EN in English

30.03.2020. “Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis”

Regīnas Ezeras 90 gadu jubilejas gadā, atgādinot par decembrī ieplānoto starptautisko zinātnisko konferenci “Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra”, piedāvāju pirmpublicējumu – Regīnas Ezeras (1930–2002) 1985. gada 6. septembra vēstuli dzejniecei Veltai Tomai (1912–1999) Kanādā. Vēstule rakstīta tieši četrus mēnešus pēc tam, kad nodegusi rakstnieces māja.

1997. gadā, divpadsmit gadus pēc traģiskā notikuma, rakstniece atcerējās: “Vabole smilšainas kraujas pakājē... Iepriekšējo reizi tas droši vien bija 1985. gadā, kad nodega “Brieži”, ar kuriem saistījās tik daudz cerību. No izskatīgās mājas, par kādu pusotrā gadu desmitā bija pārbūvēts trunošs, ar izbalojušu jumta papi apsists grausts, pusotrās stundās palika apkvēpis vraks. Mitinādamās klētī, pa naktīm dzirdēju, kā pa krāsmatām staigā mājas gars. Vai viņš pēc tam pārcēlās šurp (uz jaun-“Briežiem”) un tagad naktīs grāvējas šeit (un tikai aiz pārpratuma es jaucu šo skaņu ar ledusskapja rūkoņu)? Vai arī kopā ar vec-“Briežu” gruvešiem viņu aizveda un izgāza kādā meža bedrē, kur mēnesnīcā viņš ūjināja pūces balsī?”1

Proziste Regīna Ezera (1930–2002) un dzejniece Velta Toma (1912–1999) iepazinās Rīgā 1969. gada jūnijā, kad Velta Toma pirmoreiz viesojās Latvijā, vai kādā no nākamajām Tomas viesošanās reizēm. Velta Toma sarakstījās ar daudziem Latvijas rakstniekiem, to vidū vairāki 70. un 80. gados apciemoja dzejnieci viņas mājās Toronto. Taču Regīna Ezera ceļojumos nedevās, vien amata pienākumos uz PSRS Rakstnieku savienības kongresiem Maskavā.

Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas krājumā atrodas sešas vēstules un atklātnes, kuras Regīna Ezera sūtījusi Veltai Tomai laika posmā no 1985. gada septembra līdz 1995. gada februārim.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei, paldies Lalitai Muižniecei par Veltai Tomai adresēto vēstuļu sakārtošanu, anotēšanu un nodošanu bibliotēkas krājumā.

Regīnas Ezeras attēls: nenoskaidrota autora foto no LU AB Sīkiespiedumu krājuma, pārpublicēts no Maijas Krekles raksta “Es neziedēšu vairs nekad” (“Mājas Viesis”, 2010, 3. decembris).

Veltas Tomas attēls: Gunāra Janaiša foto, pārpublicēts no Viļņa Vietnieka publikācijas “Pieminot Veltu Tomu. Eseja: Šausmāni” (“Diena”, 2012, 30. janvāris).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

* * *

6. IX. 85.2

Dārgā Velta!

Vakar vakarā uzvilku Jūsu dāvāto balto garo kreklu un, pieturēdama aiz malas, aplaidu pāris dejas apļus pa klēti, jo mājas – varbūt zināt? – man jau vairs nav. “Briežu” dzīvojamā ēka nodega 6. un 7. maijā, praktiski, ar visu, ko nu cilvēks, piedevām literāts, sev sarūpējis divos, trijos gadu desmitos mūža nogalei. Sadega, neskaitot to, ko “maitā rūsa un kodes”, gandrīz visa mana bibliotēka gan ar pašas sarakstītajām, gan citu dāvinātajām grāmatām, krietna tiesa no jaunā romāna un, ļaunākais, piezīmēm šim romānam, pēc kurām zaudēto varētu atjaunot... Dziedi vai raudi, jāsāk jauna dzīve! Kāda tā būs – vēl nezinu. Esmu bijusi vulkāna krāterī izverduma laikā... Aizvakar vēl slējās mājas gala siena, mans kādreizējais “galvgalis”. Nākdama ar piena kannu no Daugavas puses, redzēju savu bijušo darba un guļamistabas logu ailēs blāvu gaismu. Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis! Abos logos gaisma! Bet tas, protams, bija tikai klēts atspīds mājas tumšajos acu dobuļos. Pirms apmēram desmit minūtēm šī siena sabruka – strādā ekskavators, ārdīdams nost krāsmatas. Nodegušās vietā valdība nolēmusi uzcelt man jaunu māju. Pagaidām dzīvoju pa daļai “Briežu” klētī, pa daļai (parīt atkal braukšu turp) Dzelzāmurā, Medību Pilī – namā, kas ieslēpies dziļi mežos, kur ir tikai rets cilvēks un ir gandrīz vienīgi brieži, kuiļi, vilki, dzērves, lūši, pūces (dzīvi un izbāzti, ragi un nagi, ilkņi un ādas). Blakus vēl nesen bijusi arī fazānu audzētava. Savdabīga pasaule. Nekur neesmu redzējusi tik lielas tūjas – līdz mājas ceturtajam stāvam. Nekur neesmu redzējusi tādu mežazvēru pēdu sablīvējumu: pēda pie pēdas, pēda pie pēdas – it kā pāri būtu gājis ganāmpulks! Atskaitot gadījumus, kad notiek medības, esmu te Pilskundze ar visu atslēgu “bunti”. Vesels lērums klusuma un vientulības. Brīžam to baudu aizgūtnēm, brīžam nezinu, ko ar to iesākt. No mājām man līdzi ir maza kokerspaniēlu kucīte Lesija, vīkšķis apsviluša papīra, pāris pildspalvu, kritienā no otrā stāva sašķiebusies rakstāmmašīna, dažas ieceres un viena cerība. Vēl ir plīts, krāsns un bērza malka. Visu kopā saliekot, varbūt varēšu kaut ko iesākt, šo to pabeigt, kazi, vismaz kādu stāstiņu sacerēt. Septembrī te notiekot lielie briežu auri, un briežu ir “ka mudž”. Jūnijā šeit bija pat “pieradināta dzeguze” – pie paša atvērta loga. Dzīve tomēr ir skaista! Žēl, ka tā piedevām ir arī samērā īsa, untumaina, neparedzama un reizumis nesaudzīga! Jāsavācas! Tagad man nereti šķiet, ka cilvēka esamības galvenais ieguvums ir prasme baudīt (novērtēt) acumirkli. Es pārāk esmu laidusi tos garām, laidusi garām kā taureņus vai augstprātīgi saminusi kā suņusēnes, cerībā uzcelt kaut ko “loģisku”, “pamatīgu”, “mūžīgu” kaut kur nenoteiktā nākotnē. Nositusi, teiksim, brīnišķīgu vasaras vakaru, gremzdamās par kādu sīku cūcību. Naivi iztēlojusies, ka jebkad spēšu radīt sev (savai jaunradei) maksimāli labvēlīgus apstākļus, kurus neaizēnos nekas. Cēlusi dažādas formas kāršu namiņus! Tagad man ir žēl notriektā laika... Bet tā ir veca pasaka. Visi to esam dzirdējuši. Retais ir mācījies no citu kļūdām. Un ne katram šī mācība turklāt vēl nākusi par labu. Jo – kas gan būtu dzīve bez pārrēķināšanās un riska? Grāmatvedība. Turēšanās pie paragrāfiem un burta. Drebēšana bailēs pārkāpt kādu bausli.

Jādzīvo!

Jūsu Regīna

(kas pēc pases, diemžēl, ir Kindzule, nevis Ezera un kopā ar prieku par Jūsu dāvanām Ogres pastā ikreiz saņem arī indes pilienu. Žēl, ka ar šo dzīves faktu man varbūt ir jāindē arī Jūs... Bet likumi ir likumi, paragrāfi ir paragrāfi, baušļi ir baušļi, kaut arī “Kindzule” šobrīd jūtos mazāk nekā jebkad kā...)

1985. g. 6. septembrī

“Brieži”–Dzelzāmurs

P.S. Reizē nosūtu arī jauno grāmatiņu3.


1 Ezera Regīna. Mazliet patiesības. Nedaudz melu... Rīga: Likteņstāsti, 1997, 54. lpp.
2 Vēstule rokrakstā Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumu nodaļā, LU AB MR 12242, V. Tomas fonds, 31., 5.
3 Regīnas Ezeras stāstu krājums “Princeses fenomens”, Rīga: Liesma, 1985.




Pēdējo reizi labots: 01.07.2021 11:14:16