EN in English

Pētījuma poētika

Semināru cikls "Pētījuma poētika" 2007. gadā aizsāka jaunu ievirzi Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbā. Tā rīkošanas galvenais nolūks bija veidot un nostiprināt institūtu arī kā intelektuālu (ne tikai administratīvu) vienību, rosinot profesionālu dialogu, kas šķērsotu atsevišķo nozaru, institūta daļu un projektu robežas. Seminārs ar laiku šķērsojis arī institūta robežas, un nu tas kļuvis par plašāka mēroga diskusiju vietu, kur pētnieki no dažādām iestādēm un valstīm iepazīstina ar saviem individuālajiem pētījumiem, radošajiem meklējumiem, izklāsta centrā paturot pētījuma poētiku, tā teorētiskos un metodoloģiskos aspektus. Semināri notiek reizi mēnesī (no septembra līdz maijam). Nodarbību struktūra ietver priekšlasījumu (30-40 min.) un diskusiju.


Semināri 2017. gadā

Melanholija un laikmetīgā literatūra (2017. gada 18. oktobrī)

Artis Ostups, LU LFMI

Artis Ostups pieteiks ideju par melanholiju kā laikmetīgu domāšanas struktūru, kas vienā mezglā cieši savij pagātni, tagadni un nākotni, piedāvājot ieskatu šādos jautājumos:
"Mēģinot iezīmēt mūsdienu kultūras atšķirību no modernisma un postmodernisma ēras, rietumu kultūrteorētiķi runā par izmaiņām laika filosofijā un politikā. Tā, piemēram, Boriss Groiss tagadni dēvē par teritoriju, kurā nemitīgi rodas arvien jauni vēsturiskie stāstījumi. Viņa redzējums sabalsojas ar Nikolā Burjo tēzi, ka šodien vienīgā teritorija, ko vēl varam atklāt, ir tieši vēsture. Laikmetīgā skatījumā uz vēsturi, šķiet, krietni mazāku lomu spēlē tradīcijas noliegums vai ironiska tās dekonstrunkcija, kas mantotos mākslinieciskos paņēmienus atbrīvo no to sākotnējā mērķa. Vietā nākusi tāda apropriācijas izpratne, ko definē rūpes par aizgūtajiem tēliem, motīviem un izpausmes veidiem, izceļot tos kā līdz galam nerealizētus, kā rēgus no kādas zaudētas nākotnes. Savukārt vēstures traģēdijas mākslā un literatūrā parādās kā izlaistais posms citu, līdzīgu notikumu virknē.Savā priekšlasījumā Artis piedāvāšu īsu ieskatu šajos jautājumos, piesakot arī ideju par melanholiju kā laikmetīgu domāšanas struktūru, kas vienā mezglā cieši savij pagātni, tagadni un nākotni."

Sarunu moderēs Jānis Ozoliņš.


Tekstizrace, korpusanalīze, tēmu modelēšana literatūras pētniecībā (2017. gada 11. oktobrī)

Anda Baklāne, Latvijas Nacionālās bibliotēkas K. Ubāna mākslas lasītavas vadītāja un literatūras kritiķe

Anda Baklāne iepazīstinās ar tekstizraces (text mining), korpusanalīzes (corpus analysis) un tēmu modelēšanas (topic analysis) jēdzieniem un apraksta piemēriem, kā šīs pieejas tikušas izmantotas literatūras pētniecībā.

Kā pētnieciskie rīki tiks aplūkoti Culturomics projekts, stilometrijas pētījumi (J. Ribickis, M. Kestemonts, M. Eders) tiešsaistes teksta analīzes rīks Voyant un Stenforda universitātes Literatūras laboratorijas projekti.

Sarunu moderēs Digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītāja Sanita Reinsone.

Vijoļspēles trīs virzieni un to izpausme Latvijas mūzikas kultūrā (2017. gada 6. septembrī)

Inese Žune, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte

Vijole ir viens no pasaulē pašiem izplatītākajiem mūzikas instrumentiem, un tai, tāpat kā ikvienam mūzikas instrumentam, ir sava rašanās un attīstības vēsture, lietojuma veids un nozīme noteiktā etniskā kultūrā. Vijoles un vijoļspēles attīstība atspoguļo vēsturiski mainīgos kultūras procesus, iedzīvina konkrētas sabiedrības cilvēku pieredzi un iemaņas dažādās formās. Šajā laukā nošķirami trīs funkcionāli dažādi un kvalitatīvi atšķirīgi instrumenta lietojuma virzieni: tautiskā jeb tradicionālā spēle, amatiermuzicēšana un profesionālā vijoļspēle. Tie vienlīdz lielā mērā attiecināmi uz visām Eiropas valstīm, kur vijole izmantota muzikālajā praksē, taču atšķirība ir triju minēto virzienu hronoloģiskajā koordinācijā, koeksistencē, dzīvotspējā. Lekcija sniegs ieskatu pētījumā par to, kā šie trīs vijoļspēles funkcionālie virzieni veidojušies un attīstījušies Latvijā.

Ievadvārdus teiks un sarunu priekšlasījuma izskaņā vadīs Arnolds Klotiņš.

Kalevdēls – piezīmes par eposa jaunā atdzejojuma tapšanu (2017. gada 24. maijā)

Guntars Godiņš, dzejnieks un tulkotājs

Dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš strādā pie igauņu eposa "Kalevdēls" (Kalevipoeg) jauna tulkojuma, ievada un komentāriem. Eposs iznāks izdevniecībā "Neputns" 2018. gadā – Latvijas un Igaunijas simtgadē.

Sarunas tēmas: 1) seno igauņu tautasdziesmu (regivärs) poētika un atdzejošanas specifika; 2) igauņu mitoloģija un pseidomitoloģija; 3) eposa autors Frīdrihs Reinholds Kreicvalds kā seno tautasdziesmu poētikas un valodas pārzinātājs; 4) igauņu tautasdziesmu valodas muzikalitātes arsenāls (aliterāciju, asonanšu, epiforu un anaforu biežais lietojums) un tā atveidojums latviešu valodā; 5) eposa valodas specifika (senā leksika un jaunvārdi), to tulkojums latviešu valodā u. c.

Sarunu ar Guntaru Godiņu vadīs Kārlis Vērdiņš.


Gadskārtu rituālu sinkrētisms Latgales pierobežā (2017. gada 15. maijā)

Iveta Dukaļska, Dr. philol.

Priekšlasījumā tiks analizētas divas ziemas saulgriežu cikla tradīcijas (īšona gradzēs unидти коледовать) un divas pavasara saulgriežu cikla tradīcijas (ходить по алелуя un īt laluoti). Uzmanība tiks vērsta uz tradīciju izcelsmi, rituāliem un sociālo nozīmi, kā arī veidiem, kā tiek atklāts kopīgais un atšķirīgais tradīciju rituālajās norisēs. Pētījuma avoti ir Latviešu folkloras krātuves materiāli un lauka pētījumu intervijas, ko Iveta veikusi Ludzas un Krāslavas rajonos (šobrīd Ludzas, Kārsavas, Ciblas, Zilupes un Krāslavas novadi). Analizējot minētās tradīcijas, tiek raksturotas sinkrētisma pazīmes, kas izpaužas divējādi: 1) kā kristīgās baznīcas un tautas (pagānisko) tradīciju sinkrētisms, 2) kā dažādu etnisko grupu tradīciju sinkrētisms.


Dažādu laiku sirdslietas un maizes darbi (2017. gada 15. maijā)

Jānis Daugavietis, LU LFMI

Priekšlasījumā Jānis Daugavietis atskatīsies uz savas dzīves iepriekšējiem posmiem, pamatā – pēdējiem pieciem gadiem, fokusējoties uz akadēmiskās pētniecības karjeru. Mūzikas socioloģiju viņš mēdz dēvēt par savu akadēmisko hobiju, un tai pievērsties ļāva sena apsēstība ar (pop)mūziku. Kopš jaunības Jānis bijis iesaistīts mūzikā ne vien kā klausītājs, bet arī kā patērētājs. Kā algots pētnieks viņš pētījis Dziesmu svētkus vairāku pētniecisko projektu ietvaros jau kopš 2002. gada, savukārt viņa interese par mūzikas pētniecību bijusi saistīta ar interesi par popmūzikas patēriņu, muzikālajām gaumēm, subkultūrām un mūzikas socioloģijas vēsturi.


Literāts M. Kurzemneeks: fotogrāfa Mārtiņa Buclera literārā darbība (2017. gada 10. maijā)

Māra Vīksna, LU LFMI

Māra Vīksna mēģinās noskaidrot, ko vēl bez 100 tautasdziesmām "Latvju dainās", dažiem stāstiem, romāniem, lugām latviešu kultūrai devis M. Kurzemneeks. Kādu ierosmi meklējumiem var atrast folklorists, iegriežoties blakus telpā – LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā 5. stāvā un atklājot līdz šim nepamanīto.


Heinrija Visendorfa dzimta (2017. gada 12. aprīlī)

Māris Visendorfs, mūziķis un mūzikas vēsturnieks

Latviešu kultūrvēsturē, sevišķi folkloristikā nozīmīgā "Latvju dainu" izdevēja, Krišjāņa Barona līdzstrādnieka Henrija Visendorfa (1861–1916) dzimtā vieta jau gadsimtu bija piemirsta un nezināma. Pirms dažiem gadiem Visendorfu dzimtas pārstāvis Māris Visendorfs ķērās pie skrupuloza meklēšanas darba Vidzemes baznīcas grāmatās, dvēseļu revīzijās, tautas skaitīšanas sarakstos. Māris Visendorfs institūta pētniekus iepazīstinās ar sava pētījuma gaitu un rezultātiem. Semināru vadīs mūsu Latviešu Folkloras krātuves pētniece Māra Vīksna.


Semināri 2016. gadā

Mācītājs Fridrihs Daniels Vārs un viņa devums latviešu kultūrā (2016. gada 23. novembrī)

Ginta Pērle-Sīle

Mācītājs Fridrihs Daniels Vārs ir baltvācu izcelsmes apgaismes kustības pārstāvis, kas 18.- 19. gs. mijā darbojies Palsmanes un Aumeistaru draudzēs. Viņa nozīmīgākais devums latviešu kultūrā ir pirmā savāktā un izdotā latviešu tautasdziesmu kolekcija "Palcmariešu dziesmu krājums". Līdz šim mācītāja dzīve ir pētīta margināli, ko noteikusi ierobežota piekļuve arhīviem u. tml. iemesli. Trūkst fundamentālu pētījumu par viņa darbiem, tai skaitā, detalizētas tautasdziesmu krājuma analīzes. Tādēļ priekšlasījumā plānots sniegt ieskatu pieejamajos un dokumentāli pierādāmajos faktos par F.D. Vāra dzīvi un darbību, izvirzot jautājumus un problēmas tālākai pētniecībai. Otra priekšlasījuma daļa ieskicēs paveikto un plānoto mācītāja publicēto un zināmo darbu izpētē.


Feeling Gender: A Generational and Psychosocial Approach (2016. gada 5. oktobrī)

Harieta Bjeruma Nīlsena, Oslo Universitātes Dzimtes studiju centra profesore

Harriet Bjerrum Nielsen will talk about her coming book, Feeling Gender, which will be published this fall at Palgrave Macmillan. It focuses on changing gender contracts in regard to work and care in the family and changing norms of body and sexuality during three generations of women and men in Norway. The book explores the link between generational transition and the negotiations and calibrations between women and men belonging to the same generation. By looking into how practices, meanings and feelings of gender are reconfigured over time, and how such ‘micro histories’ contribute to the larger history of the development of new gender contracts one may gain more insight into the mutual dynamics between structural, political, cultural and psychological change.


Būt brīvam: identitāte un brīvības dažādība etniskajos dzīvesstāstos Latvijā (2016. gada 7. septembrī)

Ieva Garda-Rozenberga, LU LFMI

Ziņojuma pamatā ir atziņas, kas tapušas, piedaloties mutvārdu vēstures pētījumā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā “Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā” (vadītāja – PhD Vieda Skultāne) laikā no 2013. līdz 2016. gadam. Projekta ietvaros, ieskatot, ka tie ir savstarpēji saistāmi un viens no otra izrietoši jēdzieni, viens no izpētes virzieniem ir identitātes un brīvības mijattiecības trīs Latvijā dzīvojošu etnisko grupu (latviešu, krievu un romu) dzīvesstāstos.

Balstoties filozofu Čārlza Teilora un Elisones Vīras atziņās, ka identitāte pētāma ciešā kopsakarā ar brīvību, savukārt brīvība analizējama kā piederības prakse, šī ziņojuma mērķis ir skaidrot, cik dažāda var būt brīvības izpratne un ko nozīmē būt brīvam savā rīcībā, izvēlē dažādās dzīves situācijās, kas pieredzētas vēsturisko pārmaiņu laikos 20. gs. Latvijā. Ziņojumā vispirms tiks analizēta Latvijā dzīvojošo krievu un romu pieredze, ļaujot iejusties, līdzpārdzīvot un saprast, ka šo etnisko grupu brīvības izjūta dažādos vēstures periodos ir bijusi atšķirīga un tās nozīme mainījusies atbilstoši indivīda pozīcijai attieksmē pret varu un pastāvošo sistēmu, savukārt noslēgumā tiks aplūkots brīvības paradokss – brīvība nebrīvē, analizējot latviešu sieviešu pieredzi.


Analītiskais domāšanas stils, hibriditāte un modernisms Rūdolfa Blaumaņa novelistikā (2016. gada 7. septembrī)

Benedikts Kalnačs, LU LFMI

Aplūkotā tēma ir saistīta ar līdzšinējo pētniecisko darbu pie kolektīvās monogrāfijas „Gadsimtu mijas kultūra” LZP projekta „Literatūra kā pārtulkotas pašidentitātes veidošanas medijs” ietvaros, kā arī monogrāfijas „Rūdolfa Blaumaņa modernisms” ieceri. Mans mērķis ir (i) īsi raksturot Blaumaņa daiļrades pašreizējo pētniecības stāvokli; (ii) kontekstuāli iezīmēt Blaumaņa domāšanas stila īpatnības gadsimtu mijas latviešu rakstniecības ietvarā; (iii) aplūkot jautājumu par kultūru hibriditātes lomu rakstnieka personības veidošanās procesā; un (iv) analizēt Blaumaņa prozas piemērus modernisma mākslinieciskās sistēmas kontekstā.

Ziņojums veidots ar turpmāk īstenojamā pētījumā precizējamu un izvēršamu mērķi, pirmkārt, atklāt Rūdolfu Blaumani kā vienu no modernisma literatūras pirmajiem spilgtākajiem pārstāvjiem Latvijā; otrkārt, iezīmēt viņa daiļrades starpkultūru potenciālu; treškārt, uzsvērt rakstnieka darbu inovatīvo nozīmi Eiropas literatūrā.


Sam-Hiors, modernās dejas pionieris Latvijā (2016. gada 29. jūnijā)

Kārlis Vērdiņš, LU LFMI

Ebreju izcelsmes latviešu modernās dejas horeogrāfs un pedagogs Sam-Hiors (1906–1955) ir spilgta, taču maz pieminēta personība Latvijas dejas un teātra vēsturē. Viņa identitātē apvienojas vairākas šķautnes, kas padara Sam-Hioru par neērtu personību Latvijas kultūras vēsturē: viņš ir kreisi noskaņots ebrejs, homoseksuālis, kā arī modernās dejas pionieris, kurš vēlāk kļuvis par sociālistiskā reālisma estētikas ruporu. Balstoties uz memuāriem, preses un arhīvu materiāliem, iespējams daļēji rekonstruēt viņa dzīves gājumu. Sam-Hiors mācījies modernās dejas pamatlicēja Rūdolfa Lābana skolā, strādājis Annas Ašmanes deju studijā un Strādnieku teātrī, sadarbojies ar latviešu literātiem un māksliniekiem. Laikmeta politiskie notikumi spēcīgi ietekmējuši arī viņa biogrāfiju – Kārļa Ulmaņa apvērsumam seko darba meklējumi citās valstīs un visbeidzot aktīva iekļaušanās padomju kultūrā, kuras socreālisma dogmu ievērošana tomēr bija sarežģīts uzdevums arī Sam-Hioram.


Anna Bērzkalne: folkloristes tapšana (2016. gada 15. jūnijā)

Rita Treija, LU LFMI

Līdz šim priekšlasījuma autore pētījusi folkloristes Annas Bērzkalnes (1891–1956) lomu latviešu folkloristikā starptautisko sakaru kontekstā – viņas sadarbību ar Igaunijas, Somijas, Vācijas un citu zemju zinātniekiem, taču maz zināms bijis folkloristes dzīves gājuma sākuma posms – līdz Latviešu folkloras krātuves izveidei (1924). Anna Bērzkalne mācījusies Vējavas pagastskolā, bet pēc tam Annas Ķeniņas privātģimnāzijā Rīgā (1903–1908). Bijusi mājskolotāja Ikšķilē un tautskolotāja Alsviķos, Ķemeru pamatskolā (1909–1911). 1911. gadā devusies uz Gushrustaļniju (Krievijā), kur strādājusi par mājskolotāju (1911–1913), savukārt Kazaņā – par skolotāju latviešu bēgļu skolās (1917–1918), izglītības statistikas pārvaldes nodaļas vadītāju (1919) un ierēdni Volgas ūdenstransporta kontrolē (1919–1920). Kazaņā Anna Bērzkalne studējusi slāvu filoloģiju Kazaņas Augstākajos sieviešu kursos (1913–1917), kur iepazinusies ar vācbaltiešu pētnieku Valteru Andersonu (Walter Anderson, 1885–1962), kas turpmākajos gados bijis viņas profesors un zinātniskā darba vadītājs Tartu Universitātē.

Annas Bērzkalnes autobiogrāfiskie dokumenti, korespondence, profesionālās biogrāfijas reģistri, kā arī Bērzkalnu dzimtas vēstures liecības ļauj rekonstruēt folkloristes intelektuālās tapšanas gaitu un pamato viņas izvēli nodoties “tautas dzejas” izpētei. Epistemoloģiski nozīmīgas ir viņas pašrefleksijas, ko atklāj jaunības dienasgrāmatas un vēstules rakstniekam Augustam Saulietim (1869–1933).

Pētījuma pamatā ir vēstures avotu analīze: iztirzāti Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts arhīva un citu krātuvju materiāli. Priekšlasījumu papildinās lauka pētījumā fiksētās vizuālās liecības.


Digitālā līdzdalība (crowdsourcing) un humanitārās zinātnes? “Valodas talkas” piemērs (2016. gada 15. jūnijā)

Sanita Reinsone, LU LFMI

Digitālā līdzdalība jeb “crowdsourcing” apzīmē procesu, ko latviešu valodā diezgan precīzi izsaka jēdziens “talka” — kopīgi veikts brīvprātīgs darbs, par ko netiek saņemta atlīdzība. Līdz ar strauju tehnoloģiju un sociālo tīklu attīstību, kopš 2006. gada, kad pirmo reizi izskanēja “crowdsourcing” jēdziens, virtuālās talkas ar visdažādāko ievirzi ir kļuvušas par būtisku digitāli sociālā laikmeta iezīmi. Virtuālais pūlis pasaulē sevi ir daudzveidīgi apliecinājis kā spējīgu ideju un procesu virzītāju, iespēju devēju jauniem produktiem un iniciatīvām.

2016. gada pavasarī vairākus mēnešus norisēja LU LFMI Latviešu folkloras krātuves digitālās līdzdalības akcija “Valodas talka” ar informatīvu UNESCO Latvijas nacionālās komisijas atbalstu. Šīs akcijas mērķis bija aicināt līdzstrādniekus atšifrēt digitalizētos LFK folkloras manuskriptus, izmantojot īpašu digitālo platformu http://talka.garamantas.lv. Digitālās līdzdalības iespējas LFK virtuālajā arhīvā http://garamantas.lv bija piedāvātas arī iepriekš, tomēr “Valodas talka” bija pirmais mērķtiecīgais digitālās līdzdalības pasākums ar mērķi piesaistīt plašu auditoriju, it sevišķi skolēnus. “Valodas talkas” skaitliskie rezultāti ļauj to saukt par lielāko virtuālo talku nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā Latvijas interneta laikmetā.Analizējot “Valodas talkas” piemēru, sniedzot ieskatu tās aizkulisēs, rādot ieguvumus un izdarot kritiskus secinājumus, priekšlasījuma centrā būs jautājums — ko digitālā līdzdalība iespēj dot humanitārajām zinātnēm un - kāds ir virtuālo līdzstrādnieku guvums?


The Legacy and Presence of Comparative Literary Studies in Slovakia(2016. gada 26. maijā)

Roberts Gafriks (Róbert Gáfrik), Slovākijas Zinātņu akadēmijas Pasaules literatūras institūts

Apart from comparative trends in the Enlightenment, one can situate the beginnings of comparative literary studies in Slovakia in the 1940s, when the first generation of Slovak literary scholars created with their positivist research the conditions for the study of Slovak literature in relation to other literatures. In the second half of the 20th century Slovak comparative literary studies were dominated by Dionýz Ďurišin (1929-1997) who developed a Marxist-structuralist theory of “comparatistics” and later his own theory of interliterariness. His theoretical approach found a strong resonance in Slovakia as well as abroad. Thanks to him Slovak comparative literary studies have acquired reputation especially in the Central and Eastern European region and in the not so recent past they were even considered a distinct school in some historical and methodological accounts of comparative literary studies. The talk will sketch the development of Slovak literary studies in the 20th century and delineate the place of Ďurišinʼs theoretical work in it in order to provide an overview of the development and state of the discipline in the past 20 years in Slovakia when the global comparative literary studies turned their attention to the issues of culture. It will touch on some of the attempts to come to terms with Ďurišinʼs legacy, summarize the latest research activities conducted mainly at the Institute of World Literature of Slovak Academy of Sciences, which is the principal centre of comparative literary studies in the country, and show how the present Slovak comparative literary studies search their way into the international community.


Latvieši un vācbaltieši 19. un 20. gadsimta mijā (2016. gada 27. aprīlī)

Pauls Daija, LU LFMI

Priekšlasījums iepazīstinās ar pētījumu par latviešu un vācbaltiešu attiecību attēlojumu latviešu literatūrā 19. gadsimta deviņdesmitajos gados un 20. gadsimta sākumā. Šo tēmu iespējams aplūkot gan postkoloniālā perspektīvā, izsekojot latviešu un vācbaltiešu mijiedarbei un nacionālās atmodas kustības tendencēm gadsimtu mijā, gan imagoloģiskā skatījumā, pievēršot uzmanību vācbaltiešu tēlam literatūrā un etniskajiem stereotipiem. Viena no būtiskākajām iezīmēm šīs tēmas izpētē ir ciešā saistība starp sociālo un etnisko piederību gadsimtu mijas Baltijā, kas ietekmē nozīmīgākos stereotipus, kā arī protesta vai tuvināšanās tendences. Priekšlasījumā tiks sniegts vispārīgs ieskats latviešu un vācbaltiešu vēsturiskajās attiecībās šajā laika periodā un raksturoti gan nozīmīgākie konflikti, gan idejas par savstarpēju izlīgumu. Balstoties Augusta Deglava, Jāņa Purapuķes, Doku Ata, Zeiboltu Jēkaba un Andrieva Niedras u.c. autoru literāro darbu interpretācijās, priekšlasījumā tiks aplūkoti trīs tēmu loki, kas saistīti ar vācbaltiešu tēlu latviešu literatūrā: 1) vācu baronu tēli vēsturiskajā prozā; 2) pārvācošanās tēma (kārkluvāciešu tēli un robežu šķērsošana starp latvisko un vācisko); 3) vācbaltiešu kā aizejošam laikmetam piederīgas kopienas attēlojums.


Arhīvpētniecība un literatūras vēsture: žurnāla "Karogs" piemērs (2016. gada 27. aprīlī)

Eva Eglāja-Kristsone, LU LFMI

Viens no veidiem, kā paplašināt literatūrpētniecības robežas, ir to sasaistīt ar sociālās vēstures izpēti, kas ļauj palūkoties un interpretēt tekstus caur konkrēta perioda vēsturiskajiem avotiem. Šoreiz izceļot arhīvpētniecību, kas pamatā iekļauj ar literāro dzīvi saistītu institūciju oficiālo dokumentu rūpīgu analīzi, tādējādi dodot ieskatu sākot no valstiska mēroga procesiem, konkrētu literāro tekstu likteņiem, līdz diezgan personīgām un cilvēciskām niansēm. Priekšlasījumā centrā būs žurnāla "Karogs" arhīvs, pievēršoties konkrēti tā pastāvēšanas pirmajām desmitgadēm, kas iekļaujas PSRS komunistiskā režīma dažādos attīstības posmos. "Karogs" padomju perioda literārajā un arī kultūras procesā ir viena no centrālajām platformām dažādu paaudžu, nacionālo piederību un žanru autoriem, publicistiem un kritiķiem. Līdzās šādam vispārinājumam jāņem vērā dažādās vadlīnijas, kas skāra žurnāla sagatavošanu, tāpat dažādie redaktori, redakcijas darbinieki un pat vāka mākslinieki veido žurnāla tēlu.

Literārā mēnešraksta "Karogs" arhīva fiziskais novietojums - daļa Latvijas Valsts arhīvā (1964-1996), daļa literatūrvēsturnieka Ilgoņa Bērsona privātajā arhīvā (periodiski, sākot no 50. gadiem līdz 1989) - norāda uz niansēm, ar ko bieži nākas saskarties arhīvpētniecībā - nepilnīgs dokumentu kopums, nezināma to atrašanās vieta, nestrukturētība, nejaušība. Latvijas Valsts arhīvā "Karoga" fonda apraksts vien uzdod vairākus, līdz šim īsti neatbildamus jautājumus - kāpēc ievērojamai daļai dokumentu pretī zīmogojums "Izslēgts". Piemēram, galvenā redaktora pavēles, sākot no 1964.gada, ir "izslēgtas", tātad nav pieejamas. Dokumenti, uz ko balstīt pētniecību konkrētajā "Karoga" arhīva gadījumā ir sekojoši: redakcijas sēžu protokoli, piesūtīto manuskriptu apspriedes un iekšējās recenzijas, vēstules redakcijai, atsauksmes par publicētajiem materiāliem, honorāru izmaksas, dažādas izziņas un redakcijas saimnieciskā dokumentācija. Atsaucoties uz konkrētu piemēru analīzi mērķis ir izcelt un nostiprināt arhīvpētniecības nozīmi padomju perioda literāro tekstu, estētisko tendenču un sociālo kontekstu pētniecībā.


Latviešu propagandas ministrs Oto Bongs un viņa krājums (2016. gada 2. martā)

Viesturs Zanders, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra Pētniecības sektors

Priekšlasījumā paredzēts iepazīstināt ar vienu no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta kolekcijām – Baltijas Centrālo bibliotēku. Baltijas pagātnes liecību vācēja vācbaltieša Oto Bonga (1918-2006) krājums (iespieddarbi, attēli, nepublicētie materiāli), kas kopš 1995. gada ir pieejams ikvienam LNB apmeklētājam, ir pats apjomīgākais kādas privātkolekcijas dāvinājums sabiedrībai Latvijas bibliotēku vēsturē. Seminārs sniegs ieskatu O. Bonga personībā, krājuma veidošanas un publicitātes praksē Vācijā 20. gs. 40.-80. gados, kā arī arī iespējās, ko šī kolekcija piedāvā kultūras un zinātnes vēstures pētniekiem.


Eduarda Smiļģa režija un modernisms (1920-1945): pētījuma virzieni un problemātika (2016. gada 27. janvārī)

Ieva Rodiņa, LU LFMI

Priekšlasījumā paredzēts sniegt īsu ieskatu topošā promocijas darba „Eduarda Smiļģa režija un modernisms (1920-1945)” (LU HZF, pētījuma zin. vadītāja prof. Silvija Radzobe) pētījuma virzienos un ar to saistītajās problēmās. Topošajā promocijas darbā aplūkots Eduarda Smiļģa režijas darbs viņa vadītajā Dailes teātrī no tā dibināšanas 1920. gadā līdz 1945. gadam, kad līdz ar otrreizēju padomju varas nostiprināšanos par vienīgo oficiāli atļauto metodi mākslā (tai skaitā teātrī) kļūst sociālistiskais reālisms. Pētījuma mērķis – pierādīt, ka Eduards Smiļģis ir vienīgais konsekventais modernisma teātra pārstāvis Latvijas teātra vēsturē, kura režijā saskatāmi elementi no dažādiem modernisma virzieniem (ekspresionisma, simbolisma, arī konstruktīvisma), kā arī raksturot Eduarda Smiļģa kā modernisma teātra pārstāvja režijas specifiku. Priekšlasījumā tiks ieskicēti galvenie pētījuma virzieni un problemātika.

Pēdējo reizi labots: 10.10.2017 20:56:35