EN in English

Zitas Kārklas pētījuma blogs

30.09.2020.

Vēstules no Dienvidkrievijas. Marijas Medinskas–Valdemāres vērojumi

"Dzīve, gaiss un saimniecība še citādāka nekā Baltijā un Ziemeļu Krievijā. Šī savādība, kas dažā ziņā diezgan ievērojama, mani īpaši pamudina, lai šos ievērojumus arī citiem pastāstītu." ("Vēstule "Rotai"", ko cien. tautiete M. M. iz Dienvidus Krievijas laiduse)

Marijas Medinskas-Valdemāres "ceļojumi" ir sociālās situācijas un iespēju diktēti. 1865. gadā, pēc šķiršanās no vīra, viņa pamet Latviju, lai kopā ar māti un meitu Ženiju dotos uz Tigodas muižu Novgorodas guberņā, kuras īpašnieks ir viņas brālis Krišjānis Valdemārs. Viņa kļūst par šīs latviešu kolonistiem nodibinātās muižas pārvaldnieci – pārraugāmā saimniecība ir liela, tajā trūkst strādnieku, ražas ir zemas, un nomācoša ir arī kolonistu neapmierinātība un nemitīgie konflikti. Taču, neraugoties uz ikdienas rūpēm un trūcīgo izglītību – viņa beigusi vien Neimanes kundzes divgadīgo skolu Talsos un tālāk izglītojusies pašmācības ceļā – Marija Medinska-Valdemāre ir zināma kā pirmā latviešu stāstu rakstniece sieviete, lokalizējuma "Ozols, viņa dzīve un gals" (Brāļu Bušu spiestava, 1872), orģinālstāsta "Zemnieks un muižnieks" (V. Dīriķa apgāds, 1877) un nepabeigtā stāsta "Sērdienīte" (Saimnieču un Zelteņu kalendārs, 1893) autore. Šie fakti liecina gan par viņas uzņēmību, drosmi un darbaspējām, gan par ierobežojumiem, ar kādiem sievietei jāsastopas 19. gadsimta otrajā pusē.

1882. gadā, meklējot labākus dzīves apstākļus, viņa pamet Tigodas muižu un kopā ar dzīvesbiedru, lietuvieti Ģedi Medinski, pārceļas uz Aksaju, no kurienes laikrakstam "Rota" (1884, 2.–3. nr.) piesūta aprakstus par dzīvi Dienvidkrievijā. Šo aprakstu tapšanu, kā pati autore norāda, motivē jaunie iespaidi – Dienvidkrievijas atšķirīgais klimats un ļaužu ieražas.

Apraksta sākumā, uzrunājot tautietes dzimtenē, – tātad, adresējot savu tekstu sievietēm – viņa domā arī par sievietes stāvokli, kuru pati labi pazīst un kuru raksturo smags, nemitīgs saimniecības darbs, brīva laika un izglītības trūkums. Tādēļ Marija Medinska–Valdemāre mudina tautas māsas izglītoties sev pieejamā veidā – ar laikrakstu un žurnālu palīdzību, rakstot: "Ar prieku apsveicinām atkal jaunu laikrakstu, "Rota", kas, kā cerams, būs savā ziņā īpaša rota tautai, ievērodama, pušķodama un cilādama patīkamiem rakstiem gara izglītību pie tautietēm, kam jau sava dabīgā stāvokļa dēļ un darbošanās pēc saimniecībā reti iespējams vērību griezt uz centieniem un darbiem, kas tautiešiem sirdis pilda, silda un darbina. Ar darbiem, kas gan saimniecībā un sadzīvē vajadzīgi, bet maz veicina, drīzāk attura no augstākām domām un dziļākām jūtām, – ar tādiem darbiem apradušas un nopūlēdamās, sievietes retāki spēj satvert brīžus, kur padoties augstām un nopietnām domām, nekā to iespēj vīrieši."

Līdzīgi kā abu viņas publicēto grāmatu – "Ozols, viņa dzīve un gals" un "Zemnieks un muižnieks" – priekšvārdos, kuros Marija Valdemāre–Medinska, izsakot savas domas par sievietes lomu tautas dzīvē, aicina sievietes tiekties pēc izglītības, arī apraksti par Dienvidkrievijas apgabalu, ļaužu dzīvesveidu un ieražām rakstīti ar mērķi veicināt tautas māsu izglītošanu: "Lai nu gan tēvijā jau dažas tautietes, kas ceļojušas un par saviem piedzīvojumiem daudz ko stāstījušas, tad taču zinu, ka vēl vairāk tādu, kas, savā dzimtenē mūžu nodzīvodamas, arī dažu labu reizi ilgojas, ko zināt un dzirdēt no citu ļaužu dzīves, kā arī no svešas, še dzīvojošas tautas, no Kazakiem, tāpat arī no tautiešiem, kas še jau daudz gadu piemīt. Ir gan daudz, ko še ievērot un pastāstīt un es priecātos, ja man ar jaunā laikraksta "Rotas" palīdzību būtu iespējams arī turpmāk Jums, mīļās tautas māsas, nevien jauki pakavēt dažu vaļas brītiņu, bet arī ko pasniegt, no kam daža no Jums varētu izlasīties kādu derīgu graudiņu un to izlietātu vai nu saimniecībā vai kur citur dzīvē."

"Vēstulēs "Rotai"", kas laikrakstā publicētas 1884. gada oktobrī, autore pievēršas praktiskiem ikdienas dzīves novērojumiem, kas saistīti ar zemkopju dzīvi rudenī – ražas novākšanai un atšķirīgajiem veidiem, kā šie darbi tiek darīti. Īpaša uzmanība tiek veltīta sieviešu darbiem – tam, ko dara "nama mātes un jaunekles, kad kulšana beigta un vēl tāds garš rudens priekšā". Izrādās, pretstatā baltietēm, kas garo rudeni strādā rokdarbus, sievietes Dienvidkrievijā ne vērpj, ne auž, jo šo darbu dara fabrikas strādnieki, – tikai starp vietējām "Latvietēm vēl atrod dažas veiklas rokas, kas šo veco ierasto darbu strādā". Tādēļ arī lini tiek sēti nevis iegūstamās šķiedras dēļ, bet sēklām, pašus augus izmantojot dedzināšanai, bet aitas tiek turētas gaļai, "vilnu tikai cimdiem un zeķēm izlieto, pārējo pārdod". Rokdarbu vietā sievietes Dienvidkrievijā vāra sīrupus ziemai no arbūziem un melonēm: "Katrs zemkopis šādu augļu sēj kādu desetīnu vai vairāk, un tie, ļoti auglīgi būdami, nevien karstajā laikā saviem saldajiem, garšīgajiem un sulotiem augļiem patīkami dzesina slāpes – pat ceļā kāds reti dodas, pāri arbūzu ratos neielicis, bet arī vēl diezgan pietiek, gan ko ziemas vajadzībām uzglabāt sālītā ūdens mucās, gan arī sīrupa vārīšanai, ko vairāk no arbūziem sagatavo, turpretī melones priekš tam mazāk lieto. Šie augļi šejienes laukos sasniedz tādu pašu lielumu, kādu Kurzemē ķirbji."

Marijas Medinskas–Valdemāres aprakstos skaidri redzamas autores zināšanas lauku darbos un pieredze, kas iegūta vadot lielu saimniecību – viņa ar zinātājas autoritāti raksta gan par labību, kas tiek audzēta, gan par augļu dārzu ierīkošanu, gan par iegūtās ražas pārdošanu tirgū. Tā, piemēram, ja Baltijā audzē daudz kartupeļu, tad Dienvidkrievijā kartupeļus stāda maz un tie ir dārgi, toties tiek audzēti kvieši, mieži, prosa, kukurūza, bet rudzi un auzas sēti vien māju vajadzībām. Savukārt augļu dārzi, kuru ir daudz un daži no tiem ļoti lieli, pēc autores domām, netiek pienācīgi aprūpēti: "Bet ja tur meklētu pēc potētiem kokiem, tad gan dažu dārzu velti izstaigātu. Īpašnieki, bez rūpēm būdami, cerē, ka Dieviņš visu labi dar ko darīdams un tāpēc šiem bez visa pūliņa pildīšot kokus labiem augļiem. Bet šie piekrāpjas: līdzies pats, tad Dievs tev līdzēs! Gan tiesa, ka daži koki, pat arī nepotētie, atnes labus augļus, bet kur tad lielākā daļa aiziet niekos, kas ar daudz maz pūliņiem varētu atmest desmitkārtīgu peļņu." Secinot, ka vislielākā vērība tiek veltīta vīnogulājiem, – tie tiek kopti ar pamatīgu rūpību un tādēļ nes bagātīgas ražas, kas septembrī un oktobrī tiek pārdotas tirgū, – Marija Medinska–Valdemāre tālāk savā aprakstā pievēršas tirgiem Rostovā un Jaunčerkaskā (Novočerkaskā), iezīmējot arī abām pilsētām raksturīgo.

Rostova ir plaša pilsēta, "vidū ar daudz skaistām ēkām, bet ļoti netīrām ielām un vasarā ar tīri nepanesamiem putekļiem", kuras tirgus un tirgošanās ir "tik pat svarīga kā Baltijā Rīga. Tāpat kā tur ļaužu drūzma kā viļņi vienmēr kust, tā arī še, kā Krievi saka, pilsēta vārās no ļaudīm. (..) Tirgus placis raibs no visādām tautām. Tur krievi, Armēņi, Turki, Grieķi, Bulgāri, Vācieši, Žīdi, visi cits caur citu lūko tirgošanas veiklībā viens otru pārspēt." Pilsētas nomales tiek strauji apbūvētas, taču mājas ir "tik viegli taisītas, ka gandrīz stipram vīram ar dūri apgāžamas. Tādas pašas, arī vēl gļēvākas, pa ciemiem būvē. Nesen kādam no mūsu ciemiņiem gadījās, ka no kalna braucot, zirgi sāka skriet un lejā pret kādu mājiņu atduroties ar dīzeli caur sienu ielauzās istabā. Īpašnieks tai brīdī par tādiem nelūgtiem viesiem gan saļaunojies, tad ņemas māju izlāpīt ar niedrēm un māliem un māja nu atkal vesela bijuse."

Abu pilsētu – Rostovas un Jaunčerkaskas – salīdzinājums nāk par labu Jaunčerkaskai, kuras īpatnējā ēku būvniecības materiāla iegūšanu vērojot, autore atraisa arī savu fantāziju. Kontrastā Rostovas netīrajām, putekļainajām ielām un nomales ātri celtajiem, neizturīgajiem namiņiem, Jaunčerkaskas ielas ir platas un tīras, tur ir gan "glītas Kazaku koka mājiņas, gan staltām pilīm līdzīgas ēkas," taču visinteresantākais ir tas, ka lepnās mājas "pa lielākai daļai no gliemežu vāciņiem būvētas": "Vai domājat, ka jokoju? Patiesi ne. Stāstīšu, kā šo brīnumu ievēroju. Pirmā gadā še dzīvojot gāju reiz pastaigāties lejpus kāda klints kalna. Tur redzēju ļaudis vērša aizjūgiem, kas četrkantainus gabalus krāva ratos un citus atkal, kas vēl tādus pat gabalus uz klints cirta un aplīdzināja. Gāju tuvāki, gribēju redzēt, kas tas par akmeni, kas tā aptēšams. Te nu redzēju, ka viss augstais klints kalns pastāv vienīgi iz gliemežu vāciņiem, ko gadu tūkstoši pārvērtuši par akmeni, kas gan tagad vēl cērtams, bet jo dienas paliek cietāks. Dzirdēju no šiem strādniekiem, Kazakiem, ka tas viņiem pazīstams peļņas avots. Kad tikai vaļas, tad cērt šādus gabalus un ved uz pilsētu pārdot priekš lielu ēku būves."

"Vēstuli "Rotai"" autore nobeidz ar fantāziju, kurā ieraugām arī viņu pašu: "Mani savādas jūtas aizgrāba, iedomājot, ka tur, kur tagad staigāju, kur ļaudis strādāja, dzelzceļa brauciens svilpodams skrēja – ka tur viss no jūras bij apsegts, ka turpat varbūt, kur es kavējos, briesmīgie jūras zvēri pakaļ dzinušies savam medījumam. Man drebuļi pārgāja un likās, ka nupat staigātu jūras dziļumā un man kā Jonasam liela zivs māktos virsū. Tādā gadījumā man jau gan nu slikti klātos, maz cerības, ka zivs mani izspļautu, jo neesmu praviete – – bet zivs jau arī nebija, kas lai mani aprītu. Tikai pārakmeņotu zivi, kādas divas pēdas garu, Kazaki bija iz klints izrakuši, bet salauzuši un katrs pa gabalam paņēmuši."

Marija Medinska–Valdemāre savos aprakstos, kas adresēti tautietēm dzimtenē, atklāj jaunus apgabalus, kuri ir atklājums arī viņai pašai. Pierakstot iespaidus, kādus viņa guvusi, mainot dzīvesvietu, ar aizrautīgu interesi un iedziļināšanos autore fiksē jauno, iepriekš nezināmo un, salīdzinot novēroto ar savā pieredzē uzkrāto, veido unikālu stāstījumu. "Vēstule "Rotai"" ir pēdējais Marijas Medinskas–Valdemāres dzīves laikā publicētais darbs. Arī Aksajā dzīvojot viņu nomāc sadzīves rūpes. Tikai pēc Marijas Medinskas–Valdemāres nāves 1888. gadā, pateicoties Āronu Matīsa interesei par rakstnieci, 1893. gadā "Saimnieču un zelteņu kalendārā" publicēti vēl pēdējie autores sacerējumi – dzejolis "Brīvība" un nepabeigtais stāsts "Sērdienīte", kura galvenā tēma ir sieviešu liktenis un viņu ilgas pēc izglītības, kas cieši sasaucas ar pašas Marijas Valdemāres–Medinskas biogrāfiju.

Ar Marijas Valdemāres–Medinskas biogrāfiju iespējams iepazīties datubāzē literatura.lv: Marijas Medinskas–Valdemāres personas šķirklis


06.07.2020.

Ceļotājas temperaments: Annas Rūmanes-Ķeniņas ceļojumu pieraksti

Tradicionāli ceļošana kā būtiska radošas personības veidošanās daļa bija vīriešu privilēģija, bet sieviete, kuras ķermenis kodēts kā telpa, tika iezīmēta kā vieta vīrieša ceļojumā. Kā norādījušas feministiskās kritiķes, šie pieņēmumi ierakstīti arī daudzos Rietumu kultūras paradigmatiskajos mītos, sākot jau ar vēstījumu par Odiseju – kamēr Odisejs ceļo, Pēnelope gaida viņu mājās. Viņa tiek vienādota ar mājām, kur vīrietim atgriezties.[i] Sievietes pašiniciatīvas izraisīta pārvietošanās bija pretrunā ar šo "dabisko kārtību", tādēļ sievietes ceļotājas pārkāpa viņām ierādīto vietu un lomu sabiedrībā, līdz ar to sieviešu ceļojumu apraksti arī pārveidoja un destabilizēja tradicionāli definēto sievišķību, kas balstīta tādos pretstatos, kā: aktivitāte / pasivitāte, pats / cits, pārvietošanās / palikšana mājās, utml.

Sākot jau no 18. gadsimta otrās puses, bet īpaši 19. gadsimtā, Rietumeiropā saistībā ar kopējo ceļojumu skaita pieaugumu, arī sieviešu ceļojumi kļuva biežāki. To noteica gan ceļošanas apstākļu uzlabošanās, gan jaunas izglītības un personības attīstības iespējas, taču svarīgākais bija tas, ka vēlēšanās ceļot parādīja sieviešu pašapziņas pieaugumu un prasību pēc sociālas emancipācijas. Šajā laikā sievietes arī sarakstījušas ievērojamu daļu ceļojumu aprakstu, kuros, izmantojot ģeogrāfisku un kultūras robežu šķērsošanu, radīja sev jaunas identitātes.[ii]

Iz Dienvidiem

1902. gadā "Pēterburgas Avīzēs" parādās nelieli liriskas noskaņas tēlojumi. Pie tēlojumiem atzīmēts arī to sacerēšanas laiks un vieta: 1901. gada novembris, Ospedaleti. Tēlojumu autore ir Anna Ķeniņa, kura 1901. gada nogalē dienvidos uzturējusies veseļošanās nolūkā.

"Uz bulvāra laukuma itālietis–ormanis aptur zirgu un veikli atver savas puskarietes durvis, lai palīdzētu izkāpt jaunam pārītim, kas viens otram tik zin acīs skatīties un smieties.

– Kur nu mēs esam, Rud'l?

– Ospedalettos, sirsnel.

– Kā tu teici? Os... Ospe... Ospedalettos... Vai tas nenozīmē tādu mazu slimnīcu?

– Laikam gan tā. Senos laikos ordeņbrāļi....

– Ko tad mēs te darīsim Rud'l? Kur ordeņbrāļi savus slimniekus dziedējuši?! Es domāju, nelaimīgu cilvēku nopūtas, tās vēji nekliedē, viņas paliek gaisā un puķu ziedos. Viņas raud... Un mēs tak skaistumu meklējam, laimi – skaistumā un izdzīvē!"[iii]

Apjomā nelielie teksti, kuros pārdomas un vērojumi mijas ar fantāziju un kuru nosaukumi jau liecina par cikla kopīgo noskaņu, – "Dzīvot gribas", "Saulei noejot", "Garāmejot", "Kā dienvidu priedīte mira" u.c. – raksturīgi ar tajos paustajām pārdomām par dzīves īslaicīgumu un nāves vienmēr klātesošo tuvumu. Spēcīgu noskaņu rada krāšņā, mirdzošā un vitālā Itālijas daba, kas pretstatīta slimīgajiem, fiziski izvārgušajiem un dzīvot alkstošajiem cilvēkiem.

"Svētdienas rīts. Šaipus staltajām villām un palastveidīgiem hoteļiem, oļiem nobērta aleja jūrmalā, pakalnē, pašā saulē. Ziemeļa pusē resnas palmas un kupli kaktusi biezā žogā viņu sargā no vismazākās vējiņa pūsmas, kas būtu iespējis caur kalnu aizām izšmaukties. Debess zila ar žilbinošu sauli, jūra vēl zilāka. Rāmi viņa šūpo savus tumši zilos ūdeņus, tik krasta viļņi nerimst šļākties un karot ar klinšu akmeņiem. Saules gaisma platā vizmā gulstas uz jūras, viņa mirdzēdama trīc un laistās. Mazs, mīļš rīta vējiņš viegli šūpojas olīvu un oranžu kokos. Palmu garos, smagos zarus tas nespēj kustināt – lepnā mierā un apziņā tie, izpletušies uz visām pusēm, liec savas galotnes uz leju. Bez darba, bez cīņas dzīvei palmas dzimušas – krāšņumā bēgt zem dienvidu karstās saules. Svētdienas rīta mieru daudzie ļaudis netraucē. Daži staigā klusu, lēnu soli, citi sēž ērtajos beņķos, vēl citi atgūlušies slimniekiem konstruētā kurvī. Dāmas greznās tualetēs, kungi modernos uzvalkos, rūpīgi tīrītā alejā rindās stādītās palmas un kaktusi, rozes kupliem, līkstošiem ziediem viņā krastā – viss tas tā saskan. Kā tāda dzīve par sevi, skaistumā, tālu no dzīves rūpēm, nemiera, nelaimes.

Tā tas notālēm..."[iv]

Visapkārt vēstītāja redz "slimas, vārgas miesas lepnā ietērpā," "gurdas, bālas sejas zem lepniem saulessargiem" un izmisīgas dzīves alkas. Literatūrkritiķis Arturs Goba norāda, ka jaunajai rakstniecei "neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem",[v] ko apliecina arī Annas Rūmanes–Ķeniņas aizraušanās ar franču literatūru un moderno dzeju.[vi] Taču dienvidu impresiju rašanos spēcīgi veicinājusi arī jaunā, svešā vide, kuras noskaņas, jūtīgi tvertas, sasaucas ar autores subjektīvajām izjūtām.[vii]



Vēstules no Parīzes

Turpmāk Anna Rūmane–Ķeniņa ceļo daudz un bieži. Viņas ceļamērķi ir Šveice, Austrija, Itālija, Vācija, Francija, īpaši Franču Rivjēra un Parīze. 1911. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Parīzi, kur klausās arī lekcijas Sorbonnas universitātē un savus iespaidus par Parīzi "Vēstulēs iz Parīzes" (datētas: 5. un 9. dec. 1911. g.) publicē mēnešrakstā "Druva" (Nr. 1, 6, 1912). Vēstījumā viņa apzināti izvairās no pieminekļu, baznīcu, monumentālo būvju un muzeju aprakstīšanas, jo "baznīcas, pilis un muzeji gadu demitiem vai gadu simteņiem stāvēs vēl aizvien tikpat cienīgi, bet Parīzes dzīve rit strauji, strauji uz priekšu, laiks ir īss – jālūko iegūt, kas iegūstams."[viii]

Tādēļ viņa pievēršas "gaistošajam" – Parīzes strauji mainīgajai ikdienas dzīvei, kas norit uz ielām un bulvāriem, magazīnās, biržā, kafē–restorānos u.c., kā arī performatīvās mākslas atstātajiem iespaidiem. Īpašu uzmanību un sajūsmu Anna Rūmane–Ķeniņa veltījusi Izidoras Dunkanes personībai un viņas deju priekšnesumam, kuru apmeklē. Lai arī Parīzes apraksta galvenais mērķis šķietami ir informācijas sniegšana, tajā viscaur klātesoša arī autores subjektivitāte, – viņa raksta tikai par to, ko pati redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi, kas viņu aizskāris vai ieinteresējis, apraksta beigās atzīstot, ka Parīze joprojām palikusi neatminēta:

"Bet vēl es pa taviem bulvāriem un aicinājumiem klīstu, maldos kā pa apburtu mežu, lielā Parīze! Vēl tava dažādība un nepārredzamība mulsina manus prātus. Un ir reizēm tik grūti, kā pa sapņiem, kad jūties apstāta no netveramiem, aizmaskotiem tēliem, no parādībām, kas aicinošiem žestiem un tīksmīgām skaņām apkārt jaucas un jāatmin tā burvības formula, kas skaņas savienotu vienā harmonijā, atsegtu parādību sejas un dotu saprast aicinājumu iekšējas vērtības, bet – nevar viņu atminēt. Tā man ar tevi, varenā Parīze! Pa tavām bagātībām klejojot, tavos solījumos klausoties, rodas smeldzīga kāre iespiesties tavā dvēselē, atjaust tavas lielās sirds vienmērīgos pukstienus un no tava visu aptverošā gara mantām gūt un krāt sevim to visīstāko, to visvērtīgāko, tu pilsētu pilsēta, Parīze!"[ix]

1926. gadā, sniedzot biogrāfiskas ziņas par sevi žurnālam "Zeltene", Anna Rūmane–Ķeniņa atklāj, ka rudenī atkal gatavojas doties uz Parīzi un Francijas dienvidiem, kur vēlas pabeigt kādu lielāku literāru darbu, piebilzdama: "Kad pēc gada vai diviem būšu realizējusi savu sencerēto ceļojumu uz Indiju, tad, ceru, būšu apmierinājusi savu ceļotājas temperamentu un varēšu nodoties mierīgam, nepārtrauktam darbam dzimtenē."[x]

Uz Indiju, kā cerēts, Anna Rūmane–Ķeniņa gan nedodas, nav tālāku ziņu arī par iecerēto literāro darbu,[xi] taču 1928. gada martā viņa otrreiz šķērso Atlantijas okeānu, lai nokļūtu Amerikā.[xii] Tā paša gada aprīlī "Jaunākās Ziņas" publicē viņas aprakstu –"Desmit dienas uz jūras".

Desmit dienas uz jūras

"Braucam jau ceturto dienu. Vēl sešas dienas jālīgojas pār šīm milzīgajām, kustīgajām ūdens kaudzēm. Nezinu, kādēļ cilvēce to lodi saules sistēmā, uz kuras Dievs nolicis tai augt un briest, nosaukusi par "Zemi?" Vai nebūtu pareizāk to nosaukt par "Ūdeni", jo ūdeņa uz šīs lodes daudzkārt vairāk, kā zemes. Tādas domas uzmācas, ja brauc dienām un naktīm, bez kā manītu zemi. Ja spētu, es liktu Atlantīdai atkal pacelties no jūras dibena, lai cilvēce no viena kontinenta uz otra varētu ciešāk rokās sadoties."[xiii]

Arī šajos aprakstos autore ir redzīga vērotāja, kurai ir plaša un bagāta ceļošanas pieredze – viņa no savas pieredzes salīdzina angļu, franču un amerikāņu kuģus, dažādu tautību ļaudis un viņu paražas. Viņa apraksta ceļā redzēto, ikdienišķus notikumus uz kuģa un okeānā piedzīvoto vētru. Raksturīgi Annai Rūmanei–Ķeniņai, viņa organiski jūtas un iederas internacionālā kompānijā, kuru vieno kopīga Rietumu kultūra:

"Kuģa virsnieks, pie galdiem pasažierus grupējot, izrāda daudz psiholoģiskas izpratnes: atrodas kopā ļaudis, kam paredzamas kopējas intereses. Tā man prieks sēdēt pie viena galda ar diviem rakstniekiem, vienu gleznotāju, vienu profesoru un vienu studentu. Interesanti ļaudis. Viens no Jaunzēlandes, otrs no Kalifornijas, trešais no Itālijas, ceturtais no Kanādas, piektais no Ņujorkas. Tik dažādās zemēs plaukusi ikkura bērnība, jaunība, tik dažādos apstākļos attīstījusies ikkura darbība, bet, kad mēs tā sēžam visi kopā savos guļamos krēslos Vidusjūras saules glāstīti un triecam par pasaules lietām, tad atrodam tik daudz kopēja un jūtam: esam visi vienas cilvēces locekļi. Visus mūs audzējis viens un tas pats āriešu kultūras gars savās daudzveidīgās noskaņās."[xiv]

Ceļojumu aprakstus iespējams lasīt arī kā autobiogrāfiskus darbus, kuros parādas vēstītājas paštēls, pieredze un intereses, kā arī pieaugšana pieredzē, paturot prātā, ka sieviešu publiskā (tai skaitā arī literārā) darbība nepārprotami izaicināja daudzus aizspriedumus. [xv] Gan Minnas Freimanes, gan Annas Rūmanes–Ķeniņas ceļojumu aprakstus iespējams lasīt ne tikai kā literārus tekstus, bet arī kā liecības par spēcīgām un izcilām sievietēm, kliedējot mītus par sieviešu pasivitāti un pakļautību, un šos tekstus ievietojot plašākā projektā, kas saistīts ar alternatīvu sieviešu vēstures rakstīšanu.

Ar Anna Rūmanes–Ķeniņas biogrāfiju iespējams iepazīties datubāzē literatura.lv: Annas Rūmanes–Ķeniņas personas šķirklis

Un šeit: Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Ķeniņi un Dāles

Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430) procesā.


[i] Lawrence, Karen R. Penelope Voyages: Women and Travel in the British Literary Tradition. Cornell University Press, 1994, p. 1.

[ii] Skat., piem., Monica Anderson. Women and the Politics of Travel, 1870-1914 (Fairleigh Dickinson Univ Press, 2006); Women and the Journey: The Female Travel Experience. Eds. Bonnie Frederick and Susan H. McLeod. Washington State Univ Press, 1993; Gender, Genre and Identity in Women's Travel Writing. Ed., Siegel, Kristi. Peter Lang, 2004.

[iii] Ķeniņa, A. Jūras spēkā. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 35, 1.05. 1902.

[iv] Ķeniņa, A. Dzīvot gribas. Pēterburgas Avīžu Literārais pielikums, Nr. 15, 20.02. 1902.

[v] "Jau dažādie motto no Nīčes, Meterlinka, Verlēna, u.c. rāda, kur Aina Rasmer-Ķēniņ gājusi skolā, kas viņu iespaidojis. (..) Visvairāk šie modernie, pussimbolistiskie, pusimpresionistiskie paņēmieni redzami garākā, prozā sarakstītā poēmā "Nāves domas". Tur ir par kalnā kāpējiem un daiļuma meklētājiem, un kā viņi meklē, cieš, maldas, izsamist un domā nāves domas, lai atkal celtos un atkal meklētu. Tādas skaņas ap to laiku latviešu literatūrā bija parasta lieta. Lai minam kaut Akuratera poēmas ("Uz Saules kalnu")." – Goba, A. Latviešu rakstnieces. Anna Ķeniņa (Aina Rasmer). Sieviete, Nr.12 (15.09.1925)

[vi] 1898. gadā laikrakstā "Tēvija" viņa publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi: "Druskas iz franču literatūras".

[vii] Radošajām izpausmēm būtisks arī brīvais laiks, kad "netīkas ne gulēt, ne strādāt, es klausījos dabā". Annai Rūmanei–Ķeniņai laikā, kad viņa uzturas dienvidos, ir 24 gadi, viņa, agri precējusies, ir jau divu bērnu māte, kā arī Ķeniņiem Āgenskalnā atvērta meiteņu proģimnāzija.

[viii] Ķeniņa, A.Vēstules iz Parīzes I. Druva, Nr.1 (01.01.1912)

[ix] Ķeniņa, A. Vēstule iz Parīzes II. Druva, Nr.6 (01.06.1912)

[x] Rūmane–Ķeniņa, A. Mani biogrāfiskie dati. Zeltene, Nr.2 (01.10.1926)

[xi] Anna Rūmane–Ķeniņa savos publicētajos tekstos uzrāda gan literāras spējas, gan izkoptu gaumi. Ar lieliem pārtraukumiem presē publicēti viņas tēlojumi, skices, drāma un autobiogrāfiskais stāsts "Mātes bēdas" (1912), kas latviešu literatūrā pieskaitāms vienam no emocionāli dziļākajiem mātes pārdzīvojumu tēlojumiem, zaudējot savu bērnu, tomēr Anna Rūmane–Ķeniņa ir viena no tām rakstniecēm, kuras darbi dzīves laikā netika izdoti grāmatā. 1993. gadā iznāk Noras Ikstenas grāmata "Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu". Grāmatā Noras Ikstenas teksts "Anna Rūmane–Ķeniņa. Dzīves skices" un Tālivalža Ķeniņa atmiņas "Atskats uz mātes dzīvi" veido vēstījumu, kurā diezgan detalizēti iespējams izsekot gan Annas Rūmanes–Ķeniņas biogrāfijai, gan plašajam darbības laukam. Grāmatā iekļauta arī bibliogrāfija, politiskie manifesti, raksti, vēstules un daži literārie darbi.

[xii] 1925. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa dodas uz Ameriku, lai piedalītos Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. Pēc kongresa viņa ar priekšlasījumiem par Latviju apmeklē arī Filadelfiju, Ņujorku un Bostonu.

[xiii] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 87, 19.04.1928.

[xiv] Ķeniņa, A. Desmit dienas uz jūras. Jaunākās Ziņas, Nr. 85, 17.04.1928.[xv] Kritiski vērtējot subjektivitāti sieviešu rakstītajā literatūrā kā mazvērtības pazīmi, Andrejs Upīts raksta: "Sieviete rakstniece pēc manām domām nekad nespēj atraisīties un attālināties no sevis. (..) Viņa ir personīga, egoistiska sevismīle – lietojot šos apzīmējumus bez kādas ētiska vērtējuma piegaršas. Viņas ideju un jūtu pasaule sniedzas tikai līdz subjektīvā apmeta līnijai. Literatūrā viņa spēj tēlot tikai sevi pašu, visu ārējo, attālāko viņa skata un vērtē caur savas personības prizmu un iztēlojas pēc sava ģīmja un līdzības. Viņa nepazīst nekādas objektivitātes un neatzīst nekā relatīva. Viņas spriedums ir absolūts, to nosaka viens vienīgs, sievietes fiziskajā un psihiskajā dabā ieaudzis princips." – Upīts, A. Latviešu literatūra. Domas, Nr.7 (01.07.1927)


20.04.2020.

"Mans prāts bij līksms, līdz putniņam, kas visu citu aizmirsdams, paceļas dziedādams padebešos". Ceļotāja Minna Freimane

"Pērngad 8. aprīlī es atbraucu uz Aleksandropoli, kur, kā jau ziniet, toreiz Kaukāzijas armija uzturējās, lai varētu pār robežu iet, tiklīdz Turkiem karš būtu pasludināts. Es biju pie palkavnieka R. diviem bērniem par skolotāju un atbraucu no Tiflises (Tbilisi) šurp ar R. kundzi, kas ar savu laulātu draugu gribēja satikties. (..) Otrā dienā mēs nobraucām cietoksnī. Svešiem nebij vēlēts ieiet, bet R. kundze, kā komandiera gaspaža, tapa ielaista. Kamēr mēs cietoksnī uzturējāmies, man izdevās visas kara ieriktes apskatīt. Uz plačiem redzēju bumbas visādā lielumā gubu gubām sakrautas, otrā vietā bij tūkstošu tūkstoši maisi ar miltiem, apsegti ar nopiķētu audeklu. Vairāki šķūņus redzēju piekrautus ar cvibakiem (sukariem), kuri, kā teica, pietiktu priekš 5 gadiem. Iz kazarmēm visur dzirdēja zaldātu jautro dziedāšanu. Saperi mani izvadīja 2 verstes tālu arī pa zemes apakšu, kur krustām un šķērsām ganģi bij izrakti. Es gribēju vēl citas cietokšņa daļas apskatīt, bet nevarēju nekur iziet, jo bij tāda braukšana, skriešana, jāšana, ka gandrīz bij jābaidās pārbrauktam tikt. Viss karaspēks bij kā bites kājās un, kā rādījās, uz ko sevišķu sagatavojās. Uz ko viņi tik nopietni sagatavojās, to mēs jo drīzi dabūjām zināt. Otrā rītā, tai 12. aprīlī pulksten 4 no rīta R. kundze, ar asaru pilnām acīm, mani modināja, teikdama, lai ceļoties, jo tūlīt esot jābrauc projām – karš esot pasludināts."[i]

Tā sākas Minnas Freimanes (1853–?) ceļojuma apraksts "Iz Kaukāzijas", kas publicēts 1878. gada oktobrī "Baltijas Vēstnesī". 1877. gadā Minna Freimane kā mājskolotāja pavadīja kādu krievu virsnieka ģimeni uz Kaukāzu. (Šī apraksta dēļ viņa vēlāk minēta arī kā pirmā sieviete – kara ziņotāja.)[ii] 1879. gadā Minna Freimane uzsāka ceļojumu caur Rietumeiropu (Vācija, Francija, Itālija) uz Ēģipti. Viņas Kaukāza, Rietumeiropas un Ēģiptes ceļojumu apraksti vēlāk tika izdoti grāmatā "Par piemiņu. Ceļa apraksti" (Liepāja, 1884).

No vienas puses, 19. gadsimta otrajā pusē, kad likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē, Minnas Freimanes ceļojumi un to apraksti nozīmēja robežu pārkāpšanu, sevišķi viņas ceļojumi uz attālākajiem reģioniem.[iii] No otras puses, Rietumeiropā, sākot jau no 18. gadsimta otrās puses, bet īpaši 19. gadsimtā, saistībā ar kopējo ceļojumu skaita pieaugumu, arī sieviešu ceļojumi kļuva biežāki. To noteica gan ceļošanas apstākļu uzlabošanās, gan jaunas izglītības un personības attīstības iespējas, taču svarīgākais bija tas, ka vēlēšanās ceļot parādīja sieviešu pašapziņas pieaugumu un prasību pēc sociālās emancipācijas.[iv] Šajā "sieviešu ceļojumu vilnī"[v] 19. gadsimta otrajā pusē iekļaujas arī latviešu ceļotāja Minna Freimane.

Minnas Freimanes vērojumos skaidri jūtama viņas attieksme un uzskati sieviešu emancipācijas jautājumā, ne tikai sašutumā par Austrumu (Kaukāza un Ēģiptes) sievietes šauro interešu loku un verdzisko pakļāvību vīram, bet arī Berlīnes operā, brīnoties par tur valdošajiem aizspriedumiem un ceremonijām, kas ierobežo sievietes:

"Ļoti jābrīnās par tām ceremonijām, kas še, tādā pasaules pilsētā, vēl valda. Ieejot pie durvīm sulainis, kas biļeti atprasīja, teica man, ka es neesot tā ģērbta, kā manā placī pieklājoties un ka man hūte jānoņem un ar pliku galvu jāsēd. Un arī tiešām, man ceļa apģērbā esošai bija jāsēd starp dāmām, kas visas gandrīz pilnā balles tualetē bija uzpucējušās."[vi]

Minnas Freimanes ceļojumu aprakstos izteikti dominē subjektīvs vērojums, vēstītājas vērtējums un pārdzīvojums – lasītājs seko tam, kas piesaistījis autores uzmanību. Viņa sniedz sievietes skatījumu, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu dzīvēm visur, kurp vien dodas, tādējādi savos ceļojumu aprakstos ne tikai iezīmējot jaunas ģeogrāfiskas teritorijas, bet arī "atverot" jaunas vietas, kas vīriešu skatienam vai nu paslīd garām, [vii] vai arī paliek nepieejamas. Tā, piemēram, Aleksandrapolē (Gjumri) viņa viesojas pie armēņu sievietēm, iepazīstot tuvāk armēņu dzīvi un ieražas:

"Bija jauka silta diena. Es apģērbos Krievu tautas drēbes sarafānā. Mans apģērbs atrada daudz apbrīnotāju. Īpaši patika mans baltais, sarkanu purpuru izrotātais krekls, ar platām, uzlocītām piedurknēm, un krelles ap kaklu. Gribēdama jo drīzāk iz apbrīnotāju acīm izmukt, es iegāju dārziņā pie kāda nama, kas man ļoti patika. Dārza vidū bija fontans: 6 taisīti zalkši smuki griezās un iz atplestām mutēm ūdens strūklas laida uz augšu. Iz nama iznāca vecene, ļoti laipnīga sieviņa. Mani ieraudzīdama, viņa it laipni uzaicināja: "Русская сестра, сядь!" (Krievu māsa, nosēdies!) Es apsēdos. Mūsu runa grozījās atkal visvairāk ap apģērbiem. Viņa apbrīnoja manu, es viņas apģērbu. Viņas apģērbs bij gandrīz tāds pats kā augšāminētais Grieķiešu apģērbs, tikai pulku bagātāks un greznāks. Svārki bij trijās rindās apšūti ar zelta šņori. Galvā maza glīta cepurīte, ar muselīna drānu, ar kuru arī acis var aizklāt, ja svešs vīrietis parādītos. Uz pieres it savāda rota, sastāvoša iz pusimperiāla, ieslēgta no vairākiem sīkiem zelta naudas gabaliem un no pērlēm. Katrā rokā zelta aproce un pirkstos gredzeni. – Mums runājot, iz nama iznāca viņas meita. Jaunavai acis bij gandrīz pavisam aizsegtas, tā ka maz bij redzamas. Viņa ielēja ūdeni un tad, nostājusies priekš manis un ne vārda nerunādama sāka manas kurpes nomaukt. Es negribēju atļaut, bet vecene izskaidroja, ka caur to topot man gods parādīts. Tā tad vajadzēja ļauties man kājas nomazgāt. Kad bijām istabā iegājušas, vecene stāstīja man par dažām viņu ieražām. Pēc viņu likumiem jauni sievišķi nedrīkst savas acis nevienam svešiniekam rādīt; izprecētas meitas var ar savu māti ne ātrāki tikties, kā tad, kad ir dzemdējušas. Viņa pilnīgi pieder savam vīram un viņa namam; tādēļ viņai vajaga būt pazemīgai un jāklausa arī vīra vecākiem. Kad viņa atnāk vīra namā, tad viņai pēc svētiem rakstiem jāmazgā kājas viņa vecākiem, un vēlāk arī viņa citiem radiem, kad tie viesībās nāk. Un Jums – tā vecene piebilda – mazgāja tādēļ, ka mana meita gribēja Jums godu parādīt. Istabā bij visa grīda apklāta ar tepdeķiem. Gar sienām bij ķiseni ar zīdu pārvilkti. Mēbeļu nekādu neredzēju. Tikai bij viena tahta (no dēļiem sasists, 3 pēdu plats, ar tepdeķi pārklāts beņķis). Uz šo tahtu mēs atsēdāmies, kājas pēc šejienes modes krustiski uz sēdekļa salikdamas. Mums ienesa lavašu (neraudzētu maizi) un visādus saldumus. Man vajadzēja stāstīt par mūsu puses ļaudīm, ieražām un apģērbiem. Tā laiks drīz aiztecēja. Nu arī vajadzēja man mājās iet. Ar pateicību es šķīros no šā laipnīgā nama, apsolīdamās to atkal drīzi apmeklēt.

Taču Minna Freimane ne vien vēro un izzina dzīves un paražas, aizrautīgi interesējas par dažādiem nostāstiem un tradīcijām, apraksta dabu, pilsētas un nozīmīgas vietas, izklāsta apceļoto zemju vēstures spilgtākos notikumus, bet Ēģiptē viņa, piesieta pie gara dvieļa, nolaižas arī piramīdas dziļumos. Savukārt, ekspedīcijā uz Sahāras tuksnesi viņa uz kamieļa jāj karavānas priekšā, bet vēlāk viena dodas dziļāk tuksnesī:

Pēc ieturētas maltītas kāds īpašs spēks mani kā vilktin vilka tālāk tuksnesī. Es gāju, neklausīdamās uz biedru runām, ka tuksnesī varot kādas briesmas uzbrukt. Es gāju, pate nezināju kur? Man bija vienalga, jo es gribēju tuvāk iepazīties ar tuksnesi. Tā kādas 1 ½ verstes no teltīm nogājuse, es sasniedzu vienu klinti, kurā ieraudzīju alu. Kārojos to klātāk apskatīt; gan bailes bija, "bet kas tā par ceļnieci, kas baiļojās!" tā es sevi drošināju, gāju tuvāk – klāt pieiedama skatījos iekšā, sasitu plaukšķinādama rokas. Te, laikam izbiedēts, iz alas izskrēja briesmīgs zvērs, šakals, un laidās ko jaudādams projām. Bet kas var zināt, vaj viņš savu pārsteigšanu nenožēlo un negriezīsies atpakaļ, tādēļ steidzot ātri uz teltīm paziņot, ka es jau biju tuksnesī, apsveicināta ar zvēra satikšanos.[viii]

Ceļojumā, kas nenoliedzami prasīja arī lielu drosmi un fizisko izturību, tiek iesaistīts arī ceļotājas – sievietes ķermenis. Kāda veida kustībā ceļotājas ķermenis atrodas? Cik lielā mērā ķermenis un tā pieredzes ceļojuma laikā ietekmēja vēstījumu? Kur un kādos veidos ceļotājas ķermenis parādās tekstā un ko šī parādīšanās nozīmē? Tēma "ceļojums un ķermenis" paver plašas pētījumu iespējas.

Minnas Freimanes ceļojumu aprakstu grāmatiņa raisa arī jautājumu, kā 19. gadsimta otrajā pusē latviešu sieviete varēja doties šādos ceļojumos? Izņemot Kaukāza ceļojumu, kurā viņa dodas kā pulkveža ģimenes mājskolotāja, nav minēts, ka viņa savos ceļojumos devusies ar kādu kopā. Ko Minnai Freimanei nozīmēja šie ceļojumi? Ceļošana bija gan pašrealizācija un iespēja paplašināt savas zināšanas (Minna Freimane savam laikam bijusi izglītota sieviete un pratusi vairākas svešvalodas), gan piedzīvoto vēstīt tālāk. Pārliecība par savu ceļojumu pierakstu vērtību laikabiedriem dzimtenē skaidri vēstīta grāmatas noslēdzošajā rindkopā un vēlreiz apliecina rakstītājas pašapziņu :

"Kā jau teicu, es stāvēju pie viesnīcas durvīm un skatījos, kā jūras ūdeņi vienumēr vairāk atkāpās – tālumā jūra krāca, šņāca un pacēlās arvienu augstāk, it kā taptu uzpūsta. (..) Te redzu puskailus cilvēkus ar kurvjiem rokā staigājam un kaut ko meklējot. Arī es steidzos turp skatīties, ko viņi tur lasa. Redzēju lasām daždažādus gliemežus, ko jūra atkāpdamās atstājusi. Arābieši lasa un pārdod viņus ceļniekiem par dārgu maksu. Viņu pūliņus ievērodama, steidzos tāpat krāt un vākt "ceļa piedzīvojumus", ka lai varētu reiz priekšā celt savai centīgai tautai, ar to vēlēšanos, lai viņai manas sakrātas mantas patiktu tikpat kā ceļniekiem Sueca gliemeži."[ix]


Biogrāfiskas ziņas: Minna Freimane (1853–?) dzimusi Cīravas pagasta Brašu mājās. (Pēc Dzērves novadpētnieku ziņām, taipusē skolotāja Andreja Bergmaņa ietekmē izglītība netika liegta arī meitenēm.[x]) Zināms, ka viņa bijusi Cīravas baronietes kambarjumprava un kopā ar baronesi daudz ceļojusi. 1877. gadā Minna Freimane bijusi kāda krievu virsnieka ģimenes mājskolotāja un kopā ar virsnieka ģimeni uzturējusies Kaukāzā. 1878. gada 4. oktobrī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Minnas Freimanes ceļojumu apraksts – "Iz Kaukāzijas" ("Lēģerī pie Aleksandrapoles"). Atgriezusies no ceļojumiem, 1880. gadā viņa Rīgā lasījusi lekciju par saviem Ēģiptes ceļojuma iespaidiem. 1882. gada 21. martā Liepājā uzstājusies ar runu "Par sieviešu izglītību unviņu pienākumiem iekš dzīves".[xi] Zināms, ka Minna Freimane ilgāku laiku sarakstījusies ar Lautenbachu Jūsmiņu, un šī draudzība viņu ierosinājusi sarakstīt "Pērkoņa teiku" ("Pagalms" Nr. 8, 1881). Viņa sarakstījusi arī joku lugu vienā cēlienā "Mīļie baras, bet nedusmojas" (1881) un, iespējams, bijusi pirmā sieviete režisore latviešu teātrī.[xii] Minna Freimane ziedojusi priekšmetus Latviešu etnogrāfijas muzejam[xiii] un astoņdesmitos gados ar Labdarības biedrības atbalstu nodibinājusi un vadījusi latviešu skolu Liepājā, piedalījusies biedrības darbībā, spēlējusi līdzi teātra izrādēs un darbojusies dažādās biedrības komitejās.[xiv] Minnas Freimanes aktīvā publiskā darbība aptver laika posmu no 1878. gada – pirmā publicētā ceļojumu apraksta līdz 1884. gada decembrim, kad "Baltijas Vēstnesī" publicēts pēdējais apraksts, kas parakstīts ar Minnas Freimanes vārdu – "Pa Volgu uz Kaukāziju". Tālāku ziņu par autori trūkst.


Ieraksts tapis pēcdoktorantūras pētījuma "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" (pētniecības pieteikuma numurs: 1.1.1.2./VIAA/3/19/430)procesā.



[i] Freimane, Minna. Iz Kaukāzijas. Baltijas Vēstnesis, Nr. 40, 1878.

[ii] Osvalds Akmentiņš. Cildina latviešu drošsirdību. Pirmo latviešu kara korespondentu gaitas. Daugavas Vanagi. Nr. 27, 9.07.1943

[iii]19. gadsimta 80. gados, publiskajā telpā "sieviešu jautājums" tika plašāk iztirzāts, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek tikai gadsimta pēdējā desmitgadē. ("Saimnieču un zelteņu kalendārs", literārais žurnāls "Mājas Viesa Mēnešraksts"). – Sk. vairāk: Zelče, Vita. Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. R.: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

[iv] Edgars Ceske pētījis pāragri mirušās un literatūras vēsturē aizmirstās Sofijas Bekeres-Švarcas (1754–1789) un Elīzas fon der Rekes – abas ir vienas no pirmajām cīnītājām par sievietes emancipāciju Kurzemē – Eiropas ceļojumu, kas sākās 1784. gadā. – Sk. Ceske, Edgars. Eiropa vācbaltiešu acīm: ceļojumu literatūras liecības (1750–1815) Promocijas darbs. Rīga, 2013.

[v] "Ceļojumu literatūras vērtība slēpjas aizrautībā, ar kādu mēs interesējamies par jebko, kas atrodas tālu no mums," rakstīts Lūsijas Jīndas Kalleres (Lucy Yeend Culler) ceļojumu grāmatas "Eiropa sievietes acīm" (Europe Through a Woman's Eye, 1883) ievadā. 1882. gada 29. aprīlī ASV viņa kopā ar vīru kāpj uz kuģa, lai uzsāktu ceļojumu uz tālo Eiropu. – Lucy Yeend Culler. Europe Through a Woman's Eye. Philadelphia: Lutheran Publishing Society, 1883. Pieejams: https://babel.hathitrust.org/cgi/pt?id=loc.ark:/13...

[vi] Freimane, Minna. Par piemiņu. Ceļa apraksti. Liepāja, 1884.

[vii] Līgotņu Jēkabs. Ceļotājas Minnas Freimanes piedzīvojumi. Piedzīvojumu Pasaule, Nr. 2, 11.10.1928.

[viii] Freimane, Minna. Par piemiņu. Ceļa apraksti. Liepāja, 1884.

[ix] Turpat.

[x] Vīksna, Māra. Vīksna, M. Krišjānis Barons un "Latvju dainas" Liepājas pusē. Padomju Jaunatne, Nr.204 (23.10.1985).

[xi] 1882. gada 21. martā Minna Freimane Liepājā uzstājas ar runu "Par sieviešu izglītību un viņu pienākumiem iekš dzīves". Viņa vēršas pret sieviešu izglītības noliedzējiem un aicina sievietes "prātu pacilāt, mosties no senlaiku miega." Atzīmējot, ka: "Sieviete ir tautas audzinātāja, jo vairāk sievietes izglītotas. Jo vairāk pelņas tautā." – Turpat.

[xii] Visus godīgus cilvēkus Cīravā satrauca neparasta ziņa: drīz Cīravas muižā tikšot izrīkots teātris jeb, kā tautā bija pieņemts teikt, rādīšot kumēdiņus. Satraukumu vēl palielināju uzzinājums, ka kumēdiņu rādītāju priekšgalā nostājusies ticiet vai neticiet! – sieviete! Minna Freimane. Pati sarakstījusi rādāmo gabalu "Mīļie baras, bet nedusmojas", samulsinājusi prātus jaunajam skolotājam, un tas, muļķītis, arī sācis jau "provēs" piedalīties. Labi vēl, ka vecais skolotājs iedevis jaunajam skolmeistaram prātu, sak, tādas lietas jau nu gan "var tiklab pie laicīgas, kā garīgas labklāšanas skādēt", bet vai tad šī ģeķības apsēstā sieviete likusies mierā? Viņa sameklējusi skolotājam vietnieku, un, ja mācītājs vai uradņiks tai lietā neiejauksies, tad kumēdiņš tik un tā visai Cīravai par kaunu tiks izrādīts. Par šo notikumu 1880. gadā stāsta laikraksts "Baltijas Zemkopis". – Pamše, Kārlis. Nenoklusējiet tos! Komunists (Liepāja), Nr. 113, 9.06.1971.

[xiii] Kādā no R. L. B. Zinību komisijas labarības pārskatiem lasām: "Zinību komisija ilgus gadus nodarbojās, vecas lietas vākdama. Pirmās bagātākās dāvanas muzejam pasniedza R. Tomsons (archeoloģiskus izrakumus), Andrejs Dīriķis (vairāk nekā 200 naudas) un Minna Freimaņa kundzene, kura tās, pa svešam zemēm, it īpaši pa Itāliju un Ēģipti ceļodama, mūsu muzejam sakrājusi." – Latviešu etnogrāfijas muzeja darbs. Laikmets, Nr.52 (25.12.1942)

[xiv] Rītiņš, R. Ko mēs gaidām no Kursas rakstniekiem? Kurzemes Vārds, Nr. 302, 30.12, 1942.


Karte: literatura.lv
Minnas Freimanes attēls: Latviete, Nr. 6-12 (01.06.1937.)


Pēdējo reizi labots: 30.09.2020 17:05:46