1973. gads. Zigmunds Skujiņš un Andris Vējāns viesojas Vācijas Federatīvajā Republikā
Šajā bloga ierakstā – par rakstnieka Zigmunda Skujiņa (dz. 1926) un dzejnieka, žurnāla “Karogs” galvenā redaktora Andra Vējāna (1927–2005) viesošanos Vācijas Federatīvajā Republikā.
Plašāk par latviešu rakstnieku ceļojumiem lasiet manā zinātniskajā rakstā “Ārzemju ceļojumu iespaidi latviešu rakstnieku darbos t. s. “Brežņeva laikmetā”: liecības par atļauto un liegto” (pieejams šeit), savukārt par rakstnieku braucienu maršrutiem varēsit lasīt Madaras Eversones un Jāņa Ogas topošajā zinātniskajā rakstā “Ceļojumu kartēšana un sociālpolitiskās tendences: Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedru braucieni 20. gadsimta 70.–80. gados”.
Zinātniski tehniskā un kultūras sadarbība starp Vācijas Federatīvo Republiku un Padomju Savienību aizsākās 50. gadu beigās un uzplauka t.s. Brežņeva laikmetā (1964–1985). 1970. gada augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības līgums, kas veicināja Vācijas politiku attiecībā uz Austrumeiropu (Ostpolitik), paverot ceļu diplomātisko attiecību normalizēšanai un apstiprinot miermīlīgo teritoriālo status quo starp Padomju Savienību un Rietumvāciju.
Pēc Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas aktivizējās un veidojās jauna veida oficiālas attiecības ar latviešu organizācijām trimdā, piemēram, 1972. gadā Fīrzenē (Viersen) Vācijā, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes rietumos, nodibināta Latviešu kultūras veicināšanas biedrība. Kā vēlāk minēts Latvijas presē, “[a]pstākļi šādas biedrības dibināšanai izveidojās pēc tam, kad 1970. gadā tika noslēgts sadarbības līgums starp PSRS un Vācijas Federatīvo Republiku” (Goldberģis 1981).
Latviešu kultūras veicināšanas biedrība, kuru, visticamāk, finansēja Padomju Latvijas varas un drošības institūcijas, lielā apjomā saņēma jaunākās grāmatas un ierakstus no Latvijas, organizēja Rīgas kinostudijas filmu seansus, kā arī uzņēma viesos Latvijas rakstniekus. Salīdzinot ar līdzīgām organizācijām, piemēram, Kanādas “Dardedzi”, kuras rašanos noteica dzīva un patiesa, arī kritiska interese par Latvijā notiekošo, Latviešu kultūras veicināšanas biedrība Vācijas un Eiropas latviešu vairākuma vidū izpelnījās atturīgu, piesardzīgu un negatīvu attieksmi – tās neskaidro mērķu un finansējuma dēļ un arī tāpēc, ka starp tās nedaudzajiem dalībniekiem nebija pazīstamu kultūras personību.
Biedrību vadīja bijušais leģionārs Jānis Leiva (1920–1993), kurš jau 1969. gada vasarā pēc Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs ielūguma desmit dienas viesojies Rīgā, devās arī uz Jūrmalu un Siguldu, ticies ar Latvijas kultūras personībām un pēc atgriešanās Fīrzenē uzstājies ar referātu par dzimtenē redzēto. Vēlākajos gados Jānis Leiva uz Rīgu devies vairākkārt, arī Dziesmu svētku simtgadē 1973. gadā.
1973. gadā pēc Latviešu kultūras veicināšanas biedrības ielūguma uz Vācijas Federatīvo Republiku devās dzejnieks, žurnāla “Karogs” galvenais redaktors un laikraksta “Dzimtenes Balss” redkolēģijas loceklis Andris Vējāns un rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Viņi tikās ar Vācijas latviešiem un uzstājās ar lasījumiem Fīrzenē, Ķelnē, Āhenē, Dortmundē, Diseldorfā, Bonnā, Frankfurtē, Koblencā un citās Rietumvācijas pilsētās. Abi rakstnieki darbojās Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.
Pēc atgriešanās no ceļojuma Zigmunds Skujiņš intervijā rubrikā “Pēc tāliem ceļiem” laikrakstā “Dzimtenes Balss” izteicies: “Attiecības starp Padomju Savienību un Vācijas Federatīvo Republiku neapšaubāmi uzlabojas, savstarpējie kontakti skar aizvien plašākas dzīves jomas. Piemēram, Padomju Latvijas skaitļojamo iekārtu speciālisti sadarbojas ar firmas “Siemens” pārstāvjiem, Latvijas šoseju meistarus interesē VFR autoceļu būvētāju pieredze, pēdējā laikā vairākās rietumvācu pilsētās uzstājušies Rīgas operteātra un filharmonijas solisti un studentu deju ansamblis “Vektors”, Diseldorfā ar panākumiem noritējusi Latvijas PSR tēlotājas mākslas izstāde. [..] Mēs abi ar Andri Vējānu piedalījāmies literārajā sarīkojumā, lasījām savus darbus, stāstījām par jaunākajām iezīmēm latviešu padomju dzejā, prozā, dramaturģijā un kino. Ciemojāmies ģimenē, satikāmies ar visdažādāko arodu pārstāvjiem. Ir cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē nekas nemainās. Es tam nevaru piekrist. Nedomāju, ka šāds kopējs sarīkojums būtu bijis iespējams pirms gadiem trim vai četriem.” ([bez. aut.] 1973a)
Pagaidām rastas vien nedaudzas liecības par brauciena norisi. 1973. gadā Padomju Latvijas radio programma “Dzintarkrasts” pārraidījusi interviju ar abiem rakstniekiem (atreferējums publicēts Vācijas laikrakstā “Latvija”, (bez aut. 1973b), savukārt Latvijas laikrakstā “Dzimtenes Balss” publicēta īsa intervija ar Zigmundu Skujiņu. Gan “Dzimtenes Balss”, gan “Dzintarkrasts” bija adresēti trimdas latviešu sabiedrībai, respektīvi, klausītāji vai lasītāji Latvijā nebija to mērķauditorijas vidū; plašāk pieejamajā presē Latvijā par braucienu informācija nav tikusi publicēta.
Līdzās intervijas atreferējumam laikrakstā “Latvija” minēts, ka “Andris Vējāns ar Zigmundu Skujiņu tiešām bija ieradušies Vācijā un minētās biedrības sarīkojumā Firsenē 20. oktobrī lasīja referātus un arī savus darbus. Ieradies bija 21 cilvēks: četri minētie [biedrības] “aktīvisti” ar savām vācu sievām, kuras nerunā latviski, divas dāmas, kas nesen ieradušās no Latvijas, daži ziņkārīgie un novērotāji no tā saucamajām “reakcionārajām organizācijām” (“Daugavas vanagi” u. c. – J. O.). Kā rīkotāji, tā arī viesi izteica nožēlu, ka sarīkojumā ieradies tik maz klausītāju”, secinājumā piebilstot: “Žēl, ka abi rakstnieki iedomājas, ka trimdas latviešiem turienes kultūra jāpasniedz pa spundīti, un šī pasniedzēja ir “Kultūras veicināšanas biedrība Reinzemē”.” (bez aut. 1973b) Biedrības sagatavots ass atbildes raksts 1974. gada janvārī publicēts Jāņa Leivas izdotajā laikrakstā “Jaunā Balss” (bez aut. 1974).
Zigmunds Skujiņš intervijā “Dzimtenes Balsij” dalās pārdomās par sociālekonomisko situāciju, piemēram: “Dzīve acīmredzot nestāv uz vietas arī šajā zemē. Daudzas vērtības tiek pārvērtētas. Aug un nostiprinās progresīvās, demokrātiskās tendences. Jaunatne vairs neizrāda slieksmi uz militārismu un nacionālistisko uzpūtību. Ik uz soļa sastopami citu tautību un rasu pārstāvji, tā sauktie “viesstrādnieki”. No oficiālās propagandas nav manāms, ka pret viņiem izturētos naidīgi vai augstprātīgi. (..) Kaut arī VFR neapšaubāmi ir valsts ar augstu dzīves līmeni un samērā vispusīgu sociālās nodrošināšanas sistēmu, vienkāršo ļaužu bažas par rītdienu nav noslēpjamas. Aiz sausās un it kā bezkaislīgās frāzes “tik un tik procentu bezdarbnieku” tomēr atrodas dzīvi cilvēki ar savu traģēdiju.” Skujiņš, kurš Latvijā darbojās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības valdē, izsakās arī par vides problēmām: “Par piesārņoto Reinu dzirdēts daudz, bet mani pārsteidza netīrie Reinas krasti, kas galīgi neatbilda priekšstatiem par vāciešu ierasto kārtības un tīrības mīlestību. Pat Bonnā simts metrus no VFR prezidenta pils upes mala ir piedrazota. Arī slavenā Lorelejas klints pamazām apklājas ar cigarešu turziņām un šokolādes papīriem, plastmasas maisiņiem un “koka-kolas” skārdenēm.”
Diemžēl rakstnieki par šo braucienu nav publicējuši piezīmes. Skujiņš, kurš rakstījis piezīmes par citiem ceļojumiem un tajos satiktajiem rakstniekiem un citām kultūras personībām, savos memuāros Rietumvācijas apmeklējumu nav minējis, savukārt Andris Vējāns šim ceļojumam veltījis vien dzejoli “Reinas rudens impresijas” (Vējāns 1973).
Tā sauktajā Brežņeva laikmetā rakstnieki tika materiāli nodrošināti un izmantoja sistēmas priekšrocības un privilēģijas, kas ļāva doties apmaiņas un tūrisma braucienos ārpus PSRS uz Rietumu jeb t.s. kapitālistiskajām valstīm, salīdzināt apstākļus Padomju Savienībā un ārpus tās un izdarīt secinājumus par “brīvo padomju pilsoņu” iespējām, viesojoties brīvajā pasaulē. Pēc braucieniem publicētajās intervijās, kas tapušas pārraugošo iestāžu kontrolē, rodami vērojumi par sociāli ekonomisko situāciju, vidi, politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem un apstākļiem, kas veicinājuši Padomju Latvijas rakstnieku ceļojumus uz Rietumiem.
Literatūra
[bez aut.] (1973a). Ciemu dienas Reinzemē. “Dzimtenes Balss”, 15.11.
[bez aut.] (1973b). Kultūru pa spundīti. “Latvija”, 01.12.
[bez aut.] (1974). Atbilde laikrakstam “Latvija”. “Jaunā Balss”, Nr. 3.
Goldberģis, Dainis (1981). Miera ceļi ved uz dzimteni. “Dzimtenes Balss”, 10.09.
Vējāns, Andris (1973). Reinas rudens impresijas. “Dzimtenes Balss”, 15.11.
Pēdējo reizi labots: 15.02.2022 20:46:28
