29.03.2021. ".. ne kociņa, ne krūmiņa, tikai bezgalīga vienmuļība.." Literātes Antijas mājskolotājas gaitas Kijevā 19. gadsimta beigās

Kad 1894. gadā Antonija Bērziņa (vēlāk precējusies Antonija Melnalksne, pazīstama arī kā literāte Antija, 1877–1967) pabeidz Limbažu meiteņu skolu, šī izglītība nedod viņai iespēju atrast sev piemērotu darbu dzimtenē, tāpēc Antija dodas uz Kijevu,[1] kur dzīvo viņas audžubrālis Pēteris Neijs, lai meklētu tur mājskolotājas vietu.[2]

Antijas nepublicētās atmiņas "Sen pagājušu dienu miņai" (rakstītas 1959. gadā)[3] ļauj ieskatīties šajā viņas dzīves posmā. Atmiņās jaušamas jaunas sievietes ilgas atrast savu vietu dzīvē, kas nebūtu saistīta ar laulību un mātišķību, un grūtības šo vietu atrast. Viņa raksta:

"Sievietēm darba izredzes ārpus mājas toreiz bij vājas. Kas gribēja pati sev maizi nopelnīt, parasti aizklīda uz plašo Krieviju. Latviešu meitenes, kas prata vācu valodu, arvien tur kādu darbu atrada. Un man arī atlika tikai šis ceļš."

Antijas vēlmei meklēt dzīves uzdevumu ārpus ģimenes ir divi iemesli, pirmkārt, iegūtā izglītība Limbažu meiteņu skolā nošķir jauno sievieti no saimes ļaudīm zemnieku sētā, un, lai arī viņa vēlas tur atkal iederēties, tomēr vienkāršā lauku dzīve un fiziskie darbi vairs nespēj sniegt gandarījumu, jo viņa ilgojas arī pielietot iegūto izglītību. Otrkārt, tēva nicinošā izturēšanās pret māti, kura ir sociāli zemākas izcelsmes, veidojušas Antijas uzskatus par vīrieša un sievietes attiecībām kā nelīdzvērtīgām, līdz ar to nevēlēšanos dibināt ģimeni, nonākot mātes pozīcijā.

"Un kādā jaukā dienā tēvs mani iesēdināja vagonā, iedeva rokā biļeti un es braucu. Es biju tā aizņemta no tā, kas palika aiz muguras, kā arī no tā, kas mani sagaidīja priekšā, ka daudz apkārt neskatījos. Te kāds vīrietis, kas sēdēja man pretim mani uzrunā:

"Vai tas bij jūsu tēvs, kas no Jums atvadījās?"

"Jā."
"Jūsu tēvs gan laikam ir ļoti ciets vīrs?"
"Kāpēc Jūs tā domājat?"
"Paliec vesela un dzīvo godīgi, bij viss, ko viņš zināja pateikt, aizlaižot savu bērnu tik tālā ceļā."

Šis spriedums mani pārsteidza. Vai tēvs bija ciets? Vai es vairs biju kāds bērns? Ko gan lai viņš vēl būtu teicis? Toreiz par to vairāk nedomāju un šie vārdi laikam gan būtu pagājuši man pavisam garām, ja svešais tos neatkārtotu. Bet nu viņi man iespiedās atmiņā un daudz vēlāk es sev jautāju: "Ko tēvs īsti ar to domāja "dzīvo godīgi". Ka es nezagšu, par to viņam vajadzēja būt skaidrībā, tas varēja attiekties tikai uz seksualo sferu. Bet vai tur viņam bija iemesls par mani šaubīties? Mana audzināšana, mana dzīves pieredze jau bij taisni tādas, kas šo sferu padarīja drīzāk pretīgu kā pievilcīgu. Kad domāju par savu nākotni, nekad man nenāca prātā to saistīt ar laulības dzīvi, tik dziļi manā apziņā bij iegūlusi pieredze, ka tēvs māti it kā neturēja par sev līdzīgu, bet it kā par zemākas šķiras būtni."
"Ka arī es varētu radīt sev tādu ģimeni, tas man nekad nenāca prātā. Man vajadzēja savu dzīves uzdevumu atrast kur citur. Kur? To pati nezināju. To jau es braucu meklēt."

Kijevā

Doties ceļā Antiju mudina arī patstāvības alkas un vēlme redzēt plašāku pasauli: "(..) vilka arī tāle, neredzētais, nepiedzīvotais un augošā dziņa būt kaut kam derīgai, nepieciešamai, izmēģināt spēkus."

Taču, nonākusi Kijevā un apmetusies Pētera Neija ģimenes dzīvoklī, Antija sastopas ar latviešu vienmuļo, pieticīgo ikdienu un dzīves šaurību, kas parādās gan plašāku garīgu apvāršņu trūkumā, gan arī praktiski – telpas ierobežotībā pilsētā salīdzinot ar lauku plašumu, pie kura Antija pieradusi:

"Neiju 3 istabu dzīvoklītis apakšējā stāvā bija diezgan šaurs, bet [..] izmantots līdz pēdējam. Bez pašiem Nejiem un viņu 2 bērniem še vēl atrada vietu 2–3 panzionieri skolnieki un pusdienas un vakariņas pie viņiem ēda arī Ludis Pērliņš un Mārtiņš Bruņenieks, kas arī strādāja kā vācu skolas skolotāji tikai citās skolās. Nu arī man tika ierādīts savs kaktiņš, kur uztaisīt vakaros sev guļas vietu. Jā, tā nu tiešām bija pārmaiņa no lauku plašības šai šaurajā krātiņā! Bet nebija jau tik vien pārmaiņas kā telpās: te ikkatrs solis, ikkatrs kumoss, ikkatra minūte bija aprēķināta uz to smalkāko. Ak Dievs! Un es biju tik vāja rēķinātāja, ka gluži apjuku šai priekšzīmīgajā kārtībā. Man jau ļoti gribējās palīdzēt Emīlijai, kas tik zolīdi pret mani izturējās, lai gan bija nodarbināta līdz pēdējai iespējai, bet es arvien kaut kā izslīdēju no ierindas, jo nebiju pieradusi pie tik lielas punktības. Neviens man nekad nekā nepārmeta, bet pati ar sevi es biju ļoti nemierā, jo ne par šādu dzīvi es biju sapņojusi."

Pirmā Antijas darba vieta ir Kijevas universitātes medicīnas fakultātes docenta ģimenē. Viņas pienākumi ir palīdzēt slimā docenta kopšanā, darot darbus, kurus citiem kalpotājiem nevar uzticēt, un vācu valodas mācīšana docenta mazajam dēlam, kuru Antija savās atmiņās raksturo kā atjautīgu un gudru bērnu, kura asais un redzīgais prāts kontrastē ar vecāku un citu ģimenes locekļu aprobežotību:

"Cik neiedomājami tumšas varēja būt krievu augstākās aprindas, par to tur dabūju pārliecināties. Tā, piem., kundze ir no ārpuses aristokrātiski gluda, tīra un vienkārša no iekšas bija tik stulba, nezinoša un neattīstīta kā pati visvienkāršākā lauku sieviņa. Citāds jau nebija arī viņas tēvs ģenerālis, ne tēva māsa, kas pūlējās pielabināt kaimiņu trejkrāsaino kaķi, tādēļ ka tāds nesot mājās laimi."

Atmiņās jaušama vēstītājas pārākuma sajūta attiecībā pret saviem darba devējiem. Meklējot iespēju apliecināt savus spēkus, tiecoties uz neatkarību, jaunā sieviete visticamāk nebija iedomājusies nonākt situācijā, kur viņai būs jāizpilda vienkāršas un pat apšaubāmas pavēles:

"(..) mans uzdevums bija viņam [slimajam docentam] vārīt pienu, tas ir izvārīt 9–12 reižu no vietas, lai tikai tas nesaturētu nevienu bacili. Kā šāds piens garšo, to es nezinu, jo ne reizi netiku pielikusi to pie lūpām, jo kā lauku cilvēks esmu arvien lietojusi nevārītu pienu; ēdienus uz galda vajadzēja pasniegt zem kupoliem, lai mušas nepieskartos, jo to, kā ap tiem dzīvoja mušas virtuvē jau viņš neredzēja. Mans uzdevums bija izspiest no jēlas gaļas šķēlēm sulu, ko viņam tādu pašu jēlu vajadzēja iedzert. Tā laikam arī bija visa ārstēšana, ar ko toreiz medicīna varēja lielīties."

Antijas atmiņās Kijevas ainas iezīmējas pavisam nedaudz, kas, visticamāk, liecina gan par to, ka ne pilsēta, ne tās apkārtne spilgtu un paliekošu iespaidu nav atstājusi, gan arī par to, ka viņas dzīve lielākoties norisinājusies ģimenes lokā, atstājot maz brīva laika kam citam.

Apkārtnes tēlojums, kas sasaucas ar vēstītājas izjūtām, parādās atmiņās par vasaras mītni ārpus pilsētas:

" Kad pienāca vasara, izbraucām zaļumos netālu no pilsētas priežu mežā. Mežs gan bija sadalīts iecirkņos, uz kuriem bija lielākas vai mazākas mājeles, bet, tā kā ne pie vienas no tām nebija ne mazākā dārziņa, pat ne iestādīta lapu kociņa, tad vienmuļība tur bija bezgalīga. Tam vēl pievienojās, ka tuvējie zemnieki tur garām dzina savu lopus un tas nu pavairoja ienīstās mušas līdz bezgalībai. Dzīve šai vasarnīcā bija kā miroņu namā, jo saimnieka veselības stāvoklis redzmi gāja uz leju.

Kādreiz mēs ar puisēnu pa mežu staigādami salasījām retos sīkos ziediņus, zālītes un smildziņas, kas augušas tur sausajā smiltī un no visa tā kopā iznāca diezgan krāšņs savdabīgs pušķis. Liku zēnam, lai ienes to tēvam. To aplūkojis viņš pacilātā balsī teica: "Tas jau nav pušķis, bet mākslas darbs!" Cik maz šim cilvēkam vajadzēja – es nodomāju, bet vēl mazāk tam tapa dots. Tā vasara pagāja nebeidzamā vārgšanā un man šķita, ka šim cilvēkam trūkst tikai kāda iekšīga impulsa, lai kļūtu vesels. Bet šī impulsa nebija un visa apkārtne ap viņu kļuva tik nomācoša, ka rudeni es tāpat kā L. jkdze lielo nomāktību neizturēju un uzteicu vietu."

Mājskolotāja

Nākamā Antijas darbavieta ir ārpus Kijevas. Viņa pieņem mājskolotājas vietu kādā cukurfabrikas direktora ģimenē, daļēji šo darbu izvēlēdamās cerībā gūt jaunus iespaidus un redzēt plašāku apkārtni:

"(..) mani kairināja redzēt citus ļaudis, citu apkārtni un tādēļ pēc pāris dienām devos tvaikonītī un braucu gar Dņepras krāšņajiem, rudenīgajiem krastiem uz leju. Brauciens bija tik jauks, ka nevarēju nekā cita sagaidīt, kā vienīgi labu. No upes piestātnes vairāk kā 10 kilom. bija jābrauc ar zirgu. Tas nu gan vairs tik pievilcīgi nebij, jo tālā apkārtnē nevarēja saskatīt nekā cita kā tikai tuksnesīgo izdegušo stepi – ne kociņa, ne krūmiņa, tikai bezgalīga vienmuļība. Tad kāda sādžā ar salmu jumtiem un aiz tās rēgojās fabrikas skursteņi. Mums atver slēgtos vārtus un mēs iebraucam kā mazā pilsētiņā ar diezgan vienveidīgiem namiņiem, kuru vidū paceļas plašie fabrikas korpusi. Šī fabrika tāpat kā kāds desmits vai vairāk citu piederot Mazkrievijas cukura karalim Tereščenko un direktors esot lāga vīrs. Dzīvot jau te varot. To man jau pa ceļam pastāstījis kučieris un nu viņš arī pietur pie vienas no lielākām koka mājiņām. Tikai no ratiem izkāpjot es piepeši sajūtu, cik tālu es esmu no visa, ko pazīstu un kas mani pazīst."

Taču ilgas redzēt plašāku apkārtni beidzas ar "sakāvi", – strādājot par mājskolotāju cukurfabrikas direktora meitām, viņa dzīvo nožogotā cukurfabrikas teritorijā. Ainavu, līdzīgi kā iepriekšējā vērojumā, raksturo tuksnesīgi izdegusi stepe un bezgalīga vienmuļība, kas sabalsojas arī ar vilšanās sajūtu jaunajā darba vietā. Vispirms jau viņai, tikko pilsētas skolu beigušai, trūkst pedagoģisko zināšanu un pieredzes darbā ar bērniem. Audzinātājas darbā, dzīvojot noslēgti no apkārtnes un, kā tas parādās atmiņās, arī no citiem ļaudīm – vienā ģimenē, cukurfabrikas teritorijā – jaunā sieviete negūst ne piepildījumu, ne gandarījumu.

"Tā nu ir mana jaunā apkārtne. Nekā bīstama te nav, tikai nospiedošais svešums. Visi mani pēta, no manis ko gaida. Es būšu te audzinātāja. Kāda es audzinātāja! Ko es zinu no audzināšanas? Kur man radusies pārdrošība uzņemties lomu, no kuras es nekā nejēdzu? Vispār – no kura gala tā lieta sākama? (..) Tā pagāja ziema. Kaut kā jau ar mazajiem mežonēniem galā tiku, bet apziņas, ka daru darbu, kam kāda nozīme, man pašai nebija, jo ik uz soļa jutu savu zināšanu un piedzīvojumu trūkumu."

Savus pienākumus viņa veic labi (vēlāk, atgriezusies dzimtenē, Antija ne vien ilgus gadus strādās par skolotāju, bet arī rakstīs mācību grāmatas) un pamanās ieraudzīt arī kaut nelielu jēgu savam darbam (šī noskaņa sabalsojas arī ar pavasara pārmaiņām dabā – ziedošajiem ķiršu kokiem):

"Labāk jau bija, kad pienāca pavasars un ķiršu dārzi ne tik vien ap mūsu māju, bet pie katras būdiņas slīka baltos ziedos. Dzīvoju ar bērniem pa dārzu, caur logu redzēju, cik labi vīrs ar sievu jutās iekšā, kad varēja netraucēti parunāties, pāršķirstīt varbūt jaunos žurnālus un būt kādu brītiņu netraucēti. Tas man tomēr bija mazs gandarījums."

Taču, kad saimniece, jaunas grūtniecības nomākta, ir gan fiziski, gan emocionāli vāja un Antija jūt sev pastiprināti pievērstu mājas saimnieka uzmanību, viņa darbavietu uzteic un izlemj atgriezties dzimtenē:

"Ko man bija darīt? Pieņemt citu vietu? Man bija skaidrs, ka labāku nekā pie Janušpoļskiem nedabūšu – un ka tāds "audzinātājas" stāvoklis ir tikai lieka iejaukšanās kādas ģimenes iekšējā dzīvē. Ir varbūt meitenes, kas tam noderīgas, es tāda nebiju."

Antija ir vīlusies. Mājskolotājas darbs gandarījumu nav devis, cerības iepazīt plašāku pasauli un atrast savu vietu tajā nav īstenojušās. Viņa ir atklājusi, ka audzinātājās statuss svešā ģimenē nozīmē būt ne vien bez savas dzīves un attīstības iespējām, bet arī palikt ieslēgtai šaurā – un atkal ģimenes – lokā. Darba pienākumu specifika kavējusi viņu iepazīt arī plašāku apkārtni:

"Fabrikas un tās iežogojumā ieslēgta nebiju arī spējusi ko gan sirsnīgi vēlējos – iepazīties ar krievu tautas dzīvi, kādēļ jutos tukša un neapmierināta. Neatlika nekas cits kā braukt mājās."

Antijas ceļojums, viņasprāt, ir neveiksmīgs, un mājupceļš ir skumjš, jo mērķis gūt jaunu pieredzi, izmēģināt spēkus un atrast darbu, kam iespējams pilnībā nodoties, nav realizēts. Viņa vienīgi atkal ir sastapusies ar laikmeta noteiktajām sievietes šaurajām robežām:

"Tas bija bēdīgs brauciens. Jutos kā no dzīves izmesta. Jo mājās pārbraukusi nezināju ko mājās darīšu. Nesapratu, kādēļ vispār esmu pasaulē nākusi, kāds varētu būt mans dzīves uzdevums? Censties apprecēties, laist pasaulē jaunus cilvēkus, kas tāpat meklēs un neatradīs dzīves mērķi, kā es pati? Tas mani nevilināja. Un man šķiet, tas nebija vienīgi mans noskaņojums. Tas bija tā laika gars."

Pēc gadiem dzimtenē

1903. gadā krājumā "Pirmais burts" publicēta Antijas skice "Pēc gadiem dzimtenē", kurā tēlota jaunas mājskolotājas pēc vairākiem svešumā pavadītiem gadiem atgriešanās dzimtenē – ģimenes lauku mājās un mazpilsētā, kur viņa apmeklējusi skolu. Arī šī tēlojuma centrā, tāpat kā Antijas atmiņās, ir strupceļa sajūta – jautājums, kur sievietei izmantot savu izglītību, kur rast savu vietu, ja viņa dzīves piepildījumu nesaskata laulībā, paliek neatbildēts. Literārajā tēlojumā kā jaunās sievietes nemiera cēlonis, kas viņai neļauj iederēties vienkāršajā zemnieku vidē tēva mājās, atklāta iegūtā izglītība. Skatoties uz saimi, vēstītāja secina: "visas viņu intereses, visa viņu gara dzīve tev tapuse sveša, nepieejama. Tu mēģini atsvabināties no sevis, nostādīt sevi uz viņu redzes punkta, bet tas iznāk nedabiski." (Pēc gadiem dzimtenē, 53). Atradusi problēmu, vēstītāja dodas uz mazpilsētu, kur skolojusies, lai satiktu bijušās skolas biedrenes.

Taču, uzmeklējot biedrenes, ar kurām kādreiz bijis kopīgs darbs, rūpes un intereses, vēstītāja pamana, ka ir atšķīrusies arī no viņām, jo bijušo draudzeņu mērķis, pretēji vēstītājai, ir viens – laulība.

"Balta, tukla un savādi apaļa viņa tur stāv un līdzinājas vairāk vietās ar valgu apsietam miltu maišeļam. Viņas līdzjūtībai gar manu likteni nemaz nebij gala. Kā man klājies Iekš–Krievijā, vaj vieta bijuse laba, vaj no saviem principāļiem daudz dāvanu dabūjuse, vaj tagad taisīšot kāzas?"
(Pēc gadiem dzimtenē, 55)

Sarunā ar bijušo skolas biedreni vēstītāja uzzina arī par citām meitenēm, kuras pēc skolas beigšanas strādājušas par mājskolotājām Krievijā un kuru gaitas bijušas veiksmīgas, piemēram, viena "apprecējuse kādu tirgotāju un tagad pa vasaru dzīvojot villā, turot trīsas dienestnieces un pusdienā ēdot četrus ēdienu." Bet kāda cita "tur ar oficieriem vien saejoties". (Pēc gadiem dzimtenē, 55) Vēstītāja uz ielas satiek arī biedreņu pulciņu, kurām: "vēl nav izdevies izpildīt savu dzīves uzdevumu – apprecēties – un tāpēc katrā viņu žestā, katrā vārdā spīd caur vienīgā vēlēšanās – tikt pie šī mērķa. Nav nemaz iespējams sarunai dot citu virzienu, viss grozās ap šo vienu priekšmetu" (Pēc gadiem dzimtenē, 57)

Pilsētiņu apņem tumsa, migla un purva smaka, – ļaužu aprobežotība un gara kuslums. Vēstītāja secina, ka, arī atgriežoties dzimtenē viņa ir kļūdījusies iedomājoties, ka te iespējams atrast to, ko viņa meklē. Šī izjūta sasaucas ar Virdžīnijas Vulfas slaveno izteicienu: "Kā sievietei man nav dzimtenes".

Pēdējo reizi labots: 08.10.2021 14:55:51