EN in English

Zitas Kārklas pētījuma blogs

06.07.2020.

Ceļotājas temperaments: Annas Rūmanes-Ķeniņas ceļojumu pieraksti

Tradicionāli ceļošana kā būtiska radošas personības veidošanās daļa bija vīriešu privilēģija, bet sieviete, kuras ķermenis kodēts kā telpa, tika iezīmēta kā vieta vīrieša ceļojumā. Kā norādījušas feministiskās kritiķes, šie pieņēmumi ierakstīti arī daudzos Rietumu kultūras paradigmatiskajos mītos, sākot jau ar vēstījumu par Odiseju – kamēr Odisejs ceļo, Pēnelope gaida viņu mājās. Viņa tiek vienādota ar mājām, kur vīrietim atgriezties.[i] Sievietes pašiniciatīvas izraisīta pārvietošanās bija pretrunā ar šo "dabisko kārtību", tādēļ sievietes ceļotājas pārkāpa viņām ierādīto vietu un lomu sabiedrībā, līdz ar to sieviešu ceļojumu apraksti arī pārveidoja un destabilizēja tradicionāli definēto sievišķību, kas balstīta tādos pretstatos, kā: aktivitāte / pasivitāte, pats / cits, pārvietošanās / palikšana mājās, utml.

Sākot jau no 18. gadsimta otrās puses, bet īpaši 19. gadsimtā, Rietumeiropā saistībā ar kopējo ceļojumu skaita pieaugumu, arī sieviešu ceļojumi kļuva biežāki. To noteica gan ceļošanas apstākļu uzlabošanās, gan jaunas izglītības un personības attīstības iespējas, taču svarīgākais bija tas, ka vēlēšanās ceļot parādīja sieviešu pašapziņas pieaugumu un prasību pēc sociālas emancipācijas. Šajā laikā sievietes arī sarakstījušas ievērojamu daļu ceļojumu aprakstu, kuros, izmantojot ģeogrāfisku un kultūras robežu šķērsošanu, radīja sev jaunas identitātes.[ii]

Iz Dienvidiem

1902. gadā "Pēterburgas Avīzēs" parādās nelieli liriskas noskaņas tēlojumi. Pie tēlojumiem atzīmēts arī to sacerēšanas laiks un vieta: 1901. gada novembris, Ospedaleti. Tēlojumu autore ir Anna Ķeniņa, kura 1901. gada nogalē dienvidos uzturējusies veseļošanās nolūkā.

"Uz bulvāra laukuma itālietis–ormanis aptur zirgu un veikli atver savas puskarietes durvis, lai palīdzētu izkāpt jaunam pārītim, kas viens otram tik zin acīs skatīties un smieties.

– Kur nu mēs esam, Rud'l?

– Ospedalettos, sirsnel.

– Kā tu teici? Os... Ospe... Ospedalettos... Vai tas nenozīmē tādu mazu slimnīcu?

– Laikam gan tā. Senos laikos ordeņbrāļi....

– Ko tad mēs te darīsim Rud'l? Kur ordeņbrāļi savus slimniekus dziedējuši?! Es domāju, nelaimīgu cilvēku nopūtas, tās vēji nekliedē, viņas paliek gaisā un puķu ziedos. Viņas raud... Un mēs tak skaistumu meklējam, laimi – skaistumā un izdzīvē!"[iii]

Apjomā nelielie teksti, kuros pārdomas un vērojumi mijas ar fantāziju un kuru nosaukumi jau liecina par cikla kopīgo noskaņu, – "Dzīvot gribas", "Saulei noejot", "Garāmejot", "Kā dienvidu priedīte mira" u.c. – raksturīgi ar tajos paustajām pārdomām par dzīves īslaicīgumu un nāves vienmēr klātesošo tuvumu. Spēcīgu noskaņu rada krāšņā, mirdzošā un vitālā Itālijas daba, kas pretstatīta slimīgajiem, fiziski izvārgušajiem un dzīvot alkstošajiem cilvēkiem.

"Svētdienas rīts. Šaipus staltajām villām un palastveidīgiem hoteļiem, oļiem nobērta aleja jūrmalā, pakalnē, pašā saulē. Ziemeļa pusē resnas palmas un kupli kaktusi biezā žogā viņu sargā no vismazākās vējiņa pūsmas, kas būtu iespējis caur kalnu aizām izšmaukties. Debess zila ar žilbinošu sauli, jūra vēl zilāka. Rāmi viņa šūpo savus tumši zilos ūdeņus, tik krasta viļņi nerimst šļākties un karot ar klinšu akmeņiem. Saules gaisma platā vizmā gulstas uz jūras, viņa mirdzēdama trīc un laistās. Mazs, mīļš rīta vējiņš viegli šūpojas olīvu un oranžu kokos. Palmu garos, smagos zarus tas nespēj kustināt – lepnā mierā un apziņā tie, izpletušies uz visām pusēm, liec savas galotnes uz leju. Bez darba, bez cīņas dzīvei palmas dzimušas – krāšņumā bēgt zem dienvidu karstās saules. Svētdienas rīta mieru daudzie ļaudis netraucē. Daži staigā klusu, lēnu soli, citi sēž ērtajos beņķos, vēl citi atgūlušies slimniekiem konstruētā kurvī. Dāmas greznās tualetēs, kungi modernos uzvalkos, rūpīgi tīrītā alejā rindās stādītās palmas un kaktusi, rozes kupliem, līkstošiem ziediem viņā krastā – viss tas tā saskan. Kā tāda dzīve par sevi, skaistumā, tālu no dzīves rūpēm, nemiera, nelaimes.

Tā tas notālēm..."[iv]

Visapkārt vēstītāja redz "slimas, vārgas miesas lepnā ietērpā," "gurdas, bālas sejas zem lepniem saulessargiem" un izmisīgas dzīves alkas. Literatūrkritiķis Arturs Goba norāda, ka jaunajai rakstniecei "neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem",[v] ko apliecina arī Annas Rūmanes–Ķeniņas aizraušanās ar franču literatūru un moderno dzeju.[vi] Taču dienvidu impresiju rašanos spēcīgi veicinājusi arī jaunā, svešā vide, kuras noskaņas, jūtīgi tvertas, sasaucas ar autores subjektīvajām izjūtām.[vii]



Vēstules no Parīzes

Turpmāk Anna Rūmane–Ķeniņa ceļo daudz un bieži. Viņas ceļamērķi ir Šveice, Austrija, Itālija, Vācija, Francija, īpaši Franču Rivjēra un Parīze. 1911. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Parīzi, kur klausās arī lekcijas Sorbonnas universitātē un savus iespaidus par Parīzi "Vēstulēs iz Parīzes" (datētas: 5. un 9. dec. 1911. g.) publicē mēnešrakstā "Druva" (Nr. 1, 6, 1912). Vēstījumā viņa apzināti izvairās no pieminekļu, baznīcu, monumentālo būvju un muzeju aprakstīšanas, jo "baznīcas, pilis un muzeji gadu demitiem vai gadu simteņiem stāvēs vēl aizvien tikpat cienīgi, bet Parīzes dzīve rit strauji, strauji uz priekšu, laiks ir īss – jālūko iegūt, kas iegūstams."[viii]

Tādēļ viņa pievēršas "gaistošajam" – Parīzes strauji mainīgajai ikdienas dzīvei, kas norit uz ielām un bulvāriem, magazīnās, biržā, kafē–restorānos u.c., kā arī performatīvās mākslas atstātajiem iespaidiem. Īpašu uzmanību un sajūsmu Anna Rūmane–Ķeniņa veltījusi Izidoras Dunkanes personībai un viņas deju priekšnesumam, kuru apmeklē. Lai arī Parīzes apraksta galvenais mērķis šķietami ir informācijas sniegšana, tajā viscaur klātesoša arī autores subjektivitāte, – viņa raksta tikai par to, ko pati redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi, kas viņu aizskāris vai ieinteresējis, apraksta beigās atzīstot, ka Parīze joprojām palikusi neatminēta:

"Bet vēl es pa taviem bulvāriem un aicinājumiem klīstu, maldos kā pa apburtu mežu, lielā Parīze! Vēl tava dažādība un nepārredzamība mulsina manus prātus. Un ir reizēm tik grūti, kā pa sapņiem, kad jūties apstāta no netveramiem, aizmaskotiem tēliem, no parādībām, kas aicinošiem žestiem un tīksmīgām skaņām apkārt jaucas un jāatmin tā burvības formula, kas skaņas savienotu vienā harmonijā, atsegtu parādību sejas un dotu saprast aicinājumu iekšējas vērtības, bet – nevar viņu atminēt. Tā man ar tevi, varenā Parīze! Pa tavām bagātībām klejojot, tavos solījumos klausoties, rodas smeldzīga kāre iespiesties tavā dvēselē, atjaust tavas lielās sirds vienmērīgos pukstienus un no tava visu aptverošā gara mantām gūt un krāt sevim to visīstāko, to visvērtīgāko, tu pilsētu pilsēta, Parīze!"[ix]

1926. gadā, sniedzot biogrāfiskas ziņas par sevi žurnālam "Zeltene", Anna Rūmane–Ķeniņa atklāj, ka rudenī atkal gatavojas doties uz Parīzi un Francijas dienvidiem, kur vēlas pabeigt kādu lielāku literāru darbu, piebilzdama: "Kad pēc gada vai diviem būšu realizējusi savu sencerēto ceļojumu uz Indiju, tad, ceru, būšu apmierinājusi savu ceļotājas temperamentu un varēšu nodoties mierīgam, nepārtrauktam darbam dzimtenē."[x]

Uz Indiju, kā cerēts, Anna Rūmane–Ķeniņa gan nedodas, nav tālāku ziņu arī par iecerēto literāro darbu,[xi] taču 1928. gada martā viņa otrreiz šķērso Atlantijas okeānu, lai nokļūtu Amerikā.[xii] Tā paša gada aprīlī "Jaunākās Ziņas" publicē viņas aprakstu –"Desmit dienas uz jūras".

Desmit dienas uz jūras

"Braucam jau ceturto dienu. Vēl sešas dienas jālīgojas pār šīm milzīgajām, kustīgajām ūdens kaudzēm. Nezinu, kādēļ cilvēce to lodi saules sistēmā, uz kuras Dievs nolicis tai augt un briest, nosaukusi par "Zemi?" Vai nebūtu pareizāk to nosaukt par "Ūdeni", jo ūdeņa uz šīs lodes daudzkārt vairāk, kā zemes. Tādas domas uzmācas, ja brauc dienām un naktīm, bez kā manītu zemi. Ja spētu, es liktu Atlantīdai atkal pacelties no jūras dibena, lai cilvēce no viena kontinenta uz otra varētu ciešāk rokās sadoties."[xiii]

Arī šajos aprakstos autore ir redzīga vērotāja, kurai ir plaša un bagāta ceļošanas pieredze – viņa no savas pieredzes salīdzina angļu, franču un amerikāņu kuģus, dažādu tautību ļaudis un viņu paražas. Viņa apraksta ceļā redzēto, ikdienišķus notikumus uz kuģa un okeānā piedzīvoto vētru. Raksturīgi Annai Rūmanei–Ķeniņai, viņa organiski jūtas un iederas internacionālā kompānijā, kuru vieno kopīga Rietumu kultūra:

"Kuģa virsnieks, pie galdiem pasažierus grupējot, izrāda daudz psiholoģiskas izpratnes: atrodas kopā ļaudis, kam paredzamas kopējas intereses. Tā man prieks sēdēt pie viena galda ar diviem rakstniekiem, vienu gleznotāju, vienu profesoru un vienu studentu. Interesanti ļaudis. Viens no Jaunzēlandes, otrs no Kalifornijas, trešais no Itālijas, ceturtais no Kanādas, piektais no Ņujorkas. Tik dažādās zemēs plaukusi ikkura bērnība, jaunība, tik dažādos apstākļos attīstījusies ikkura darbība, bet, kad mēs tā sēžam visi kopā savos guļamos krēslos Vidusjūras saules glāstīti un triecam par pasaules lietām, tad atrodam tik daudz kopēja un jūtam: esam visi vienas cilvēces locekļi. Visus mūs audzējis viens un tas pats āriešu kultūras gars savās daudzveidīgās noskaņās."[xiv]

Ceļojumu aprakstus iespējams lasīt arī kā autobiogrāfiskus darbus, kuros parādas vēstītājas paštēls, pieredze un intereses, kā arī pieaugšana pieredzē, paturot prātā, ka sieviešu publiskā (tai skaitā arī literārā) darbība nepārprotami izaicināja daudzus aizspriedumus. [xv] Gan Minnas Freimanes, gan Annas Rūmanes–Ķeniņas ceļojumu aprakstus iespējams lasīt ne tikai kā literārus tekstus, bet arī kā liecības par spēcīgām un izcilām sievietēm, kliedējot mītus par sieviešu pasivitāti un pakļautību, un šos tekstus ievietojot plašākā projektā, kas saistīts ar alternatīvu sieviešu vēstures rakstīšanu.

Ar Anna Rūmanes–Ķeniņas biogrāfiju iespējams iepazīties datubāzē literatura.lv: Annas Rūmanes–Ķeniņas personas šķirklis

Un šeit: Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Ķeniņi un Dāles

Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.


[i] Lawrence, Karen R. Penelope Voyages: Women and Travel in the British Literary Tradition. Cornell University Press, 1994, p. 1.

[ii] Skat., piem., Monica Anderson. Women and the Politics of Travel, 1870-1914 (Fairleigh Dickinson Univ Press, 2006); Women and the Journey: The Female Travel Experience. Eds. Bonnie Frederick and Susan H. McLeod. Washington State Univ Press, 1993; Gender, Genre and Identity in Women's Travel Writing. Ed., Siegel, Kristi. Peter Lang, 2004.

[iii] Ķeniņa, A. Jūras spēkā. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 35, 1.05. 1902.

[iv] Ķeniņa, A. Dzīvot gribas. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 15, 20.02. 1902.

[v] "Jau dažādie motto no Nīčes, Meterlinka, Verlēna, u.c. rāda, kur Aina Rasmer-Ķēniņ gājusi skolā, kas viņu iespaidojis. (..) Visvairāk šie modernie, pussimbolistiskie, pusimpresionistiskie paņēmieni redzami garākā, prozā sarakstītā poēmā "Nāves domas". Tur ir par kalnā kāpējiem un daiļuma meklētājiem, un kā viņi meklē, cieš, maldas, izsamist un domā nāves domas, lai atkal celtos un atkal meklētu. Tādas skaņas ap to laiku latviešu literatūrā bija parasta lieta. Lai minam kaut Akuratera poēmas ("Uz Saules kalnu")." – Goba, A. Latviešu rakstnieces. Anna Ķeniņa (Aina Rasmer). Sieviete, Nr.12 (15.09.1925)

[vi] 1898. gadā laikrakstā "Tēvija" viņa publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi: "Druskas iz franču literatūras".

[vii] Radošajām izpausmēm būtisks arī brīvais laiks, kad "netīkas ne gulēt, ne strādāt, es klausījos dabā". Annai Rūmanei–Ķeniņai laikā, kad viņa uzturas dienvidos, ir 24 gadi, viņa, agri precējusies, ir jau divu bērnu māte, kā arī Ķeniņiem Āgenskalnā atvērta meiteņu proģimnāzija.

[viii] Ķeniņa, A.Vēstules iz Parīzes I. Druva, Nr.1 (01.01.1912)

[ix] Ķeniņa, A. Vēstule iz Parīzes II. Druva, Nr.6 (01.06.1912)

[x] Rūmane–Ķeniņa, A. Mani biogrāfiskie dati. Zeltene, Nr.2 (01.10.1926)

[xi] Anna Rūmane–Ķeniņa savos publicētajos tekstos uzrāda gan literāras spējas, gan izkoptu gaumi. Ar lieliem pārtraukumiem presē publicēti viņas tēlojumi, skices, drāma un autobiogrāfiskais stāsts "Mātes bēdas" (1912), kas latviešu literatūrā pieskaitāms vienam no emocionāli dziļākajiem mātes pārdzīvojumu tēlojumiem, zaudējot savu bērnu, tomēr Anna Rūmane–Ķeniņa ir viena no tām rakstniecēm, kuras darbi dzīves laikā netika izdoti grāmatā. 1993. gadā iznāk Noras Ikstenas grāmata "Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu". Grāmatā Noras Ikstenas teksts "Anna Rūmane–Ķeniņa. Dzīves skices" un Tālivalža Ķeniņa atmiņas "Atskats uz mātes dzīvi" veido vēstījumu, kurā diezgan detalizēti iespējams izsekot gan Annas Rūmanes–Ķeniņas biogrāfijai, gan plašajam darbības laukam. Grāmatā iekļauta arī bibliogrāfija, politiskie manifesti, raksti, vēstules un daži literārie darbi.

[xii] 1925. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Ameriku, lai piedalītos Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. Pēc kongresa viņa ar priekšlasījumiem par Latviju apmeklē arī Filadelfiju, Ņujorku un Bostonu.

[xiii] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 87, 19.04.1928.

[xiv] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 85, 17.04.1928.[xv] Kritiski vērtējot subjektivitāti sieviešu rakstītajā literatūrā kā mazvērtības pazīmi, Andrejs Upīts raksta: "Sieviete rakstniece pēc manām domām nekad nespēj atraisīties un attālināties no sevis. (..) Viņa ir personīga, egoistiska sevismīle – lietojot šos apzīmējumus bez kādas ētiska vērtējuma piegaršas. Viņas ideju un jūtu pasaule sniedzas tikai līdz subjektīvā apmeta līnijai. Literatūrā viņa spēj tēlot tikai sevi pašu, visu ārējo, attālāko viņa skata un vērtē caur savas personības prizmu un iztēlojas pēc sava ģīmja un līdzības. Viņa nepazīst nekādas objektivitātes un neatzīst nekā relatīva. Viņas spriedums ir absolūts, to nosaka viens vienīgs, sievietes fiziskajā un psihiskajā dabā ieaudzis princips." – Upīts, A. Latviešu literatūra. Domas, Nr.7 (01.07.1927)


20.04.2020.

"Mans prāts bij līksms, līdz putniņam, kas visu citu aizmirsdams, paceļas dziedādams padebešos". Ceļotāja Minna Freimane

"Pērngad 8. aprīlī es atbraucu uz Aleksandropoli, kur, kā jau ziniet, toreiz Kaukāzijas armija uzturējās, lai varētu pār robežu iet, tiklīdz Turkiem karš būtu pasludināts. Es biju pie palkavnieka R. diviem bērniem par skolotāju un atbraucu no Tiflises (Tbilisi) šurp ar R. kundzi, kas ar savu laulātu draugu gribēja satikties. (..) Otrā dienā mēs nobraucām cietoksnī. Svešiem nebij vēlēts ieiet, bet R. kundze, kā komandiera gaspaža, tapa ielaista. Kamēr mēs cietoksnī uzturējāmies, man izdevās visas kara ieriktes apskatīt. Uz plačiem redzēju bumbas visādā lielumā gubu gubām sakrautas, otrā vietā bij tūkstošu tūkstoši maisi ar miltiem, apsegti ar nopiķētu audeklu. Vairāki šķūņus redzēju piekrautus ar cvibakiem (sukariem), kuri, kā teica, pietiktu priekš 5 gadiem. Iz kazarmēm visur dzirdēja zaldātu jautro dziedāšanu. Saperi mani izvadīja 2 verstes tālu arī pa zemes apakšu, kur krustām un šķērsām ganģi bij izrakti. Es gribēju vēl citas cietokšņa daļas apskatīt, bet nevarēju nekur iziet, jo bij tāda braukšana, skriešana, jāšana, ka gandrīz bij jābaidās pārbrauktam tikt. Viss karaspēks bij kā bites kājās un, kā rādījās, uz ko sevišķu sagatavojās. Uz ko viņi tik nopietni sagatavojās, to mēs jo drīzi dabūjām zināt. Otrā rītā, tai 12. aprīlī pulksten 4 no rīta R. kundze, ar asaru pilnām acīm, mani modināja, teikdama, lai ceļoties, jo tūlīt esot jābrauc projām – karš esot pasludināts."[i]

Tā sākas Minnas Freimanes (1853–?) ceļojuma apraksts "Iz Kaukāzijas", kas publicēts 1878. gada oktobrī "Baltijas Vēstnesī". 1877. gadā Minna Freimane kā mājskolotāja pavadīja kādu krievu virsnieka ģimeni uz Kaukāzu. (Šī apraksta dēļ viņa vēlāk minēta arī kā pirmā sieviete – kara ziņotāja.)[ii] 1879. gadā Minna Freimane uzsāka ceļojumu caur Rietumeiropu (Vācija, Francija, Itālija) uz Ēģipti. Viņas Kaukāza, Rietumeiropas un Ēģiptes ceļojumu apraksti vēlāk tika izdoti grāmatā "Par piemiņu. Ceļa apraksti" (Liepāja, 1884).

No vienas puses, 19. gadsimta otrajā pusē, kad likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē, Minnas Freimanes ceļojumi un to apraksti nozīmēja robežu pārkāpšanu, sevišķi viņas ceļojumi uz attālākajiem reģioniem.[iii] No otras puses, Rietumeiropā, sākot jau no 18. gadsimta otrās puses, bet īpaši 19. gadsimtā, saistībā ar kopējo ceļojumu skaita pieaugumu, arī sieviešu ceļojumi kļuva biežāki. To noteica gan ceļošanas apstākļu uzlabošanās, gan jaunas izglītības un personības attīstības iespējas, taču svarīgākais bija tas, ka vēlēšanās ceļot parādīja sieviešu pašapziņas pieaugumu un prasību pēc sociālās emancipācijas.[iv] Šajā "sieviešu ceļojumu vilnī"[v] 19. gadsimta otrajā pusē iekļaujas arī latviešu ceļotāja Minna Freimane.

Minnas Freimanes vērojumos skaidri jūtama viņas attieksme un uzskati sieviešu emancipācijas jautājumā, ne tikai sašutumā par Austrumu (Kaukāza un Ēģiptes) sievietes šauro interešu loku un verdzisko pakļāvību vīram, bet arī Berlīnes operā, brīnoties par tur valdošajiem aizspriedumiem un ceremonijām, kas ierobežo sievietes:

"Ļoti jābrīnās par tām ceremonijām, kas še, tādā pasaules pilsētā, vēl valda. Ieejot pie durvīm sulainis, kas biļeti atprasīja, teica man, ka es neesot tā ģērbta, kā manā placī pieklājoties un ka man hūte jānoņem un ar pliku galvu jāsēd. Un arī tiešām, man ceļa apģērbā esošai bija jāsēd starp dāmām, kas visas gandrīz pilnā balles tualetē bija uzpucējušās."[vi]

Minnas Freimanes ceļojumu aprakstos izteikti dominē subjektīvs vērojums, vēstītājas vērtējums un pārdzīvojums – lasītājs seko tam, kas piesaistījis autores uzmanību. Viņa sniedz sievietes skatījumu, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu dzīvēm visur, kurp vien dodas, tādējādi savos ceļojumu aprakstos ne tikai iezīmējot jaunas ģeogrāfiskas teritorijas, bet arī "atverot" jaunas vietas, kas vīriešu skatienam vai nu paslīd garām, [vii] vai arī paliek nepieejamas. Tā, piemēram, Aleksandrapolē (Gjumri) viņa viesojas pie armēņu sievietēm, iepazīstot tuvāk armēņu dzīvi un ieražas:

"Bija jauka silta diena. Es apģērbos Krievu tautas drēbes sarafānā. Mans apģērbs atrada daudz apbrīnotāju. Īpaši patika mans baltais, sarkanu purpuru izrotātais krekls, ar platām, uzlocītām piedurknēm, un krelles ap kaklu. Gribēdama jo drīzāk iz apbrīnotāju acīm izmukt, es iegāju dārziņā pie kāda nama, kas man ļoti patika. Dārza vidū bija fontans: 6 taisīti zalkši smuki griezās un iz atplestām mutēm ūdens strūklas laida uz augšu. Iz nama iznāca vecene, ļoti laipnīga sieviņa. Mani ieraudzīdama, viņa it laipni uzaicināja: "Русская сестра, сядь!" (Krievu māsa, nosēdies!) Es apsēdos. Mūsu runa grozījās atkal visvairāk ap apģērbiem. Viņa apbrīnoja manu, es viņas apģērbu. Viņas apģērbs bij gandrīz tāds pats kā augšāminētais Grieķiešu apģērbs, tikai pulku bagātāks un greznāks. Svārki bij trijās rindās apšūti ar zelta šņori. Galvā maza glīta cepurīte, ar muselīna drānu, ar kuru arī acis var aizklāt, ja svešs vīrietis parādītos. Uz pieres it savāda rota, sastāvoša iz pusimperiāla, ieslēgta no vairākiem sīkiem zelta naudas gabaliem un no pērlēm. Katrā rokā zelta aproce un pirkstos gredzeni. – Mums runājot, iz nama iznāca viņas meita. Jaunavai acis bij gandrīz pavisam aizsegtas, tā ka maz bij redzamas. Viņa ielēja ūdeni un tad, nostājusies priekš manis un ne vārda nerunādama sāka manas kurpes nomaukt. Es negribēju atļaut, bet vecene izskaidroja, ka caur to topot man gods parādīts. Tā tad vajadzēja ļauties man kājas nomazgāt. Kad bijām istabā iegājušas, vecene stāstīja man par dažām viņu ieražām. Pēc viņu likumiem jauni sievišķi nedrīkst savas acis nevienam svešiniekam rādīt; izprecētas meitas var ar savu māti ne ātrāki tikties, kā tad, kad ir dzemdējušas. Viņa pilnīgi pieder savam vīram un viņa namam; tādēļ viņai vajaga būt pazemīgai un jāklausa arī vīra vecākiem. Kad viņa atnāk vīra namā, tad viņai pēc svētiem rakstiem jāmazgā kājas viņa vecākiem, un vēlāk arī viņa citiem radiem, kad tie viesībās nāk. Un Jums – tā vecene piebilda – mazgāja tādēļ, ka mana meita gribēja Jums godu parādīt. Istabā bij visa grīda apklāta ar tepdeķiem. Gar sienām bij ķiseni ar zīdu pārvilkti. Mēbeļu nekādu neredzēju. Tikai bij viena tahta (no dēļiem sasists, 3 pēdu plats, ar tepdeķi pārklāts beņķis). Uz šo tahtu mēs atsēdāmies, kājas pēc šejienes modes krustiski uz sēdekļa salikdamas. Mums ienesa lavašu (neraudzētu maizi) un visādus saldumus. Man vajadzēja stāstīt par mūsu puses ļaudīm, ieražām un apģērbiem. Tā laiks drīz aiztecēja. Nu arī vajadzēja man mājās iet. Ar pateicību es šķīros no šā laipnīgā nama, apsolīdamās to atkal drīzi apmeklēt.

Taču Minna Freimane ne vien vēro un izzina dzīves un paražas, aizrautīgi interesējas par dažādiem nostāstiem un tradīcijām, apraksta dabu, pilsētas un nozīmīgas vietas, izklāsta apceļoto zemju vēstures spilgtākos notikumus, bet Ēģiptē viņa, piesieta pie gara dvieļa, nolaižas arī piramīdas dziļumos. Savukārt, ekspedīcijā uz Sahāras tuksnesi viņa uz kamieļa jāj karavānas priekšā, bet vēlāk viena dodas dziļāk tuksnesī:

Pēc ieturētas maltītas kāds īpašs spēks mani kā vilktin vilka tālāk tuksnesī. Es gāju, neklausīdamās uz biedru runām, ka tuksnesī varot kādas briesmas uzbrukt. Es gāju, pate nezināju kur? Man bija vienalga, jo es gribēju tuvāk iepazīties ar tuksnesi. Tā kādas 1 ½ verstes no teltīm nogājuse, es sasniedzu vienu klinti, kurā ieraudzīju alu. Kārojos to klātāk apskatīt; gan bailes bija, "bet kas tā par ceļnieci, kas baiļojās!" tā es sevi drošināju, gāju tuvāk – klāt pieiedama skatījos iekšā, sasitu plaukšķinādama rokas. Te, laikam izbiedēts, iz alas izskrēja briesmīgs zvērs, šakals, un laidās ko jaudādams projām. Bet kas var zināt, vaj viņš savu pārsteigšanu nenožēlo un negriezīsies atpakaļ, tādēļ steidzot ātri uz teltīm paziņot, ka es jau biju tuksnesī, apsveicināta ar zvēra satikšanos.[viii]

Ceļojumā, kas nenoliedzami prasīja arī lielu drosmi un fizisko izturību, tiek iesaistīts arī ceļotājas – sievietes ķermenis. Kāda veida kustībā ceļotājas ķermenis atrodas? Cik lielā mērā ķermenis un tā pieredzes ceļojuma laikā ietekmēja vēstījumu? Kur un kādos veidos ceļotājas ķermenis parādās tekstā un ko šī parādīšanās nozīmē? Tēma "ceļojums un ķermenis" paver plašas pētījumu iespējas.

Minnas Freimanes ceļojumu aprakstu grāmatiņa raisa arī jautājumu, kā 19. gadsimta otrajā pusē latviešu sieviete varēja doties šādos ceļojumos? Izņemot Kaukāza ceļojumu, kurā viņa dodas kā pulkveža ģimenes mājskolotāja, nav minēts, ka viņa savos ceļojumos devusies ar kādu kopā. Ko Minnai Freimanei nozīmēja šie ceļojumi? Ceļošana bija gan pašrealizācija un iespēja paplašināt savas zināšanas (Minna Freimane savam laikam bijusi izglītota sieviete un pratusi vairākas svešvalodas), gan piedzīvoto vēstīt tālāk. Pārliecība par savu ceļojumu pierakstu vērtību laikabiedriem dzimtenē skaidri vēstīta grāmatas noslēdzošajā rindkopā un vēlreiz apliecina rakstītājas pašapziņu :

"Kā jau teicu, es stāvēju pie viesnīcas durvīm un skatījos, kā jūras ūdeņi vienumēr vairāk atkāpās – tālumā jūra krāca, šņāca un pacēlās arvienu augstāk, it kā taptu uzpūsta. (..) Te redzu puskailus cilvēkus ar kurvjiem rokā staigājam un kaut ko meklējot. Arī es steidzos turp skatīties, ko viņi tur lasa. Redzēju lasām daždažādus gliemežus, ko jūra atkāpdamās atstājusi. Arābieši lasa un pārdod viņus ceļniekiem par dārgu maksu. Viņu pūliņus ievērodama, steidzos tāpat krāt un vākt "ceļa piedzīvojumus", ka lai varētu reiz priekšā celt savai centīgai tautai, ar to vēlēšanos, lai viņai manas sakrātas mantas patiktu tikpat kā ceļniekiem Sueca gliemeži."[ix]


Biogrāfiskas ziņas: Minna Freimane (1853–?) dzimusi Cīravas pagasta Brašu mājās. (Pēc Dzērves novadpētnieku ziņām, taipusē skolotāja Andreja Bergmaņa ietekmē izglītība netika liegta arī meitenēm.[x]) Zināms, ka viņa bijusi Cīravas baronietes kambarjumprava un kopā ar baronesi daudz ceļojusi. 1877. gadā Minna Freimane bijusi kāda krievu virsnieka ģimenes mājskolotāja un kopā ar virsnieka ģimeni uzturējusies Kaukāzā. 1878. gada 4. oktobrī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Minnas Freimanes ceļojumu apraksts – "Iz Kaukāzijas" ("Lēģerī pie Aleksandrapoles"). Atgriezusies no ceļojumiem, 1880. gadā viņa Rīgā lasījusi lekciju par saviem Ēģiptes ceļojuma iespaidiem. 1882. gada 21. martā Liepājā uzstājusies ar runu "Par sieviešu izglītību unviņu pienākumiem iekš dzīves".[xi] Zināms, ka Minna Freimane ilgāku laiku sarakstījusies ar Lautenbachu Jūsmiņu, un šī draudzība viņu ierosinājusi sarakstīt "Pērkoņa teiku" ("Pagalms" Nr. 8, 1881). Viņa sarakstījusi arī joku lugu vienā cēlienā "Mīļie baras, bet nedusmojas" (1881) un, iespējams, bijusi pirmā sieviete režisore latviešu teātrī.[xii] Minna Freimane ziedojusi priekšmetus Latviešu etnogrāfijas muzejam[xiii] un astoņdesmitos gados ar Labdarības biedrības atbalstu nodibinājusi un vadījusi latviešu skolu Liepājā, piedalījusies biedrības darbībā, spēlējusi līdzi teātra izrādēs un darbojusies dažādās biedrības komitejās.[xiv] Minnas Freimanes aktīvā publiskā darbība aptver laika posmu no 1878. gada – pirmā publicētā ceļojumu apraksta līdz 1884. gada decembrim, kad "Baltijas Vēstnesī" publicēts pēdējais apraksts, kas parakstīts ar Minnas Freimanes vārdu – "Pa Volgu uz Kaukāziju". Tālāku ziņu par autori trūkst.


Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430)procesā.



[i] Freimane, Minna. Iz Kaukāzijas. Baltijas Vēstnesis, Nr. 40, 1878.

[ii] Osvalds Akmentiņš. Cildina latviešu drošsirdību. Pirmo latviešu kara korespondentu gaitas. Daugavas Vanagi. Nr. 27, 9.07.1943

[iii]19. gadsimta 80. gados, publiskajā telpā "sieviešu jautājums" tika plašāk iztirzāts, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek tikai gadsimta pēdējā desmitgadē. ("Saimnieču un zelteņu kalendārs", literārais žurnāls "Mājas Viesa Mēnešraksts"). – Sk. vairāk: Zelče, Vita. Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. R.: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

[iv] Edgars Ceske pētījis pāragri mirušās un literatūras vēsturē aizmirstās Sofijas Bekeres-Švarcas (1754–1789) un Elīzas fon der Rekes – abas ir vienas no pirmajām cīnītājām par sievietes emancipāciju Kurzemē – Eiropas ceļojumu, kas sākās 1784. gadā. – Sk. Ceske, Edgars. Eiropa vācbaltiešu acīm: ceļojumu literatūras liecības (1750–1815) Promocijas darbs. Rīga, 2013.

[v] "Ceļojumu literatūras vērtība slēpjas aizrautībā, ar kādu mēs interesējamies par jebko, kas atrodas tālu no mums," rakstīts Lūsijas Jīndas Kalleres (Lucy Yeend Culler) ceļojumu grāmatas "Eiropa sievietes acīm" (Europe Through a Woman's Eye, 1883) ievadā. 1882. gada 29. aprīlī ASV viņa kopā ar vīru kāpj uz kuģa, lai uzsāktu ceļojumu uz tālo Eiropu. – Lucy Yeend Culler. Europe Through a Woman's Eye. Philadelphia: Lutheran Publishing Society, 1883. Pieejams: https://babel.hathitrust.org/cgi/pt?id=loc.ark:/13...

[vi] Freimane, Minna. Par piemiņu. Ceļa apraksti. Liepāja, 1884.

[vii] Līgotņu Jēkabs. Ceļotājas Minnas Freimanes piedzīvojumi. Piedzīvojumu Pasaule, Nr. 2, 11.10.1928.

[viii] Freimane, Minna. Par piemiņu. Ceļa apraksti. Liepāja, 1884.

[ix] Turpat.

[x] Vīksna, Māra. Vīksna, M. Krišjānis Barons un "Latvju dainas" Liepājas pusē. Padomju Jaunatne, Nr.204 (23.10.1985).

[xi] 1882. gada 21. martā Minna Freimane Liepājā uzstājas ar runu "Par sieviešu izglītību un viņu pienākumiem iekš dzīves". Viņa vēršas pret sieviešu izglītības noliedzējiem un aicina sievietes "prātu pacilāt, mosties no senlaiku miega." Atzīmējot, ka: "Sieviete ir tautas audzinātāja, jo vairāk sievietes izglītotas. Jo vairāk pelņas tautā." – Turpat.

[xii] Visus godīgus cilvēkus Cīravā satrauca neparasta ziņa: drīz Cīravas muižā tikšot izrīkots teātris jeb, kā tautā bija pieņemts teikt, rādīšot kumēdiņus. Satraukumu vēl palielināju uzzinājums, ka kumēdiņu rādītāju priekšgalā nostājusies ticiet vai neticiet! – sieviete! Minna Freimane. Pati sarakstījusi rādāmo gabalu "Mīļie baras, bet nedusmojas", samulsinājusi prātus jaunajam skolotājam, un tas, muļķītis, arī sācis jau "provēs" piedalīties. Labi vēl, ka vecais skolotājs iedevis jaunajam skolmeistaram prātu, sak, tādas lietas jau nu gan "var tiklab pie laicīgas, kā garīgas labklāšanas skādēt", bet vai tad šī ģeķības apsēstā sieviete likusies mierā? Viņa sameklējusi skolotājam vietnieku, un, ja mācītājs vai uradņiks tai lietā neiejauksies, tad kumēdiņš tik un tā visai Cīravai par kaunu tiks izrādīts. Par šo notikumu 1880. gadā stāsta laikraksts "Baltijas Zemkopis". – Pamše, Kārlis. Nenoklusējiet tos! Komunists (Liepāja), Nr. 113, 9.06.1971.

[xiii] Kādā no R. L. B. Zinību komisijas labarības pārskatiem lasām: "Zinību komisija ilgus gadus nodarbojās, vecas lietas vākdama. Pirmās bagātākās dāvanas muzejam pasniedza R. Tomsons (archeoloģiskus izrakumus), Andrejs Dīriķis (vairāk nekā 200 naudas) un Minna Freimaņa kundzene, kura tās, pa svešam zemēm, it īpaši pa Itāliju un Ēģipti ceļodama, mūsu muzejam sakrājusi." – Latviešu etnogrāfijas muzeja darbs. Laikmets, Nr.52 (25.12.1942)

[xiv] Rītiņš, R. Ko mēs gaidām no Kursas rakstniekiem? Kurzemes Vārds, Nr. 302, 30.12, 1942.


Karte: literatura.lv
Minnas Freimanes attēls: Latviete, Nr. 6-12 (01.06.1937.)


Pēdējo reizi labots: 06.07.2020 16:17:27