06.07.2020. Ceļotājas temperaments: Annas Rūmanes-Ķeniņas ceļojumu pieraksti

Tradicionāli ceļošana kā būtiska radošas personības veidošanās daļa bija vīriešu privilēģija, bet sieviete, kuras ķermenis kodēts kā telpa, tika iezīmēta kā vieta vīrieša ceļojumā. Kā norādījušas feministiskās kritiķes, šie pieņēmumi ierakstīti arī daudzos Rietumu kultūras paradigmatiskajos mītos, sākot jau ar vēstījumu par Odiseju – kamēr Odisejs ceļo, Pēnelope gaida viņu mājās. Viņa tiek vienādota ar mājām, kur vīrietim atgriezties.[i] Sievietes pašiniciatīvas izraisīta pārvietošanās bija pretrunā ar šo "dabisko kārtību", tādēļ sievietes ceļotājas pārkāpa viņām ierādīto vietu un lomu sabiedrībā, līdz ar to sieviešu ceļojumu apraksti arī pārveidoja un destabilizēja tradicionāli definēto sievišķību, kas balstīta tādos pretstatos, kā: aktivitāte / pasivitāte, pats / cits, pārvietošanās / palikšana mājās, utml.

Sākot jau no 18. gadsimta otrās puses, bet īpaši 19. gadsimtā, Rietumeiropā saistībā ar kopējo ceļojumu skaita pieaugumu, arī sieviešu ceļojumi kļuva biežāki. To noteica gan ceļošanas apstākļu uzlabošanās, gan jaunas izglītības un personības attīstības iespējas, taču svarīgākais bija tas, ka vēlēšanās ceļot parādīja sieviešu pašapziņas pieaugumu un prasību pēc sociālas emancipācijas. Šajā laikā sievietes arī sarakstījušas ievērojamu daļu ceļojumu aprakstu, kuros, izmantojot ģeogrāfisku un kultūras robežu šķērsošanu, radīja sev jaunas identitātes.[ii]

Iz Dienvidiem

1902. gadā "Pēterburgas Avīzēs" parādās nelieli liriskas noskaņas tēlojumi. Pie tēlojumiem atzīmēts arī to sacerēšanas laiks un vieta: 1901. gada novembris, Ospedaleti. Tēlojumu autore ir Anna Ķeniņa, kura 1901. gada nogalē dienvidos uzturējusies veseļošanās nolūkā.

"Uz bulvāra laukuma itālietis–ormanis aptur zirgu un veikli atver savas puskarietes durvis, lai palīdzētu izkāpt jaunam pārītim, kas viens otram tik zin acīs skatīties un smieties.

– Kur nu mēs esam, Rud'l?

– Ospedalettos, sirsnel.

– Kā tu teici? Os... Ospe... Ospedalettos... Vai tas nenozīmē tādu mazu slimnīcu?

– Laikam gan tā. Senos laikos ordeņbrāļi....

– Ko tad mēs te darīsim Rud'l? Kur ordeņbrāļi savus slimniekus dziedējuši?! Es domāju, nelaimīgu cilvēku nopūtas, tās vēji nekliedē, viņas paliek gaisā un puķu ziedos. Viņas raud... Un mēs tak skaistumu meklējam, laimi – skaistumā un izdzīvē!"[iii]

Apjomā nelielie teksti, kuros pārdomas un vērojumi mijas ar fantāziju un kuru nosaukumi jau liecina par cikla kopīgo noskaņu, – "Dzīvot gribas", "Saulei noejot", "Garāmejot", "Kā dienvidu priedīte mira" u.c. – raksturīgi ar tajos paustajām pārdomām par dzīves īslaicīgumu un nāves vienmēr klātesošo tuvumu. Spēcīgu noskaņu rada krāšņā, mirdzošā un vitālā Itālijas daba, kas pretstatīta slimīgajiem, fiziski izvārgušajiem un dzīvot alkstošajiem cilvēkiem.

"Svētdienas rīts. Šaipus staltajām villām un palastveidīgiem hoteļiem, oļiem nobērta aleja jūrmalā, pakalnē, pašā saulē. Ziemeļa pusē resnas palmas un kupli kaktusi biezā žogā viņu sargā no vismazākās vējiņa pūsmas, kas būtu iespējis caur kalnu aizām izšmaukties. Debess zila ar žilbinošu sauli, jūra vēl zilāka. Rāmi viņa šūpo savus tumši zilos ūdeņus, tik krasta viļņi nerimst šļākties un karot ar klinšu akmeņiem. Saules gaisma platā vizmā gulstas uz jūras, viņa mirdzēdama trīc un laistās. Mazs, mīļš rīta vējiņš viegli šūpojas olīvu un oranžu kokos. Palmu garos, smagos zarus tas nespēj kustināt – lepnā mierā un apziņā tie, izpletušies uz visām pusēm, liec savas galotnes uz leju. Bez darba, bez cīņas dzīvei palmas dzimušas – krāšņumā bēgt zem dienvidu karstās saules. Svētdienas rīta mieru daudzie ļaudis netraucē. Daži staigā klusu, lēnu soli, citi sēž ērtajos beņķos, vēl citi atgūlušies slimniekiem konstruētā kurvī. Dāmas greznās tualetēs, kungi modernos uzvalkos, rūpīgi tīrītā alejā rindās stādītās palmas un kaktusi, rozes kupliem, līkstošiem ziediem viņā krastā – viss tas tā saskan. Kā tāda dzīve par sevi, skaistumā, tālu no dzīves rūpēm, nemiera, nelaimes.

Tā tas notālēm..."[iv]

Visapkārt vēstītāja redz "slimas, vārgas miesas lepnā ietērpā," "gurdas, bālas sejas zem lepniem saulessargiem" un izmisīgas dzīves alkas. Literatūrkritiķis Arturs Goba norāda, ka jaunajai rakstniecei "neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem",[v] ko apliecina arī Annas Rūmanes–Ķeniņas aizraušanās ar franču literatūru un moderno dzeju.[vi] Taču dienvidu impresiju rašanos spēcīgi veicinājusi arī jaunā, svešā vide, kuras noskaņas, jūtīgi tvertas, sasaucas ar autores subjektīvajām izjūtām.[vii]

Vēstules no Parīzes

Turpmāk Anna Rūmane–Ķeniņa ceļo daudz un bieži. Viņas ceļamērķi ir Šveice, Austrija, Itālija, Vācija, Francija, īpaši Franču Rivjēra un Parīze. 1911. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Parīzi, kur klausās arī lekcijas Sorbonnas universitātē un savus iespaidus par Parīzi "Vēstulēs iz Parīzes" (datētas: 5. un 9. dec. 1911. g.) publicē mēnešrakstā "Druva" (Nr. 1, 6, 1912). Vēstījumā viņa apzināti izvairās no pieminekļu, baznīcu, monumentālo būvju un muzeju aprakstīšanas, jo "baznīcas, pilis un muzeji gadu demitiem vai gadu simteņiem stāvēs vēl aizvien tikpat cienīgi, bet Parīzes dzīve rit strauji, strauji uz priekšu, laiks ir īss – jālūko iegūt, kas iegūstams."[viii]

Tādēļ viņa pievēršas "gaistošajam" – Parīzes strauji mainīgajai ikdienas dzīvei, kas norit uz ielām un bulvāriem, magazīnās, biržā, kafē–restorānos u.c., kā arī performatīvās mākslas atstātajiem iespaidiem. Īpašu uzmanību un sajūsmu Anna Rūmane–Ķeniņa veltījusi Izidoras Dunkanes personībai un viņas deju priekšnesumam, kuru apmeklē. Lai arī Parīzes apraksta galvenais mērķis šķietami ir informācijas sniegšana, tajā viscaur klātesoša arī autores subjektivitāte, – viņa raksta tikai par to, ko pati redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi, kas viņu aizskāris vai ieinteresējis, apraksta beigās atzīstot, ka Parīze joprojām palikusi neatminēta:

"Bet vēl es pa taviem bulvāriem un aicinājumiem klīstu, maldos kā pa apburtu mežu, lielā Parīze! Vēl tava dažādība un nepārredzamība mulsina manus prātus. Un ir reizēm tik grūti, kā pa sapņiem, kad jūties apstāta no netveramiem, aizmaskotiem tēliem, no parādībām, kas aicinošiem žestiem un tīksmīgām skaņām apkārt jaucas un jāatmin tā burvības formula, kas skaņas savienotu vienā harmonijā, atsegtu parādību sejas un dotu saprast aicinājumu iekšējas vērtības, bet – nevar viņu atminēt. Tā man ar tevi, varenā Parīze! Pa tavām bagātībām klejojot, tavos solījumos klausoties, rodas smeldzīga kāre iespiesties tavā dvēselē, atjaust tavas lielās sirds vienmērīgos pukstienus un no tava visu aptverošā gara mantām gūt un krāt sevim to visīstāko, to visvērtīgāko, tu pilsētu pilsēta, Parīze!"[ix]

1926. gadā, sniedzot biogrāfiskas ziņas par sevi žurnālam "Zeltene", Anna Rūmane–Ķeniņa atklāj, ka rudenī atkal gatavojas doties uz Parīzi un Francijas dienvidiem, kur vēlas pabeigt kādu lielāku literāru darbu, piebilzdama: "Kad pēc gada vai diviem būšu realizējusi savu sencerēto ceļojumu uz Indiju, tad, ceru, būšu apmierinājusi savu ceļotājas temperamentu un varēšu nodoties mierīgam, nepārtrauktam darbam dzimtenē."[x]

Uz Indiju, kā cerēts, Anna Rūmane–Ķeniņa gan nedodas, nav tālāku ziņu arī par iecerēto literāro darbu,[xi] taču 1928. gada martā viņa otrreiz šķērso Atlantijas okeānu, lai nokļūtu Amerikā.[xii] Tā paša gada aprīlī "Jaunākās Ziņas" publicē viņas aprakstu –"Desmit dienas uz jūras".

Desmit dienas uz jūras

"Braucam jau ceturto dienu. Vēl sešas dienas jālīgojas pār šīm milzīgajām, kustīgajām ūdens kaudzēm. Nezinu, kādēļ cilvēce to lodi saules sistēmā, uz kuras Dievs nolicis tai augt un briest, nosaukusi par "Zemi?" Vai nebūtu pareizāk to nosaukt par "Ūdeni", jo ūdeņa uz šīs lodes daudzkārt vairāk, kā zemes. Tādas domas uzmācas, ja brauc dienām un naktīm, bez kā manītu zemi. Ja spētu, es liktu Atlantīdai atkal pacelties no jūras dibena, lai cilvēce no viena kontinenta uz otra varētu ciešāk rokās sadoties."[xiii]

Arī šajos aprakstos autore ir redzīga vērotāja, kurai ir plaša un bagāta ceļošanas pieredze – viņa no savas pieredzes salīdzina angļu, franču un amerikāņu kuģus, dažādu tautību ļaudis un viņu paražas. Viņa apraksta ceļā redzēto, ikdienišķus notikumus uz kuģa un okeānā piedzīvoto vētru. Raksturīgi Annai Rūmanei–Ķeniņai, viņa organiski jūtas un iederas internacionālā kompānijā, kuru vieno kopīga Rietumu kultūra:

"Kuģa virsnieks, pie galdiem pasažierus grupējot, izrāda daudz psiholoģiskas izpratnes: atrodas kopā ļaudis, kam paredzamas kopējas intereses. Tā man prieks sēdēt pie viena galda ar diviem rakstniekiem, vienu gleznotāju, vienu profesoru un vienu studentu. Interesanti ļaudis. Viens no Jaunzēlandes, otrs no Kalifornijas, trešais no Itālijas, ceturtais no Kanādas, piektais no Ņujorkas. Tik dažādās zemēs plaukusi ikkura bērnība, jaunība, tik dažādos apstākļos attīstījusies ikkura darbība, bet, kad mēs tā sēžam visi kopā savos guļamos krēslos Vidusjūras saules glāstīti un triecam par pasaules lietām, tad atrodam tik daudz kopēja un jūtam: esam visi vienas cilvēces locekļi. Visus mūs audzējis viens un tas pats āriešu kultūras gars savās daudzveidīgās noskaņās."[xiv]

Ceļojumu aprakstus iespējams lasīt arī kā autobiogrāfiskus darbus, kuros parādas vēstītājas paštēls, pieredze un intereses, kā arī pieaugšana pieredzē, paturot prātā, ka sieviešu publiskā (tai skaitā arī literārā) darbība nepārprotami izaicināja daudzus aizspriedumus. [xv] Gan Minnas Freimanes, gan Annas Rūmanes–Ķeniņas ceļojumu aprakstus iespējams lasīt ne tikai kā literārus tekstus, bet arī kā liecības par spēcīgām un izcilām sievietēm, kliedējot mītus par sieviešu pasivitāti un pakļautību, un šos tekstus ievietojot plašākā projektā, kas saistīts ar alternatīvu sieviešu vēstures rakstīšanu.
Ar Anna Rūmanes–Ķeniņas biogrāfiju iespējams iepazīties datubāzē literatura.lv: Annas Rūmanes–Ķeniņas personas šķirklis
Un šeit: Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Ķeniņi un Dāles
Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.

[i] Lawrence, Karen R. Penelope Voyages: Women and Travel in the British Literary Tradition. Cornell University Press, 1994, p. 1.

[ii] Skat., piem., Monica Anderson. Women and the Politics of Travel, 1870-1914 (Fairleigh Dickinson Univ Press, 2006); Women and the Journey: The Female Travel Experience. Eds. Bonnie Frederick and Susan H. McLeod. Washington State Univ Press, 1993; Gender, Genre and Identity in Women's Travel Writing. Ed., Siegel, Kristi. Peter Lang, 2004.

[iii] Ķeniņa, A. Jūras spēkā. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 35, 1.05. 1902.

[iv] Ķeniņa, A. Dzīvot gribas. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 15, 20.02. 1902.

[v] "Jau dažādie motto no Nīčes, Meterlinka, Verlēna, u.c. rāda, kur Aina Rasmer-Ķēniņ gājusi skolā, kas viņu iespaidojis. (..) Visvairāk šie modernie, pussimbolistiskie, pusimpresionistiskie paņēmieni redzami garākā, prozā sarakstītā poēmā "Nāves domas". Tur ir par kalnā kāpējiem un daiļuma meklētājiem, un kā viņi meklē, cieš, maldas, izsamist un domā nāves domas, lai atkal celtos un atkal meklētu. Tādas skaņas ap to laiku latviešu literatūrā bija parasta lieta. Lai minam kaut Akuratera poēmas ("Uz Saules kalnu")." – Goba, A. Latviešu rakstnieces. Anna Ķeniņa (Aina Rasmer). Sieviete, Nr.12 (15.09.1925)

[vi] 1898. gadā laikrakstā "Tēvija" viņa publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi: "Druskas iz franču literatūras".

[vii] Radošajām izpausmēm būtisks arī brīvais laiks, kad "netīkas ne gulēt, ne strādāt, es klausījos dabā". Annai Rūmanei–Ķeniņai laikā, kad viņa uzturas dienvidos, ir 24 gadi, viņa, agri precējusies, ir jau divu bērnu māte, kā arī Ķeniņiem Āgenskalnā atvērta meiteņu proģimnāzija.

[viii] Ķeniņa, A.Vēstules iz Parīzes I. Druva, Nr.1 (01.01.1912)

[ix] Ķeniņa, A. Vēstule iz Parīzes II. Druva, Nr.6 (01.06.1912)

[x] Rūmane–Ķeniņa, A. Mani biogrāfiskie dati. Zeltene, Nr.2 (01.10.1926)

[xi] Anna Rūmane–Ķeniņa savos publicētajos tekstos uzrāda gan literāras spējas, gan izkoptu gaumi. Ar lieliem pārtraukumiem presē publicēti viņas tēlojumi, skices, drāma un autobiogrāfiskais stāsts "Mātes bēdas" (1912), kas latviešu literatūrā pieskaitāms vienam no emocionāli dziļākajiem mātes pārdzīvojumu tēlojumiem, zaudējot savu bērnu, tomēr Anna Rūmane–Ķeniņa ir viena no tām rakstniecēm, kuras darbi dzīves laikā netika izdoti grāmatā. 1993. gadā iznāk Noras Ikstenas grāmata "Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu". Grāmatā Noras Ikstenas teksts "Anna Rūmane–Ķeniņa. Dzīves skices" un Tālivalža Ķeniņa atmiņas "Atskats uz mātes dzīvi" veido vēstījumu, kurā diezgan detalizēti iespējams izsekot gan Annas Rūmanes–Ķeniņas biogrāfijai, gan plašajam darbības laukam. Grāmatā iekļauta arī bibliogrāfija, politiskie manifesti, raksti, vēstules un daži literārie darbi.

[xii] 1925. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Ameriku, lai piedalītos Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. Pēc kongresa viņa ar priekšlasījumiem par Latviju apmeklē arī Filadelfiju, Ņujorku un Bostonu.

[xiii] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 87, 19.04.1928.

[xiv] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 85, 17.04.1928.

[xv] Kritiski vērtējot subjektivitāti sieviešu rakstītajā literatūrā kā mazvērtības pazīmi, Andrejs Upīts raksta: "Sieviete rakstniece pēc manām domām nekad nespēj atraisīties un attālināties no sevis. (..) Viņa ir personīga, egoistiska sevismīle – lietojot šos apzīmējumus bez kādas ētiska vērtējuma piegaršas. Viņas ideju un jūtu pasaule sniedzas tikai līdz subjektīvā apmeta līnijai. Literatūrā viņa spēj tēlot tikai sevi pašu, visu ārējo, attālāko viņa skata un vērtē caur savas personības prizmu un iztēlojas pēc sava ģīmja un līdzības. Viņa nepazīst nekādas objektivitātes un neatzīst nekā relatīva. Viņas spriedums ir absolūts, to nosaka viens vienīgs, sievietes fiziskajā un psihiskajā dabā ieaudzis princips." – Upīts, A. Latviešu literatūra. Domas, Nr.7 (01.07.1927)

Pēdējo reizi labots: 08.10.2021 14:53:13