28.12.2021. "Dienvidu ziedu puteklīši pārnesti uz ziemeļiem": Angelikas Gailītes Itālijas ceļojuma piezīmes
Kad nonācām uz Via Partenope [1], kur bij mūsu viesnīca, mums pretī vizmoja Vidusjūras ūdeņi mēnesstaros. Kad vēru mūsu istabas durvis, es izbrīnējusies apstājos: pa augstām balkona vaļējām durvīm plūda man pretim gaišzilas gaismas straume, tālāk tā tieši pārgāja uz jūru mirdzošā mēnesceļā. Pametusi skatu sānis, lielā skapja spogulī ieraudzīju sevi tai pašā gaišzilā apgaismībā, kas darīja pašai sevi svešu, tīri ēterisku būti,"[2]
tā Angelika Gailīte apraksta savas sajūtas ierodoties Neapolē. Viņa ceļo uz Itāliju 1914. gada vasarā, 1. pasaules kara priekšvakarā kopā ar krievu skolotāju ekskursiju, un ceļojuma piezīmes, rakstītas vai nu ceļojuma laikā vai uzreiz pēc tā, vēlāk publicētas grāmatā "Vērojumi un sapņojumi" (1920). Lai arī Gailīte, pierakstos hronoloģiski izsekojot ceļojuma gaitai, atzīmē apmeklētās pilsētas, nozīmīgākās vietas un aplūkotos mākslas darbus, tekstā dominē ceļojuma izraisītais iekšējais pārdzīvojums, ceļotājas emocijas un arī maņu sajūtām uztvertais. Vēlāk aprakstu grāmatā "Francijā" (1936) viņa šo liriski subjektīvo vēstījumu kritiski uzlūkos kā pārāk jūsmīgu [3].
Skolotāju ekskursija
"Jauna lappuse. Pavisam jauna. Tik viegli justies bez pagātnes. Starp ļaudīm, kuri tevi redz pirmo reizi, kuri nekā nezin, kā dzīvojis, jutis tu agrāk, kuri ņem tevi tikai tādu, kāds tu acumirklī stāvi viņu priekšā. Un es par viņiem zinu tikpat daudz."[6]
Gailīte uz Itāliju dodas kopā ar krievu skolotāju grupu caur Maskavu, sekojot noteiktam tūrisma maršrutam. Ceļojot uz Itāliju ar vilcienu, viņi apskata arī Varšavu un Vīni, pēc tam apceļo Itālijas pilsētas – Florenci, Fjezoli, Neapoli, Pompejas, Kapri, Romu un Venēciju. Šādas ekskursijas no Maskavas vasarās tiek rīkotas, lai skolotājiem, skolotājām, studentiem un studentēm būtu iespēja par samērīgu samaksu iepazīt ārzemes. Piemēram, 1909. gada vasarā "Krievu Tehnisko Zinību izplatīšanas Biedrības" mācību nodaļas organizētajā ekskursijā maršrutā uz Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju dodas skolotāja no Rīgas – Lilija Sērmūkste, kuras ceļojuma piezīmes vēlāk publicētas laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis"[7]. Būdamas skolotājas, gan Lilija Sērmūkste, gan Angelika Gailīte pieder grupai, kura ne vien var, bet tiek iedrošināta ceļot; viņas var izvēlēties ceļojuma galamērķi (Lilijas Sērmūkstes aprakstā minēti pieci piedāvātie maršruti), un viņas var vēstīt citiem par piedzīvoto.
Gailīte ceļo nelielā, septiņu cilvēku grupā. Ekskursantus vieno kopīgas intereses, un tekstā ceļa biedri attēloti kā patīkama kompānija, ar kuru iespējams ne vien kopīgi apmeklēt muzejus un katedrāles, bet arī doties pārgājienos, dalīties iespaidos un nodoties sapņošanai mēnesnīcas naktīs. Ceļa biedri tiek raksturoti jau grāmatas sākumā un ir klātesoši visā ceļojuma aprakstā:
"Bet mana intuitīvā sajūta saka, ka varu būt atzinīga liktenim, kas man caur nejaušību piešķīris tik tīkamus ceļa biedrus: tur divas Marijas, kuras vienīgās bij savā starpā tuvāki pazīstamas līdz šim ceļojumam. Viena no tām maziņa, sīciņa kā bērns. Otra – vidēji liela, stipra, enerģiska, noteikta. Bet šo spēku dara maigu neparasti lielas tumši pelēkas sapņainas acis melnās skropstās. Mana pirmā paziņa šinī braucienā – Jūlija Mihailovna, vecāka dāma, praktiska un saimnieciska, ņēma mūs drīz savā apsardzībā. Turpat Maskavā mums piebiedrojās vēl Ņina G, neliela, viegla, gracioza mazkrieviete, brūnām acīm, kuras sajūsmas brīžos varēja sacensties ar zvaigžņu mirdzumu. (..) No Varšavas mums pievienojās vēl divi krievu skolotāji. Viens no tiem, Jevgenijs Vasiļjevičs M., kāda Lielkrievijas ģimnāzijas klasiķis, kā mēs to vēlāk vienkārši dēvējām, – labi gados, stipri daudz piedzīvojis; otrs – Sergejs Vladimirovičs B., ideāls, naivs, bet zināšanu kārs jauneklis – skolotājs no Dienvidkrievijas."[8]
Zīmīgi, ka šajā ceļojumā vēstītāja, tāpat kā lielākā daļa kompānijas, izņemot gados vecākos Jūliju Mihailovnu un klasiķi, pirmo reizi šķērso Krievijas impērijas robežu. Piezīmēs Gailīte iezīmē kontrastu starp Krievijas impēriju un Eiropu, kurai jūtas piederīga, nokļūstot Austrijas galvaspilsētā Vīnē, viņa raksta:
"Un nu mēs esam vienā no Eiropas galvas pilsētām. Jūtos tā, it kā vēl kādu smagumu būtu nolikusi."[9]
Florence
Itālija vēstītājai nozīmē – "svētlaimīgu bezrūpības sajūtu" – jau brīdī, kad ceļotājas no Austrijas vilciena pārkāpj vilcienā, kas ved Itālijā, viņas pārņem spontānas, impulsīvas emocijas:
"Kā spārnos nestas mēs dodamies uz itāliešu vilcienu un ieņemam vietas nelielos Itālijas vagonos, kuriem durvis no sāniem pret katra sēdekli. Mūs sajūsmina katrs nieciņš, kas atgādina šo zemi. Mēs priecājamies par pirmo itāliešu izteicienu: Vietato fumare (gluži parastais: aizliegts smēķēt), ko lasām uz vagona sienām."[10]
Pirmā Itālijas pilsēta, kuru ceļotāji apmeklē, ir Florence, kas uz Gailīti atstāj spēcīgi emocionālu iespaidu. Pirmajā rītā Florencē viņa viena, pirms citi vēl modušies, iziet pastaigā, iepazīdama pilsētu caur maņu sajūtām:
"Nebija datumu, nedēļas dienu – bij vieni vienīgi nemitīgi svētki. Es izgāju viena. Viena svešā pilsētā, bez mērķa, bez nolūkiem. Un te tu aptvēri mani saviem glāstošiem saulstariem un, uzspiezdama dedzinošu skūpstu uz manas pieres un uz lūpām, uz mūžu ņēmi mani savā gūstā. Apburtībā klīdu pa klusām ielām. Kājas viegli slīdēja pa platiem baltiem akmeņiem, itin kā tas būtu ne ielas bruģis, bet mīkstas segas, kas pašas mani nestu."[11]
Florencē esot, "zuda miesas smagums, locekļos bij neparasts vieglums un ritms."[12] Uzsverot ķermeniskās pieredzes dinamiku, Gailīte raksta:
"līdzko es iedomājos tevi, mana vismīļā, dzīvība – es jūtu, – atgriežas manī, asinis ātrāk riņķo dzīslās, acis atdaras – es dzīvoju."[13]
Florencē ceļotāji apmeklē muzejus un dievnamus, vēlēdamies pēc iespējas vairāk redzēt un sevī uzņemt skaistumu un mākslu, šeit, kā raksta Gailīte, aizmirstas nogurums un, piedzīvojot ekstāzi, ko izraisa mākslas darbi, pazūd arī fiziskās sāpes. Piemēram, aplūkojusi Mikalandželo skulptūras, "reliģiskā ekstāzē gāju mājup. Jutu, ka esmu kļuvusi bagāta, ka esmu iemantojusi kaut ko ļoti svarīgu un nopietnu."[14]
Ceļotāja ir gatavojusies Itālijas ceļojumam. Lai arī nav ziņu par ceļvežiem, kurus viņa būtu lasījusi, vai studijām mākslas vēsturē, nozīmīga ir kāda atmiņa par laiku vairākus gadus pirms šī ceļojuma, kad Angelika Gailīte vēl dzīvo Rīgā un strādā par skolotāju Ķeniņu ģimnāzijā. Viņa atceras, ka ģimnāzijas lielajā zālē
"citreiz priekšpusdienās Atis Ķeniņš ar gaismas bildēm lasīja Dr. Miķeļa Valtera apcerējumu par Florenci un itāliešu renesansi. Tā pirmoreiz ne vien skolēni, bet arī mēs, jaunie skolotāji, guvām ierosinājumu interesēties par renesanses mākslu, kas man personīgi atklājās un bezgala aizrāva, kad pēc gadiem pati nokļuvu šajā mākslas pilsētā."[15]
Nokļūstot Itālijā paveras iespēja grāmatās lasīto skatīt dzīvē, un
"oriģinālu apskatīšana deva vairāk, kā var dot jebkāda rakstīta mākslas vēsture. Tikai še, Florencē, gaiši atklājās mākslas attīstības gaita no Bizantiskās mozaīkas līdz Džotto, pāri pirmiem reālistiem – pie lieliem meistariem līdz Augstai Renesansei."[16]
Ceļojuma iespaidu materialitāte
Savukārt, laivas braucienā no Neapoles uz Kapri, ceļotāja īpaši izbauda kustību:
"Daudzi pasažieri šinī nelielā braucienā stipri cieta no jūras slimības. Bet mēs nosēdāmies uz paša kuģa priekšējā dēļa, lai nezaudētu neviena skata no jūras. Kad viļņi cēlās un šķeldamies krita, mēs cēlāmies viņiem līdz, lai pēc tam mestos bezdibenī. Šūpošana bij stipra. Šķitās, ka mēs lidojam. Tikai pēkšņa viļņa šalte, kas, pret mūsu kuģi sašķīzdama, apslacīja mūs ar ūdens pilēm, atgādināja, ka esam uz jūras."[20]
Kapri ceļotāji apmetas nelielā viesnīcā, kuras "vēsās akmens grīdas" ir tīkamas, un dārzā apņem "īsts lauku miers":
"Mēs visi kopīgi ēdām dārzā, kur pāri galdam bij savijušies citronu koku zari. Gaiši dzeltainie citroni smagi nokarājās pār mūsu galvām. Bij arī liesmainie apelsīni. Lūpas tīri mehāniski atkārtoja klusi, pie sevis, Gētes pantus: "Kennst du das Land, wo die Zitronen blühn, / Im dunklen Laub die Goldorangen glühn?"[21] Jā, tagad tu viņu pazīsti, šo brīnišķo zemi. Jūti sev apkārt viņas glāstošo vēsmu, viņas smaržu viļņojumus. Vēl dziļāk, īsti itāliskā iejutā mūs ieveda kapriešu mūzika un dziesmas."[22]
Silts gaiss, vēsas akmens grīdas, citronu un apelsīnu smarža dārzā, mūzika – atmodina ceļotājas maņu sajūtas, caur kurām ir iespējams īsti iepazīt Itāliju. Arī Gētes pieminējums nav nejaušs, ņemot vērā, ka viņa Itālijas ceļojuma apraksts ietekmēja vēlāko ceļotāju skatījumu uz šo zemi – ne vien Itālija tika uzskatīta par paradīzi, – kas būtiski arī Gailītes vēstījumā, – bet izglītojošā ceļojuma tradīcijā tika iesaistīta personīgā mākslas un dabas pieredze [23].
Kādā citā piedzīvojumā, kalnos netālu no Fjezoles, glābdamies no negaisa, ceļotāji patveras franciskāņu mūku klosterī, kur viņiem kāds mūks spēlē ērģeles. Šī pieredze ir ne vien negaidīta un spēcīga, bet arī būtiska ceļojuma daļa, atklājot, ka telpu, kurā vēstītāja atrodas vienlaikus veido arī tas, kā viņa reaģē uz mūziku kā emocionālu, subjektīvu un iemiesotu pieredzi:
"Mēs klusu iegājām pustumšā, nelielā XI gs. baznīcā. Nosēdusies stūrī pie korintiskās kolonas, es ilgās gaidīju pirmās skaņas. Visa apkārtne iedvesa savādas svētbijīgas jūtas. Es gaidīju katoļu mesas vienkāršās sērās meldijas. Bet, pirmās skaņas izdzirdusi, izbrīnējos, cik plaši tās plūda lielā svinībā. Viņas aizrāva sev līdz, nesa prom no zemes. Tas bija Bahs. Apklusa šī mūzika. Iestājās dziļākais klusums. Tad jauns, spēcīgs skaņu vilnis piepildīja viduslaika dievnama velves. Pēc katra beigu akorda, kad iestājās klusums, es uztraukti gaidīju jauno skaņu viļņus. Bet lūk, piano pāriet uz pianissimo. Skaņa maigi – maigi kūst – un salejas ar klusumu."[24]
Pēc mūzikas izskanēšanas, vēstītāja dodas atpakaļ ārā, negaiss ir pārgājis, gaiss ir svaigs un viņa apzināti iet lēnāk, lai būtu iespējams uzkavēties šajās sajūtās.
Ceļotāja atkārtoti apraksta Itālijas dedzinošo karstumu, kas "iziet cauri visiem locekļiem" un ir tīkams, sevišķi pēc peldes. Peldēšanās Neapoles tuvumā atklāj arī citu Itālijas šķautni – ikdienišķāku, sadzīviskāku nekā muzejos un galerijās aplūkojamo:
"Šī tuvākā Neapoles peldu vieta pie Santa Lučia īsti neapolitaniska – vismaz to varu teikt par sieviešu nodaļu. Šinī pēdējā – aizžogotā jūras aplokā – tiešām peldēja gan apelsīnu un citrona mizas, gan korķi. Tomēr mēs, turp atnākušas, kā pēc pestīšanas izslāpušas, nevarējām noturēties neatveldzējušās. Peldu kostīmi taču cik necik mūs aizsargāja no nelūgtām flotilijām."[25]
Peldē ietvertas dažādas maņu pieredzes, kas pievērš uzmanību arī nevizuālām sajūtām – saules siltums, kas jūtams uz ādas, viļņu (arī ūdenī peldošo mizu un korķu) pieskaršanās ķermenim, apkārt dzirdamā sieviešu sarunāšanās. Citā vakarā ceļotājas viļņu laikā dodas uz krastmalu:
"Tur nostājāmies uz platām akmens trepēm, kas bij pie laivu piestātnes. Pa to starpu, kamēr nāca jauns plūdums, mēs katra mēģinājām pa vienai noskriet no vienas puses trepēm līdz otrai, lai sausām kājām nokļūtu uz sānu paaugstinājuma. Šā spēlēdamās, mēs it kā izaicinājām viļņus pasteigties. Un kad vesela šalte mūs vidū pārsteidza un atsitās pret stāvu, mēs kļuvām vēl jautrākas."[26]
Gailītes ceļojuma aprakstā netrūkst šādu šķietami nenozīmīgu epizožu, kas pievērš uzmanību ceļojuma subjektīvi individuālajai pieredzei un atklāj šo pieredzi kā iemiesotu, gan arī padara viņas tekstu dzīvu.
Arī kritikā Gailītes liriski subjektīvais skatījums atzīts kā grāmatas spēks, Jūlijs Vecozols raksta:
"Viņa atveras ar sirdi un dvēseli visiem iespaidiem, viņa izjūt ar pēdējo nervu šķiedriņu svētku svinību, prieku, dailes gaviles, viņa atdodas pieredzējumam kā mīlas upura uguņiem."
Vecozols vēstītājas dabisko, brīvo un jūsmīgo atklātību atzīst kā pārsteidzošu un valdzinošu:
"Te reizē Itālija un dzīvs, dabīgs cilvēks, kura attīstīta un noskaņota jūtu dzīve padara šīs jūsmu izpausmes baudāmas."
Salīdzinot brāļu Kaudzītes "auksti atturīgo" Itālijas aprakstu un Gailītes vēstījumu, kura vēstītāja "visa izjūtā skanoša dvēsele kā instrumenta stīga," recenzents secina,
"tiešām jāpriecājas, ka šo brīnišķo Eiropas zemi skatījuši un aprakstījuši personīgā uztverē tik pretstatīgi cilvēki."[27]
Arī Arturs Goba, vērtējot grāmatu, raksta:
"Mūsu ziemeļnieku dabā vēl vienmēr par maz ir īstas, dziļas aizraušanās daiļuma baudā. Florencē, Romā un citur radītās estētiskās vērtības, kaut arī ar ceļojumu aprakstiem, kā ziedu puteklīši tiek pārnesti uz mūsu ziemeļiem, uz mūsu dvēselēm."[28]
Gailītes vēstījumā aizrautībai un daiļuma baudai patiesi ir liela nozīme, un, atklājot ceļojumu kā daudzjuteklisku pieredzi, rakstniecei ir izdevies piedzīvoto iedzīvināt arī lasītāju sajūtās.
[1] Via Partenope ir iela Neapolē, Via Caracciolo paplašinājums, kopā ar kuru tā veido pilsētas un Sanferdinando rajona jūrmalu.
[2] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi. A. Gulbja apgāds, 1920, 20, 51. lpp.
[3] "Pārveidojusies arī vērotāja acs, skats kļuvis nežēlīgs un ass. To nesajūsmina vairs katrs nieks kā toreiz." Gailīte, A. Francijā. Jāņa Rozes apgāds, 1936.
[4] "1910. gada rudenī pārgāju dzīvot uz Vologdu, kur manam vīram bija darbavieta. Vologdā bija visai grūti pierast, jo tā ir viena no tipiskākām krievu provinces pilsētām. Pirmā ziemā, kad man nebija nodarbošanās ārpus mājas, uzrakstīju lielāko daļu no saviem pirmiem stāstiem, kuri iznāca grāmatā "Ilgas un maldi"." Gailīte, A. Vienpusīgs vēstījums. Ķelpe, J. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936, 83. lpp.
[5] Vecozols, Jūlijs. Itālija latvju literatūrā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 152, 16.07.1923.
[6] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 5. lpp.
[7] Sērmukš, L. Ceļojums pa Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 58, 12.03.1911.
[8] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 6.–7. lpp.
[9] Turpat, 9. lpp.
[10] Turpat, 18. lpp.
[11] Turpat, 26.–27. lpp.
[12] Turpat, 31. lpp.
[13] Turpat, 25. lpp.
[14] Turpat, 42. lpp.
[15] Gailīte, A. Ceļiniece. Daugava, 1962, 28. lpp.
[16] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 34. lpp.
[17] Scarles, C. Becoming tourist: renegotiating the visual in the tourist experience. Environment and Planning D: Society and Space 2009, volume 27, 466.
[18] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 18. lpp.
[19] Turpat, 19, 21.-22. lpp.
[20] Turpat, 63.-64. lpp.
[21] "Vai zini zemi, citronas kur zied, / Starp oranžlapām lakstīgalas dzied?"
[22] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 66. lpp.
[23] Johans Volfgangs Gēte pavadīja gandrīz divus gadus, ceļojot pa Itāliju (1786–1788), vēlāk – 1816. gadā viņš publicēja savas Itālijas ceļojuma piezīmes.
[24] Gailīte, A. Vērojumi un sapņojumi, 45. lpp.
[25] Turpat, 52. lpp.
[26] Turpat, 51. lpp.
[27] Vecozols, J. Itālija latvju literatūrā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 152, 16.07.1923.
[28] Goba, A. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.16, 15.11.1925.
Pēdējo reizi labots: 28.12.2021 18:46:44
