EN in English

Jāņa Ogas pēcdoktorantūras pētījuma blogs


30.12.2020

1974. gada nogale. “Vēl pusotras stundas. Jāsāk ģērbties. Drīz sanāks viesi. Un es tik labprāt būtu viens.”

Piedāvāju ielūkoties rakstnieku Zigmunda Skujiņa (dz. 1926) un Gunara Janovska (1916–2000) sarakstē (pirmpublicējums) – dažās 1974. un 1975. gada vēstulēs. Izcilo prozistu korespondence aizsākas 1970. gada novembrī ar Janovska vēstuli t.s. Kultūras sakaru komitejas izdotā laikraksta “Svešuma Balss” redakcijai, drīz pārtop divu rakstnieku un domubiedru draudzībā un – par spīti tam, ka sarakste tiek kontrolēta, par spīti politiskām intrigām Latvijā un trimdā – bez pārtraukumiem turpinās trīsdesmit gadu garumā līdz pat Janovska aiziešanai mūžībā. Par korespondenci un draudzību ar Janovski Skujiņš rakstījis esejā “Caurums žogā” (grāmatā “Jātnieks uz lodes” (Rīga: Preses nams, 1996) un Rakstu 1. sējumā “Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem” (Rīga: Mansards, 2005)).

Īss konteksta ieskicējums. 1974. gada 28. jūlijā Janovskis vēsta, ka esot sarakstījis noveli “Sarkanā krāce”1 un vēlētos to publicēt literārajā periodikā Latvijā, retoriski vaicādams un arī pats sev atbildēdams: “Kāpēc es nāku ar šādu priekšlikumu? Pie velna: es taču esmu latviešu rakstnieks.”2 Janovskis arī nosūta Skujiņam pilnvaru honorāra saņemšanai publikācijas gadījumā. Skujiņš, būdams “Karoga” redakcijas kolēģijas loceklis, mēģina panākt stāsta publikāciju, diemžēl iecere neīstenojas. Šajā laikā Janovska kundze Rasma (dzimusi Breikša, 1905–1985) plāno braucienu uz Latviju. 1974. gada decembrī “Karogs” publicējis Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” (Rīga: Liesma, 1975) pirmo turpinājumu, un Skujiņš pēc romāna motīviem raksta scenāriju režisora Oļģerta Dunkera filmai ar tādu pašu nosaukumu (Rīgas kinostudija, 1977). Savukārt Gunars Janovskis raksta īsprozu un romānu “Kaijas kliedz vētru” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1977).

Šīs publikācijas centrā ir Janovska 1974. gada Vecgada vakarā rakstīta vēstule, kas, visticamāk, palikusi nenosūtīta (Latvijas Nacionālajā bibliotēkas krājumā – paldies profesoram Viesturam Zanderam! – glabājas mašīnraksts bez paraksta; Gunars Janovskis vēstules rakstīja bez melnraksta un nemēdza glabāt to norakstus) un kurā Janovskis ļoti skaidri un precīzi definē savas attiecības ar lasītājiem okupētajā Latvijā un rakstnieku vidējās un jaunākās paaudzes uzdevumu – latviešu tautas interešu, tās pastāvēšanas un turpināšanās vārdā nojaukt visus šķēršļus, kas nošķir latviešu literatūru un rakstniekus trimdā no rakstniekiem un lasītājiem okupētajā Latvijā. Vēstulē paustās Janovska domas pilnībā saskan ar Skujiņa sacīto, atklājot debates Rakstnieku savienības 7. kongresā 1976. gada martā: “Kopš pastāv latviešu literatūra, tā vienmēr ir bijusi sadalīta literatūra, pēc otrā pasaules kara literatūra sadalījās ne tikai idejiski, bet arī fiziski. Tagad mūsu literatūrā pilnīgi ieņem savu vietu paaudze, kur visi literāti būtībā kalpo vienam mērķim un vienam uzdevumam.”3

*

Zigmunds Skujiņš – Gunaram Janovskim 1974. gada 16. decembrī4

Labasdienas!

Vispirms sveicieni Rasmas kundzei un pateikšanās par vēstuli. Jūsu informācija, diemžēl, nav sevišķi precīza, nākamvasar, cik man zināms, Dziesmu svētki Rīgā nenotiks. Šāda veida sarīkojumus parasti rīko pa pieciem gadiem reizi, taču šoreiz kārtību izjauca Dziesmu svētku simtgades koncerti. 1975. gadā paredzams Tautas koru festivāls, bet Dziesmu svētki tikai 1980. gadā (kad Gunars brauks uz Olimpiādi!). Festivāla datums gan vēl nav noteikts. Un vispār – kaut kādas lielas kultūras ambrāžas jau notiek katru vasaru. Ar teātriem vasaru sliktāk – bet ko redzēt jau netrūks. Lietai nāktu par labu, ja Jūs laikus atrakstītu, kad tieši ieradīsieties Rīgā (uz populāriem sarīkojumiem biļetes katru reizi jāpērk iepriekš, to vienmēr trūkst). Lūdzu, neesiet lepna! Katram gadījumam atcerieties, ka mana atrašanās vieta jebkurā laikā (vasarā varu ganīties arī ārpus Rīgas) sameklējama caur Rakstnieku savienības sekretariātu, kas atrodas Rīgā, Kr. Barona ielā Nr. 12, bijušajā Benjamiņu namā. Nu tad – lai Jaunajā gadā mēs satiktos Rīgā!

Tev, Gunar, publicēšanās lietā neko īpaši skaidru vēl nevaru pavēstīt. Jautājums, kā saka, tiek studēts, apskatīts un izsvērts. Pilnvaru papīrs stāv manā lādē, un par to Tava niķīgā sirds var būt pilnīgi mierīga. Gadījums, kā jau rakstīju, ir bez precedenta un viedokļi ir stipri dažādi.

Gada beigu gals paskrien karstā steigā. Mēnesis, kuru noslinkoju pa Ķemeriem, tagad liek sevi manīt (scenārija termiņš 15. janvāris!). Reimatisma, par laimi, man vēl nav, tikai drusku pastīvi kauli. Ārsti saka: augot kaut kādi ragi. Es tikai nesaprotu, kāpēc tik tuvu zemgalam. Svarā gan pieņēmos tikai 2 kg, jo katru rītu 1 km skrēju pa mežu, pusstundu peldēju baseinā un pēcpusdienā pa jūras malu kātoju 6–7 km. Tā redzi, vecais zēn, ar to miesas būdu jānocīnās...

Laikam šī vēstule būs šogad pēdējā. Atkal viens gadiņš apmainīts pret dažām rindiņām biogrāfijā. Brīnumainā kārtā visu 1974. gadu esmu nodzīvojis tikai pa Latviju. Un, atklāti sakot, dvēsele nav pat kārojusi nekur apkārt dauzīties. Tie lielākie brīnumi jau nekur tālu nav jāmeklē.

Spiežu roku, Jaunajā gadā vēlu Tev veselību, svaigas domas un labu garastāvokli. Gan jau tad viss pārējais nāks pats no sevis.

Sirsnīgi sveicieni un vislabākie novēlējumi arī Rasmas kundzei.

Jūsu Zigmunds

*

Gunars Janovskis – Zigmundam Skujiņam 1974. g. 31. decembrī5

Moins, vecais!

Vēl palikušas divas stundas, tad sāksies Jaunais gads. Lai ari Tev tas nes asu prātu, mundru spalvu, attapīgu valodu un veselību, veselību! Tāpat Tavējiem. – Kur, ellē, Tu uzzināji, kā jūtas tas, kam nakti pamostoties trako sirds? Ko Tu zini par dūrējiem mugurā? – Vispār, kopš (nupat beidzu) esmu izlasījis Tavu pirmo Karog-normu, Tu man esi itkā cits cilvēks. – Kāds? – Nu, to es Tev labāk neteikšu. Man netīk glaimus ne teikt, ne dzirdēt.

Šoreiz par divām lietām.

1.

Tā mana novelīte. Zini vecu patiesību? Ir lietas, kuras kārtojas pašas. Viens ir skaidrs. Ir Tavā, ir manā pagastā par un pret attiecība ir 1:3. Šajā pusē mani zākās. Ari Tavā pusē tiek gudrots: kāpēc? Kas aiz tā slēpjas? Vai tiešām tāpat vien, kā saka – uz vecas draudzības pamata? – Redzi, Zigmund: turpat 30 gadus ir stāvējusi sēta, valnis. Vienā dienā to nenojaukt. Tas nav vienas paaudzes darbs. Galvenais: tas laikam nav tās pašas paaudzes darbs. 30 gados ir daudzkas runāts, dziedāts un rakstīts. Un domāts. Un cerēts. Un lādēts. Un nožēlots. To visu nevar pārvērst par nebijušu. Tu un es? Mēs beidzot laikam saprotamies un saprotam. Bet tas, ko mēs iz- un saprotam, vēl nav domāts plašās publikas patēriņam. Vienai paaudzei ir jāaiziet. Lai runā jaunie. Vecai laivai neder šūt jaunas buras. – Protams, ka man bija savs nolūks. Vispirms, parādīt mūsu jaunajai paaudzei, ka viņu apciemojumi Latvijā nav ne grēks, ne pārkāpums, ja jau pat es – vecs, apsūnojis piemineklis – vēlos savu darbu redzēt iespiestu savā īstajā valodā. – Protams, ka es gribētu, lai mana tauta kautko zinātu par mani. Nav viegli – redzēt nākam mūža vakaru un apzināties, ka septiņpadsmit grāmatās es esmu runājis tikai mazai trimdas saimei. – Bet es taču pats šo trimdu izvēlējos. Kādas man tiesības žēloties? – Kā redzu, tad tu šo lietu esi iekustinājis. Ļauj tai ripot. Vai apstāties. Neesi Turlavs6.

2.

Cik maza gan ir pasaule! Kā cilvēki allaž tiekas! Un kauču tikai grāmatās. Es labi pazinu Tavu tēloto solisti7. Vēl no tiem laikiem, kad viņa dzīvoja Skolas ielā un kad bija dzīva viņas meita Guna8. Baiba9 nu būs izaugusi liela dāma. Tai dienā, kad es atstāju Rīgu, mēs tikāmies Ziedoņa dārzā – nē! Strēlnieku dārzā. Un izmijām dažus nozīmīgus vārdus. Diez, vai viņa vēl manis atceras? Ar Gunu mēs bijām skolas biedri un labi draugi. – Un tad es zinu māju, kur dzīvo Turlavs. Tur Uldis10 ir vairākkārt bijis ciemos. Es tomēr neteikšu, ka mēs ar Uldi būtu draugi. – Kopā ar Turlavu es staigāju gan pa veco, gan pa jauno Rīgu. No Tavām lapām plūst savāda gaisma.

Vēl pusotras stundas. Jāsāk ģērbties. Drīz sanāks viesi.

Un es tik labprāt būtu viens.

Nu tad sveiks Jaunā gadā!

*

Zigmunds Skujiņš – Gunaram Janovskim Rīgā, 1975. gada 20. janvārī11

Labasdienas!

Skaties un brīnies – viens mēnesis no jaunā gada jau nodzīvots. 15. janvārī nodevu kinostudijai scenāriju. Pēc tam vēl dažādi sīkdarbi (priekšvārdi, pakaļvārdi) un re nu! To visu stāstu, lai kaut daļēji attaisnotu savu ilgo klusēšanu. Paldies par apsveikumiem. Sirsnība jau ir kā īlens, tā lien cauri visbiezākajiem ietinamajiem papīriem. Paldies Rasmai no Valdas12. Un paldies Tev pašam. Nezinu, kā Tu dabū gatavu, bet kaklasaites Tu allaž pietēmē maniem ancukiem pilnīgi nekļūdīgi. Tāpat žurnāli pienāk. Pēdējā laikā esmu saņēmis trīs: vācu “Madame”, “Vogue” (oktobri) un “Homes” (novembri).

Diemžēl no jūsu puses atklīst arī diezgan nepatīkamas ziņas par inflācijām, lejupslīdēm un citādām vainām. Inga13, kas žurnālus vairāk pēta, saka, ka tie kļūstot dārgāki. Gribas ticēt, ka Tu savu maku pārāk neģērē.

Ar Tavu atsūtīto stāstu pagaidām viss bez pārmaiņām. Kā Tu pats sapratīsi, šis nav tikai literatūras jautājums.14

Vai Tu man savu dzejoļu pusgraudu15 sūtīt netaisies? Labprāt palasītos. Kur Tevī pēkšņi (bet varbūt ne tik pēkšņi) radies tāds poēzijas lādiņš?

Laiks skrien bezdievīgi, un mēs priecājamies, ka tas tuvina Rasmas kundzes vizīti Rīgā. Vai šajā sakarībā nav vēl kādi jautājumi?

Šoreiz beigšu. Palieku pārliecībā, ka Tu lasi manu romānu un domas16 ap Tavu galvu jau tā griežas kā džinkstošas mušas.

Sveicieni Rasmas kundzei.

Tavs Zigmunds

*

Gunars Janovskis – Zigmundam Skujiņam 1975. gada 31. janvārī17

Sveiks, Zigmund!

Tā jā, vecais draugs. Laiki mainās. Britu lauva ir vairs tikai tāds štopēts lācītis, kuram liekas, ka viņš vēl spēj itin brangi rūkt... Inflācija? Tu to sauc par lejupslīdi. Tā nav pati slimība, tikai tās simptoms – piedod: pazīme. Slimība ir demokratijas nespēja – ar demokratiskiem līdzekļiem apturēt demokratiju grāvējus spēkus. Senā mācība, ka jebkuru situāciju var saglābt veiksmīgs karš, vairs neder. Nu ir laiks atcerēties otro aksiomu: ka jebkuru iekārtu sagrauj trūkums un bads. Vēl jau mēs tik tālu neesam, bet kam acis ir redzēt, tas redz. Demokratiju grāvēji spēki ir stiprāki par demokratiju glābējiem spēkiem. Tas ir fakts. Parlamentam vairs nav varas. Ari strādnieku valdībai nav varas pār strādniekiem, sevišķi jau nu ne pār arodbiedrībām, kuru vadība ir komūnistu rokās. Vai nav smieklīgi?

Pašreizējā grūtajā situācijā parlaments spriedīs par 17 jaunām satiksmes zīmēm, resp. jauniem satiksmes noteikumiem: kur tev ir jābrauc lēni un kur tev ir jāpietur. Ak Kungu Kungs... Agrāk vēl varēja apelēt pie patriotisma jūtām (kā Lielā Tēvijas karā), bet tādu te vairs nav. Patriotisms ir tikām zākāts (sevišķi universitātēs), nu to ir veltīgi meklēt. Jā, skotiem ir skotu patriotisms, velšiem velšu, īriem īru, bet angļiem vairs nav, jo pašu angļu vairs nav. Vēl ir palikusi valoda, vēsture un tradicijas, bet pašas tautas vairs nav. Vēl ap 1920. gadu bija. Nu vairs nav. Koptautu (Commonwealth) idejas labā aizmirsa anglisko un izgudroja kautko jaunu – britus. Bet tā nav tauta. Un pati ideja izputēja kopā ar impērijas sabrukumu. Kas tad nu ir palicis? (..)

Bet taisnība ir: iet sūdīgi. Un pašreiz ir tikai sākums. Vēl jau nu tik traki nav, ka es Tev nespētu nopirkt žurnāliņus. Tikai savādi: daži liekas būt paklīduši. Esmu Tev izsūtījis visus Vogue (atskaitot janvāra numuru, kas man “pagāja gar degunu”), visus Home un vēl šo to. Ari savu pusgrāmatu.

Zini: es lasu un priecājos. Tev ir ķēriens. Un Tev pasaule nav radīta 13. oktobrī18. Lasu ari Belu19. Tas itkā karājas gaisā. Jā, ari Bels ir labs. Un tieši viņa labums kaitina. Viņš ir kā tāllēcējs, kas regulāri sasniedz 6-metru līniju. Bet Tu katrā teikumā aizlido 7.50. Un Tu raksti par Vidus ielu! Turpat jau ir ari Veru iela un pagraba dzīvoklis, kurā tupēja mans Džonis Vilciņš20. Un turpat netālu ir vecā naktssarga tēls.

Kas tad vēl? Jā, sieva šovasar netiek. Viens pats atvaļinājums, un tas jāpavada “bādēs”, dakterējot sirdi. Bet 76. gada vasarā gan. Ja vien mēs angļu mārciņu tai laikā nelīmēsim tapešu vietā gar sienām...

Sveicieni Tev un Tavējiem,

Tavs Gunars

*

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

Zigmunda Skujiņa un Gunara Janovska sarakste pilnā apjomā tiks publicēta 2021. gadā grāmatā “Caurums žogā. Zigmunda Skujiņa un Gunara Janovska sarakste 1970–2000” (sakārtojuši un komentējuši Inga Skujiņa un Jānis Oga, apgāds “Zelta grauds”).


1 Publicēta Gunara Janovska īsprozas krājumā “Ieklausies naktī” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1975), Latvijā žurnālā “Atpūta” (1994, nr. 8–10) un Kopotu rakstu 11. sējumā (Rīga: Elpa, 2004).

2 Vēstules oriģināls rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.

3 Tabūns, B. (sast.) Kritikas gadagrāmata IV. Rīga: Liesma, 1976, 62. lpp.

4 Noraksts mašīnrakstā Rakstniecības un mūzikas muzejā (RTMM 562639); melnraksts mašīnrakstā ar labojumiem rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.

5 Mašīnraksts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā (RXA 440).

6 Zigmunda Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” galvenais varonis.

7 Zigmunda Skujiņa romāna “Vīrietis labākajos gados” varone Vilde-Mežniece, kuras prototips ir operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele (1893–1981).

8 Guna Junkerena (1916–1943), Mildas Brehmanes-Štengeles meita, mirusi dzemdībās.

9 Baiba Junkerena (1943), Mildas Brehmanes-Štengeles mazmeita, kuru uzaudzināja operdziedātāja.

10 Uldis Ģērmanis (1915–1997), vēsturnieks un rakstnieks, Mildas Brehmanes-Štengeles māsas dēls.

11 Noraksts mašīnrakstā Rakstniecības un mūzikas muzejā (RTMM 562640); melnraksts mašīnrakstā ar labojumiem rokrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.

12 Zigmunda Skujiņa sieva Valda Skujiņa (1929–2001).

13 Zigmunda Skujiņa meita Inga Skujiņa (dz. 1952), tekstilmāksliniece, tolaik Mākslas akadēmijas studente.

14 Melnrakstā teikumam turpinājums: “.. tā ir politika.”, tas nosvītrots.

15 Indras Gubiņas (1927–2017) un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums “Paskaties kļavā” (Bruklina: Grāmatu draugs, 1974).

15 Melnrakstā: “manas domas”.

17 Oriģināls mašīnrakstā Zigmunda Skujiņa arhīvā.

18 1944. gada 13. oktobrī, vācu armijai atkāpjoties, Rīgā ienāca padomju armija.

19 Alberts Bels (dz. 1938), rakstnieks.

20 Tēls Gunara Janovska romānā “Uz neatgriešanos”.


30.10.2020

1968. gads. Ēvalds Vilks lūdz LKP CK saukt pie atbildības Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieku b. Agafonovu par kritikas apspiešanu

Ēvalda Vilka (1923–1976) stāsts “Divpadsmit kilometri”, kas sarakstīts 1962. gadā, publicēts žurnāla “Karogs” 1963. gada 3. numurā un turpinājumos arī ASV laikrakstā “Laiks” (18.05.1963.–31.07.1963.), pētīts samērā plaši. Par stāsta publicēšanas vēsturi, manuskriptu variantiem, recepciju rakstījuši Harijs Hiršs1, Raimonds Briedis2 un Zanda Gūtmane3.

Stāsts, kurā pirmoreiz pēckara literatūrā tēloti padomju nomenklatūras darbinieki un kurā autors centies izprast personības kulta rašanās apstākļus un sekas, saņem Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu, taču raisa plašas debates. Padomju vara nepieļauj stāsta publikāciju Ēvalda Vilka darbu izlasē “Stāsti” (1963), un pirmoreiz stāsts grāmatas formātā publicēts vien krājumā “Mežonis” (1968), taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.4

Līdz šim plašāk nav analizēts fakts, ka apdraudēta bijusi arī stāsta publikācija minētajā 1968. gada krājumā “Mežonis”. Grāmatas pasīte liecina, ka manuskripts nodots salikšanai 1968. gada 15. janvārī, savukārt iespiešanai grāmata parakstīta vien 1968. gada 1. oktobrī – neliela apjoma grāmatai tik ilgs sagatavošanas laiks, visticamāk, liecina par kavēkļiem teksta salikuma izveides gaitā. Lai arī kā izdošanas gads norādīts 1968., grāmata faktiski iznākusi tikai 1969. gada sākumā, ko pierāda arī grāmatas reklāmai veltīts raksts biļetena “Jaunās Grāmatas” 1969. gada 1. numurā.5

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas Ēvalda Vilka rokraksts6 – 1968. gadā rakstīta sūdzība Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai par Latvijas PSR Galveno literatūras pārvaldi, faktiski – vēstules fragments bez beigu daļas. Ēvalds Vilks bija PSKP biedrs kopš 1949. gada jūnija un vairākkārt arī ievēlēts Latvijas Padomju rakstnieku savienības (RS) partijas pirmorganizācijas birojā.

Piedāvāju dokumenta pirmpublikāciju.

“Latvijas KP Centrālajai komitejai
Sūdzība
par Galveno literatūras pārvaldi

Drīzumā izdevniecība “Liesma” bija paredzējusi laist klajā manu stāstu krājumu, kurā bija ietilpināts arī stāsts “Divpadsmit kilometri”. Neapstāšos pie šī stāsta vēstures sīkāk, jo tā visiem zināma, atgādināšu tikai to, ka “Divpadsmit kilometrus” jau vienreiz izņēma no manas grāmatas, kas iznāca 1963. gadā.

Tagad tas notiek otrreiz.

Piecu gadu starplaiks ir pietiekami ilgs, lai stāstu izvērtētu mierīgi un ar vēsu prātu. Par “Divpadsmit kilometriem” runāts Rakstnieku savienības prozas sekcijā, tas apspriests Rakstnieku savienības valdes sēdē, stāsts iztirzāts nupat notikušajā Baltijas republiku prozaiķu sanāksmē ar Maskavas un Ļeņingradas kritiķu piedalīšanos, kur tas guva pozitīvu novērtējumu. No savas puses varu piebilst tikai to: stāsts uzrakstīts pilnīgi un visnotaļ no partejiskuma un komunistiskā idejiskuma pozīcijām. Stāstā ar daiļliteratūras specifiskiem paņēmieniem esmu nosodījis tikai un vienīgi tās parādības, kas jau neskaitāmas reizes nosodītas partijas kongresu lēmumos un citos partijas dzīves pamatdokumentos, parādības, kuras nosoda katru dienu partijas prese savos ievadrakstos.

Jā, kāpēc tad Galvenā literatūras pārvalde izņem stāstu no jau saliktas grāmatas? Te mehānika ir satriecoši vienkārša.

Tāpēc, ka stāstā notēlotais negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, kaut arī viņa amats pat nav vārdā minēts!

Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir sētnieks vai pirtnieks, tad šis darbs ir idejisks.

Tātad: ja daiļliteratūras sacerējumā negatīvais tēls ir kaut kāds priekšnieks, tad šis darbs nav idejisks, bet jau kaitīgs.

Es uzskatu, ka ar šādu savu rīcību Galvenā literatūras pārvalde un tās priekšnieks b. Agafonovs7 revidē PSKP statūtus, kur, runājot par partijas biedru tiesībām un pienākumiem, melns uz balta rakstīts: (citāts) [tā tekstā – J.O.]

Galvenā literatūras pārvalde uzskata, ka to rakstnieks literārā darbā nedrīkst darīt.

Es lūdzu CK izskatīt manu sūdzību un saukt b. Agafonovu pie partijas atbildības par kritikas apspiešanu. Tāpat lūdzu, lai b. Agafonovs no savas kabatas sedz visus izdevumus, kas izdevniecībai “Liesma” radušies sakarā ar stāsta “Divpadsmit kilometri” izņemšanu no grāmatas.

Pie viena gribu pievērst CK uzmanību šādam jautājumam.

Vietējā ierēdniecība, kas pa savai modei izvērš cīņu pret buržuāziskā nacionālisma izpaudumiem daiļliteratūrā, putro jautājumus, kurus marksisms-ļeņinisms noskaidrojis jau sen. Šī ierēdniecība neprot noteikt robežu, kur beidzas patriotisms un sākas nacionālisms, kur beidzas internacionālisms un sākas kosmopolītisms. Šajos jautājumos tā vadās no konjunktūras apsvērumiem, ošņājot gaisu un cenšoties izdibināt, no kuras puses šodien vai rīt pūtīs vējš, lai varētu laikus asti pašaut vajadzīgajā virzienā.

Šai sakarībā lūdzu šīs vēstules lasītājus izdarīt nelielu eksperimentu: ņemiet kādu laba krievu padomju dzejnieka patriotisku dzejoli (tādu ir nepārskatāms daudzums) un izdariet mazu operāciju. Kur ir vārds “Krievija”, ielieciet vārdu “Latvija”, kur ir vārdi “krievu tauta”, ielieciet vārdus “latviešu tauta”, kur ir vārds “krievs”, ielieciet vārdu “latvietis”.

Un notiks brīnumi!

Kad šo mazo eksperimentu paveiksiet, Jūs būsit pārsteigti, jo Jūsu priekšā būs... latviešu buržuā-“ (Tālākā teksta trūkst.)

Nav zināms, vai šī sūdzība tiešām nosūtīta un izskatīta, taču, kā minēts iepriekš, grāmatā “Mežonis” stāsts “Divpadsmit kilometri” tomēr iekļauts, taču ar būtiskām atšķirībām no pirmpublikācijas teksta.8 RS partijas pirmorganizācijas un tās biroja sanāksmēs stāsta publikācijas izskatīšana oficiālā dienaskārtībā nav tikusi iekļauta, taču, iespējams, situācija iztirzāta kuluāros.

Piemēram, RS partijas pirmorganizācijas 1968. gada 14. jūnija sapulcē apspriesta situācija, ka žurnāla “Karogs” un izdevniecības “Liesma” rīcībā ir nepublicēti darbi, kurus, kā izrādās, lielākā daļa partijas biedru nemaz nav lasījusi; to vidū arī Ēvalda Vilka garais stāsts “Recidīvists” (sarakstīts 1966. gadā), kas Ē. Vilka dzīves laikā tā arī netiks publicēts. Sapulces protokolā lasāms, ka literāts, partijas biedrs Jūlijs Ķipers aizrādījis, “ka šī nav pirmā reize, kad sapulcēs tiek runāts par kļūdām un neveiksmēm atsevišķos vēl nepublicētos darbos, tikai, diemžēl, lielākā daļa komunistu nav tos lasījuši un tāpēc nevar dot tiem savu principiālu novērtējumu. Mēs nepieļausim, saka J. Ķipers, ka mūsu literatūrā ievazā svešus uzskatus, bet mēs nevaram pret tiem arī pamatoti un principiāli cīnīties, ja zinām šo darbu saturu tikai pēc nepilnīgiem un dažkārt pat pretrunīgiem atstāstījumiem. Dažkārt no biedru valodām gan zinām, ka tāds vai citāds manuskripts bijis viena vai otra biedra rokās. Te vajadzētu nodibināt kaut kādu kārtību. Piemēram, es nesaprotu, kādu iemeslu pēc atkal sāk cirkulēt dažādas baumas sakarā ar Ē. Vilka stāstu “12 kilometri”. Komunisti apzinās savu pienākumu sabiedrības priekšā, saka b. Ķipers, viņi nepieļaus antimarksistisku tendenču ieviešanos mūsu literatūrā, kas aicināta sekmēt sociālistiskās sabiedrības attīstību”.9

Uz RS partijas organizācijas lomu 1968. gadā Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri” publicēšanas jautājumā atmiņās norāda arī dramaturgs Gunārs Priede: “RS partijas sapulce .. pieprasīja izdot kā Ēvalda Vilka stāstu “Divpadsmit kilometri”, tā manu izdevniecībā apturēto izlasi.”10

Savas domas patriotisma un nacionālisma jautājumos Ēvalds Vilks nav slēpis un, piemēram, paudis arī Vizmas Belševicas dzejoļa “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” un krājuma “Gadu gredzeni” (1969) apspriešanā RS partijas pirmorganizācijas biroja sēdē 1969. gada 7. oktobrī.: “Dažkārt dzejoļu publicēšanu un uztveri nosaka kādi konjunktūras apstākļi. Ne vienmēr vaina ir autorā. Par buržuāzisko nacionālismu mēs runājam vietā un arī nevietā. Jābūt uzmanīgiem. Salīdziniet mūsu dzeju par savas tautas lepnumu ar krievu dzeju par šo pašu motīvu, un jums principiālas atšķirības neliksies. Nevajag uzreiz “kārt pie lielā zvana”.”11

Atrastais dokuments, kurš tagad nodots atklātībai, ir būtiska liecība gan Ēvalda Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri”, gan visas viņa daiļrades un personības kontekstā un ir unikāls pierādījums latviešu rakstnieka rīcībai un sava darba aizstāvībai padomju okupācijas apstākļos. It kā naivi izliekoties neko nezinām par varas mehānismiem, aukstasinīgi nebaidoties no represijām un izmantojot atļautās “demokrātiskās” metodes, ko nodrošina partijas biedra stāžs, apelējot pie partijas biedra tiesībām un pienākumiem un partijas statūtiem, Ēvalds Vilks ar savu rīcību stagnācijas perioda sākumposmā ir spējis mainīt represīvas varas struktūras – Latvijas PSR Galvenās literatūras pārvaldes – lēmumu un panākt sava darba publicēšanu, lai arī paša autora labotā variantā, tādējādi apliecinot, cik svarīga rakstniekam ir viņa darba publikācija grāmatas formātā. Turklāt Ēvalds Vilks, vēršoties pie partijas Centrālās komitejas, vēstules otrajā daļā savu individuālo gadījumu izmanto plašāka konteksta iezīmēšanai – analizē un salīdzina patriotisma izpausmes krievu un latviešu autoru jaunākajā dzejā, pārmet izdabāšanu konjunktūrai un aicina uz pārmaiņām literārās periodikas un izdevniecības redakciju darbā.

Attēlā: Ēvalds Vilks laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā 1968. gadā. Gunāra Janaiša foto.

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.


1 Skat. Hiršs, H. Komentāri // Vilks, Ē., Kopoti raksti 5 sējumos. 2. sēj. Rīga: Liesma, 1982.

2 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.

3 Skat.: Gūtmane, Z. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Rīga: LU LFMI, 2019; Gūtmane, Z. “Divpadsmit kilometri”. Nacionālā enciklopēdija, 08.10.2020. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/62686 [Skatīts 29.10.2020.]

4 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā.

5 Gudriķe, B. Ēvalda Vilka stāsti. Jaunās Grāmatas, 1969, Nr. 1.

6 RTMM 658117, H. Hirša fonds.

7 Valentīns Agafonovs (1926–1981) – Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieks no 1961. līdz 1971. gadam, pēc tam bija LKP Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs.

8 Skat. Briedis, R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.

9 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 16. l., 84. lp.

10 Luginska, R.; Viese, S. (sast.). Grāmatas aizkulises. Apceres, dokumenti, intervijas, atmiņas. R.: SolVita, 2002, 109. lpp.

11 LNA LVA PA-7263. f., 1. apr., 18. l., 85., 86. lp.


30.06.2020

“Šī apziņa .. ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.”

Piedāvāju ielūkoties rakstnieka Gunara Janovska (1916–2000) vēstulēs, kas adresētas rakstniecei Indrai Gubiņai (1927–2017), – pārdomās par viņa romāna “Sōla” (1963) un citu trimdas grāmatu nokļūšanu aiz dzelzs priekškara okupētajā Latvijā.

Gunars Janovskis pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Anglijā, ir viens no nozīmīgākajiem un populārākajiem 20. gadsimta latviešu prozistiem, vairāk nekā 20 romānu autors.

Lai arī padomju okupācijas laikā Janovskis neatsaucās aicinājumiem apciemot Latviju (“Es nevaru un nedrīkstu braukt. Tad manam mūžam zustu katra jēga,” Janovskis raksta vēstulē Indrai Gubiņai 1975. gada 10. aprīlī 1), viņš sarakstījās ar Zigmundu Skujiņu, tulkotāju Ievu Lasi, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komitejas darbinieku Jāni Aneraudu, apmainījās grāmatu un skaņuplašu sūtījumiem, būdams pārliecināts, ka reiz viņa darbus lasīs ne tikai trimdā, bet arī Latvijā.

* * *

1965. gada 16. decembrī: “Diez, kāds ir Jūsu otrās Karalienes2 liktenis. Tās, ko aizsūtīju uz Latviju. Adresāts to saņēmis nav un raksta, lai velti netērējos: cenzūra latviešu grāmatas neielaiž. Nelīdzēja pat tas, ka es grāmatu nosūtīju LPSR Rakstnieku Apvienībai, kuras biedre ir mana paziņa – franču autoru tulkotāja.”3

1966. gada 9. jūlijā: “Ak, un jūs taisāties uz Latviju braukt? Brauciet. Un atvediet atpakaļ kādu no manām atmiņām. Es jau ari brauktu. Ja vien mani tur negaidītu karātavas. Mana sieva taisās braukt. Bet nevar sadūšoties. Bail. Zināmā mērā varbūt manis dēļ. Viņai tur vēl dzīvo 90 gadus vecs tēvs.

Grāmatu dot līdzi ir liels risks. Pašam vedējam. Ne jau citiem. Latvijā neviens nedrīkst zināt, ka trimdā ir ari rakstniecība.Es Jūsu grāmatu nosūtīju pa tik drošu ceļu. Tā nekad nav pienākusi. Bet adresātam ar visu to ir bijušas stingras nepatiksmes.”4

1969. gada 26. novembrī: “Vai es drīkstētu vēlēties? Vēlēt? Lai Tu izlasi turpmāko un mazliet padomā. (..)

Un izraksts no mazas atklātnes, ko nupat saņēmu no Rīgas: “…Vienu vakaru pie manis ciemojās Tavs tuvs paziņa – Juhans R.5 Par iespaidiem rakstīšu sīkāk vēstulē, kad būs vairāk laika. Bet vienu varu teikt – droši – man viņš patika. Mēs sapratāmies…”

(..) Šī apziņa, ka vismaz viena grāmata (Sōla) ir nonākusi Latvijā, ka tā iet no rokas rokā, ka ļaudis to slepeni lasa un ar bailīgu sirdi nodod tālāk, tā ir simtkārt atsvērusi visas manas trimdas nedienas un grūtumus.

Vai Tu saproti, ko es gribu teikt? Un Tev vēlēt?”6

1975. gada 30. aprīlī: “Jā, vienu mūsu “kļavu”7 esmu nosūtījis sakarniekiem8. Ir jau pat atnākusi atbilde. Esot labi – zināt, kāds dažos jautājumos ir mans viedoklis (Kolchoznieka bēres). Un nu es Tevi kautko ļoti gribētu lūgt. Neved līdz nevienu savu grāmatu, un nedod ari Norai9 vest. Ja jau būtu tik vien, ka viņi Tev grāmatu atņemtu. Bet “viņi” Tevi var iepiņķēt gluži neiedomājamās nepatiksmēs. Ir jau te nesen noticis. Tev liks izģērbties līdz ādai. Tavās mantās atradīs “neievedamas lietas”, Tu nokavēsi lidmašīnas, tev sekos un Tevi traucēs. Indra, klausi un nemēģini. Grāmata un Kristus vēsts ir šīs iekārtas vislielākie ienaidnieki. Un atceries: komūnisma mācībai ir divas pamattezes: kā tikt pie varas un 2) kā šo varu noturēt. Grāmata viņu acīs ir bīstamāka par noziedznieku. Pēdējo var nošaut. Grāmata dzīvo tālāk un iet ar savu vēsti no rokas rokā un atstāj ļaužu prātos svešu domu, kas ari nedrīkst notikt. Klausi mani, nedari to…”10

1975. gada 1. maijā: “Tev tagad pilna galva citu domu. Un tikai šo citu domu dēļ es Tev rakstu vēlreiz un Tevi lūdzu vēlreiz: neņem līdz savas grāmatas! Tev tur – mājiniekiem – nekas nav jāpierāda. Un dzirdējuši viņi būs tikt un tā. Tev, protams, var laimēties. Bet pašreiz ari Saigonas notikumi nebūs palikuši gluži bez iespaida. Robežas vīrs var gadīties sevišķi laipns, bet tikpat labi tas var būt sevišķi riebīgs. Ļaunākā gadījumā Tevi var uz kādām dieniņām ietupināt un tad aiztrenkt atpakaļ. Klausi nu šoreiz.”11

* * *

1968. gada 13. martā Indra Gubiņa vēstulē Gunaram Janovskim raksta: “Viena viešņa no Latvijas nupat aizveda uz Rīgu manu Par sapņiem nemaksā12 un Rītdienu13. Karalieni ieveda jau agrāk. Es jau nezinu, kur viņas paliek, bet kādam tad tur viņas ir, un kādi tās lasa.

NAK [Latvijas Nacionālā apvienība Kanādā] nolēmuši, ka nekādi kulturāli sakari ar Latviju nav uzturāmi, ja mēs nevaram iesūtīt mūsu grāmatas tur, tad mēs negribam lasīt arī viņu izdotās grāmatas. Ķēmi! Es gribu zināt, ko un kā latvieši tagad raksta. Vai Tu esi redzējis tur izdoto Dzejas dienu, 1967. Kas par atklātu izsmieklu krieviem un līdējiem! Taisni gribas uzgavilēt viņu dūšai protestēt kaut vai dzejā un mākslā – visi tie tautiskie motīvi (vietā un nevietā), vai arī tā nav sava veida latviskuma demonstrēšana, un lai mēs te teiktu, ka negribam zināt, ko viņi dara. Vai Tu vari to pieņemt, vai Tev ir vienalga kā viņi dzejo, par ko? Man nav. Tā ir mana tauta, kas cīnās par sevi, par savu pastāvēšanu, savu mākslu. Mēs – nu jā, Tu pats zini, kā ar mums.”14

* * *

Gunara Janovska minētā sūtījumu adresāte, “paziņa – franču autoru tulkotāja”, kas rakstījusi atklātni, ir Ieva Lase (1916–2002). Vācu okupācijas laikā viņa bija iesaistījusies nacionālās pretestības kustībā, tāpēc 1942. gadā apcietināta un 1942.–1943. gadā ieslodzīta Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kara strādājusi Latvijas Valsts universitātē un Teātra institūtā. 1951. gadā par dalību t.s. franču grupā apcietināta un notiesāta uz 25 gadiem stingrā režīma nometnē, sodu izcietusi Intā, Komi APSR; 1956. gadā atbrīvota, noņemot sodāmību. Docējusi Latvijas Valsts konservatorijā, 1968.–1973. gadā (ar pārtraukumiem) strādājusi par franču valodas skolotāju. 1993. gadā apbalvota ar Francijas Ordeni mākslā un literatūrā. Aktrises Rutas Birgeres (1924–2019) māsa.

Būtiski uzsvērt, ka, pretēji informācijai, kas ir Janovska rīcībā, Ieva Lase savas biogrāfijas dēļ nebija un nevarēja būt Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedre, taču acīmredzot neoficiāli darbojās tās Tulkotāju sekcijā. Ieva Lase par Latvijas Rakstnieku savienības biedri uzņemta tikai 1992. gadā.

Ieva Lase un Gunars Janovskis neilgu laiku 20. gadsimta 30. gados bijuši kolēģi Latvijas Vērtspapīru spiestuvē. Sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” 2000. gada 17. novembrī Ieva Lase atceras: “Nekad man nav bijis ne naudas, ne mantas, bet vienmēr man līdzās un apkārt bijuši brīnišķīgi, gudri un ļoti labi cilvēki. (..) Okupācijas laikā Gunārs bija nokļuvis Anglijā, un ilgus gadus par viņu neko nezināju, līdz kādreiz, slepus klausīdamās pa radio “Amerikas balsi”, dzirdēju ziņu par viņa līdzdalību kādā latviešu rakstnieku sarīkojumā. Sākās neregulāra sarakste. Gunārs stingri palika pie tā, ka uz Latviju viņš brauks tikai tad, kad dzimtene atkal būs brīva. Tā arī notika. Bet vēl pirms tam man laimējās uz vienu nakti dabūt izlasīt viņa romānu “Sōla”. Un es domāju – ja arī Gunārs Janovskis neko citu nebūtu sarakstījis, ar šo vienu darbu viņš būtu nopelnījis goda vietu latviešu literatūrā.”

Savukārt ar rakstnieci Indru Gubiņu, kura pēc kara dzīvoja Anglijā un no 1952. gada – Kanādā, Gunars Janovskis sarakstījies kopš 1964. gada, kad Indra Gubiņa vienu gadu vadīja “Daugavas Vanagu Mēnešraksta” literāro pielikumu, līdz pat Gunara Janovska aiziešanai mūžībā 2000. gadā. Sarakste glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei.

Gunara Janovska attēls: nezināma autora foto no Jāņa Ogas personīgā arhīva.

Indras Gubiņas attēls: nezināma autora foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Ievas Lases attēls: Anitas Tukišas foto no grāmatas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.


1 Vēstule Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas rokrakstu krājumā, LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/8.

2 Indras Gubiņas romāns “Gandrīz karaliene” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1965).

3 LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/14.

4 LU AB MR 11670, Indras Gubiņas fonds, 11/25.

5 Gunara Janovska romāna “Sōla” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963) varonis – igaunis Juhans Raudseps.

6 LU AB MR 11671, Indras Gubiņas fonds, 12/36.

7 Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums “Paskaties kļavā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974).

8 Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb t.s. Kultūras sakaru komiteja.

9 Indras Gubiņas meita.

10 LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/9.

11 LU AB MR 11674, Indras Gubiņas fonds, 15/10.

12 Indras Gubiņas īsprozas krājums “Par sapņiem nemaksā” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963).

13 Indras Gubiņas īsprozas krājums “Rītdiena neskaitās” (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1967).

14 LU AB MR 11664, Indras Gubiņas fonds, 5/3.


30.03.2020

“Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis”

Regīnas Ezeras 90 gadu jubilejas gadā, atgādinot par decembrī ieplānoto starptautisko zinātnisko konferenci “Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra”, piedāvāju pirmpublicējumu – Regīnas Ezeras (1930–2002) 1985. gada 6. septembra vēstuli dzejniecei Veltai Tomai (1912–1999) Kanādā. Vēstule rakstīta tieši četrus mēnešus pēc tam, kad nodegusi rakstnieces māja.

1997. gadā, divpadsmit gadus pēc traģiskā notikuma, rakstniece atcerējās: “Vabole smilšainas kraujas pakājē... Iepriekšējo reizi tas droši vien bija 1985. gadā, kad nodega “Brieži”, ar kuriem saistījās tik daudz cerību. No izskatīgās mājas, par kādu pusotrā gadu desmitā bija pārbūvēts trunošs, ar izbalojušu jumta papi apsists grausts, pusotrās stundās palika apkvēpis vraks. Mitinādamās klētī, pa naktīm dzirdēju, kā pa krāsmatām staigā mājas gars. Vai viņš pēc tam pārcēlās šurp (uz jaun-“Briežiem”) un tagad naktīs grāvējas šeit (un tikai aiz pārpratuma es jaucu šo skaņu ar ledusskapja rūkoņu)? Vai arī kopā ar vec-“Briežu” gruvešiem viņu aizveda un izgāza kādā meža bedrē, kur mēnesnīcā viņš ūjināja pūces balsī?”1

Proziste Regīna Ezera (1930–2002) un dzejniece Velta Toma (1912–1999) iepazinās Rīgā 1969. gada jūnijā, kad Velta Toma pirmoreiz viesojās Latvijā, vai kādā no nākamajām Tomas viesošanās reizēm. Velta Toma sarakstījās ar daudziem Latvijas rakstniekiem, to vidū vairāki 70. un 80. gados apciemoja dzejnieci viņas mājās Toronto. Taču Regīna Ezera ceļojumos nedevās, vien amata pienākumos uz PSRS Rakstnieku savienības kongresiem Maskavā.

Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas krājumā atrodas sešas vēstules un atklātnes, kuras Regīna Ezera sūtījusi Veltai Tomai laika posmā no 1985. gada septembra līdz 1995. gada februārim.

Paldies Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītajai Guntai Jaunmuktānei, paldies Lalitai Muižniecei par Veltai Tomai adresēto vēstuļu sakārtošanu, anotēšanu un nodošanu bibliotēkas krājumā.

Regīnas Ezeras attēls: nenoskaidrota autora foto no LU AB Sīkiespiedumu krājuma, pārpublicēts no Maijas Krekles raksta “Es neziedēšu vairs nekad” (“Mājas Viesis”, 2010, 3. decembris).

Veltas Tomas attēls: Gunāra Janaiša foto, pārpublicēts no Viļņa Vietnieka publikācijas “Pieminot Veltu Tomu. Eseja: Šausmāni” (“Diena”, 2012, 30. janvāris).

Publikācija veidota pēcdoktorantūras pētījuma “Latviešu prozisti padomju okupācijā: sadarbība un nevardarbīgā pretošanās (1968–1991)” (pētniecības pieteikums Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/482) ietvaros.

* * *

6. IX. 85.2

Dārgā Velta!

Vakar vakarā uzvilku Jūsu dāvāto balto garo kreklu un, pieturēdama aiz malas, aplaidu pāris dejas apļus pa klēti, jo mājas – varbūt zināt? – man jau vairs nav. “Briežu” dzīvojamā ēka nodega 6. un 7. maijā, praktiski, ar visu, ko nu cilvēks, piedevām literāts, sev sarūpējis divos, trijos gadu desmitos mūža nogalei. Sadega, neskaitot to, ko “maitā rūsa un kodes”, gandrīz visa mana bibliotēka gan ar pašas sarakstītajām, gan citu dāvinātajām grāmatām, krietna tiesa no jaunā romāna un, ļaunākais, piezīmēm šim romānam, pēc kurām zaudēto varētu atjaunot... Dziedi vai raudi, jāsāk jauna dzīve! Kāda tā būs – vēl nezinu. Esmu bijusi vulkāna krāterī izverduma laikā... Aizvakar vēl slējās mājas gala siena, mans kādreizējais “galvgalis”. Nākdama ar piena kannu no Daugavas puses, redzēju savu bijušo darba un guļamistabas logu ailēs blāvu gaismu. Naktī izskatījās tik viltīgi – it kā nekas nebūtu noticis! Abos logos gaisma! Bet tas, protams, bija tikai klēts atspīds mājas tumšajos acu dobuļos. Pirms apmēram desmit minūtēm šī siena sabruka – strādā ekskavators, ārdīdams nost krāsmatas. Nodegušās vietā valdība nolēmusi uzcelt man jaunu māju. Pagaidām dzīvoju pa daļai “Briežu” klētī, pa daļai (parīt atkal braukšu turp) Dzelzāmurā, Medību Pilī – namā, kas ieslēpies dziļi mežos, kur ir tikai rets cilvēks un ir gandrīz vienīgi brieži, kuiļi, vilki, dzērves, lūši, pūces (dzīvi un izbāzti, ragi un nagi, ilkņi un ādas). Blakus vēl nesen bijusi arī fazānu audzētava. Savdabīga pasaule. Nekur neesmu redzējusi tik lielas tūjas – līdz mājas ceturtajam stāvam. Nekur neesmu redzējusi tādu mežazvēru pēdu sablīvējumu: pēda pie pēdas, pēda pie pēdas – it kā pāri būtu gājis ganāmpulks! Atskaitot gadījumus, kad notiek medības, esmu te Pilskundze ar visu atslēgu “bunti”. Vesels lērums klusuma un vientulības. Brīžam to baudu aizgūtnēm, brīžam nezinu, ko ar to iesākt. No mājām man līdzi ir maza kokerspaniēlu kucīte Lesija, vīkšķis apsviluša papīra, pāris pildspalvu, kritienā no otrā stāva sašķiebusies rakstāmmašīna, dažas ieceres un viena cerība. Vēl ir plīts, krāsns un bērza malka. Visu kopā saliekot, varbūt varēšu kaut ko iesākt, šo to pabeigt, kazi, vismaz kādu stāstiņu sacerēt. Septembrī te notiekot lielie briežu auri, un briežu ir “ka mudž”. Jūnijā šeit bija pat “pieradināta dzeguze” – pie paša atvērta loga. Dzīve tomēr ir skaista! Žēl, ka tā piedevām ir arī samērā īsa, untumaina, neparedzama un reizumis nesaudzīga! Jāsavācas! Tagad man nereti šķiet, ka cilvēka esamības galvenais ieguvums ir prasme baudīt (novērtēt) acumirkli. Es pārāk esmu laidusi tos garām, laidusi garām kā taureņus vai augstprātīgi saminusi kā suņusēnes, cerībā uzcelt kaut ko “loģisku”, “pamatīgu”, “mūžīgu” kaut kur nenoteiktā nākotnē. Nositusi, teiksim, brīnišķīgu vasaras vakaru, gremzdamās par kādu sīku cūcību. Naivi iztēlojusies, ka jebkad spēšu radīt sev (savai jaunradei) maksimāli labvēlīgus apstākļus, kurus neaizēnos nekas. Cēlusi dažādas formas kāršu namiņus! Tagad man ir žēl notriektā laika... Bet tā ir veca pasaka. Visi to esam dzirdējuši. Retais ir mācījies no citu kļūdām. Un ne katram šī mācība turklāt vēl nākusi par labu. Jo – kas gan būtu dzīve bez pārrēķināšanās un riska? Grāmatvedība. Turēšanās pie paragrāfiem un burta. Drebēšana bailēs pārkāpt kādu bausli.

Jādzīvo!

Jūsu Regīna

(kas pēc pases, diemžēl, ir Kindzule, nevis Ezera un kopā ar prieku par Jūsu dāvanām Ogres pastā ikreiz saņem arī indes pilienu. Žēl, ka ar šo dzīves faktu man varbūt ir jāindē arī Jūs... Bet likumi ir likumi, paragrāfi ir paragrāfi, baušļi ir baušļi, kaut arī “Kindzule” šobrīd jūtos mazāk nekā jebkad kā...)

1985. g. 6. septembrī

“Brieži”–Dzelzāmurs

P.S. Reizē nosūtu arī jauno grāmatiņu3.


1 Ezera Regīna. Mazliet patiesības. Nedaudz melu... Rīga: Likteņstāsti, 1997, 54. lpp.

2 Vēstule rokrakstā Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumu nodaļā, LU AB MR 12242, V. Tomas fonds, 31., 5.

3 Regīnas Ezeras stāstu krājums “Princeses fenomens”, Rīga: Liesma, 1985.




Pēdējo reizi labots: 06.01.2021 11:00:11