Pētījuma poētika. Uzstāsies Ieva Rodiņa un Laine Kristberga

Saistībā ar vēlēšanām LU LFMI pētnieka amatā mākslas zinātnes nozarē, teātra zinātnes apakšnozarē ar specializāciju teātra vēsturē un teorijā, trešdien, 24. novembrī plkst. 15.00 aicinām uz “Pētījuma poētikas” semināru, kurā ar priekšlasījumiem uzstāsies amata pretendentes Ieva Rodiņa un Laine Kristberga.

Ieva Rodiņa

Eduarda Smiļģa režija: pētniecības mērķi, atklājumi un izaicinājumi

Eduarda Smiļģa personība un radošā darbība bijis vilinošs pētījuma objekts dažādās nozarēs, kontekstos un pieejās – sākot ar biogrāfisko aspektu, beidzot ar Dailes teātra vēstures kontekstu. Būdams talantīgs autodidakts un ap sevi savācis spēcīgu domubiedru jeb radošo konsultantu komandu, Eduards Smiļģis 1920. gadā pievēršas režijai, kļūstot par vienu no visu laiku leģendārākajām Latvijas režijas personībām un radot jaunu, unikālu teātri. I. Rodiņas 2020. gadā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais promocijas darbs “Eduarda Smiļģa režija un modernisms (1920–1945)” ir kļuvis par pamatu turpmākajiem pētnieciskajiem meklējumiem un atradumiem, rekonstruējot E. Smiļģa iestudētās izrādes, analizējot režijas rokraksta kopsakarības un unikalitāti sava laika Latvijas un Eiropas teātra kontekstā, kā arī pētot, kā E. Smiļģa režija mainās un pielāgojas padomju režīmam. Priekšlasījums sniegs ieskatu jau veiktajos atklājumos, kā arī iepazīstinās ar turpmākajiem pētniecības mērķiem un izaicinājumiem.

Laine Kristberga

Liminalitātes jēdziens performatīvo mākslu un sociālo zinātņu laukā: Latvijas gadījums

Liminalitāti kā jēdzienu var piemērot dažādos studiju laukos, tomēr galvenokārt tas ir būtisks antropoloģijā, lai analizētu robežstāvokļus ar identitātes maiņu saistītos rituālos. Performatīvo mākslu kontekstā liminalitātes koncepciju var attiecināt gan uz robežstāvokļiem, kas saistīti ar tēlveidi un aktiermākslu, gan uz robežām starp medijiem un disciplīnām, realitāti un reprezentāciju. Liminālus mākslas darbus raksturo hibriditāte, transdisciplinaritāte un eksperimentāla mākslinieciskā stratēģija. Lekcijā aplūkošu liminālu mākslas darbu piemērus Latvijas kultūrvidē, pievēršoties starptautiskā festivāla “Starptelpa” realizētajiem performatīvo mākslu darbiem. Tāds, piemēram, ir Simonas Orinskas režijā tapušais darbs “Lāču vīrs” (2018), kurā liminalitāte atklājas trīs kultūru – latviešu, japāņu un sāmu – hibridiātē. Lāča tēls ir daudznozīmīgs – tas ir svēts totēmiskais dzīvnieks gan sāmu, gan baltu tautu mitoloģijā un folklorā (“Aijā žūžū, lāča bērni” motīvi izskan darba nobeigumā). Naratīvs šajā darbā ir balstīts uz iniciācijas rituālu, kurā radošo un destruktīvo spēku sadursmes rezultātā piedzimst jaunais vīrietis. Dzimšanas metaforas un simboli atklājas buto dejotāju ritmiskajās kustībās un vienotā horeogrāfijā – te imitējot dzemdību konvulsijas, te izveidojot no ķermeņiem sapītu ligzdu. Turklāt lāču mātes lomu izpilda balss improvizatore Dana Indāne-Surkiene, kura festivāla laikā ir grūtniecības pēdējā stadijā. Tā kā pētnieki nereti norāda uz neverbālu elementu klātbūtni liminālos darbos, interesants ir arī valodas jautājums darbā “Lāču vīrs”. Sāmu dziedājumus gan izpilda sāmu dziedātājs Torgers Vasviks (Torgeir Vassvik), tomēr to nozīmi nevar uztvert latviešu skatītājs. Savukārt buto dejotāju nopūtas, vaidi, ekstātiski kliedzieni, smiekli un vaimanas funkcionē kā Antonēna Arto cienīgi ritma elementi, simbolizējot preverbālo cilvēka attīstības posmu.

Pēdējo reizi labots: 24.11.2021 15:53:20