EN in English

17. jūnijā ar LU LFMI Zinātniskās padomes sēdes nr. 2020/5 lēmumu Kultūras, sabiedrības un vides pētījumu nodaļā pētnieces amatā uz sešiem gadiem ievēlēta reliģiju zinātniece, Dr. phil. Agita Misāne. Agita strādās galvenokārt Baltijas pētniecības grantu programmas projektā “Atkalizstāstītās svētvietas un svētceļnieku maršruti kā iekļaujošas telpas un vietas: līdzdalītā iztēle un daudzslāņu kultūras mantojums”, kuru LU LFMI izstrādā kopā ar Tartu un Oslo Universitāti, kā arī Lietuvas Literatūras un folkloras institūtu. Projekta mērķis ir izpētīt sakrālās kultūras robežzīmju un kultūras mantojuma vietu potenciālu sociālās iekļaušanās veicināšanas procesos, kā arī izstrādāt funkcionālus modeļus, lai uzlabotu lauku telpas integratīvo potenciālu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Norvēģijā. Pētniecības tēmas Latvijā ir (1) Latvijas svētceļnieku pieredzes stāsti dažādos svētceļojumu virzienos, (2) Aglonas kā starptautiska svētceļojumu centra attīstība (gadījuma analīze) un (3) jaunradītās brīvdabas svētvietas Baltijas valstīs un to tipoloģija.


16. jūnijā plkst. 12.00 LU Humanitāro zinātņu fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 401. auditorijā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts zinātniskā asistente Ieva Rodiņa aizstāvēs disertāciju zinātniskā doktora grāda iegūšanai mūzikā, vizuālajās mākslās un arhitektūrā. Darba temats "Eduarda Smiļģa režija un modernisms (1920-1945)". LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes sēde ir atklāta, interesenti aicināti pievienoties, iepriekš piesakoties. Papildu informācija: https://www.hzf.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zin...


No 29. jūnija līdz 3. jūlijam SERDES rezidenču centrā Aizputē durvis vērs Novadpētniecības skola. Tās ietvaros 30. jūnijā Aizputē viesosies Una Smilgaine un Elvīra Žvarte un iepazīstinās ar folkloras materiāliem, kas savākti Aizputē un tās tuvākajā apkārtnē, parādīs fotogrāfiju un audio ierakstu krājumu, kā arī ierādīs, kā ērtāk izmantot LFK digitālo arhīvu garamantas.lv.



2020. gada 17. jūnijā plkst. 15.00 LU LFMI Latviešu folkloras krātuves lasītavā gaidāms piektais seminārs ciklā "Pēckara arhīvs". Uzmanības centrā šoreiz būs latviešu folkloras tekstu un pētījumu publicējumi Rietumu trimdā, kas aptver laiku no 1945. līdz 1990. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara latviešu folkloristika turpinājās ne vien padomju režīma apstākļos Latvijā, bet arī latviešu inteliģences jaunajās mītnes zemēs – Zviedrijā, Vācijā, ASV, Kanādā, Austrālijā u. c. Emigrējušo vidū bija gan profesionāli nobrieduši folkloras pētnieki (kā Ludis Bērziņš, Kārlis Straubergs, Arveds Švābe), gan autori, kuru interese par savas tautas tradīciju pētniecību raisījās svešumā.

Lasīt vairāk...

No 11. līdz 22. maijam notika Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2020" pavasara balsojums. Žūrija, kā vienu no kategorijas "Pārsteigums" nominantiem, izvirzīja arī LU LFMI LFK Autobiogrāfiju krājuma, Punctum, Kroders.lv, Ubi Sunt kopīgi veidoto projektu "Pandēmijas dienasgrāmata". Paldies katram balsotājam, kurš veicināja "Pandēmijas dienasgrāmatas" iekļūšanu finālā!

Lasīt vairāk...

Folkloras institūta un Literatūras teorijas nodaļas darbiniece Austra Alksnīte – Austra Infantjeva (23.04.1920.–23.05.2011.) – piedzima Jurģu dienā Limbažu pagasta Pūlī. Diemžēl viņas māmuļa no dzemdību gultas vairs netika piecēlusies. Austru uzaudzināja mātes māsa, viņai bija divi brāļi, bet viens mira agrā jaunībā. Nelaimīgā kārtā bērnībā iegūtā fiziskā trauma neļāva viņai līdz 20 gadu vecumam patstāvīgi staigāt. Tikai 1941. gadā ap Vasarsvētkiem Sarkanā krusta slimnīcā veiktā operācija kaut cik uzlaboja situāciju. Veiksmīgais dakteris bija ieplānojis vēl otru operāciju, kuras rezultātā vainai vajadzēja pilnībā zust, bet Otrais pasaules karš labos nodomus izjauca.

Lasīt vairāk...

Silvija Radzobe

(1950 – 2020)

21. aprīļa priekšpusdienā sasniedza apstulbinoša ziņa – mūžībā devusies Silvija Radzobe, teātra zinātniece un kritiķe, rakstniece un pedagoģe. Silvija un miers likās nesavienojami jēdzieni, viņa vistiešākajā veidā bija, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot – “garainis, kas veicina vārīšanos”. Viņas raksti – spoži analītiski un subjektīvi, nesamierināmi un karsti gan uzslavās, gan nopēlumos, radīja viļņus, kā mierīgā ūdenī iemesti akmeņi. Teātra cilvēki uz viņu dusmojās un viņu dievināja, ar interesi gaidīja, ko viņa teiks, lai tūdaļ sacīto apstrīdētu. Vienaldzīgo – to gan nebija.

Pagājušā gadsimta 80. gados Silvija Radzobe kā jauna kritiķe un pētniece nonāca Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kinomākslas sektorā – slavenajā, apskaustajā Lilijas Dzenes “salonā”, kur virda kaislības un notika gan profesionālas informācijas, gan elegantu tenku apmaiņa, tur koncentrējās teātra un kinomākslas intelektuāļi. Silvija ne bez asarām un piepūles izcīnīja savu vērā ņemamu vietu šajā lokā. Piedalījās sektora lielajos darbos – vēstures liecinājumos par Rīgas Krievu drāmas teātri, Latvijas teātri 70. un 80. gados.

Lasīt vairāk...

"Pērngad 8. aprīlī es atbraucu uz Aleksandropoli, kur, kā jau ziniet, toreiz Kaukāzijas armija uzturējās, lai varētu pār robežu iet, tiklīdz Turkiem karš būtu pasludināts. Es biju pie palkavnieka R. diviem bērniem par skolotāju un atbraucu no Tiflises (Tbilisi) šurp ar R. kundzi, kas ar savu laulātu draugu gribēja satikties. (..) Otrā dienā mēs nobraucām cietoksnī. Svešiem nebij vēlēts ieiet, bet R. kundze, kā komandiera gaspaža, tapa ielaista. Kamēr mēs cietoksnī uzturējāmies, man izdevās visas kara ieriktes apskatīt. Uz plačiem redzēju bumbas visādā lielumā gubu gubām sakrautas, otrā vietā bij tūkstošu tūkstoši maisi ar miltiem, apsegti ar nopiķētu audeklu. Vairāki šķūņus redzēju piekrautus ar cvibakiem (sukariem), kuri, kā teica, pietiktu priekš 5 gadiem. Iz kazarmēm visur dzirdēja zaldātu jautro dziedāšanu. Saperi mani izvadīja 2 verstes tālu arī pa zemes apakšu, kur krustām un šķērsām ganģi bij izrakti. Es gribēju vēl citas cietokšņa daļas apskatīt, bet nevarēju nekur iziet, jo bij tāda braukšana, skriešana, jāšana, ka gandrīz bij jābaidās pārbrauktam tikt. Viss karaspēks bij kā bites kājās un, kā rādījās, uz ko sevišķu sagatavojās. Uz ko viņi tik nopietni sagatavojās, to mēs jo drīzi dabūjām zināt. Otrā rītā, tai 12. aprīlī pulksten 4 no rīta R. kundze, ar asaru pilnām acīm, mani modināja, teikdama, lai ceļoties, jo tūlīt esot jābrauc projām – karš esot pasludināts."

Tā sākas Minnas Freimanes (1853–?) ceļojuma apraksts "Iz Kaukāzijas", kas publicēts 1878. gada oktobrī "Baltijas Vēstnesī". 1877. gadā Minna Freimane kā mājskolotāja pavadīja kādu krievu virsnieka ģimeni uz Kaukāzu. (Šī apraksta dēļ viņa vēlāk minēta arī kā pirmā sieviete – kara ziņotāja.) 1879. gadā Minna Freimane uzsāka ceļojumu caur Rietumeiropu (Vācija, Francija, Itālija) uz Ēģipti. Viņas Kaukāza, Rietumeiropas un Ēģiptes ceļojumu apraksti vēlāk tika izdoti grāmatā "Par piemiņu. Ceļa apraksti" (Liepāja, 1884). Lasīt vairāk...


Starptautiskās etnoloģijas un folkloras biedrības (SIEF) Rituālā gada darba grupas (Ritual Year Working group) ikgadējā konference, kuras tēma šogad "Komercija un tradīcijas" ("Commerce and Traditions"), un norise bija paredzēta šā gada 3.–6. jūnijā Rīgā, ir pārcelta uz 2020. gada 15.–17. novembri ārkārtējās situācijas dēļ.


Izdevniecībā "Routledge" klajā nākusi grāmata "A History of Participation in Museums and Archives" ("Līdzdalības vēsture muzejos un arhīvos"), kurā iekļauta LU LFMI vadošās pētnieces Sanitas Reinsones nodaļa "Searching for Deeper Meanings in Cultural Heritage Crowdsourcing" (Dziļāku nozīmju meklējumi digitālajā līdzdalībā kultūras mantojuma jomā), kurā analizēta LU LFMI Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva pieredze, iesaistot sabiedrību folkloras manuskriptu atšifrēšanā.

Grāmatas redaktori ir Palmyre Pierroux, Per Hetland un Line Esborg.


11. martā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Zinātniskās padomes sēde lēma atbalstīt institūta direktores rosinājumu izveidot jaunu struktūrvienību — Kultūras, sabiedrības un vides (KSV) pētījumu nodaļu.

Nepieciešamība pēc strukturālām pārmaiņām LU LFMI briedusi jau ilgāku laiku. Īpaši tā saasinājusies nesen, kad, līdz ar jaunu projektu uzsākšanu, institūtā sākuši attīstīties pētījumu virzieni, kas nav attiecināmi uz LFMI līdzšinējo struktūrvienību pārstāvētajām nozarēm — literatūrzinātni, folkloristiku, izpildītājmākslu pētniecību un digitālo humanitāro zinātni. Institūtam pievienojušies pētnieki, kas pārstāv mutvārdu vēsturi, antropoloģiju, vides zinātni, reliģijpētniecību, un tālab nav raduši piemērotu mājvietu. Turklāt dažas nodaļas (LFK) šķiet jau pārsniegušas apjomus, kas tām ļautu vēl vairāk paplašināties. Tādējādi jaunā struktūrvienība varētu kļūt par ‘nišu’, kas turpmāk dos pajumti kādu jaunu ieceru attīstībai.

Lasīt vairāk...

LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētnieks Gatis Ozoliņš 2020. gada 28. martā Kaivē (Vecpiebalgas novadā) piedalīsies pagasta padomju laika tradīcijām un stāstiem veltītajā pasākumā. Kaives ciema un kolhoza vēsture aizsākusies 1945. gadā un, lai arī tā savdabīgi apvienojusi Vecpiebalgas un Skujenes novada senāko kultūras mantojumu, 20. gadsimta otrajā pusē veidojusies arī kaivēniešu pašapziņa un priekšstats par "savējiem", savu kultūras īpatnību. Kaivēnieši par savējiem uzskata gan dzejniekus Augustu Braču un Mirdzu Fridrihsoni, gan skolotāju un mācību grāmatu autoru Jāni Stipro un rakstnieku Pēteri Ramizaru (īstajā vārdā Ozoliņu), gan padomju partizānu Otomāru Oškalnu un nacionālo partizānu Jāni Sestuli. 1954. gadā tagadējā Kaives pagasta teritorijā folkloras materiālus pierakstījuši LPSR ZA Etnogrāfijas un folkloras institūta VIII. ekspedīcijas dalībnieki, bet 1985. gadā Kaives ciemā etnogrāfijas materiālus vākuši Cēsu vēstures un mākslas muzeja darbinieki.

Lasīt vairāk...

2020. gada 5. un 6. martā Liepājā norisinās 26. starptautiskā zinātniskā konference “Aktuālas problēmasliteratūras un kultūras pētniecībā”, kurā piedalās arī vairāki LU LFMI darbinieki.

Konferencē uzstājās Edīte Tišheizere ar referātu “Klaipēdas Universitātes aktierkursa desmitgade: impulsi teātra laikmetīgumam”, Arnolds Klotiņš (“Mūzikas nacionālā rakstura un 20. gs. modernisma attiecību problemātika: pēckara latviešu trimdas komponistu jaunrades piemērs”), Ginta Pērle-Sīle (“Jauna slota tīri slauka?: Muižkunga Bernarda Magnusa fon Vulfa tiesas prāva pret mācītāju Frīdrihu Danielu Vāru”), Pauls Daija (“Kārlis Hūgenbergers latviešu literārās kultūras vēsturē 19. gadsimta pirmajā pusē”), Benedikts Kalnačs (“Apsīšu Jēkabs un Rūdolfs Blaumanis: prozas motīvu un poētikas evolūcija”), Inguna Daukste-Silasproģe (“Starp pagātni un tagadni: Gunara Janovska prozas šķautnes”), Lasīt vairāk...


LU LFMI apgāds laidis klajā institūta pētnieces Ilzes Šarkovskas-Liepiņas monogrāfiju “Latvijas mūzikas renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti”.

Grāmata turpina monogrāfiju sēriju “Latvijas mūzikas vēsture no sākumiem līdz 21. gadsimtam”. Tā veltīta veltīta renesanses laikmeta skaņumākslas mantojumam Latvijā, aptverot periodu no 15. gadsimta līdz 17. gadsimta sākumam. Izdevumā aplūkota mūzikas dzīve un jaunrade Baltijas reģiona zemju, īpaši Vācijas kontekstā. Pētījumā aplūkotas Ziemeļu renesanses izpausmes mūzikā, analizēta reformācijas rosinātā dziesmu jaunrade, sniegts ieskats komponistu devumā tālaika populārākajosžanros (mesa, motete, pasija, daudzbalsīgā dziesma), kā arī atspoguļotas mūzikas dzīves norises un to ietekme sabiedrībā. Izdevuma māksliniecisko ietērpu veidojusi Gundega Kalendra (aģentūra “Raugs”). Lasīt vairāk...


LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bilbiotēku izsludina pieteikšanos starptautiskajai zinātniskajai konferencei Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra, kas norisināsies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Rīgā 2020. gada 10. un 11. decembrī. Konferences norisi finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Regīna Ezera (1930–2002) ir viena no izcilākajām latviešu prozaiķēm, kas vienlīdz spilgti rakstījusi romānus, īsprozu, publicistiskus darbus un dienasgrāmatas. Viņas romāns “Zemdegas” (1977) iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā “reizē spilgts sava laikmeta dokumentējums, reizē pārlaicīgu tēmu un raksturu ietērpums krāšņā un vietumis īpatni sirreālā naratīvā.” Ezeras proza izaicina ierastās žanru robežas, vienlaikus veidojot gan aizraujošu stāstījumu, gan smalki izstrādātu refleksiju par literatūru kā izteiksmes mediju. Kā fenomens latviešu kultūrā Ezera atstājusi spēcīgu ietekmi uz nākamajām rakstnieku paaudzēm un bijusi nozīmīga turpmākajai latviešu prozas attīstībai. Lasīt vairāk...