīkstošais vai saindētais nenodarbojas ar savu frizūru vai nerūpējas par balss modulāciju, bet gan kliedz.”
Nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu slīkstošā kliedziens pēc palīdzības. Ja tas ir kliedziens, tad par izpostīto jaunību dažādu valstu ideoloģiju dēļ, kur uzvaru izcīna kaŗš. Taču šī grāmata nav par kaŗu. Tā kā tas ir RL izdevums, tātad: rakstnieks te izteicies par l i t e r a t ū r u.
Vispirms uzšķīru titula gabalu, kas ir pats pēdējais. Un man laimējās! Kalpa zēna vasara! Tikai bez mīlestības, toties ar tām smeldzošajām ilgām, ko pazīst katrs Latvijas lauku zēns vai meitene, kuŗā skola ir pamodinājusi ilgas pēc tālākās izglītības, pēc izkļūšanas pasaulē. To mēs tik labi pazīstam jau kopš Poruka Romas atjaunotājiem, kur Silenieku Jānis ar savām ilgām pēc garīgiem apvāršņiem paliek sēžot vasaras vakarā uz vēlētavas, sapņodams par atjaunoto Romu…
Miervaldis Birze ir izrāvies no lauku pelēcības, tiecoties pret gaismas blāzmu virs Valmieras, kad viņš “Tai rudens vakarā” sev nosolās kļūt par ārstu un rakstnieku kā Aksels Munte. Un kļūst!
To lasīju Jaunsudrabiņa Mēnesnīcā, kad tur atkal pārnakšņoju pēc 10 gadiem. Pēdējo reizi tur tiku gulējusi 196 . gadā [tā tekstā – J.O.], kad otrā rītā Nate Jaunsudrabiņa to atstāja, lai pārceltos uz Kerbekas ciema jaunbūvi, kur visas ērtības. Nu es tagad es nodzīvošu 2 nedēļas, lai kopā ar Mēnesnīcas īpašnieku, architektu Ostermani, iekārtotu Jaunsudrabiņa piemiņas istabu Kerbekā.
Toreiz jau nopirku Mēnes ezera gaisa uzņēmumu, kur redzami abi krasti: vienā Mēnesnīca, J.J. pēdējie 14 dzīves gadi, – otrā viņa mūžīgais miers un viņš tautas mūzejā mūsu atmiņai.
Šo karti gribēju sūtīt ar sveicienu Birzem, kā tādas sūtīju daudziem, bet nezināju viņa adresi. Sūtīt uz rakstnieku savienību? – Nu, jā, tas izraisītu lieku brēku…
Minsterē, 1980. 5. jūnijā
Pa šo laiku esmu izlasījusi vairākas Birzes grāmatas un arī viņa rakstus Literatūrā un Mākslā, kā arī KAROGĀ. [..]”

*

3) “Rakstnieka Miervalda Birzes no Latvijas ciemošanās pie Jaunsudrabiņa, Mauriņas, Ērmaņa 1980. g. 30. maijā” – mašīnraksts, datējums: Minsterē 1980. gada 5. jūnijā.
“Rakstnieka Miervalda Birzes ciemošanās Jaunsudrabiņa, Mauriņas un Ērmaņa piemiņas istabās.

Kad uzzināju par gaidāmo rakstnieka Birzes viesošanos Minsteres Latviešu Ģimnazijā, radās tāds nemiers, kāda nebija, kad gaidīju Ilgoni Bērsonu, kuŗš brauca Jaunsudrabiņa periodikā izkaisīto rakstu lietā[4].
Pēc parakstīšanās skolas viesu grāmatā direktora kabinetā gājām pie Jaunsudrabiņa.
Iegājuši kādu laiku neviens nerunājām, lai ienācēji izbaudītu to gaisotni, kas pauž rakstnieka pēdējo dzīves gadu elpu. [..]. Kad klusuma brīdis bija garām un īsumā pateikts, kā tikām pie šīs istabas, lai drusku atbrīvotu saspīlējumu no abām pusēm, apsēdāmies.
Es teicu: “Jūs esat piesavinājušies no 2 lieliem latviešu rakstniekiem 2 īpašības rakstīšanas veidā; nē, tā nevar teikt “piesavinājies”, Jūs varētu apvainoties, jāsaka – “Jums ir līdzība”. Ar Raini: rakstīšana pusguļus, ar Jaunsudrabiņu: pirmraksta rakstīšana uz veco aplokšņu baltajām pusēm. Un ar zilo papīru arī sakrīt: redzot, ka J.J. tā skopojas ar papīru, atvedu viņam no Annabergas 2 laba gaišzila papīra pakas, ko bijām lielā daudzumā saņēmuši no Šveices, lai uz tā raksta pirmrakstu. Kad pēc kāda laika atkal atbraucu, Jaunsudrabiņš teica: “Uz tāda laba tīra papīra pirmraksti man vienkārši nerakstās, kaut kā pat nevar iesākt…”
Birzem ar zilo papīru bija mazliet citādi: viņš uz zila bij sācis rakstīt nodošanai redakcijās, un tās, šī ziluma dēļ, neņēma pretīm. Bet zilais papīrs tomēr bija abiem…
Rādīju J.J. paša sarakstīto grāmatu rindu, sūdzējos, ka nav visu izdevumu pirms 2. Pasaules kara.
“Jums jau arī tagadējie Latvijas iespiedumi nav visi”, teica Birze.
Protestēju, ka ir, Aleksandrs Pelēcis atsūta.
Izrādās tomēr, ka nav lielā formāta Baltās grāmatas izvilkumu PAR SVIESTA MAIZI. Jā, tā mums bija skolā, pat kopējām mazo bērnu klasei. Kam piederēja oriģināls?
Teicu, ka Kolbuševskis no Polijas solījās atsūtīt AIJU poliski, tās vēl nav, bet šodien, tieši šodien to saņēmu, Kolbuševskis, braucot uz Parīzi, to bija atstājis internātā.
Parādīju šķiramās tāfelēs Jaunsudrabiņa dzīves vietas, sākot ar MŪSMĀJĀM, beidzot ar MĒNESNĪCU. Kad rādīju Augšzemgalē Braģīškus, kur uzrakstīti “Neskaties saulē” un “Augšzemnieki”, [minēju,] ka tanīs mājās ir dzimis man tēvs, ka Jaunsudrabiņš ir manu radu rads: viņa māsica Minna ir mana tēva māsas vīra Mežeraupa brālēna sieva. Par tādiem radiniekiem Mežeraupiem ir minēts “Augšzemniekos”, nosaucot tos vārdā.
To dzirdot, Birze kaut ko piezīmēja savā mazajā blociņā, ko turēja saujā, tāpat kā viņš bija piezīmējis kaut ko, skatoties uz J.J. rakstāmgaldu. Ka nu tikai no rentes mājā, kur dzimis mans tēvs, neiznāk manas tēva mājas.
Rādu Jaunsudrabiņa līdzi paņemto Ropažu māju atslēgu un arī slaveno BALTĀS GRĀMATAS “literāro atslēgu”, kas ir no mātes mātes lādes, kuŗas vāka iekšpusē bija bildes. Par to BALTĀ GRĀMATĀ stāsta “BILDES”. Šī lāde palika Ropažu mājā. Te ir arī Mēnesnīcas augšas vārtiņu atslēga, tur ielikām citu, īpašnieks šo iedeva piemiņai, lai gan jāuzsver, ka J.J. laikā ne augšas, ne apakšas vārtiņiem atslēgu nebija.
[..]
Miervaldis Birze ir atsēdies pie J.J. rakstāmgalda, lūdzu, lai ieraksta viesu grāmatā. Redzu, viņš skatās cieši virzienā uz daudzajām tukšajām tintes pudelītēm un, paņēmis rokā bleķa kastīti ar apbružātu zīmējumu krāsās, priecīgi iesaucas: “Mana Valmiera!”
“Kas?” brīnos nesaprašanā.
“Kā tad, Gegingers!” viņš atkal saka.
Pieliecos tuvāk. Patiešām, Valmieras zīmējums ar visu baznīcas torni! Nu iedomājos, varbūt no šīs puses Birze ir katru rītu skatījies uz Valmieru, 5 km pa dzelzceļa līniju no tēva mājas iedams uz Valmieras vidusskolu. Un es, tik daudzreiz šo kastīti pārcilādama, biju domājusi, ka tur kāds Vācijas ciems…
Tad Birze pieceļas, panākas mazliet uz istabas vidu un tādā kā pacilātā, tādā kā oficiālā balsī saka: “Vai jūs nedomājat, ka šai istabai būtu jāatrodas Latvijā, Rīgā vai Mūsmājās? Cik daudzi tur to redzētu! Cik te ienāk!? Kad atvēra Neretas Riekstiņu mūzeju, vai arī Jaunsudrabiņa simtgadē, kā tur tauta plūda! Nekādu organizētu ekskursiju nebija, bet autobusi brauca no visām Latvijas malām. Bet ko likt iekšā tādā J.J. mājā Latvijā nav nekā!”
Viņš skatās uz mani, gaida atbildi. Ko lai es saku? Zinu jau, ka tur nekā nav. Kad sāka ierīkot Neretā Mūsmāju mūzeju, rakstīja Natei, vai nezinot, kur būtu kādas Ropažu mājas mantas. Nate aizrakstīja, lai prasa kaimiņiem un ceļa gājējiem, Ropažos viss palika kā bijis, viņi izgājuši tikai ar dažiem saiņiem. Zinu arī par lielajām tautas masām, kas plūst uz J.J. Mūsmājām, kur nav nekā, bet Raiņa 3 mūzeji netiek savādāk apmeklēti, ja tikai oficiāli pieved kādus autobusus.
Tamdēļ arī saku: “Jā, tā jau ir!”
Tikai vēlāk nodomāju, ka neieraksta vai nu viņš, vai pavadone, ka Rudzīte teikusi, J.J. mūzeju jāved uz Latviju.
Cik tomēr labi, ka Jaunsudrabiņa istabas iekārta nav nodota ne vācu rakstniekam Tucham, ne aizvesta uz Latviju. Tad nebūtu izpētīta Vācijas – Vestfāles rakstnieku un žurnalistu loma Jaunsudrabiņa pēdējā dzīves posmā.
Pastāstu, cik interesanti bija izbraukāt pa Vēzeras apgabla Vārburgas augstieni, kur J.J. pirms 25 gadiem ciemojies pie vācu rakstnieka un mežziņa Tucha, atstādams mazas piezīmes. Cik aizraujoša ir tur pieminēto vietu meklēšana, tāpat kā pēc Blaumaņa vēstulēm Takaharju sanatorijā Somijā un Raiņa Kastaņolā.
Pastāstu arī, ka esmu saņēmusi no Leo Michelsona Jaunsudrabiņa 1913. gada vēstuli, un vēl 8 – no visām J.J. dzīves vietām Latvijā, izstāstu, ka ar šo gleznotāju J.J. ir mācījies pie Lovis Corinta Berlīnē.
Nu Birze saka, ka kopotajiem rakstiem Latvijā būtu nepieciešamas arī Jaunsudrabiņa vēstules. Atbildu, ka tik ātri tās nevarēs dabūt, likums aizliedz to publicēšanu, kamēr adresāti dzīvi, vai arī no tiem jādabū speciāla atļauja. Un to jau daudzi nedos.
Parādām viņam Jaunsudrabiņa “TĀ MUMS IET”, viņam adresēto vēstuļu iespiedumu, kur arī no katra rakstītāja bij jādabū piekrišana.
Jaunsudrabiņa viesu grāmatā Birze ierakstīja: “Piederu pie paaudzes, kas ir aizaugusi ar “Balto Grāmatu” rokās.
Paldies par šī muzeja tapšanu un saglabāšanu, bet traģiski ir tas, ka muzejs atrodas tik tālu no “Mūsmājām”… 30.V.80.”

– – –

BIRZE MAURIŅAS mūzejā

Izgājuši no Jaunsudrabiņa MŪZEJA, ejam pie Mauriņas. Jautāju Birzem, vai viņš ko zina par Mauriņu. Zinot, jaunībā viņa tam ir palīdzējusi pavērt gara dzīves apvāršņus.

*

Nu, tad jau pavisam cita lieta, tad man tur nav daudz ko stāstīt. Izstāstu tikai, kā esam tikuši pie šī mūzeja. Varbūt par atklāti izrunājos, bet, tā kā viņa pavadonei par Mauriņu nebija nekādas jēgas, pieņēmu, ka viņa to nekur un nekad nepieminēs un Birze ir tik smalkjūtīgs, ka viņš ļaunprātīgi neko neuzsāks.

Interesanti, ka, skatoties pie sienas fotografiju rindu, kur visi lielie Mauriņas aprakstītie gari, Birze prasa, kāpēc tad tur nav BĀRDAS, ja ir RAINIS, jo par Bārdu jau viņas doktordarbs.
Atbildu, ka laikam nav bijis attiecīgas bildes, bet parādu uz Bārdas sējumiem plauktos aiz rakstāmgaldam kur visu pasaules un latviešu rakstnieku grāmatas, par kuŗiem Mauriņa rakstījusi. (..)
Kad skatāmies bēru bildes, saku: “Pirms nāves Mauriņa pārgāja katoļticībā, jo Raudive bija katolis.
Birze kaut ko ieraksta savā blociņā, varbūt par katoļticību…
Kad rādīju uz latviešu rakstnieku grāmatām, par kuŗiem viņa ir rakstījusi, Birze nofotografēja. Bet vispār viņš fotografēja maz.
Par Raudivi viņš nemaz neinteresējās. Gaŗāmejot es šo to pieminēju, kam sakars ar Mauriņu. Protams, Birze jau netic pēcnāves dzīvei, tamdēļ visi Raudives mirušo balsu uztveršanas aparāti viņam varbūt likās tikai rotaļlietas.

Mauriņas viesu grāmatā Birze ierakstīja: “Arī Zenta Mauriņa pieder pie tiem, kas jaunībā pavēra man plašākus mākslas apvāršņus.
Dzīvē pieredzējis, vairs neesmu ar Zentu Mauriņu viņas uzskatos vienis prātis. Cienu viņas darba spējas un gribu.”[5]

– – –

Latvijas rakstnieks Miervaldis BIRZE Pēteŗa ĒRMAŅA piemiņas vietā MLĢ ARCHIVĀ.
Man likās, ka par Pēteri Ērmani rakstnieks Birze nezināja nekā.
Es iesāku ar to, ka Rīgā avīzes rakstīja, ka Ērmanis ir miris n a b a g m ā j ā Vācijā. Tūlīt parādīju Delmenhorstas uzņēmumus, gan māju no ārpuses, gan Ērmaņa istabu un iekšskatus ar krāsainajiem logiem un palmām priekštelpā. Teicu, tas mūs ļoti aizskāra, jo Ērmanim palika pēc nāves vēl nauda, par ko uzcēla pieminekli un piemaksāja pie viņa grāmatu izdošanas. Pastāstīju arī, ka Dr. Gāters, ārsts un valodnieks, ir daudz darījis Ērmaņa dzejas sakopošanā un apstrādāšanā. [..]
Rādīju arī Ķeiša zīmēto Ērmaņa gudro galvu, pastāstīdams par viņa apbrīnojamo atmiņu. Tad Birze ierunājās: “Mums jau arī viens bija tāds.” Prasu, kas tas tāds.
“Kārlis Egle.”
“Tā, Egle, to jau mēs pazīstam. Es domāju, ka jūs minēsit kādu jaunu ģeniju. Kārlis Egle jau Pēterim Ērmanim nav pretinieks. Egle, visu mūžu rakstu novadā strādādams, ļoti daudz ko zināja, bet Ērmanim bija ģeniāla atmiņa. Kad viņam jautāja, piemēram, kad un kur iespiests Aspazijas “Mēness starus stīgo” pirmo reizi, Ērmanis pateica laikrakstu un datumu. Tikai viņam pāris gadus pirms nāves, slimojot ar nieŗu iekaisumu, nāca saindēšanās, zaudēja labo atmiņu. Tāpat bija arī profesoram Blesem, kuŗš vairs nevarēja strādāt Germersheimas tulku skolā, jo ļoti bieži sāka “izkrist kāds vārds no atmiņas”.
“Ā, profesors Blese – es pie viņa liku iestāju pārbaudījumus Latvijas universitātē. Izgāza!”
Neiedomājos pajautāt, kā tad iekļuva medicīnas fakultātē, vai lika otrreiz. Jo man ienāca prātā, ka arī mani reiz Blese “izgāza”, bet tā nebija augstskola…
Apskatām daudzās Ērmaņa fotogrāfijas, gan radinieku, gan trimdas latviešu rakstnieku, kas, liekas, Birzem interesē, gan viņa dzīves vietas Vācijā.
Pastāstu, ka dzejnieki Ērmani turēja par savu “Svēto Pēteri”, Gunars Saliņš pat uzrakstījis dzejoli[6] ar aptuveni šādu saturu: Latviešu dzejnieku svētais Pēteris sagaidīs katru dzejnieku pie paradīzes vārtiem, bet, ja gadītos kādam jaunākam aiziet tur jau iepriekš, tad viņš saņems savu svēto Pēteri, tur ienākot.
Parādu vēl mazās dzejoļu grāmatiņas, ko Kārlis Egle sasūtījis no Padomju Latvijas, jo Ērmanis interesējās par katru jaunu talantu un savos dzejoļos tos pieminēja, kas, reiz parādījušies, nozuda.
Un Ērmanis jau ir modernās dzejas iesācējs Latvijā ar savu ES SLUDINU.
Ērmaņa viesu grāmatā Birze ierakstīja: “Kādas tautas literātūru veido dažādi rakstnieki. Latviešu literatūrā Pēterim Ērmanim sava vieta.”

*

Visbeidzot, Austras Rudzītes arhīvā atrodas arī mašīnraksts “Tikšanās ar Miervaldi Birzi 1980. g. 30. maijā Minsterē” – plaši izraksti no M. Birzes grāmatas “Tai rudens vakarā” un komentāri, gatavojoties privātai sarunai ar Miervaldi Birzi (nav informācijas, ka būtu noticis kāds publisks pasākums Minsteres Latviešu ģimnāzijā);

*

1980. gada oktobrī, novembrī un decembrī laikrakstā “Dzimtenes Balss” un reģionālajos laikrakstos “Padomju Druva” (Cēsis), “Liesma” (Valmierā) un “Progress” (Limbažos) publicētas Miervalža Birzes ceļojuma piezīmes “No Gaujas līdz Reinai…”, vēlāk raksts ar nelieliem redakcionāliem labojumiem iekļauts grāmatā “Lai atgrieztos” (Rīga: Avots, 1984). Par viesošanos MLĢ rakstā rodamas vien dažas rindkopas:
“Minstere ir viens no centriem tiem latviešiem, kas dzīvo VFR. Te atrodas vienīgā vidusskola aiz Latvijas robežām, kur māca arī latviešu valodu un latviešu valodā. Kādā no universitātes pagrabiņiem tikāmies ar tautiešiem. Daļa no viņiem bija vidusskolnieku vecāki, iebraukuši no ASV, Kanādas, Zviedrijas, Austrālijas. lai piedalītos skolas izlaiduma aktā. Klātesošo vidū man senu paziņu nebija. Būtu rakstnieka iedomība prasīt, lai viņi pazītu mani, tas ir, manas grāmatas, tādēļ mūsu sarunas bija, varētu teikt, korekta interese par dzīvi Padomju Latvijā. (..)
Izstaigāju arī minēto vidusskolu. Ir mūsdienīgi apgādāti kabineti. [Raksta publikācijā grāmatā “Lai atgrieztos” teikums “Ir mūsdienīgi apgādāti kabineti.” izslēgts, taču šai pašā vietā papildinājums: “Ir atzīstama cenšanās saglabāt savu valodu un savu nacionālo identitāti.” – J.O.] Pēc pavirša apmeklējuma droši apgalvot nedrīkst, bet radās iespaids, ka daži mācību priekšmeti te tomēr zināmā mērā sastinguši, īpaši vēsture. Tā mumificēta trīsdesmito gadu līmenī. [..]
Vienu skolas istabu šai skolā atcerēšos allaž. Tā ir Jāņa Jaunsudrabiņa istaba, pārceļojusi šurp no Kērbekas, kad lielais rakstnieks, lielu darbu paveicis, bija nolicis zīmuli. Dzīvē Jaunsudrabiņš ne reizes nav uzvilcis fraku vai smokingu. Arī šai istabā vienkāršs galds un tas, kas rakstniekam šķitis sirdij vistuvākais, kad kara viļņi viņu aizskaloja no mājām. Mātes portrets ar mezglā zem zoda sasietu lakatiņu. Stūrī pieslietas makšķeres, ar kurām ķertas ne tikai zivis, bet arī rasainās zāles svaigā elpa saules lēktā. Te groziņš, kādus laukos brūklenēm pin. No viņa paaudzes māksliniekiem pie sienas Vidberga dāvināta grafika. Turpat sažuvis Jāņu vainags, kas izstaro vairāk debesu gaismas kā jebkura svētbilde. Un paša gleznotie Kaukāza kalni. “Kā sniegi kalnu galotnēs...” Jaunsudrabiņš savā mūžā pabijis tālajā Kaukāzā, miris tālajā Reinzemē. Jaunsudrabiņa istabu bibliotekāre Rudzīša kundze iekārtojusi rūpīgi. Un tomēr – esmu pārliecināts, ka te tai īstās mājas vietas nav. Te savas dvēseles svētbrīdi gadā pārdzīvo varbūt daži simti. Ja šī istaba atrastos Rīgā vai “Mūsmājās”, to ik gadus apmeklētu desmiti tūkstoši, aizgūdami cieņu pret cilvēku ar dzidru dzīvesprieku, kādu izstaro Jaunsudrabiņa darbi. Rīgā pārbraucis, rokās turēju “Balto grāmatu” krievu valodā, izdotu Maskavā ar mīļi naivajām autora ilustrācijām. Tās tirāža – 50 000. Jaunsudrabiņš ar pelnītu godu tautās iziet nevis no Minsteres, bet no Rīgas. Svešzemes lauru vainaga vietā tam galvā vēl dārgākais Jāņu vainags.”

*

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Pēdējo reizi labots: 01.07.2021 11:15:32