06.2020. "Mans prāts bij līksms, līdz putniņam, kas visu citu aizmirsdams, paceļas dziedādams padebešos". Ceļotāja Minna Freimane

Taču Minna Freimane ne vien vēro un izzina dzīves un paražas, aizrautīgi interesējas par dažādiem nostāstiem un tradīcijām, apraksta dabu, pilsētas un nozīmīgas vietas, izklāsta apceļoto zemju vēstures spilgtākos notikumus, bet Ēģiptē viņa, piesieta pie gara dvieļa, nolaižas arī piramīdas dziļumos. Savukārt, ekspedīcijā uz Sahāras tuksnesi viņa uz kamieļa jāj karavānas priekšā, bet vēlāk viena dodas dziļāk tuksnesī:

Pēc ieturētas maltītas kāds īpašs spēks mani kā vilktin vilka tālāk tuksnesī. Es gāju, neklausīdamās uz biedru runām, ka tuksnesī varot kādas briesmas uzbrukt. Es gāju, pate nezināju kur? Man bija vienalga, jo es gribēju tuvāk iepazīties ar tuksnesi. Tā kādas 1 ½ verstes no teltīm nogājuse, es sasniedzu vienu klinti, kurā ieraudzīju alu. Kārojos to klātāk apskatīt; gan bailes bija, "bet kas tā par ceļnieci, kas baiļojās!" tā es sevi drošināju, gāju tuvāk – klāt pieiedama skatījos iekšā, sasitu plaukšķinādama rokas. Te, laikam izbiedēts, iz alas izskrēja briesmīgs zvērs, šakals, un laidās ko jaudādams projām. Bet kas var zināt, vaj viņš savu pārsteigšanu nenožēlo un negriezīsies atpakaļ, tādēļ steidzot ātri uz teltīm paziņot, ka es jau biju tuksnesī, apsveicināta ar zvēra satikšanos.[8]

Ceļojumā, kas nenoliedzami prasīja arī lielu drosmi un fizisko izturību, tiek iesaistīts arī ceļotājas – sievietes ķermenis. Kāda veida kustībā ceļotājas ķermenis atrodas? Cik lielā mērā ķermenis un tā pieredzes ceļojuma laikā ietekmēja vēstījumu? Kur un kādos veidos ceļotājas ķermenis parādās tekstā un ko šī parādīšanās nozīmē? Tēma "ceļojums un ķermenis" paver plašas pētījumu iespējas.

Minnas Freimanes ceļojumu aprakstu grāmatiņa raisa arī jautājumu, kā 19. gadsimta otrajā pusē latviešu sieviete varēja doties šādos ceļojumos? Izņemot Kaukāza ceļojumu, kurā viņa dodas kā pulkveža ģimenes mājskolotāja, nav minēts, ka viņa savos ceļojumos devusies ar kādu kopā. Ko Minnai Freimanei nozīmēja šie ceļojumi? Ceļošana bija gan pašrealizācija un iespēja paplašināt savas zināšanas (Minna Freimane savam laikam bijusi izglītota sieviete un pratusi vairākas svešvalodas), gan piedzīvoto vēstīt tālāk. Pārliecība par savu ceļojumu pierakstu vērtību laikabiedriem dzimtenē skaidri vēstīta grāmatas noslēdzošajā rindkopā un vēlreiz apliecina rakstītājas pašapziņu :

"Kā jau teicu, es stāvēju pie viesnīcas durvīm un skatījos, kā jūras ūdeņi vienumēr vairāk atkāpās – tālumā jūra krāca, šņāca un pacēlās arvienu augstāk, it kā taptu uzpūsta. (..) Te redzu puskailus cilvēkus ar kurvjiem rokā staigājam un kaut ko meklējot. Arī es steidzos turp skatīties, ko viņi tur lasa. Redzēju lasām daždažādus gliemežus, ko jūra atkāpdamās atstājusi. Arābieši lasa un pārdod viņus ceļniekiem par dārgu maksu. Viņu pūliņus ievērodama, steidzos tāpat krāt un vākt "ceļa piedzīvojumus", ka lai varētu reiz priekšā celt savai centīgai tautai, ar to vēlēšanos, lai viņai manas sakrātas mantas patiktu tikpat kā ceļniekiem Sueca gliemeži."[9]

Biogrāfiskas ziņas: Minna Freimane (1853–?) dzimusi Cīravas pagasta Brašu mājās. (Pēc Dzērves novadpētnieku ziņām, taipusē skolotāja Andreja Bergmaņa ietekmē izglītība netika liegta arī meitenēm.[10]) Zināms, ka viņa bijusi Cīravas baronietes kambarjumprava un kopā ar baronesi daudz ceļojusi. 1877. gadā Minna Freimane bijusi kāda krievu virsnieka ģimenes mājskolotāja un kopā ar virsnieka ģimeni uzturējusies Kaukāzā. 1878. gada 4. oktobrī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Minnas Freimanes ceļojumu apraksts – "Iz Kaukāzijas" ("Lēģerī pie Aleksandrapoles"). Atgriezusies no ceļojumiem, 1880. gadā viņa Rīgā lasījusi lekciju par saviem Ēģiptes ceļojuma iespaidiem. 1882. gada 21. martā Liepājā uzstājusies ar runu "Par sieviešu izglītību un viņu pienākumiem iekš dzīves".[11] Zināms, ka Minna Freimane ilgāku laiku sarakstījusies ar Lautenbachu Jūsmiņu, un šī draudzība viņu ierosinājusi sarakstīt "Pērkoņa teiku" ("Pagalms" Nr. 8, 1881). Viņa sarakstījusi arī joku lugu vienā cēlienā "Mīļie baras, bet nedusmojas" (1881) un, iespējams, bijusi pirmā sieviete režisore latviešu teātrī.[12] Minna Freimane ziedojusi priekšmetus Latviešu etnogrāfijas muzejam[13] un astoņdesmitos gados ar Labdarības biedrības atbalstu nodibinājusi un vadījusi latviešu skolu Liepājā, piedalījusies biedrības darbībā, spēlējusi līdzi teātra izrādēs un darbojusies dažādās biedrības komitejās.[14] Minnas Freimanes aktīvā publiskā darbība aptver laika posmu no 1878. gada – pirmā publicētā ceļojumu apraksta līdz 1884. gada decembrim, kad "Baltijas Vēstnesī" publicēts pēdējais apraksts, kas parakstīts ar Minnas Freimanes vārdu – "Pa Volgu uz Kaukāziju". Tālāku ziņu par autori trūkst.

Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.