EN in English

Pirmiespaidi: Angelikas Gailītes Francijas ceļojuma piezīmes

"Kad vien sāku domāt par ceļojumu uz svešām zemēm, mans mērķis bija Francija," raksta Angelika Gailīte. Taču pirmajā ceļojumā, kas notiek 1914. gada vasarā, ārējie apstākļi Gailīti novirza "uz dienvidiem: no Ziemeļkrievijas uz Itāliju." Seko Pirmais pasaules karš. Vēlāk, 1929. gada vasarā Gailīte nokļūst Francijai pavisam tuvu, kad viņa kā Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības biedre un Latvijas delegāte piedalās "Federation of University Women" kongresā Šveicē, apceļodama arī Ženēvu [1] un Cīrihi, un varējusi "saskatīt Monblāna saulē mirdzošo galotni, bet franču robeža palika nepārieta."[2]

Beidzot 1934. gadā Gailīte kopā ģimnāzijas skolotāju, vēsturnieci A. jaunkundzi caur Šveici un Ziemeļitāliju dodas uz savu sapņu zemi Franciju. [3] Tur piedzīvoto viņa apraksta ceļojuma aprakstu grāmata "Francijā" (J. Rozes izdevums, 1936), kuras apakšvirsraksts ir "Vērojumi". Salīdzinot ar iepriekšējās, Itālijas ceļojuma piezīmju grāmatas nosaukumu – "Vērojumi un sapņojumi" (1920), skaidri redzams, ka "sapņojumi" šajā vēstījumā nebūs tik lielā mērā klātesoši. Gailīte raksta:

"Pēc ilgiem gadiem (abus ceļojumus šķir tieši 20 gadi – Z. K.) atkal pārbraucu Itālijas robežu. Tik daudz lielu notikumu norisinājies pa šo laiku. Pasaules kara tranšejas izrakušas nepiepildāmas aizas starp toreiz un tagad. (..) Pārveidojusies arī vērotāja acs, skats kļuvis nežēlīgs un ass. To nesajūsmina vairs katrs nieks kā toreiz." [4]

Taču, lai arī vēstītājas jūsmīgums šajās piezīmēs mazāk klātesošs, – tas gan nav pazudis pavisam, – joprojām būtisks ir ceļojuma izraisītais iekšējais pārdzīvojums, ceļotājas emocijas un maņu sajūtām uztvertais.

Gailīte ir ne vien smalka vērotāja, viņas vērotais papildināts ar zināšanām vēsturē un mākslas vēsturē, un tekstā klātesošs arī sensorais materiāls – pirmiespaidi. Lielākā daļa grāmatas veltīta Parīzei, kas vēstītāju "pievilka un baidīja līdzīgi sfinksai." Tas, ko Gailīte izjūt, ir pārāk liela svētbijība, lai spētu par Parīzi stāstīt, taču tikpat spēcīga ir vēlme "fiksēt tur redzēto un pārdzīvoto." Atsaucoties uz kāda akadēmiķa izteiktu domu, ka Parīzes apmeklētāju rakstītajā dažādos gadsimtos lasītāju pievelk nevis faktiskie apraksti, bet gan ceļotāju pirmiespaidi, Gailīte secina, ka tas dod tiesības arī viņai "atzīmēt no s a v a l o g a (izcēlums oriģinālā – Z. K.) uztverto šai Eiropa kultūras un mākslas krātuvē." [5]

Gailīte ir izglītota un erudīta ceļotāja. No 1916. līdz 1920. gadam viņa studējusi Maskavas Augstāko sieviešu Filoloģisko un juridisko kursu vēstures nodaļā, bet 1925. gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu ar cand. hist. grādu, aizstāvot disertāciju "Jānis Georgs Eižens un 18. gadusimteņa latvju zemnieka raksturojums". Līdz Francijas ceļojumam 1934. gadā viņa sarakstījusi un publicējusi gan vairākus stāstu un tēlojumu krājumus: "Ilgas un maldi" (1913); "Dzirkstis sniegā" (1922); "Grēcinieces" (1927), ceļojuma piezīmes par Itāliju "Vērojumi un sapņojumi" (1920), gan vēsturiskus apcerējumus – biogrāfijas "Pilnības ideāls" (1926, par Asīzes Francisku) un "Džuzepe Garibaldi" (1930). Ceļojumu aprakstu grāmatas "Francijā" recenzijās darbs ieteikts kā noderīgs un lielisks ceļvedis tiem, kas grasās doties uz Franciju, atzīmējot, ka grāmata iznākusi īstajā laikā, jo "sakarā ar Parīzes pasaules izstādi [6], nav mazs to skaits, kas pošas uz Franciju" [7], un Gailītes grāmata ceļotājiem aiz izstādes "mirdzuma un spožuma" palīdzēs saskatīt arī "dziļās un bieži paslēptās franču tautas gara kultūras vērtības." [8] Dziļās kultūras zināšanas arī Francijas ceļojumā ļauj vēstītājai pakavēties pie aplūkoto vietu vēstures, tāpat jūtama prozā vingrinātā labā valoda, taču arī šoreiz, tāpat kā Itālijas piezīmēs, būtiska vieta aprakstā arī ķermeniskumam, pirmiespaidiem, kas uztverti caur maņām.

Ķermenis kustībā

Ceļojumu apraksts ir viens no fiziskākajiem literatūras žanriem, jo ietver ķermeņa pārvietošanos cauri laikam un telpai. Arī pati ceļošana visbiežāk tiek saprasta kā dziļi ķermenisks pārdzīvojums, un ķermeņa klātbūtne ceļojumos un ceļojumu aprakstos, kā arī dažādu ceļošanas veidu ietekme uz apziņu, ķermenisko un maņu uztveri, ir nonākusi ceļojumu aprakstu pētnieku uzmanības lokā. [9] Taču ceļojošā ķermeņa klātbūtne vai gluži otrādi – tā neesamība ceļojuma aprakstā atkarīga no autores / autora izvēles. Pārejā no tiešās pieredzes uz bieži vien retrospektīvu vēstījumu dažādu iemeslu dēļ autore / autors ķermeni var izvirzīt priekšplānā, vai arī gluži otrādi – samazināt ķermeņa lomu vēstījumā. Viktors Segalens (Victor Segalen, 1878 – 1919), franču flotes ārsts, etnogrāfs, arheologs, rakstnieks, dzejnieks, pētnieks, mākslas teorētiķis, valodnieks un literatūras kritiķis, īpaši uzsver ķermeņa centrālo vietu ceļojumu aprakstā. Segalens izaicina vizuālā diskursīvo normativitāti ceļojumu stāstījumos, darbā Eskapāde (Equipée, 1929) izsaucot skaņu ainavas un smaržu ainavas, kā arī akcentējot taustes lomu ceļojuma pieredzē. Interesējoties par mijiedarbību laukā starp "iedomāto" un "reālo", Segalens iezīmē ceļošanas fenomenoloģiju, kurā ķermenis kalpo kā saskarne starp iekšējo un ārējo pasauli. [10] Šādi momenti, lai gan nav dominējošie, tomēr būtiski manāmi arī Gailītes vēstījumā.

Atceroties pastaigu Šveices kalnos, ceļā uz Franciju, par pārgājienu Eigera kalnā, Gailīte raksta, ka, braucot kalnā ar vagoniņu, apskaudusi ceļiniekus, kuri visu ceļu kāpuši kājām, jo tieši iešana ar kājām ļauj spēcīgāk piedzīvot ceļojumu, iesaistot maņas:

"Dziļi atmiņā glabāju savu pirmo pacelšanos kalnos ar zobratu vilcienu kādā citā braucienā līdz Mazajai Šeidegai, lai no turienes kājām dotos līdz Eigera šļūdonim. Toreiz apskaudu tos ceļiniekus, kas visu ceļu gāja kājām kalnos. Kad nu beidzot pati, izkāpusi no vagoniņa, ieelpoju brīnišķīgo gaisu un izdzirdu Alpu ganāmpulku melodiski noskaņotos zvaniņus, tad izjutu bezgalīgi gaišu prieku, kas vēl pastiprinājās ar katru soli, kurš mani tuvināja šļūdonim. (..) Brīnišķīgs bija kontrasts starp ledu zem kājām un silto sauli. Tā bija īsta kalnu saule." [11]

Šveice ir tikai neliels etaps ceļā, tādēļ ceļotājas tur ilgāk neuzkavējas, bet dodas tālāk. 23. jūnijā Gailīte apmeklē Kastaņolu, jo te trimdas gadus pavadījuši, latviski domājuši un rakstījuši Rainis un Aspazija. Arī šī pieredze, dodoties pa klintī cirstu celiņu uz Kastaņolu, rosina maņu sajūtas:

"Ir 23. jūnijs, Jāņu sestdiena, un man šķiet jauki, ka esam vietā, kam ir kāds sakars ar Latviju. Kāpjot pa kalnu taciņu, es domāju, ka te bieži staigājusi Aspazija pa 15 gadu trimdas laiku. Man gribas aizsniegt baznīciņu un kapsētiņu, kur Rainis kādreiz latviski domājis un latviski rakstījis. Man liekas šī vieta Latvijai garīgi tuva." [12]

Kā sevišķi jauku viņa atceras vakara pastaigu Lugano ezera piekrastē,

"kad bija rimis dienas karstums, kad atkal tikai maigas vēsmas skāra vaigus, kad pēkšņi, ejot pa krastmalu, pārsteidza magnoliju ziedu smarža. (..) No visiem garā ceļojuma dabas skatiem Lugāna ar savu lielo maigumu gaisā, krāsās un smaržās man paliks sevišķā atmiņā." [13]

Maršruts ir garš, un, lai vairāk varētu apskatīt, abas skolotājas ceļo taupīgi un vienkārši – 3. klases vagonā, braucot pa Vāciju piemaksājot guļamvagonam. Viņas arī paņēmušas līdzi pārtiku, "pat sviestu speciālā metāla traukā, ko aizvedām līdz pat Parīzei." [14] Vairākās vietās ceļojuma tekstā aprakstīts brauciens ar vilcienu – pēc ilgāka laika atkal šķērsojot Itālijas robežu, ceļotāja atzīmē, ka,

"dzelzceļi Itālijā tagad tāpat kā Šveicē elektroficēti. Šī ir liela un svētīga pārmaiņa, salīdzinot ar priekškara laikiem: tad ceļotāji, Itālijas tuneļiem cauri lauzdamies, bija galīgi nokvēpuši un noputējuši, tagad turpretī arī Itālijas kalniem var izbraukt tikpat tīrs cauri kā Šveicei." [15]

Vēl Šveicē esot, brauciens ar vilcienu sagādā neaizmirstamus vizuālus iespaidus, panorāmiskus skatus:

"Neaizmirstamus skatus un pārsteigumus, piemēram, sagādā vilciens, kas iet gar Ženēvas ezeru, it īpaši no pilsētas attālinoties gar ezera dienvidkrastu. Sākumā jūs brauciet gar pašu ūdens malu un no lieliem skaidriem logiem redzat, kā ūdens gandrīz vai skalojas gar ceļa malu (..) Jūsu vilciens pazūd kuplos lapu kokos, un jums žēl šķirties no jaukā ezera, bet pēc brītiņa tas atkal iznirst jūsu skatiem, un jūs priecājaties par atkalredzēšanos. Jūs esat pateicīgi dzelzceļu cēlējiem par šo pārsteigumu: jūs skatāt to pašu ainu tikai no augšas. Te vilciens atkal pazūd kokos. kamēr jūs kavējaties atmiņās par redzēto, jūs priecīgi vērojiet, ka atkal parādās ezers ar kalniem, tik vēl no lielāka augstuma, tādēļ jo interesantāks kļūst skats. Atkal tas pats pārdzīvojums: tikšanās prieks un atvadu skumjas." [16]

Lasot Gailītes tekstu, iespējams pamanīt, kā dažādi ceļošanas veidi – ceļošana ar vilcienu, kur acu priekšā zib dažādas ainas, vai, piemēram, pastaiga kalnos, apņemtai skaņām un smaržām, jūtot auksto zemi zem kājām un dedzinošo sauli virs galvas, – ietekmē gan ceļotājas uztveri, gan pieredzi, kas atklājas arī tekstā kā dažādi uztveres veidi. Pastaigas kājām iespējams uzlūkot kā ceļojuma palēnināšanu un ceļotājas aktīvu ķermenisku, iemiesotu iesaisti, kontrastā ar straujo, mehanizēto pārvietošanos vilcienā vai automašīnā, kurā dominē vizuālā uztvere, skatiens. [17]

Aprikozes

Taču arī braucot vilcienā iespējami dažādi piedzīvojumi un sajūtas. Piemēram, Gailīte raksta, ka arī ceļojumā ar vilcienu iespējams sajust robežas starp divām atšķirīgām kultūrām šķērsošanu:

"Francijā iebraucu es, ziemeļniece, pavisam no citas puses kā parasts: no dienvidiem, un arī robežstacija ne pazīstamā Ventimiļa, bet maza kalnu piestātne, jo mēs braucām no Milānas caur Turinu un Kol-di-Tendu. Tie paši kalni aiz vagona logiem, tas pats vilciens, un tomēr kāda starpība: savāds miers un klusums visapkārt – kā mājās, kur palikuši tikai pieaugušie, kad bērni aizgājuši. Neskan vairs dzīvā čaloņa ausīs, nezib apkārt acis, neuztrauc pārāk temperamentīgā žestikulācija. Skaidrība un mēra sajūta uz pirmā soļa. Tāds bija pirmais iespaids Francijas robežās. Varbūt patīkamo noskaņu pastiprināja tas, ka dzirdējām artikulētas skaņas: skaidru franču valodu, ko varēja tik labi saprast, sevišķi salīdzinot ar burbuļojošiem skaņu plūdiem līdz robežai." [18]

Gailīte bijusi franču preses referente Latvijas Ārlietu ministrijā (1920–1924) un ilgus gadus strādājusi arī Franču licejā, tādēļ gan franču valoda, gan kultūra viņai ir labi pazīstama un tuva. Interesanta ir kāda neliela epizode, ko Gailīte atzīmējusi ceļojumu aprakstā kā būtisku pierādījumu laipnībai, ar kādu ceļotāja uzņemta Francijā. Vilcienā vēstītājai pretī nosēdies kāds vienkāršs dzelzceļa strādnieks, kurš, taisīdamies ēst augļus, vispirms tos piedāvā pretī sēdētājai. Lai gan aprikozes izskatās ļoti sulīgas un ceļotāju "stipri kārdināja",

"labprāt gribas ņemt un baudīt pēc karstā brauciena, bet, atcerēdamās, ka vilcienā no svešiem neko nedrīkst ēst – agrākajos Krievijas tālajos ceļos mēs gan to neievērojām – es atteicos." [19]

Sarunu biedrs par to noskumst un, smalkjūtīgs būdams, augļus ēd, izgājis koridorā.

Pelde Vidusjūrā

Neskatoties uz to, ka ceļotāju nevilina izslavētā kūrortpilsēta Nica, izrādās, ka, nokļūstot tur nesezonā, – viesnīcas cena ir mērena, nav "sezonas greznā pūļa, kas traucē un sevi rāda," – "iespējams baudīt bezrūpību, līdz nogurumam pastaigājoties un vērojot "maigos ūdeņus, akvamarīnu, nemitīgu viļņu kustību un mirdzumu", ceļojuma laiks šajā vietā atkal palēninās:
"Tā nu es varēju pa kilometriem garo piekrasti iet, skatīties un priecāties; iet līdz fiziskam nogurumam." [20]

Aprakstīta arī neizdevusies pelde Vidusjūrā aso akmeņu dēļ:

"Man gribējās tuvāk izjust Vidusjūru, es gribēju izpeldēties tās ūdeņos. Atcerēdamās kādreiz nepārvaramās tieksmes pēc peldēm Neapolē un Kapri salā, es, Rīgā kravādama ceļa somu, biju iesaiņojusi līdz arī peldu kostīmu, un te nu man vajadzēja to izlietāt. Pa ilgiem gadiem man bija piemirsušies asie Kapri akmeņi, tādēļ es nebiju domājusi par peldu kurpēm, jo mūsu jūrmalas glaudīgajās smiltīs tās liekas, bet nu nokļuvu diezgan traģikomiskā stāvoklī; ūdeņi jauki skatam, tīkami ķermenim, kaut gan ļoti sāļi, bet man maz pieejami, jo krasts slīps un akmeņains. Akmeņi, kaut arī gludi, ūdens noskaloti, bet, izslīdēdami no kāju apakšas, tā spiež tās, ka nevar soli spert, un ar savu peldēt māku neuzdrošinos tālāk aizpeldēt, tā mans prieks ir lielā mērā samaitāts." [21]

Parīze

Ceļojuma galvenais ceļamērķis ir Parīze, un arī apraksta lielākā daļa veltīta Parīzei, kura vēstītāju jau no pirmā brīža apņem ar dinamiku:
"Tikko izkāpu no vagona Parīzē, mani ierāva savā straumē ārkārtīga kustība, un es sev likos vien piecimiljonā daļa milzīgajā dinamikā, kas šķiet šīs pilsētas neatņemama īpatnība." [22]
Gailīte savos pirmiespaidos apraksta ne vien mākslas un kultūras iespaidus, bet arī to, kā ceļotājas iemācās orientēties pilsētā, izvēlēties labākos pārvietošanās veidus un piemērotākos laikus pusdienošanai, un tieši šīs šķietami nenozīmīgās detaļas atdzīvina ceļojumu, kas noticis teju pirms 100 gadiem. Pirmajā dienā pilsētā, neklausīdamas viesnīcnieka ieteikumam izmantot metro, – viņas arī baidās apmaldīties pazemē, jo iepriekš ar pazemes vilcienu nav braukušas –, abas ceļotājas nolemj doties uz Rodēna muzeju kājām. Taču viņām nav ne jausmas par Parīzes dzīvo kustību, tāpat par ceļa zīmēm, un gājiens uz muzeju izvēršas bīstamā piedzīvojumā:
"Uzņēmības pilnas devāmies garām Lielajai Operai un ar dzīvības briesmām nokļuvām uz Kapucīnu bulvāra un pa to līdz Madlēnas bulvārim un baznīcai. Te mēs varējām drusciņ atjēgties no straujās kustības (..)"
Tālāk, nokļūstot uz rue Royale un tālāk uz Konkordijas laukuma un šķērsojot to pa labo pusi,
"vajadzēja koncentrēt visu uzmanību, lai nepakļūtu zem nemitīgajām auto straumēm, kas plūst gan uz vienu, gan uz otru pusi, gan uz, gan no Elizejas laukiem, un Konkordijas tilts likās īstā paradīze, kur varēja uzelpot." [23]
Pēc pirmās pastaigu dienas ceļotājas turpmāk izmantot metro. Viņas Parīzē apmeklē mākslas muzejus, aplūko vēstures pieminekļus, noskatās Masnē operu "Thais", Comedie-Francaise noskatās Moljēra komēdiju "Mācītās sievietes" un E. Rostāna "Romantika", bet Sorbonnai – Parīzes universitātei Gailīte veltī šādas rindas:
"Plašajos, gaišajos universitātes vestibilos mēs lasām starp pārbaudījumus izturējušiem daudz sieviešu vārdu un priecājamies par visiem tiem, kas šeit var izbaudīt augstāko garīgo prieku, sekojot zinātnes atklājumiem un cenšoties pašiem tos sekmēt."

Taču visdziļāko iespaidu un saviļņojumu uz viņu atstāj kāda vakara pasataiga Parīzes centrā:

"Kaut arī mēs dienās ļoti nogurām muzejos un citu ievērojamu vietu apskatēs, vakaros mums jau pirmajā Parīzes laikā šķita pievilcīgi Elizejas lauki ar Triumfa arku." [24]

Konkordijas laukumā ceļotājas apstājas skaistuma pārvarētas – plašais, apgaismotais laukums atstāj uz viņu satriecošu iespaidu. Viņa vēro gaismas rotaļu – prožektoriem izgaismotas celtnes, statujas un nemitīgi garām slīdošas auto rindas:

"Kur vien acis met, gaismas brīnumi. Aizmirsies nogurums, jāiet uz priekšu – kā pa pasaku. Mēs bijām pazaudējušas laika sajūtu (..) Sastingusi es stāvēju, bet sirds strauji sita, un aiz laimes varētu pat raudāt. Mūslaiku Parīze man deva tīra prieka ekstāzi, un to es nekad nevarēšu aizmirst." [25]


[1] Vairāk par Ženēva ceļojuma iespaidiem Angelika Gailīte raksta autobiogrāfiskajā grāmatā "Ceļiniece" (Daugava, 1962), 152.–156. lpp.

[2] Gailīte, A. Francijā. Rīga: J. Rozes apgāds, 1936, 3. lpp.

[3] Strādādama par skolotāju divās skolās, Gailīte var šo ceļojumu, "bez kādiem speciāliem uzdevumiem" atļauties no iekrājumiem. Gailīte, A. Ceļiniece, 163. lpp.

[4] Gailīte, A. Francijā, 11. lpp.

[5] Turpat, 52. lpp.

[6] 1937. gada Pasaules izstāde Parīzē notika no 1937. gada 25. maija līdz 25. novembrim. Izstādes uzsvars bija uz mākslas un tehnikas nozīmi modernajā dzīvē.

[7] Dāle, A. Angelika Gailīte. Francijā. Jaunākās Ziņas, Nr. 135, 19.06.1937.

[8] Palēviča, M. Angelika Gailīte. Francija. Daugava, Nr. 7, 01.07.1937.

[9] Skat., piem., Forsdick, C. Travel, Corporeality and Technology. Carl Thompson, ed., Routledge Companion to Travel Writing, 2015, 68–77.; Edensor, Tim. The More-than-visual Experiences of Tourism. Tourism Geographies, 2018, 20:5, 913-915, DOI: 10.1080/14616688.2018.1477172

[10] Forsdick, C. Travel, Corporeality and Technology, 68.

[11] Gailīte, A. Francijā, 6. lpp.

[12] Turpat, 9. lpp.

[13] Turpat, 10. lpp.

[14] Gailīte, A. Ceļiniece, 164. lpp.

[15] Gailīte, A. Francijā, 12. lpp.

[16] Turpat, 6.–7. lpp.

[17] Jāatzīmē, ka tieši ka transporta tehnoloģiskie jauninājumi ļāva starpkaru periodā uzplaukt ceļojumu apraksta žanram, sievietēm spēlējot neraksturīgi lielu lomu žanra attīstībā šajā laikā. Forsdick, C. Travel, Corporeality and Technology, 71.

[18] Gailīte, A. Francijā, 21. lpp.

[19] Turpat.

[20] Turpat, 22. lpp.

[21] Turpat, 22.–23. lpp.

[22] Turpat, 45. lpp.

[23] Turpat, 53. lpp.

[24] Turpat, 84. lpp.

[25] Turpat, 84.–85. lpp.

Pēdējo reizi labots: 12.01.2022 08:44:43