EN in English

Jāņa Ogas pēcdoktorantūras pētījuma blogs


30.10.2020

1968. gads. Ēvalds Vilks lūdz LKP CK saukt pie atbildības Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieku b. Agafonovu par kritikas apspiešanu

Ēvalda Vilka (1923–1976) stāsts “Divpadsmit kilometri”, kas sarakstīts 1962. gadā, publicēts žurnāla “Karogs” 1963. gada 3. numurā un turpinājumos arī ASV laikrakstā “Laiks” (18.05.1963.–31.07.1963.), pētīts samērā plaši. Par stāsta publicēšanas vēsturi, manuskriptu variantiem, recepciju rakstījuši Harijs Hiršs1, Raimonds Briedis2 un Zanda Gūtmane3.

Stāsts, kurā pirmoreiz pēckara literatūrā tēloti padomju nomenklatūras darbinieki un kurā autors centies izprast personības kulta rašanās apstākļus un sekas, saņem Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu, taču raisa plašas debates. Padomju vara nepieļauj stāsta publikāciju Ēvalda Vilka darbu izlasē “Stāsti” (1963), un pirmoreiz stāsts grāmatas formātā publicēts vien krājumā “Mežonis” (1968), taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.4

Līdz šim plašāk nav analizēts fakts, ka apdraudēta bijusi arī stāsta publikācija minētajā 1968. gada krājumā “Mežonis”. Grāmatas pasīte liecina, ka manuskripts nodots salikšanai 1968. gada 15. janvārī, savukārt iespiešanai grāmata parakstīta vien 1968. gada 1. oktobrī – neliela apjoma grāmatai tik ilgs sagatavošanas laiks, visticamāk, liecina par kavēkļiem teksta salikuma izveides gaitā. Lai arī kā izdošanas gads norādīts 1968., grāmata faktiski iznākusi tikai 1969. gada sākumā, ko pierāda arī grāmatas reklāmai veltīts raksts biļetena “Jaunās Grāmatas” 1969. gada 1. numurā.5

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas Ēvalda Vilka rokraksts6 – 1968. gadā rakstīta sūdzība Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai par Latvijas PSR Galveno literatūras pārvaldi, faktiski – vēstules fragments bez beigu daļas. Ēvalds Vilks bija PSKP biedrs kopš 1949. gada jūnija un vairākkārt arī ievēlēts Latvijas Padomju rakstnieku savienības (RS) partijas pirmorganizācijas birojā.

Piedāvāju dokumenta pirmpublikāciju.

“Latvijas KP Centrālajai komitejai
Sūdzība
par Galveno literatūras pārvaldi

Drīzumā izdevniecība “Liesma” bija paredzējusi laist klajā manu stāstu krājumu, kurā bija ietilpināts arī stāsts “Divpadsmit kilometri”. Neapstāšos pie šī stāsta vēstures sīkāk, jo tā visiem zināma, atgādināšu tikai to, ka “Divpadsmit kilometrus” jau vienreiz izņēma no manas grāmatas, kas iznāca 1963. gadā.

Tagad tas notiek otrreiz.

Piecu gadu starplaiks ir pietiekami ilgs, lai stāstu izvērtētu mierīgi un ar vēsu prātu. Par “Divpadsmit kilometriem” runāts Rakstnieku savienības prozas sekcijā, tas apspriests Rakstnieku savienības valdes sēdē, stāsts iztirzāts nupat notikušajā Baltijas republiku prozaiķu sanāksmē ar Maskavas un Ļeņingradas kritiķu piedalīšanos, kur tas guva pozitīvu novērtējumu. No savas puses varu piebilst tikai to: stāsts uzrakstīts pilnīgi un visnotaļ no partejiskuma un komunistiskā idejiskuma pozīcijām. Stāstā ar daiļliteratūras specifiskiem paņēmieniem esmu nosodījis tikai un vienīgi tās parādības, kas jau neskaitāmas reizes nosodītas partijas kongresu lēmumos un citos partijas dzīves pamatdokumentos, parādības, kuras nosoda katru dienu partijas prese savos ievadrakstos.

Jā, kāpēc tad Galvenā literatūras pārvalde izņem stāstu no jau saliktas grāmatas? Te mehānika ir satriecoši vienkārša.

Tāpēc, ka stāstā notēlotais negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, kaut arī viņa amats pat nav vārdā minēts!

Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir sētnieks vai pirtnieks, tad šis darbs ir idejisks.

Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, tad šis darbs nav idejisks, bet jau kaitīgs.

Es uzskatu, ka ar šādu savu rīcību Galvenā literatūras pārvalde un tās priekšnieks b. Agafonovs7 revidē PSKP statūtus, kur, runājot par partijas biedru tiesībām un pienākumiem, melns uz balta rakstīts: (citāts) [tā tekstā – J.O.]

Galvenā literatūras pārvalde uzskata, ka to rakstnieks literārā darbā nedrīkst darīt.

Es lūdzu CK izskatīt manu sūdzību un saukt b. Agafonovu pie partijas atbildības par kritikas apspiešanu. Tāpat lūdzu, lai b. Agafonovs no savas kabatas sedz visus izdevumus, kas izdevniecībai “Liesma” radušies sakarā ar stāsta “Divpadsmit kilometri” izņemšanu no grāmatas.

Pie viena gribu pievērst CK uzmanību šādam jautājumam.

Vietējā ierēdniecība, kas pa savai modei izvērš cīņu pret buržuāziskā nacionālisma izpaudumiem daiļliteratūrā, putro jautājumus, kurus marksisms-ļeņinisms noskaidrojis jau sen. Šī ierēdniecība neprot noteikt robežu, kur beidzas patriotisms un sākas nacionālisms, kur beidzas internacionālisms un sākas kosmopolītisms. Šajos jautājumos tā vadās no konjunktūras apsvērumiem, ošņājot gaisu un cenšoties izdibināt, no kuras puses šodien vai rīt pūtīs vējš, lai varētu laikus asti pašaut vajadzīgajā virzienā.

Šai sakarībā lūdzu šīs vēstules lasītājus izdarīt nelielu eksperimentu: ņemiet kādu laba krievu padomju dzejnieka patriotisku dzejoli (tādu ir nepārskatāms daudzums) un izdariet mazu operāciju. Kur ir vārds “Krievija”, ielieciet vārdu “Latvija”, kur ir vārdi “krievu tauta”, ielieciet vārdus “latviešu tauta”, kur ir vārds “krievs”, ielieciet vārdu “latvietis”.

Un notiks brīnumi!

Kad šo mazo eksperimentu paveiksiet, Jūs būsit pārsteigti, jo Jūsu priekšā būs... latviešu buržuā-“ (Tālākā teksta trūkst.)

Nav zināms, vai šī sūdzība tiešām nosūtīta un izskatīta, taču, kā minēts iepriekš, grāmatā “Mežonis” stāsts “Divpadsmit kilometri” tomēr iekļauts, taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.8 RS partijas pirmorganizācijas un tās biroja sanāksmēs stāsta publikācijas izskatīšana oficiālā dienaskārtībā nav tikusi iekļauta, taču, iespējams, situācija iztirzāta kuluāros.

Piemēram, RS partijas pirmorganizācijas 1968. gada 14. jūnija sapulcē apspriesta situācija, ka žurnāla “Karogs” un izdevniecības “Liesma” rīcībā ir nepublicēti darbi, kurus, kā izrādās, lielākā daļa partijas biedru nemaz nav lasījusi; to vidū arī Ēvalda Vilka garais stāsts “Recidīvists” (sarakstīts 1966. gadā), kas Ē. Vilka dzīves laikā tā arī netiks publicēts. Sapulces protokolā lasāms, ka literāts, partijas biedrs Jūlijs Ķipers aizrādījis, “ka šī nav pirmā reize, kad sapulcēs tiek runāts par kļūdām un neveiksmēm atsevišķos vēl nepublicētos darbos, tikai, diemžēl, lielākā daļa komunistu nav tos lasījuši un tāpēc nevar dot tiem savu principiālu novērtējumu. Mēs nepieļausim, saka J. Ķipers, ka mūsu literatūrā ievazā svešus uzskatus, bet mēs nevaram pret tiem arī pamatoti un principiāli cīnīties, ja zinām šo darbu saturu tikai pēc nepilnīgiem un dažkārt pat pretrunīgiem atstāstījumiem. Dažkārt no biedru valodām gan zinām, ka tāds vai citāds manuskripts bijis viena vai otra biedra rokās. Te vajadzētu nodibināt kaut kādu kārtību. Piemēram, es nesaprotu, kādu iemeslu pēc atkal sāk cirkulēt dažādas baumas sakarā ar Ē. Vilka stāstu “12 kilometri”. Komunisti apzinās savu pienākumu sabiedrības priekšā, saka b. Ķipers, viņi nepieļaus antimarksistisku tendenču ieviešanos mūsu literatūrā, kas aicināta sekmēt sociālistiskās sabiedrības attīstību”.9

Uz RS partijas organizācijas lomu 1968. gadā Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri” publicēšanas jautājumā atmiņās norāda arī dramaturgs Gunārs Priede: “RS partijas sapulce .. pieprasīja izdot kā Ēvalda Vilka stāstu “Divpadsmit kilometri”, tā manu izdevniecībā apturēto izlasi.”10

Savas domas patriotisma un nacionālisma jautājumos Ēvalds Vilks nav slēpis un, piemēram, paudis arī Vizmas Belševicas dzejoļa “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” un krājuma “Gadu gredzeni” (1969) apspriešanā RS partijas pirmorganizācijas biroja sēdē 1969. gada 7. oktobrī.: “Dažkārt dzejoļu publicēšanu un uztveri nosaka kādi konjunktūras apstākļi. Ne vienmēr vaina ir autorā. Par buržuāzisko nacionālismu mēs runājam vietā un arī nevietā. Jābūt uzmanīgiem. Salīdziniet mūsu dzeju par savas tautas lepnumu ar krievu dzeju par šo pašu motīvu, un jums principiālas atšķirības neliksies. Nevajag uzreiz “kārt pie lielā zvana”.”11

Atrastais dokuments, kurš tagad nodots atklātībai, ir būtiska liecība gan Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri”, gan visas viņa daiļrades un personības kontekstā un ir unikāls pierādījums latviešu rakstnieka rīcībai un sava darba aizstāvībai padomju okupācijas apstākļos. It kā naivi izliekoties neko nezinām par varas mehānismiem, aukstasinīgi nebaidoties no represijām un izmantojot atļautās “demokrātiskās” metodes, ko nodrošina partijas biedra stāžs, apelējot pie partijas biedra tiesībām un pienākumiem un partijas statūtiem, Ēvalds Vilks ar savu rīcību stagnācijas perioda sākumposmā ir spējis mainīt represīvas varas struktūras – Latvijas PSR Galvenās literatūras pārvaldes – lēmumu un panākt sava darba publicēšanu, lai arī paša autora labotā variantā, tādējādi apliecinot, cik svarīga rakstniekam ir viņa darba publikācija grāmatas formātā. Turklāt Ēvalds Vilks, vēršoties pie partijas Centrālās komitejas, vēstules otrajā daļā savu individuālo gadījumu izmanto plašāka konteksta iezīmēšanai – analizē un salīdzina patriotisma izpausmes krievu un latviešu autoru jaunākajā dzejā, pārmet izdabāšanu konjunktūrai un aicina uz pārmaiņām literārās periodikas un izdevniecības redakciju darbā.

Attēlā: Ēvalds Vilks laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā 1968. gadā. Gunāra Janaiša foto.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.


1 Skat. Hiršs, H. Komentāri // Vilks, Ē., Kopoti raksti 5 sējumos. 2. sēj. Rīga: Liesma, 1982.

2 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.

3 Skat.: Gūtmane, Z. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Rīga: LU LFMI, 2019; Gūtmane, Z. “Divpadsmit kilometri”. Nacionālā enciklopēdija, 08.10.2020. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/62686 [Skatīts 29.10.2020.]

4 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā.

5 Gudriķe, B. Ēvalda Vilka stāsti. Jaunās Grāmatas, 1969, Nr. 1.

6 RTMM 658117, H. Hirša fonds.

7 Valentīns Agafonovs (1926–1981) – Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieks no 1961. līdz 1971. gadam, pēc tam bija LKP Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs.

8 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.

9 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 16. l., 84. lp.

10 Luginska, R.; Viese, S. (sast.). Grāmatas aizkulises. Apceres, dokumenti, intervijas, atmiņas. R.: SolVita, 2002, 109. lpp.

11 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 18. l., 85., 86. lp.


30.06.2020

“Šī apziņa .. ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.”

Piedāvāju ielūkoties rakstnieka Gunara Janovska (1916–2000) vēstulēs, kas adresētas rakstniecei Indrai Gubiņai (1927–2017), – pārdomās par viņa romāna “Sōla” (1963) un citu trimdas grāmatu nokļūšanu aiz dzelzs priekškara okupētajā Latvijā.

Gunars Janovskis pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Anglijā, ir viens no nozīmīgākajiem un populārākajiem 20. gadsimta latviešu prozistiem, vairāk nekā 20 romānu autors.

Lai arī padomju okupācijas laikā Janovskis neatsaucās aicinājumiem apciemot Latviju (“Es nevaru un nedrīkstu braukt. Tad manam mūžam zustu katra jēga,” Janovskis raksta vēstulē Indrai Gubiņai 1975. gada 10. aprīlī 1), viņš sarakstījās ar Zigmundu Skujiņu, tulkotāju Ievu Lasi, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komitejas darbinieku Jāni Aneraudu, apmainījās grāmatu un skaņuplašu sūtījumiem, būdams pārliecināts, ka reiz viņa darbus lasīs ne tikai trimdā, bet arī Latvijā.

* * *

1965. gada 16. decembrī: “Diez, kāds ir Jūsu otrās Karalienes2 liktenis. Tās, ko aizsūtīju uz Latviju. Adresāts to saņēmis nav un raksta, lai velti netērējos: cenzūra latviešu grāmatas neielaiž. Nelīdzēja pat tas, ka es grāmatu nosūtīju LPSR Rakstnieku Apvienībai, kuras biedre ir mana paziņa – franču autoru tulkotāja.”3

1966. gada 9. jūlijā: “Ak, un jūs taisāties uz Latviju braukt? Brauciet. Un atvediet atpakaļ kādu no manām atmiņām. Es jau ari brauktu. Ja vien mani tur negaidītu karātavas. Mana sieva taisās braukt. Bet nevar sadūšoties. Bail. Zināmā mērā varbūt manis dēļ. Viņai tur vēl dzīvo 90 gadus vecs tēvs.

Grāmatu dot līdzi ir liels risks. Pašam vedējam. Ne jau citiem. Latvijā neviens nedrīkst zināt, ka trimdā ir ari rakstniecība.Es Jūsu grāmatu nosūtīju pa tik drošu ceļu. Tā nekad nav pienākusi. Bet adresātam ar visu to ir bijušas stingras nepatiksmes.”4

1969. gada 26. novembrī: “Vai es drīkstētu vēlēties? Vēlēt? Lai Tu izlasi turpmāko un mazliet padomā. (..)

Un izraksts no mazas atklātnes, ko nupat saņēmu no Rīgas: “…Vienu vakaru pie manis ciemojās Tavs tuvs paziņa – Juhans R.5 Par iespaidiem rakstīšu sīkāk vēstulē, kad būs vairāk laika. Bet vienu varu teikt – droši – man viņš patika. Mēs sapratāmies…”

(..) Šī apziņa, ka vismaz viena grāmata (Sōla) ir nonākusi Latvijā, ka tā iet no rokas rokā, ka ļaudis to slepeni lasa un ar bailīgu sirdi nodod tālāk, tā ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.

Vai Tu saproti, ko es gribu teikt? Un Tev vēlēt?”6

1975. gada 30. aprīlī: “Jā, vienu mūsu “kļavu”7 esmu nosūtījis sakarniekiem8. Ir jau pat atnākusi atbilde. Esot labi – zināt, kāds dažos jautājumos ir mans viedoklis (Kolchoznieka bēres). Un nu es Tevi kautko ļoti gribētu lūgt. Neved līdz nevienu savu grāmatu, un nedod ari Norai9 vest. Ja jau būtu tik vien, ka viņi Tev grāmatu atņemtu. Bet “viņi” Tevi var iepiņķēt gluži neiedomājamās nepatiksmēs. Ir jau te nesen noticis. Tev liks izģērbties līdz ādai. Tavās mantās atradīs “neievedamas lietas”, Tu nokavēsi lidmašīnas, tev sekos un Tevi traucēs. Indra, klausi un nemēģini. Grāmata un Kristus vēsts ir šīs iekārtas vislielākie ienaidnieki. Un atceries: komūnisma mācībai ir divas pamattezes: kā tikt pie varas un 2) kā šo varu noturēt. Grāmata viņu acīs ir bīstamāka par noziedznieku. Pēdējo var nošaut. Grāmata dzīvo tālāk un iet ar savu vēsti no rokas rokā un atstāj ļaužu prātos svešu domu, kas ari nedrīkst notikt. Klausi mani, nedari to…”10

1975. gada 1. maijā: “Tev tagad pilna galva citu domu. Un tikai šo citu domu dēļ es Tev rakstu vēlreiz un Tevi lūdzu vēlreiz: neņem līdz savas grāmatas! Tev tur – mājiniekiem – nekas nav jāpierāda. Un dzirdējuši viņi būs tikt un tā. Tev, protams, var laimēties. Bet pašreiz ari Saigonas notikumi nebūs palikuši gluži bez iespaida. Robežas vīrs var gadīties sevišķi laipns, bet tikpat labi tas var būt sevišķi riebīgs. Ļaunākā gadījumā Tevi var uz kādām dieniņām ietupināt un tad aiztrenkt atpakaļ. Klausi nu šoreiz.”11

* * *

1968. gada 13. martā Indra Gubiņa vēstulē Gunaram Janovskim raksta: “Viena viešņa no Latvijas nupat aizveda uz Rīgu manu Par sapņiem nemaksā12 un Rītdienu13. Karalieni ieveda jau agrāk. Es jau nezinu, kur viņas paliek, bet kādam tad tur viņas ir, un kādi tās lasa.

NAK [Latvijas Nacionālā apvienība Kanādā] nolēmuši, ka nekādi kulturāli sakari ar Latviju nav uzturāmi, ja mēs nevaram iesūtīt mūsu grāmatas tur, tad mēs negribam lasīt arī viņu izdotās grāmatas. Ķēmi! Es gribu zināt, ko un kā latvieši tagad raksta. Vai Tu esi redzējis tur izdoto Dzejas dienu, 1967. Kas par atklātu izsmieklu krieviem un līdējiem! Taisni gribas uzgavilēt viņu dūšai protestēt kaut vai dzejā un mākslā – visi tie tautiskie motīvi (vietā un nevietā), vai arī tā nav sava veida latviskuma demonstrēšana, un lai mēs te teiktu, ka negribam zināt, ko viņi dara. Vai Tu vari to pieņemt, vai Tev ir vienalga kā viņi dzejo, par ko? Man nav. Tā ir mana tauta, kas cīnās par sevi, par savu pastāvēšanu, savu mākslu. Mēs – nu jā, Tu pats zini, kā ar mums.”14

* * *

Gunara Janovska minētā sūtījumu adresāte, “paziņa – franču autoru tulkotāja”, kas rakstījusi atklātni, ir Ieva Lase (1916–2002). Vācu okupācijas laikā viņa bija iesaistījusies nacionālās pretestības kustībā, tāpēc 1942. gadā apcietināta un 1942.–1943. gadā ieslodzīta Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kara strādājusi Latvijas Valsts universitātē un Teātra institūtā. 1951. gadā par dalību t.s. franču grupā apcietināta un notiesāta uz 25 gadiem stingrā režīma nometnē, sodu izcietusi Intā, Komi APSR; 1956. gadā atbrīvota, noņemot sodāmību. Docējusi Latvijas Valsts konservatorijā, 1968.–1973. gadā (ar pārtraukumiem) strādājusi par franču valodas skolotāju. 1993. gadā apbalvota ar Francijas Ordeni mākslā un literatūrā. Aktrises Rutas Birgeres (1924–2019) māsa.

Būtiski uzsvērt, ka, pretēji informācijai, kas ir Janovska rīcībā, Ieva Lase savas biogrāfijas dēļ nebija un nevarēja būt Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedre, taču acīmredzot neoficiāli darbojās tās Tulkotāju sekcijā. Ieva Lase par Latvijas Rakstnieku savienības biedri uzņemta tikai 1992. gadā.

Ieva Lase un Gunars Janovskis neilgu laiku 20. gadsimta 30. gados bijuši kolēģi Latvijas Vērtspapīru spiestuvē. Sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” 2000. gada 17. novembrī Ieva Lase atceras: “Nekad man nav bijis ne naudas, ne mantas, bet vienmēr man līdzās un apkārt bijuši brīnišķīgi, gudri un ļoti labi cilvēki. (..) Okupācijas laikā Gunārs bija nokļuvis Anglijā, un ilgus gadus par viņu neko nezināju, līdz kādreiz, slepus klausīdamās pa radio “Amerikas balsi”, dzirdēju ziņu par viņa līdzdalību kādā latviešu rakstnieku sarīkojumā. Sākās neregulāra sarakste. Gunārs stingri palika pie tā, ka uz Latviju viņš brauks tikai tad, kad dzimtene atkal būs brīva. Tā arī notika. Bet vēl pirms tam man laimējās uz vienu nakti dabūt izlasīt viņa romānu “Sōla”. Un es domāju – ja arī Gunārs Janovskis neko citu nebūtu sarakstījis, ar šo vienu darbu viņš būtu nopelnījis goda vietu latviešu literatūrā.”

Savukārt ar rakstnieci Indru Gubiņu, kura pēc kara dzīvoja Anglijā un no 1952. gada – Kanādā, Gunars Janovskis sarakstījies kopš 1964. gada, kad Indra Gubiņa vienu gadu vadīja “Daugavas Vanagu Mēnešraksta” literāro pielikumu, līdz pat Gunara Janovska aiziešanai mūžībā 2000. gadā. Sarakste glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei.

Gunara Janovska attēls: nezināma autora foto no Jāņa Ogas personīgā arhīva.

Indras Gubiņas attēls: nezināma autora foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Ievas Lases attēls: Anitas Tukišas foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.


1 Vēstule Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā, LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/8.

2 Indras Gubiņas romāns “Gandrīz karaliene” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1965).

3 LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/14.

4 LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/25.

5 Gunara Janovska romāna “Sōla” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963) varonis – igaunis Juhans Raudseps.

6 LU AB MR 11671, Indras Gubiņas fonds, 12/36.

7 Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums “Paskaties kļavā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974).

8 Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komiteja.

9 Indras Gubiņas meita.

10 LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/9.

11 LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/10.

12 Indras Gubiņas īsprozas krājums “Par sapņiem nemaksā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963).

13 Indras Gubiņas īsprozas krājums “Rītdiena neskaitās” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1967).

14 LU AB MR 11664, Indras Gubiņas fonds, 5/3.


30.03.2020

“Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis”

Regīnas Ezeras 90 gadu jubilejas gadā, atgādinot par decembrī ieplānoto starptautisko zinātnisko konferenci “Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra”, piedāvāju pirmpublicējumu – Regīnas Ezeras (1930–2002) 1985. gada 6. septembra vēstuli dzejniecei Veltai Tomai (1912–1999) Kanādā. Vēstule rakstīta tieši četrus mēnešus pēc tam, kad nodegusi rakstnieces māja.

1997. gadā, divpadsmit gadus pēc traģiskā notikuma, rakstniece atcerējās: “Vabole smilšainas kraujas pakājē... Iepriekšējo reizi tas droši vien bija 1985. gadā, kad nodega “Brieži”, ar kuriem saistījās tik daudz cerību. No izskatīgās mājas, par kādu pusotrā gadu desmitā bija pārbūvēts trunošs, ar izbalojušu jumta papi apsists grausts, pusotrās stundās palika apkvēpis vraks. Mitinādamās klētī, pa naktīm dzirdēju, kā pa krāsmatām staigā mājas gars. Vai viņš pēc tam pārcēlās šurp (uz jaun-“Briežiem”) un tagad naktīs grāvējas šeit (un tikai aiz pārpratuma es jaucu šo skaņu ar ledusskapja rūkoņu)? Vai arī kopā ar vec-“Briežu” gruvešiem viņu aizveda un izgāza kādā meža bedrē, kur mēnesnīcā viņš ūjināja pūces balsī?”1

Proziste Regīna Ezera (1930–2002) un dzejniece Velta Toma (1912–1999) iepazinās Rīgā 1969. gada jūnijā, kad Velta Toma pirmoreiz viesojās Latvijā, vai kādā no nākamajām Tomas viesošanās reizēm. Velta Toma sarakstījās ar daudziem Latvijas rakstniekiem, to vidū vairāki 70. un 80. gados apciemoja dzejnieci viņas mājās Toronto. Taču Regīna Ezera ceļojumos nedevās, vien amata pienākumos uz PSRS Rakstnieku savienības kongresiem Maskavā.

Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas krājumā atrodas sešas vēstules un atklātnes, kuras Regīna Ezera sūtījusi Veltai Tomai laika posmā no 1985. gada septembra līdz 1995. gada februārim.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei, paldies Lalitai Muižniecei par Veltai Tomai adresēto vēstuļu sakārtošanu, anotēšanu un nodošanu bibliotēkas krājumā.

Regīnas Ezeras attēls: nenoskaidrota autora foto no LU AB Sīkiespiedumu krājuma, pārpublicēts no Maijas Krekles raksta “Es neziedēšu vairs nekad” (“Mājas Viesis”, 2010, 3. decembris).

Veltas Tomas attēls: Gunāra Janaiša foto, pārpublicēts no Viļņa Vietnieka publikācijas “Pieminot Veltu Tomu. Eseja: Šausmāni” (“Diena”, 2012, 30. janvāris).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

* * *

6. IX. 85.2

Dārgā Velta!

Vakar vakarā uzvilku Jūsu dāvāto balto garo kreklu un, pieturēdama aiz malas, aplaidu pāris dejas apļus pa klēti, jo mājas – varbūt zināt? – man jau vairs nav. “Briežu” dzīvojamā ēka nodega 6. un 7. maijā, praktiski, ar visu, ko nu cilvēks, piedevām literāts, sev sarūpējis divos, trijos gadu desmitos mūža nogalei. Sadega, neskaitot to, ko “maitā rūsa un kodes”, gandrīz visa mana bibliotēka gan ar pašas sarakstītajām, gan citu dāvinātajām grāmatām, krietna tiesa no jaunā romāna un, ļaunākais, piezīmēm šim romānam, pēc kurām zaudēto varētu atjaunot... Dziedi vai raudi, jāsāk jauna dzīve! Kāda tā būs – vēl nezinu. Esmu bijusi vulkāna krāterī izverduma laikā... Aizvakar vēl slējās mājas gala siena, mans kādreizējais “galvgalis”. Nākdama ar piena kannu no Daugavas puses, redzēju savu bijušo darba un guļamistabas logu ailēs blāvu gaismu. Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis! Abos logos gaisma! Bet tas, protams, bija tikai klēts atspīds mājas tumšajos acu dobuļos. Pirms apmēram desmit minūtēm šī siena sabruka – strādā ekskavators, ārdīdams nost krāsmatas. Nodegušās vietā valdība nolēmusi uzcelt man jaunu māju. Pagaidām dzīvoju pa daļai “Briežu” klētī, pa daļai (parīt atkal braukšu turp) Dzelzāmurā, Medību Pilī – namā, kas ieslēpies dziļi mežos, kur ir tikai rets cilvēks un ir gandrīz vienīgi brieži, kuiļi, vilki, dzērves, lūši, pūces (dzīvi un izbāzti, ragi un nagi, ilkņi un ādas). Blakus vēl nesen bijusi arī fazānu audzētava. Savdabīga pasaule. Nekur neesmu redzējusi tik lielas tūjas – līdz mājas ceturtajam stāvam. Nekur neesmu redzējusi tādu mežazvēru pēdu sablīvējumu: pēda pie pēdas, pēda pie pēdas – it kā pāri būtu gājis ganāmpulks! Atskaitot gadījumus, kad notiek medības, esmu te Pilskundze ar visu atslēgu “bunti”. Vesels lērums klusuma un vientulības. Brīžam to baudu aizgūtnēm, brīžam nezinu, ko ar to iesākt. No mājām man līdzi ir maza kokerspaniēlu kucīte Lesija, vīkšķis apsviluša papīra, pāris pildspalvu, kritienā no otrā stāva sašķiebusies rakstāmmašīna, dažas ieceres un viena cerība. Vēl ir plīts, krāsns un bērza malka. Visu kopā saliekot, varbūt varēšu kaut ko iesākt, šo to pabeigt, kazi, vismaz kādu stāstiņu sacerēt. Septembrī te notiekot lielie briežu auri, un briežu ir “ka mudž”. Jūnijā šeit bija pat “pieradināta dzeguze” – pie paša atvērta loga. Dzīve tomēr ir skaista! Žēl, ka tā piedevām ir arī samērā īsa, untumaina, neparedzama un reizumis nesaudzīga! Jāsavācas! Tagad man nereti šķiet, ka cilvēka esamības galvenais ieguvums ir prasme baudīt (novērtēt) acumirkli. Es pārāk esmu laidusi tos garām, laidusi garām kā taureņus vai augstprātīgi saminusi kā suņusēnes, cerībā uzcelt kaut ko “loģisku”, “pamatīgu”, “mūžīgu” kaut kur nenoteiktā nākotnē. Nositusi, teiksim, brīnišķīgu vasaras vakaru, gremzdamās par kādu sīku cūcību. Naivi iztēlojusies, ka jebkad spēšu radīt sev (savai jaunradei) maksimāli labvēlīgus apstākļus, kurus neaizēnos nekas. Cēlusi dažādas formas kāršu namiņus! Tagad man ir žēl notriektā laika... Bet tā ir veca pasaka. Visi to esam dzirdējuši. Retais ir mācījies no citu kļūdām. Un ne katram šī mācība turklāt vēl nākusi par labu. Jo – kas gan būtu dzīve bez pārrēķināšanās un riska? Grāmatvedība. Turēšanās pie paragrāfiem un burta. Drebēšana bailēs pārkāpt kādu bausli.

Jādzīvo!

Jūsu Regīna

(kas pēc pases, diemžēl, ir Kindzule, nevis Ezera un kopā ar prieku par Jūsu dāvanām Ogres pastā ikreiz saņem arī indes pilienu. Žēl, ka ar šo dzīves faktu man varbūt ir jāindē arī Jūs... Bet likumi ir likumi, paragrāfi ir paragrāfi, baušļi ir baušļi, kaut arī “Kindzule” šobrīd jūtos mazāk nekā jebkad kā...)

1985. g. 6. septembrī

“Brieži”–Dzelzāmurs

P.S. Reizē nosūtu arī jauno grāmatiņu3.


1 Ezera Regīna. Mazliet patiesības. Nedaudz melu... Rīga: Likteņstāsti, 1997, 54. lpp.

2 Vēstule rokrakstā Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumu nodaļā, LU AB MR 12242, V. Tomas fonds, 31., 5.

3 Regīnas Ezeras stāstu krājums “Princeses fenomens”, Rīga: Liesma, 1985.




Pēdējo reizi labots: 30.10.2020 12:40:02